Bulgārijā saka jā, māj nē!

Apollo
0 komentāru

Dzirdot vārdu «Bulgārija», prātā nāk saule, kalni, jūra, rozes, vīns. Arī sv. Kirils un Mefodijs, Orfejs, Spartaks, gaišreģe Vanga un Džonijs Ilijevs — čigānu princis mūzikā, roma-sound spilgtākais jaunās paaudzes mākslinieks.

Valsts uz Eiropas un Āzijas sliekšņa, kuru visā pastāvēšanas laikā vairākkārt centās iekarot varenie kaimiņi — trāķieši, grieķi, romieši, bizantieši, turki. Savas pēdas šajā zemē viņi atstājuši kapeņu, cietokšņu, baznīcu un mošeju veidā. Piecsimt gadu garumā bulgāru zeme bija turku pakļauta un neatkarību atguva, lielā mērā pateicoties krievu karavīru varonībai, — kālab krievus patiesi uzskata par atbrīvotājiem. Ar tūrisma firmas «IMPRO» svētību mēs, trīs latviešu meitenes, devāmies noskaidrot, kā dzīvo bulgāri šodien.

Konstantīns un Elena = Družba

Kad mūsu lidmašīna nolaižas Varnas lidostā, vienīgais, ko skaidri zinām, — mūs sagaidīs bulgāru meitene Petja, kura nogādās viesnīcā, bet pārējo laiku ar mums kopā būs Ivans — mūsu gids Bulgārijā.

Petja ir tieši tāda, kādai jābūt īstai bulgārietei — neliela auguma, smaidīga, melniem matiem, brūnām acīm. Mūsu pirmās naktsmājas ir kūrortpilsētiņā ar savdabīgu nosaukumu — Svētais Konstantīns un Elena. Tas ir vecākais kūrorts šajā Bulgārijas Melnās jūras piekrastes daļā. Te bijis arī klosteris ar tādu pašu nosaukumu. Komunistu valdīšanas laikā kūrorts saucās Družba. Lielo tā laika kūrorta kompleksu deviņdesmitajos gados nopirka bagātākais bulgārs Iļja Pavlovs. Pēc viņa nāves (tika nošauts…) īpašumus pārvalda sieva, kura dzīvo ASV.

Pirmais iespaids — ak, ko gan šeit vakaros sadarīs tie daudzie desmiti atpūtnieku, kuri ieradās reizē ar mums, lai baudītu Bulgārijas kūrortu viesmīlību. Par laimi, Petja mūsu bažas kliedē. Izrādās, ka, rūpējoties par mūsu naktsmieru, speciāli izvēlēta viesnīca tālāk no skaļuma un burzmas, kāda valda kūrortu centros.

Pirmo vakaru pavadām Petjas sabiedrībā, jo tiekam uzaicinātas pasēdēt viesnīcas kafejnīcā un Bulgārijas iepazīšana var sākties — caur sarunām un gastronomiju. Galdā tiek celta rakija un salāti, kuru nosaukums ēdienkartēs ir «Šopski». Porcija ir gana liela un salāti ir garšīgi. Tobrīd nenojaušam, ka bez šīm divām lietām mūsu turpmākās ēdienreizes nebūs iedomājamas, tas ir kā aperitīvs gaidāmajai ēdienreizei.

Saka jā, māj nē!

Ir jauns rīts un spīd saule, klāt mūsu šoferītis Svetlozars, ar kuru kopā pavadīsim daudzas aizraujošas dienas un vakarus. Šodien mūs gaida 500 km garš pārbrauciens uz Sofiju. Brauciens caur Varnu apstiprina vakardienas pirmo iespaidu. Liela pilsēta, kur dzīve pakārtota ostas vajadzībām. Dzīvojamie mikrorajoni garāmbraucēju acis īpaši neiepriecina, kaut privātmāju rajonos var saskatīt arī pa kādai odziņai. Ir veikts jau gandrīz pusceļš pa automaģistrāli. Saremontētie posmi ir labi, un to mums demonstrē arī Svetlozars, spidometra bultiņa uzkāpj līdz pat atzīmei 150 km/h. Uz jautājumu, ko par to saka ceļu policija, Svetlozars atteic, ka gan jau pretī braucēji pabrīdinās ar uguņiem. Bet ir arī tādi ceļu posmi, kurus par vismaz ciešamiem nosauktu tikai vislielākais optimists.

Sarunas ar Svetlozaru lāgā nevedas, jo angliski viņš saprot pavisam nedaudz, krieviski mazliet vairāk — kā nekā krievu valoda skolās mācīta līdz pat sociālisma kraham. Uz mūsu jautājumiem viņš atbild ar jā vai nē, galvu kratot vai mājot pilnīgi pretēji tam, kā pieņemts pie mums!

Laiku kavējam ar ainavas vērošanu aiz loga. Kalnu nav, nav arī rožu lauku un vīna dārzu — visas tās lietas, kurām it kā vajadzēja būt jau Varnas lidostas pievārtē, ar roku aizsniedzamā attālumā. Toties ir kas cits — aitu un kazu ganāmpulki. To ir visai daudz un, ielūkojoties ēdienkartē, kur plašā izvēlē ir ēdieni no aitas vai kazas siera, mums neradīsies jautājums — kāpēc?

Žanu un Žaku vairāk nekā Aļošu

Beidzot klāt Veliko Tirnovo — Bulgārijas pirmā galvaspilsēta. Te mēs satiekam Ivanu, kurš izrādās stalts kungs labākajos gados. Sasveicinās ar mums viņš labā krievu valodā, gan iepriekš atvainojoties, ka šis tas no valodas smalkumiem būs jau piemirsies, jo pēdējos padsmit gadus neviena grupa no bijušās Padomju Savienības nav bijusi un ekskursijas vadīt viņam vairāk nākoties franciski. Izrādās, franči šurp brauc ar katru gadu arvien vairāk un ne tikai pludmalēs gozēties, bet arī iepazīt Bulgārijas vidieni.

Nevilšus nākas aizdomāties par tiem laikiem, kad izšķīrās Bulgārijas liktenis. Tūkstošiem krievu karavīru atdeva savas dzīvības cīņās ar turkiem. Tas arī viens no iemesliem viņu lojālajai attieksmei pret visu, kas nācis no Krievijas. Starp citu, kāpēc dziesmā Pār bulgāru kalniem… nāk tieši Aļoša? Gluži vienkārši bulgāri uzskata, ka tipiskākie krievu vārdi ir Aļoša un Nataša. Bet populārākie bulgāru vārdi ir Ivans — gluži kā mūsu gidam — un Marija.

Veliko Tirnovo pēc visai vienmuļā ceļa posma no Varnas ir kā mirāža. Daba, klintis un arī vēsture. Pāri visam reiz tik varenā cietokšņa mūri, kas atgādina, ka divus gadu simtus te bijusi Bulgārijas galvaspilsēta.

Jau ceļojuma sākumā nolēmām, ka ar baznīcu un klosteru apskati īpaši neaizrausimies, zinot, ka Bulgārijā to ir visai daudz. Taču esam nodotas Ivana rokās un pirmais klosteris mūsu ceļojumā ir jau tepat Veliko Tirnovo pievārtē. Pirmais, bet ne pēdējais. Taču jāsaka uzreiz, ka katrs no tiem tomēr bija tā vērts, lai tur aizbrauktu.

Minerālūdens par velti un dziesmas no sirds

Pelēcīgi nami, liela satiksme, steidzīgi ļaudis — tipiska lielpilsēta, kurai diemžēl nepiemīt īpašs spožums vai majestātiskums. Taču jāatzīst, ka valdības ēkas ir izmēros iespaidīgas, noskatāmies arī goda sardzes maiņu pie prezidenta pils. Romiešu celtņu paliekas, minarets un mošeja atgādina par senākām vēstures lappusēm. Sofijā ikviens var baudīt minerālūdeni par baltu velti, jo avoti ir pašā pilsētas centrā ērti pieejamā vietā. Bet mūsu sapnis par minerālūdeni baseinā tā arī paliks sapnis, jo pagaidām bulgāriem nav ienācis prātā šo savu dabas bagātību Sofijā tādā veidā izmantot un naudiņu līdz ar to pelnīt. Nedaudzās viesnīcas ar minerālūdens baseiniem mūsu ceļojuma programmā nebija iekļautas.

Sofija kā jau galvaspilsēta iekļauta tūristu maršrutos un vairums no tūristiem tāpat kā mēs vakaros vēlas izklaidēties. Ja nesaista teātris vai opera, tad atliek krodziņi, jo pa ielām klīst pēc tumsas iestāšanās svešajā lielpilsētā nebūtu ieteicams. Gribam apvienot patīkamo ar lietderīgo — gūt baudījumu ne tikai vēderam, bet arī acīm un ausīm. Ir tikai pāris vietu galvaspilsētā, kur nacionālo virtuvi baudīt bulgāri piedāvā komplektā ar folkloras programmu. Ir jau tradicionālais iepazītais aperitīvs un arī vēl nebaudīti ēdieni un vīns. Programma ir laba, un jūtams, ka tās dalībniekiem patiešām patīk tas, ko viņi dara, to apliecina mirdzums jauno puišu un meiteņu acīs. Dziedātājas vakara izskaņā atvadās, veltot dziesmu un paklanoties katram galdiņam. Viesnīcā, pirms došanās pie miera vēlreiz pārrunājot iespaidus, rodas jautājums — vai mums būtu kurp vest savus viesus Rīgā, ja viņi izteiktu vēlēšanos redzēt folkloras programmu?

Tabakas lauki un Jehovas mācība

Esam atvadījušies ne tikai no Sofijas, bet arī no automaģistrāles. Ja nolemsiet doties uz Bulgāriju ar savu auto, tad ziniet, ka te ir arī tādi ceļi, kur apbraukt bedres vienkārši nav iespējams. Jādomā, ka autoservisiem šajā zemē darba netrūkst un rezerves daļām noiets ir labs. Nopriecājamies, ka sākotnējā ideja īrēt auto un braukt pašām palika tikai ideja.

Mūsu šodienas programmā ir Rilas klosteris. Pa ceļam acis priecē ne tikai krāšņie dabas skati, kalni, bet arī pajūgi, kuriem priekšā iejūgti ēzelīši, un tabakas lauki. Tabaku šajā pusē audzējot gandrīz katrs. Uz auklām savērta, ar tīkliem pārklāta, tā saulē tiek žāvēta turpat lauka malā zem jumtiņiem vai pie mājas.

Pēc mūsu lūguma Ivans ir ar mieru nedaudz mainīt vai pagarināt maršrutu un aizvest mūs uz Melniku. Gribam redzēt vienu no slavenākajiem Bulgārijas vīna reģioniem. Pa ceļam Ivans parāda villu, kura pieder vienam no bagātākajiem cilvēkiem Bulgārijā, viņa bankas reklāmu var redzēt teju vai visu autoceļu malās.

Melnika, mazākā pilsēta Bulgārijā, ir fantastiski kolorīts vīna dārzu ieskauts miestiņš un tajā mīt ne mazāk kolorīti ļaudis. Ivans ir sapratis, ka mūsu mērķis diennakts gaišajā daļā — redzēt pēc iespējas vairāk, tāpēc mūsu šoferītis stūrē augšā kalnā un pēc neilga laika skatam atklājas viens no šīs puses dabas brīnumiem — līdz pat 100 metru augsti smilšakmens stabi. Taču ceļš ved vēl tālāk, tas kļūst arvien šaurāks, dabas skati arvien skaistāki un tad jau arī ceļš beidzas un te ceļa (lasi — zemes) galā iznirst Roženas klosteris, kurā dzīvo tikai viens mūks, kurš daudz izdarījis klostera atjaunošanā.

