Brīvā tribīne. Mīlas impresijas. 2.

Apollo
0 komentāru

Runā, ka laiks dziedē visu. Muļķības! Sāpes nepāriet…

Laiks piešķir sāpēm jaunas nianses, tās pārveidojas. Dažkārt sāpes kļūst par baudu, dažkārt — par apsēstību. Dzīvot vispār ir grūti. To zina pat jaundzimušais. Viņš apzinās, ka nonācis sāpju pasaulē, kas visiem mums ir sveša. Tāpēc raud.

Es arī raudu. Laiks iet, bet es arvien vēl raudu. Dažkārt no rīta, ejot dušā. Dažkārt vakarā, kad pīpēju viens pats pie loga. Sāpes atnāk negaidīti. Tas ir kā pēkšņs paisuma vilnis. «Tas sasodītais Mēness! Ko tev vajag no manis?», tādās reizēs es skaļi nodomāju. Es neticēju mīlestībai.

«Klusi, klusi, nez no kuras puses sirdī mīlestība iezagusies». Nejauši atcerējos pantiņu no kādām kāzām, kurās, puika būdams, piedalījos. Toreiz nodomāju — labi rīmējas. Es neticēju mīlestībai. Neticēju, ka tā var ienākt manā sirdī. Gāju pa dzīvi un lauzu citu sirdis. Skatījos uz cilvēkiem ar platām acīm un brīnījos. Man stāstīja, ka tāda esot. Par to rakstīja grāmatās. Es smējos un neticēju mīlestībai.

Tagad viss ir mainījies. Tagad man sāp. Sāp tā, ka vai sirds ir jārauj ārā. Es vēl ceru, ka tas, kas rakstīts un teikts par laiku, ir patiesība. Es vēl ceru, vēl raudu. Tas atnāca pie manis kādā vēlā rudens dienā. Laiks bija apmācies, bet mana telefona baterija par laimi — uzlādēta. It kā sīkums, bet, ārprāts, ja tas tā nebūtu, tad mana dzīve būtu pavisam savādāka!

Man nemaz nevajag bildi. Man pietiek ar balsi. Ir balsis, kas mani kaitina, ir balsis, kas mani padara vienaldzīgu, ir balsis, kas mani iepriecina, uzlabo garastāvokli. Vēlā rudens dienas balss mani uzbudināja. Šis vīrietis to izdarīja ne tikai fiziski. Viņa balss bija patīkama un labsirdīga. Tāda, kurā ir vērts klausīties. Un es ieklausījos dziļi vēlā rudens dienas balsī…

«Enik benik sikel sā / Seši velni baznīcā / Viens divi trīs, / Un tu esi brīvs…” Tagad esmu brīvs, brīvs, brīvs. Es sev saku — brīvs, un mani aptver laiks, sāpes un mīlestība. Es vēl joprojām izvairos no spriedumiem. Mēs tik viegli izdarām secinājumus, mēs ātri ieliekam plauktos lietas, domas un spriedumus.

Tas ir dabiski — sakārtotā pasaulē ir drošāk dzīvot. Spriedumi padara šo pasauli sakārtotu. Lieta tikai tāda, ka spriedumi piešķir lomas, kuras konkrētam cilvēkam nepiemīt, un izravē sentimentu. Ar visām saknēm. Žēl. Tagad es ticu mīlestība, bet baidos no tās. Es stāvu uz ceļa un nezinu kurp tas vedīs mani, bet es zinu, kas es gribu to iet.

Tagad es ticu mīlestība, bet baidos no tās…

Tagad es ticu mīlestība, bet baidos no tās…

Foto: EPA

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv