Ceļojums apkārt pasaulei. Ceturtais stāsts Attēlu galerija

Apollo
0 komentāru

Portāls «Apollo», sadarbojoties ar diviem aktīviem un uzņēmīgiem jauniešiem, vienu reizi nedēļā - ceturtdienās - piedāvā jums nelielu bilžu un stāstu seriālu «Apkārt pasaulei». Mārtiņš un Dagmāra patiesi vienā jaukā dienā sapakoja somas un startēja no viena punkta, kurā plāno atgriezties, pēc tam, kad viņu ceļojums būs apmetis loku apkārt zemeslodei. Un ceturtā sērija sākas:

(Košas stāsta ilustrācijas apskatiet FOTOGALERIJĀ)

«Peru sākam no ziemeļiem, ar Mankoru – pludmales pilsētiņa pēc koncepta līdzīga jau aprakstītajai Montaņitai Ekvadorā, tikai viļņi «garāki» un ar mazāku regularitāti, tādēļ grūtāk tādiem sērfa iesācējiem kā mēs, jo kamēr izstāv rindu, kamēr sagaida savu vilni, tad jau arī kāja gatava paslīdēt un var sākt visu no jauna. Un vairāk arī zelta jaunatnes no Eiropas un Izraēlas šeit, daži pat ar koferiem, kas ieradušies divu nedēļu brīvdienās un, attiecīgi, piedod vietai savādāku sajūtu… Mēs trāpām pašā epicentrā, vienā no Peru Loki ķēdes hosteļiem, kas pēc veidola un sejām gaužām atgādina Ibizu. Savādāk, bet nu pārmaiņa interesanta. Istabā esam kopā ar īru pāri – sazīmējam kopīgus paziņas no Latvijas, īru džeks pēc skata kā viens no Sniegbaltītes rūķiem un jau uzreiz pēc brokastīm uztin sev pirmo kāsi. Brokastu sistēma unikāli radīta pīpētāja vēderam – svaigas baltmaizes bulciņas ar džemu neierobežotā daudzumā, līdz pat vēlai pēcpusdienai un vēl kafija/ tēja iekļauta cenā. Personīgais rekords bija 9 bulciņas, bet ne jau tāpēc, ka vairāk nevarēju, bet gan sakautrējos tik bieži iet pakaļ. Savukārt ar zaļumu pīpēšanu ir tā, ka jauniņos ciemā atšķir pēc tā, kad tie jautā grama cenu, jo šeit un līdzīgi kā citviet Dienvidamerikas dienvidu daļā, pārdod sporta kedas lieluma gabalos, bet toties par Latvijas viena grama cenu. Tādēļ bieži izveidojas situācija, kad jauniņie nemaz neko nepērk, jo prombraucēji dāsni atstāj «goodie bags» dāvanā – līdzi vadāt nav prāta darbs dēļ biežajām autobusu pārbaudēm, ko veic militāristi. Un par «ceļojumu» kvalitāti neviens nesūdzas…

Pārlecot uz mirkli jau Argentīnas brauciena daļā, vieni jauniepazīti latviešu draugi Buenosairesā, kas nesen arī ceļojuši Peru, zina stāstīt, ka Mankorā sastopams arī kāds latvietis, kas par vēdera tiesu strādā vienā no restorāniem par palīgu. Pirms tam strādājis Anglijā un tur kāds labvēlis pačukstējis, ka Ekvadora ir neizgrebta zelta bedre. Šis nopircis biļetes, atlidojis un dažas dienas vēlāk viņam nozagta pase kopā ar visu Anglijā sapelnīto naudu. Palicis bez nekā un bez iespējas atgriezties, arī tuvi radi/ draugi Latvijā vairs neesot un Latvijas pārstāvniecības Peru arī nav. Strādājot par palīgu restorānā paies gadi, kamēr tiks sakrāta atkal nauda biļetēm…

Lai nesasniegtu nirvānu, no kuras grūti atgriezties, pēc nepilnas nedēļas no Mankoras dodamies prom uz Limu – 20 stundas nakts autobusā, McDonald’s apmeklējums un atkaļ jau autobusā tālāk uz Nasku – nu, nepiekrītam, ka katra paplukusi galvaspilsētas vecā daļa būtu jāliek UNESCO mantojumu sarakstā, jo īpaši, ja paši vietējie to izmanto tikai mārketinga nolūkos un par pašu arhitektūru neliekas ne zinis. Tikai vēlāk ceļojuma laikā sākam izmantot coučsurfing.com un līdzīgos portālus, kas dod iespēju nakšņot pie vietējiem un, protams, padara jebkuru svešu vietu daudz interesantāku, gan jau tā būtu bijis arī ar Limu.