Klostera svētās Dievmātes baznīciņā, kura celta 12.–13. gs., saglabājušās interesantas 17.–18. gs. freskas, kā arī lielisks nezināma mākslinieka veidots ikonostass. Šajā klosterī 14. gs. darbojās slavenā Roženas kaligrāfijas skola, kurā tika pārrakstīta arī Jehovas mācība. To 1674. gadā pārņēma Konstantinopoles patriarhs Dosifejs, un šodien tā glabājas Jeruzalemē Kristus Kapa dievnamā.

Marijas Debesbraukšanas dienā klosterī ierodas daudzi svētceļnieki, lai redzētu dievmātes Brīnumdarītājas svētbildi. Laiks te ir apstājies pirms vairākiem gadu simtiem.

Vakariņas pie Spartaka pēctečiem

Uz brīdi iegriežamies kūrortpilsētā Sandanskā, kur ir daudz minerālūdens avotu. Te ārstē astmu un reimatismu. Sandanskas vārds saistīts ar divām vēsturiskām personībām. Kad pēc ilgstošiem kariem 1. gs. p. m. ē. romieši iekaroja Trāķiju, viņi verdzībā sev līdzi aizveda daudzus. Viņu vidū bija arī ganiņš Spartaks, kurš Romā kļuva par gladiatoru un vēlāk vēsturē iegāja kā slavenās vergu sacelšanās vadonis, kurš iedvesa šausmas romiešu leģionāriem. Pilsētā ir piemineklis Spartakam. Bet vārdu pilsētai deva kāds cits dumpinieks — Jane Sandanskis (1872–1915), varonis cīņās pret turkiem.

Ir jau tuvu pusnaktij, kad ierodamies naktsmājās. Tā ir Bansko. Pilsētiņa Pirinas kalnu pakājē. Saimnieki ir nedaudz noraizējušies, kur bijām pazuduši. Šīs būs apstākļu ziņā vienkāršākās naktsmājas mūsu ceļojumā, taču to pilnībā atsvērs saimnieki. Uz jautājumu, vai tik vēlā stundā kaut kur pilsētā vēl ir iespējams paēst, seko atbilde — pēc piecām minūtēm gaidām lejā! Izrādās, saimniekiem ir sava kafejnīca, tiek klāts galds, glāzēs lieta rakija. Laiks rit nemanot, saimnieka pašbrūvētā rakija arī liek sevi manīt un runas sāk mīties ar dziesmām, dziesmas ar dejām.

No rīta pēc sātīgām brokastīm mūs gaida dabas diena. Bulgāri ir ieinteresēti, lai pie viņiem brauktu arī ziemas sporta cienītāji. Slēpošanas trašu ierīkošanai un labiekārtošanai viņi pieķērušies itin naski. Top jauni pacēlāji, trases. Vajadzētu arī servisu sākt attīstīt — tualetes, kafejnīcas, citādi būs jāstrādā tikai uz pašmāju publiku un tuvākajiem kaimiņiem. Latvijas slēpotājiem, kuri šos priekus izbaudījuši gan pašu mājās, gan tuvākās un tālākās ārzemēs, Bulgārija varētu būt interesanta tad, ja gribas paslēpot tur, kur vēl nav būts. Prātīgāk būtu lidot, jo ceļš cauri pusei Eiropas ir gan garš, gan nogurdinošs.

Kalni ir skaisti. Bet sirds sāp par vienu — diemžēl ne visi kalnos gājēji ielāgojuši nerakstīto likumu, ka papīri, pudeles, maisiņi u. c. atkritumi savās mugursomās pašiem jānes lejā, nevis pēc maltītes turpat atpūtas vietā jāatstāj.

Atvadāmies no Bansko. Ceļš ved gar Mestras upīti. Vienā pusē Rodopu masīvs, otrā — Rilas. Kalni, kuriem vajadzēja būt jau Varnas pievārtē. Kalnu burvība mūs ir padarījusi sapņainus.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv