Budisms un zinātne

Apollo
0 komentāru

Viens no «Dimanta ceļa fonda» rīkoto «Budisma dienu 2006» lektoriem, Lodzas universitātes Filozofijas institūta pasniedzējs dr. Artūrs Pžibislavskis 2004. gada nogalē Viļņā tapušajā intervijā sarunājas ar vienu no mūsdienu ievērojamākajiem budisma skolotājiem, dāņu izcelsmes Karma Kagju budisma skolas lamu Oli Nidālu, kurš savu 30 darba gadu laikā ir izveidojis Rietumu pasaulē simtiem budisma meditācijas centru un grupu. Intervijā atklājas pārsteidzošas līdzības starp budismu un zinātni gan to mērķu, gan izvēlēto metožu ziņā....

Budisms un zinātne

Foto: Inga Kundziņa

Kopenhāgena, jūsu dzimšanas vieta, bija arī vieta, kur tika noformulēta slavenā kvantu fizikas «Kopenhāgenas interpretācija», un no kurienes Tibetas budisms sāka izplatīties uz visiem Rietumiem. Vai nav jauka sakritība?

Lama Ole Nidāls: Jā... Mēs nodibinājām mūsu pirmo meditācijas grupu pilsētā, kur Nils Bors kopā ar Verneru Heizenbergu, Ervīnu Šrēdingeru un citiem zinātniekiem veica savu apbrīnojamo darbu. Visā pasaulē tagad ir vairāk nekā 500 Karma Kagju budisma skolas centru un grupu, kas ir 17. Karmapas Thaije Dordžes garīgajā vadībā. Katrā no lielākajām Eiropas pilsētām jūs varat noklausīties lekciju par kvantu fiziku vietējā universitātē, un arī iemācīties meditēt mūsu centrā. Tagad katram ir iespēja salīdzināt fizikas atklājumus, kas attiecas uz ārējo pasauli, un meditācijas rezultātus, kas nepastarpināti norāda uz iekšējo.

Jūs mēdzat teikt, ka tas pats asais un precīzais skatījums tiek izmantots zinātnē, pētot ārējo pasauli, un budismā, pētot iekšējo pasauli. Vai varam teikt, ka budisma meditācija ir zinātniska metode?

Budisma meditāciju var salīdzināt ar laboratoriju, kurā pieejami labākie instrumenti, lai detalizēti izpētītu mūsu prātu.

Nav nekādu pamatotu šaubu par to, ka visas norises ir savstarpēji saistītas, un ka nav iespējams pētīt lietas ārējā pasaulē, tās nemainot. Lūkojoties uz iekšējiem mentālajiem procesiem, darbojas tie paši likumi, tas ir tikpat zinātniski. Abos gadījumos milzums dažādu faktoru ietekmē cits citu, bet budismā šiem procesiem pievieno apskaidrības dimensiju.

Tas ir milzīgs ieguvums - apzināties, ka ir kāds nemainīgs centrs, vērojošs izplatījums, kas apzinās un precīzi zina, kas notiek. Tāds skatījums nav sastopams citur, tas veicina pamatīgu transformāciju, tādēļ budisms ir unikāls. Jo vairāk mēs meditējam, jo vairāk sākam ievērot to, kas ir starp mūsu domām un aiz tām, to, kas zina domas. Šis process pats par sevi ir kaut kas ārkārtīgi patīkams, bagātīgs un brīnišķīgs. Bet tad no aizvien augošā pieredzējuma, ka prāts pats par sevi ir perfekts, ka tas nav atkarīgs no domām, jūtam vai kā cita – tad no tā visa rodas nepārejoša drošības pieredze. Nav nekāda cita nolūka vai mērķa.

Patiesi interesants ir pats potenciāls, kas ļauj domām rasties, tā skaidrība, kas zina un saprot, un tā neierobežotā būtība, kurā domas atkal izzūd. Pakāpeniski tas fakts, ka ir domas, jūtas un neskaitāmas citas kvalitātes - šis prāta spēks, bagātība un potenciāls - kļūst svarīgāks par to, vai domas un jūtas, kas rodas, ir patīkamas vai nepatīkamas.

Eksperimentiem Rietumu zinātnē ir noteicoša loma. Kā ir budismā?

Pati metode, kas ļauj strādāt ar savu prātu un redzēt pasauli, kāda tā ir - un nevis tā, kā mēs to ceram vai baiļojamies ieraudzīt - ir eksperimentāla. Tā pamatojas uz gadiem, kad tiek saņemtas pareizas instrukcijas, balstās uz pastāvīgu pārbaudīšanu, vai lietas patiešām ir tādas - mūsu prātā un pasaulē, ko mēs vērojam - un tā apstiprinās, gadu gaitā arvien vairāk iedziļinoties un visbeidzot paliekot prāta starojošajā izplatījumā. Es teiktu, ka tāds process ir augstākajā mērā zinātnisks. Redzēt lietas, kādas tās ir - šī vēlme vieno zinātni un budismu.

Mēs saucam budismu par pieredzes reliģiju, pretēji ticības reliģijām, kas radušās Tuvajos Austrumos, jo, pateicoties uz pieredzi balstītām metodēm, tiek sasniegts mērķis. Ar patiesību šeit saprot to, kas ir visu caurstrāvojošs un neatņemami piemītošs visām būtnēm. Lai to realizētu, mūsu praksei jābūt pastāvīgam eksperimentam ar prātu, un mums arvien vairāk jāapzinās tā bagātība un spējas. Visbeidzot, kā tas notika arī ar Budu, tāds konsekvents, metodisks darbs, kas iesaista ķermeni, runu un prātu, noved pie prāta veseluma pieredzes - apskaidrības. Citējot mūsu līnijas galvu, 17. Karmapu Thaije Dordži: «Budisms nav reliģija. Budisms ir metode, kas savieno mūs ar mūsu būtību.«

Vai ir lietderīgi mēģināt ievietot budisma pamācības loģiskos zinātnes rāmjos? Vai tas varētu būt veids, kā iepazīties ar budismu?

Vairums cilvēku šodien tic balti ģērbtajiem guru, kas skatās uz pasauli cauri sarežģītiem instrumentiem. Un tur, kur gudri cilvēki patiesi vēlas mācīties, budismam būtu jābūt pieejamam. Kad vien cilvēkiem ir uzticība, jābūt tādam ietvaram, kurā viņi varētu augt. Kad cilvēki ir patiesi atvērti, budismam jābūt pieejamam kā attiecīgai izvēlei. Arī šajā gadījumā būt budistam nozīmē būt kritiskam. Visas parādības ir jāpārbauda, un šeit budisms iet ļoti tālu. Ja būtu kāda lieta, par ko Buda un zinātne nonāktu pretrunās, un zinātnei būtu taisnība, tad mums vajadzētu uzticēties zinātnei. Arī Buda to būtu vēlējies. Nevar būt augstākas mācības par patiesību.

Vai tā nav ļoti intelektuāla pieeja - ne gluži tāda, kādu praktizē Dimanta ceļa budists?

Runāšana no pieredzes neizslēdz intelektuālu pamatu. Ir svarīgi, lai būtu vismaz neliela budisma pieredze, jo, ja kāds mēģina saprast prātu bez zināma brieduma - tas ir, tikai intelektuāli - tiek palaista garām lietas būtība. 

Piemēram, budisma absolūtā loģika daudziem cilvēkiem Rietumos ir radījusi priekšstatu, ka mācība ir kaut kas sauss vai pat miris, ka tajā nav prieka. Taču to neredz Karma Kagju budisma centros, un ar to nesaskaras arī tūristi, kas sastop budistus viņu tradicionālajās valstīs. Pārsvarā viņi tos redz relaksētus un smaidošus.

Ideja par budismu kā bezpriecīgu rodas no intelektuālas termina «tukšums» sapratnes. Kad Rietumu tulkotāji nonāca budisma kultūrās un lasīja tekstus, viņu skatījumu ierobežoja duālais domāšanas veids. Tā ir šī «vai nu šis, vai nu tas» izvēle, ko izmanto Rietumos. Tiem, kas nepazina novērojošā bezlaicīgo dabu, «tukšums» varēja nozīmēt tikai «nebūtību, neko». Tās pašas ierobežotās sapratnes dēļ daudzi no agrīnajiem budisma tekstu un komentāru tulkotājiem skaidro «nirvānu», budisma augstāko mērķi, kā iznīkšanu vai izzušanu. Protams, tas nav tā. Jau Atbrīvošanās ir dižena, un apskaidrība ir prieka, gudrības un līdzjūtības eksplozija - tam nekas nevar līdzināties.

Kā lai izskaidro Rietumu modernajā, zinātniskajā valodā šo budisma izpratni par izplatījumu, kas nav nedz kaut kas, nedz arī nekas vienlaicīgi? Kā lai izvairās no galējās nihilisma koncepcijas par izplatījumu kā tikai «neko» ?

«Izplatījums ir informācija» droši vien ir labākais veids, kā to izteikt, vai «izplatījums ir latenta enerģija», «izplatījums ir potenciāls» - šie trīs formulējumi ir labi. Ja skatāmies iekšpus, tad sastopam kailu apzināšanos. Tad doma, sajūta vai atmiņa parādās un atgriežas atpakaļ izplatījumā. Ārējā pasaule funkcionē tādā pašā veidā - galaktikas rodas, mainās un atkal izzūd melnajos caurumos, domājams, izdalot ūdeņradi nākamajam visumam. 

Kā kritiskie rietumnieki, kas auguši zinātnes kultūrā, var pieņemt budismu ar tā dīvainajām meditācijas formām, mantrām un tā tālāk?

Vienīgais, kas cilvēkiem vajadzīgs, lai gūtu labumu no budisma, ir uzticēšanās tam, ka ir mērķis, kuru viņi vēlas sasniegt: prāta pilnīga attīstība - mēs saucam to par Budu; metodes, kas ļauj to sasniegt - viņa mācība; un ka viņi var uzticēties saviem draugiem ceļā. Šīs trīs lietas ir viss, kas mums jāzina. Nekas vairāk nav vajadzīgs. Tas ir pamata patvērums.

Bet, lai sasniegtu noteiktus prāta stāvokļus, ir jāizmanto arī īpašas metodes. Visefektīvākās no tām strādā ar identificēšanos, ar atgriezenisko saiti, ko saņem no vīrišķām, sievišķām, atsevišķām vai savienībā esošām, miermīlīgām vai aizsargājošām formām noteiktās krāsās un ar dažādiem atribūtiem rokās. Tās ietekmē mūsu iztēli, enerģijas plūsmu ķermenī un tādējādi arī mūsu prātu. Tādas meditācijas formas pauž mūsu apskaidrotās dabas aspektus, un tās nav kaut kādi «dievi». To funkcija ir palīdzēt būtnēm savienoties ar viņu būtību, tā šī veida meditācijas palīdz mums izveidot kontaktu ar mums neatņemami piemītošo apskaidrību un iegūt mūsu pilnīgā potenciāla pieredzi.

Pateicoties izmantotajām zilbēm - mantrām - enerģija tiek koncentrēta dažādos ķermeņa centros: OM vibrē galvā, Ā - rīklē, un HUNG aktivizē sirds centru krūtīs. Tā kā tādi līdzekļi ir izmērojami, gan zinātnieki, gan meditējošie, kas vēlas attīstīties, meklē rezultātus šeit, nevis ārējā pasaulē, kas nejūt ne sāpes, ne laimi. Tas, kas pieredz, ir tikai prāts. Tāpēc ir jēga meklēt laimi tur.

No šī viedokļa raugoties, kā izturēties pret tādiem uzskatiem kā materiālisms?

Ja mēs novietojam cilvēku visa notiekošā centrā, tad vērtējums ir ļoti vienkāršs. Tad var spriest, vai atsevišķā aktivitāte nes labumu cilvēkiem vai nē. Līdz zināmam brīdim materiālisms ir derīgs, piemēram, ja mums ir ātra mašīna, tad varam sastapt vairāk cilvēku, cerams, ne ceļu policistus, bet cilvēkus, ar kuriem mums ir patīkami. Un, ja mums ir silta māja, tad nevajag vilkt mugurā tik biezu mēteli, ka tas traucē strādāt. No zināma īpašuma līmeņa jāsāk algot cilvēkus, lai tie pieskatītu lietas, kas mums pieder, bet nav vajadzīgas. Pakāpeniski materiālās lietas uzsūc mūsu enerģiju un laiku, un tas nav lietderīgi. Kalu Rinpoče, viens no mūsu lieliskajiem skolotājiem, ieteica cilvēkiem dzīvot kā viesnīcā. Te mēs visu izmantojam, bet vienlaikus zinām, ka neko nevarēsim paņemt līdzi.

Kāda, pēc jūsu domām, ir saikne starp smadzenēm un prātu?

Uzskats, kas man patiešām patīk, ir tāds, ka smadzenes filtrē tos iespaidus, kas nav svarīgi izdzīvošanai, un piegādā prātam svarīgo materiālu. Nezinu, cik lielā mērā šis uzskats ir atzīts manu kolēģu vidū. Tomēr pavisam noteikti lielākā daļa budistu piekrīt tam, ka smadzenes nerada prātu, bet gan transformē to. Tās ir radiouztvērējs, nevis radiostacija. Tāpat kā zinātnieki, mēs uzskatām, ka smadzenēs tiek uzkrāti iespaidi.

Tie ir mentālie nospiedumi, pateicoties kuriem mēs zinām, kas mēs esam un ko mēs esam darījuši. Tomēr smadzenes nerada iespaidu plūsmu, bet gan transformē to, un tā funkcionē caur mūsu nervu sistēmu. Savā būtībā esot izplatījums, šī plūsma ir pieredzējusi neskaitāmas dzīves, un tā turpināsies, kamēr prāta apzināšanās spēka pieredze nekļūs svarīgāka par visu, kas var tajā rasties. Tad var izvēlēties, vai palikt bezlaicīgā stāvoklī ārpus ego, attīstot prāta neierobežotās kvalitātes un atklāsmes, vai rast jaunus ķermeņus, lai nestu labumu būtnēm apstākļu nosacītajā pasaulē.   

Vēl par šo jautājumu var piebilst, ka tibetieši, sakot «prāts», parasti norāda uz sirdi. Smadzenes savukārt tiek uzskatītas par vietu, kur tiek koordinētas dažādas ķermeņa funkcijas. Sirds transplantācijas gadījumos ir redzams, ka saglabājas sirds saņēmēja uzkrātā informācija, bet emocijas un tendences nereti mainās uz tādām, kādas bijušas donoram....

Vairākas reizes jūs esat ļāvis zinātniski pētīt un reģistrēt savu smadzeņu aktivitāti meditācijas laikā. Kā jūs domājat, vai, neskatoties uz dažiem interesantiem atklājumiem, šādu pētījumu rezultāti nes tiešu labumu? 

Pirmkārt - kāds atvieglojums! Viņi konstatēja, ka man ir smadzenes. Par to ir bijušas zināmas šaubas jau kopš manas bērnības... Patiesībā dučiem elektrodu uz manas galvas eksperimentu laikā Cīrihē un Čikāgā pierādīja, ka 35 gadi dzīvā Dimanta ceļa budisma prakses atstāj noteiktas zīmes. Protams, ir faktori, kas apgrūtina pētīšanu. Četri boksa gadi, deviņi ķīmisko eksperimentu gadi, kas, kā ticēja mana paaudze, varētu padarīt pasauli labāku, un arī dažas motocikla avārijas ir atstājušas savas pēdas.

Tomēr dažas lietas nevar ar to izskaidrot. Sasniegt ārkārtīgi dziļa mierīga miega fāzi četru līdz sešu sekunžu laikā ir neparasti. Vidēji tam ir vajadzīgas 90 minūtes. Galvā tika konstatēti lielas intensitātes teta viļņi, kas parasti izzūd līdz divu gadu vecumam, un fiksētas dramatiskas līknes, kādas raksturīgas epilepsijas lēkmēm, tajā laikā, kad es, būdams pie pilnas apziņas, izjutu svētlaimi ikvienā mana ķermeņa šūnā. Patiesībā tas bija jautri. Ar acs kaktiņu redzēdams, kā zinātnieki satraukti rotē ap saviem datoriem, es saglabāju tādu stāvokli trīsarpus minūtes ar dziļas elpošanas palīdzību un fokusējoties uz magnētisko lauku manā ķermenī.

Patiesībā tādus demonstrējumus vajadzētu veikt galvenokārt zinātniskiem mērķiem; efekts, kas rodas, vienkārši izgaisinot cilvēku iepriekš noteiktās idejas ar negaidītiem atklājumiem, ir pārāk īslaicīgs. Šajā gadījumā, ja kādam no neskaitāmajiem cilvēkiem, kas cieš no epilepsijas, tas varētu kaut kā palīdzēt, tad tas būtu liels prieks!

No budisma skatījuma kvantu fizika ir samērā interesanta, vai ne? Daži fiziķi saka, ka pasaule ir vakuuma svārstības, vai bezmaksas pusdienas…

Interesanti, ka rodas vienas un tās pašas atklāsmes, vai mēs pētām ārējo pasauli ar teleskopiem, mikroskopiem un atomu šķelšanu, vai arī iekšējo pasauli, ar meditāciju. Budisma attieksme ir tāda: pirms 2500 gadiem Buda teica: Forma ir tukšums, tukšums ir forma. Forma un tukšums ir nedalāmi. Šodienas Dimanta ceļa budisma praktizētāji to varētu izteikt tā: ja nekā nav, mēs sakām, ka tā ir prāta izplatījuma daba. Ja kaut kas parādās, ārēji vai iekšēji, tā ir prāta brīva rotaļa. Un fakts, ka var būt abas pieredzes, ir prāta neierobežotā izpausme.

Alans Aspekts pierādīja vietas neesamību kvantu pasaulē. Daļiņas var sazināties tūlīt pat, tām nav vajadzīgs laiks informācijas apmaiņai. Šo slaveno eksperimentu jūs traktējat arī kā budisma patiesību pierādījumu…
 
Tas likvidē ierobežojošos duālistiskos paradumus; tas pievieno atbrīvojošu pašas apziņas «gan - gan» dimensiju izdzīvošanai nepieciešamajiem «vai nu, vai» spriedumiem.

Un ir arī cits fundamentāls zinātnisks secinājums, kas laikam ir zināms arī budistiem... Pirms novērojuma Šrēdingera kaķis nav ne dzīvs, ne miris, vai arī ir gan dzīvs, gan miris. Lai kā mēs uz to nepalūkotos, nav iespējams noteikt kādas lietas dabu pašu par sevi, neatkarīgi no novērotāja. Novērotājs vai novērošanas metodes ietekmē novērošanas rezultātu.

Jā, pats fakts, ka kaut kas tiek novērots, jau to ietekmē - tiek iespaidots un iekrāsots ikviens pārdzīvojums.

Buda sniedz ļoti precīzus un detalizētus skaidrojumus par uztveri, aprakstot «normālu» iepriekšnoteiktu uztveri pretstatā «tiešajai» uztverei, kad prāts ir stāvoklī ārpus koncepcijām.

Budismā šī pasaule - mūsu dzīves, kā arī viss, kas apkārt - tiek uzskatīta par sapni. Tas ir tāpēc, ka situācijas pastāvīgi mainās, un nekas nav paliekošs. Neko nevar izteikt caur sevi pašu, un nekas neatrodas pats par sevi. Viss rodas, mainās un izzūd - visa pasaule tiek uzskatīta par formu, kas radusies no mainīgajām domu formām (karmām) kā kolektīvs būtņu sapnis. Dziļā meditācijā var pieredzēt, kā kolektīvais lepnums liek rasties visam cietajam, kā būtņu dusmas rada visu plūstošo; kā mūsu pieķeršanās un iekāres rada karstumu un kolektīva greizsirdība ir kustības iemesls, vējš. Ar šādu realizāciju neziņa un apjukums izzūd, un izplatījums pārvēršas no tā, kas šķir, par krātuvi, kas vieno visu. Tad vairs nav pasaules, kas būtu atdalīta no būtnēm, kas to izsapņo, veido un pārdzīvo.

Novērotājs ietekmē novērošanas objektu tāpēc, ka viss ir viena veseluma daļas. Tāpēc nošķiršana starp subjektu un objektu kā atsevišķām un neatkarīgām esamībām ir mākslīga. Tomēr, nepazīstot prātu, būtņu maņu orgāni katru brīdi piegādā tieši pretēju informāciju... Šī atšķirtības ieviešana ir ļoti spēcīgs, noturīgs domāšanas modelis. Ir vajadzīgi daudzi meditācijas gadi, lai to lauztu vai vismaz iedragātu.

Mēs daudz runājām par līdzībām budismā un zinātnē. Protams, ir arī atšķirības. Vai jebkad būs iespējams zinātniski pierādīt augstākās budisma pamācības, ka izplatījums un svētlaimi ir nedalāmi?

Kamēr vien to, kas notiek, nevar objektīvi izmērīt kā priekpilnu, tāda veida atklāsmes var apliecināt tikai dzīvās būtnes, meditācijā vai dzīvē. Iemesls tam, ka izplatījumu un svētlaimi uzskata par nedalāmiem, kaut arī, lai to izbaudītu, ir jāatmet visas gaidas, ir tas, ka meditācijas meistari raksturo spontāno svētlaimi kā ārkārtīgi dziļu jēgu, mīlestību un laimi, neierobežotu bagātību, ko nevar aprakstīt ne ar kādiem vārdiem, un ko nekad nebūs iespējams zinātniski pierādīt. 

Jūs mēdzat teikt, ka budisms nav psiholoģija, bet modernā psiholoģija ir iespaidojusies no budisma, vai tā?

Budisms vienkārši ir mācība par to, kāds viss ir, un, ja psiholoģija ir pietiekami laba, tā kļūst par budismu. Patiesībā mēs ļoti labi sadarbojamies. Psiholoģija izved cilvēkus no viņu sliktajām projekcijām uz apdzīvojamu vietu. No turienes budisms izved cilvēkus ārpus projekcijām un ego uz savas patiesās dabas pazīšanu.

Modernā psiholoģija strādā ar parastajiem prāta stāvokļiem. Tajos dualitāte tiek uzskatīta par patiesu, un mainīgie emocionālie stāvokļi - par reāliem. Kamēr tas notiek, apziņas starojums, kas ir starp un aiz domām un jūtām, neizpaužas. Tomēr noteiktā brīdī kvantitāte pāriet kvalitātē. Atbrīvošanās un Apskaidrībai ir iespējams pamosties tikai no pozitīviem iespaidiem, jo sliktie iespaidi mūs bloķē un sagādā ciešanas. Citiem vārdiem, prāts dabiskā veidā atpazīs sevi stāvoklī, kad ir labas jūtas un papildus enerģija, bet nekad, ja ir neirozes un bailes. Kamēr mēs joprojām ticam, ka mainīgie iespaidi ir reāli, ceļš ir labas domas un jūtas. Ja reiz ir radusies apzināšanās, no kurienes rodas domas un kas zina domas, izgaist cerības un bailes, un visi pārdzīvojumi ir fantastiski, tāpēc vien, ka rāda prāta potenciālu.

Jūs sakāt arī, ka budisms nav filozofija, tomēr ir atrodama zināma līdzība starp budisma domāšanu un, piemēram, Hēraklīta filosofiju, kurš pat izmantoja tieši tos pašus piemērus... 

Jā, Hēraklīts dzīvoja neilgi pēc Budas un bija gan drosmīgs, gan ievērojams vīrs. Necenšoties skaidrot nesaprotamās lietas, nosaucot tās vienkārši par «dievu», viņi abi postulēja, ka izplatījums savā būtībā ir bagāts: iekšēji ar domām un jūtām, un ārēji ar visumiem un norisēm. Budismā visam jābūt loģiskam un izskaidrojamam, tā kā tas strādā ar prāta veselumu un nav ne sistēma, ne ticība. Ja prāts funkcionē pilnībā, katrs jautājums jau ietver atbildi, un visi mentālie procesi ir loģiskā veidā apmierinoši.

Atšķirība starp budismu un filozofiju Rietumu izpratnē ir tā, ka budisms nav formāls, tas neatstāj vietu tukšām kategorijām, ko nav iespējams aizpildīt ar pieredzi. Budisma filozofija strādā ar dzīvi. Pat vissarežģītākie budisma argumenti nenes papildus intelektuālo bagāžu, bet gan ir mērķēti uz to, lai lauztu domāšanas modeļus, kas attur būtnes no pilnīga prāta potenciāla pieredzes. Budisma filozofi visu laiku apzinās, ka koncepcijas ir kā pirksts, kas rāda uz mēnesi, nevis pats mēness. Ja koncentrēsimies tikai uz pirkstu, nekad neieraudzīsim mēnesi.

Kā ir ar Tibetas medicīnu un Rietumu medicīnu? Vai tās ir pretrunā viena otrai, vai arī tās var sadarboties?

Tās darbojas kopā ļoti labi. Rietumu medicīna ir izcila visā, kas saistīts ar ātru lēmumu pieņemšanu, akūtām slimībām, ķirurģisku iejaukšanos. Tālo Austrumu pieeja ir lieliska darbā ar hroniskām slimībām un visa sabalansēšanu ķermenī. Tām patiešām būtu jāsadarbojas. Ja kādam, piemēram, ir vēzis, es iesaku, pirmkārt, likvidēt cēloni un tad sabalansēt visu ar pareizi izvēlētiem Tālo Austrumu līdzekļiem.

Vai varam teikt, ka Tibetas medicīna strādā vairāk ar cēloņiem, un Rietumu medicīna ar rezultātiem?

Droši vien tā var teikt. Var teikt arī, ka Tālo Austrumu medicīna strādā ar ķermeņa balansu un ilglaicīgos termiņos, kamēr Rietumu medicīna lieliski tiek galā ar neatliekamajiem gadījumiem.

Vai zinātne dod zināmu labumu praktizējošajiem budismu?

Jebkurš zinātnes sasniegums ir nozīmīgs budismā, ja tas nes labumu jūtošajām būtnēm, un, jo ilgāk un labāk būtnes dzīvo, jo vairāk tās var darīt citu labā.

Kuras zinātnes nozares varētu gūt labumu no budisma tuvākajā nākotnē? 

Vispārējā visuma izpratne – kosmoloģija. Ir neskaitāmi daudz nesaistītu informācijas gabaliņu no Habla teleskopa un citiem apbrīnojamiem avotiem, kurus jāsasaista jēgpilnā veidā. Plašais Dimanta ceļa budisma skatījums te būtu noderīgs. Tas pauž, ka gan izplatījums, gan norises ir prāts, un rāda, kā tie savstarpēji iedarbojas. Būtu lietderīgi kombinēt tīrus faktus ar visaptverošu redzējumu.

Zinātniekiem, domājot lineāri, nereti piemīt izcila motivācija, un, ja viņi spēj iedomāties izplatījumu, kas ir bez jebkāda sākuma, ir loģiski pieņemt, ka gadījumā, ja var pierādīt vienu «lielo sprādzienu», ir jābūt neskaitāmiem citiem tādiem. Te ir saskares punkts ar budismu, kas apgalvo, ka nav iespējams tāds absolūts starts. Izplatījumam jābūt brīvam savā būtībā. Ka neko nevar pievienot tā bezlaicīgajai būtībai. Ka nekas, ko var fiksēt noteiktā laikā un vietā, nevar būt nekam sākums. Tādi cikliski, nelineāri visuma modeļi ir doti Abidharmakošā, un tie skaidro visumu parādīšanās un izzušanas fāzes ārkārtīgi ilgos laika periodos, ko sauc par kalpām.

Arī koncepcija par paralēlajiem visumiem veido tiltu ar budismu. Tā pieļauj neskaitāmu pasauļu rašanos no izplatījuma potenciāla, un tādējādi padara par relatīviem jebkurus apziņas ierobežojumus.

Vai jūs domājat, ka budisms un zinātne varētu kaut kādā veidā sadarboties? 

Es uzskatu budismu par galvu un sirdi, un zinātni par rokām, kājām un acīm. Zinātne izskaidro, «kā», un padara vienkāršāku cilvēku praktisko dzīvi. Budisms parāda, «kāpēc», un padara tos laimīgus. Tas palīdz būtnēm dzīvot, mirt un pārdzimt labāk.

Einšteins saka, ka budisms ir vienīgā reliģija, kas ir konsekventa, loģiska sistēma, kas balstās realitātes veseluma pieredzē, un tāpēc tā atbilst arī zinātniskajiem standartiem. Vai varam teikt, ka augstākās budisma pamācības, ko sauc par Mahamudru, ir prāta zinātne?

Tieši tā. Ja ir tāda prāta zinātne, kur prāts raugās tieši uz sevi, tad tā ir «Lielā Zīmoga» un «Lielās Pilnības» mācība – Mahamudras un Maha Ati pamācības. Mahamudru, Čag Čen tibetiski, apgūst, ja cilvēka transformējošā enerģija ir vēlmes, iekāre un Maha Ati jeb Dzog Čen apgūst, ja cilvēka transformējošā enerģija ir dusmas. Ja cilvēks apzināti izmanto šīs enerģijas, lai iepazītu realitāti un paša prātu, tiek sasniegta Apskaidrība. Tie ir visiedarbīgākie instrumenti, lai pieredzētu izplatījumu kā svētlaimi. No šī skatījuma katrs visums ir kosmisks izplatījuma joks. Nav nekā fantastiskāka un aizraujošāka, kā pieredzēt prāta starojošo rotaļu, tā pilnīgo potenciālu, kas izpaužas kā visaptveroša gudrība, spontāns prieks un aktīva līdzjūtība. Dimanta ceļa budisms ir zinātne, kas ved uz tādu pieredzi.

Papildus informācija par «Budisma dienām 2006» – www.dimantacels.lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Receptes

Vairāk

eKlase

Apollo E-veikali

20

2014. gada 20. decembris

Vārda dienas

Arta, MinjonaArtemida, Artemijs, Artēmijs, Artija, Artjoms, Vitnija, Ābrams

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Mazmākoņains
Rīga pašreiz +2 ℃
Mazmākoņains

Vējš: 3 m/s

Saule lec: 08:59
Saule riet: 15:43
Dienas ilgums: 6:44

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

20.12.2014
Ienākt apollo.lv