Kaut kā nebijām sagatavojusies tam, ko redzēsim dodoties no Limas pa Klusā okeāna krastu uz leju. Labajā pusē autobusa logiem skalojas milzīgi gari un balti okeānā viļņi, kamēr kreisajā pusē vējš dzenā smiltis pāri tuksnešainiem kalniem. Ik pa laikam modinām viens otru ar «Uh!» un «Ah!» izsaucieniem. Viss, apmēram 1000km ceļa gabals, tāds kā no Marsa, kad tur pēdējo reizi bijām. Naskā esam, lai šeit ievērtētu slavenās līnijas un lai ar dēli nošlūktu no pasaules augstākās smilšu kāpas Cerro Blanco. Lai apskatītu Naska līnijas, jādodas uz Skrundas autoostas paskata lidostu, no kuras ik pēc 15min paceļas Cessna tipa lidmašīnas, kas 30min lidinās virs milzīga izmēra smiltīs veidotiem pērtiķiem, putniem, u.c. Zinātnieki vēl strīdas, ko konkrētie zīmējumi īsti nozīmē, bet nu viena no dominējošām hipotēzēm, ka tie ir brīvdabas tempļi. Lidostā uzrodas bērna paskata pilots, kas piecas meičas, ieskaitot Dagmāru, nozīmē īstās lidmašīnas virzienā. Dagmāra ir apņēmības pilna tikt labākajā vietā, blakus pilotam, un ar platu smaidu (kā bērnībā Ziemassvētkos pirms dāvanu atvēršanas) gaida pacelšanās mirkli. Te nu jāatzīst, ka tie piloti-šmurguļi laikam slēdz derības – cik daudzi pasažieri izmantos baltos plastmasas maisiņus, kas ērti novietoti pasažieru vietu tuvumā. Pēc pirmajām 15 lidojuma minūtēm sākas pigori. Lai varētu labāk aplūkot līnijas no labās un kreisās lidmašīnas logu puses, attiecīgi tiek veiktas virāžas bīstamā leņķī pret zemes virsmu. Lieki piebilst, ka uz brauciena beigām visi 5 maisiņi ir lietderīgi izmantoti un visi ir vairāk nekā laimīgi sajust stabilu un, šķietami, nekustīgu pamatu zem kājām. Savukārt, došanās uz kāpu sākas nākamajā dienā 5 no rīta ar nelielu izbraucienu taksī un kāpienu ar mūsu gidu Darvinu 2070m augstajā paugurā. Darvins vairākkārt žēlojas, ka līdz nav paņemti ziedojumi Zemesmātei (organisko atkritumu formā) un saulei austot sākām šļūkt uz leju – sandbordings pēc sajūtas līdzīgs šļūkšanai pa sniegu, bet tikai nav tik slidens un smiltis nav tik garšīgas.

Kusko, Dienvidamerikas tūristu slazds, ir mūsu nākamā pieturvieta, kur jau ierašanās dienā kādā angļu (…) krogā satiekam savu iepriekš jau iepazīto angļu pāri, kas līdzīgā maršrutā ceļo pa kontinentu. Pēc otrā alus, Stīvs ar viltīgu «iesim kopā ābolus zagt» sejas izteiksmi velk ārā uz A4 lapas ar roku zīmētu karti ar vairākām norādēm, kas saņemta no kāda franču pāra, un izsaka piedāvājumu – kopā doties uz Čokikerao, it kā Maču Pikču līdzīgas drupas, tikai citā virzienā, gandrīz bez tūristiem (apmēram 10 dienā, pret Maču Pikču 5000 dienā) un pa kalnu takām, jo ne ceļš, ne vilciens uz turieni neiet. Skaidrs, ka jādodas!!! Piemetam paikas sarakstu, nepieciešamo ekipējumu un dodamies uz vienu no daudzajiem kantorīšiem, kur var izīrēt pārgājiena mantas. Kamēr veikalā meklējam telts mietiņus, ienāk beļģis un spāniete un pēc īsas vārdu apmaiņas kļūst skaidrs, ka viņi dodas tanī pašā virzienā un tātad jāiet kopā. Iziešanu noliekam aiznākamajā dienā.

Sākumā 4h stundas kratāmies vietējā autobusā, tad stundu seši cilvēki  +  šoferis  +  ļoti daudz mantu un ēdiena bagāžniekā/uz jumta vēl līdz blakus ciemam, kur nakšņojam un kur sarunājam vīru vārdā Valentīns, kas ar diviem ēzeļa paskata dzīvniekiem palīdzēs mums nest pārtiku, teltis, utt. un pie reizes ļaus ar pārliecību nenomaldīties no pareizās takas. Turpmākās 4 dienas tiek pārbaudīta mūsu izturība pret augstumu un aukstumu, karstumu, putekļiem, insektiem un vienam pret otru. Pirmā diena izrādās visgrūtākā, jo pēc 5h pārgājiena 35 grādu karstumā vēl jāpievar noslēdzošais kāpums 700m pa vertikāli, jāuzslej teltis, jānomazgājas ledainā ūdenī, jāuztaisa vakariņas uz uguns un jāizdzer pudele ruma. Pats pārgājiens atmiņā palicis daudz spilgtāk, nekā Čokikerao, jo nu Maču Pikču klāt tomēr nestāv, bet toties visas drupas gandrīz tikai mums, kad otrās dienas pēcpusdienā tur nonākam. Atpakaļ ceļā Stīvam atsaka celis un viņš pēdējo posmu pavada ēzeļa mugurā, savukārt Dagmārai pirmo reizi pamanām jocīgus kodumus, ap kuriem dienu pēc atgriešanās ir lieli zili-violetīgi pleķi. Tā arī netiekam skaidrībā vai zirnekļu vai citu mošķu kodumi, bet slimnīcā iegūto šķidrumu špricējam uzcītīgi un, naudas taupīšanas nolūkos, mājas apstākļos, pēc laika jau kļūst labāk.

Dažas dienas atpūšamies un esam gatavi doties uz Maču Pikču. Atturamies no masu psihozes par tēmu «klasiskais Inku ceļš» par USD 300, tā vietā pirmajā dienā ar riteņiem noripināmies no 4200m uz 1200m un tad 2 dienas pavadām grupā ar piecām vāciski runājošām jaunkundzēm (un kāda bija varbūtībā???) un poli, kas Čīles ziemeļos par brīvprātīgo strādājis klosterī un nesen vienatnē un pirmo reizi kalnos esot mēģinājis uzkāpt vienā no 6000m+ pauguriem Bolīvijā… kāds augstāks spēks bija novērtējis viņa pūles Čīlē un iziešanas rītā uz smaili uzradies kāds pieredzējis kalnotājs spānis, ar kuru kopā tad arī uzkāpuši un kāpēc, visticamāk, polis vēl bija dzīvs. Mums nav talanta, lai pilnvērtīgi aprakstītu Maču Pikču vārdos, ir jāaizbrauc un jāapskatās pašiem, bet nu ne par velti atzīts par vienu no pasaules astoņiem brīnumiem. Peruāņu ņemšanās ap tūristu naudu nekādas patīkamās atmiņas nav atstājusi, tādēļ arī bez pārsteigumiem, kad dažus mēnešus vēlāk tiek ziņots, ka Maču Pikču reģions noplūdis, daudzi ceļotāji iesprostoti Agvas Kaļientes ciemā blakus drupām un peruāņi par galveno glābšanas akciju nelaimē nonākušajiem izvēlējušies uz nebēdu saskrūvēt cenas viesnīcām un ēdienam. Bet nu Maču Pikču tomēr smuks.

Pa ceļam uz Bolīviju piestājam Puno, kur kādreiz no zvejniecības dzīvojošās peldošās salas Titikakas ezerā, tagad pārtiek no tūrisma. Pārmaiņas jūtamas jau uz robežas – cilvēki mazāk tielējas par cenām un vairumā gadījumu ir izpalīdzīgi, autobusi ražoti 60 gados un kompleksās pusdienas var paēst par mazāk kā USD 1, bet vairāk par Bolīviju jau nākamnedēļ.»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

23.08.2017
Ienākt apollo.lv