Ceļojums uz Vankūveru — brīnums vai realitāte?

Apollo
0 komentāru

Latvijas hokeja izlase, uzvarot trīs spēlēs trešo reizi pēc neatkarības atgūšanas, nodrošinājusi dalību olimpiskajās spēlēs — šoreiz izlase ir kvalificējusies Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm.

Latvijas izlase ir kvalificējusies Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm, bet hokeja saimniecībā vēl ir daudzas lietas, kas būtu jāsakārto.

Latvijas izlase ir kvalificējusies Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm, bet hokeja saimniecībā vēl ir daudzas lietas, kas būtu jāsakārto.

Foto: AFI

Hokeja karnevāls ir beidzies. Pārspējusi pasaules 20. stiprāko valsti Ungāriju, 17. spēcīgāko izlasi Ukrainu un 14. stiprāko komandu Itāliju, Latvijas izlase dosies uz Vankūveru. Raugoties uz aizvadīto turnīru, kāds teiks, ka nekas jau daudz un briesmīgi liels nav izdarīts, tikai uzvarēts trīs spēlēs pret rangā zemāk stāvošām komandām. Jā, daļa patiesības šajos vārdos būs, bet ne jau mēs vainīgi, ka hokejistiem liktenis piešķīra šādus pretiniekus un ne citus. No otras puses raugoties, hokejistu mērķis bija nokļūt Vankūverā, un ir pilnīgi vienalga, vai uzvarēta Ungārija vai arī paklupusi pret mums būtu Krievija. Uzvara ir un paliek uzvara, bet šai uzvarai nāk līdzi arī secinājumi.

Par vienu no tiem runāja arī izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks, kas pēc turnīra Rīgā stāstīja par daudzajām neizmantotajām izdevībām laukumā: «Uzbrukumu realizācija varbūt nebija tik laba, tomēr līdz pasaules čempionātam centīsimies to labot. Pateicoties tam, ka liela daļa hokejistu spēlē Rīgas «Dinamo» komandā, spēlētājiem bija laba fiziskā sagatavotība. Man nav, ko puišiem pārmest, ar sniegumu esmu apmierināts. Jūs paši redziet rezultātu,» norādīja Znaroks.

Dažu cilvēku atziņa, ka izlasē rezultātu kvalifikācijas turnīrā taisīja tikai pirmā maiņa, ir diezgan subjektīva. Jā, maiņa Sprukts–Karsums–Ankipāns kopā nopelnīja 17 punktus (Sprukts 2+5, Karsums 4+2, Ankipāns 1+3), bet izšķirīgos brīžos sevi apliecināja arī Miķelis Rēdlihs (vārti pret Ukrainu), Sergejs Naumovs (vidēji 1,50 ielaisti vārti, 94,645 atvairīto metienu) un Arvīds Reķis (turnīra rezultatīvākais aizsargs 1+2). Ankipāns aizvadītajos mačos ne tikai darīja melno darbu, bet arī nopelnīja lietderības koeficentu +5. Tiesa gan, ne viņš vienīgais — Jānim Spruktam, Kristapam Sotniekam un Guntim Galviņam arī tāds pat koeficients.

Galīgi negribas piekrist dažu līdzjutēju viedoklim, ka Ankipāns šajā maiņā palika ēnā. Vairākos momentos tieši Ankipāns uztaisīja pirmajai maiņai vārtus, paveicot uzbrukumā melno darbu un nogādājot ripu pie partneriem. Tam pierādījums ir arī Karsuma izteikumi pēc turnīra. «Kopā ar Jāni Spruktu un Ģirtu Ankipānu izdevās ideāla uzbrukuma maiņa,» uzskata Karsums, savus nopelnus gan noliedzot par labu partneriem. Spēli esot taisījuši Ankipāns un Sprukts, bet Karsumam «atlicis tikai iemest».

Arī Sprukts norādīja, ka visa maiņa ir paveikusi darbu, nevis tikai viens spēlētājs: «Maiņā ar Mārtiņu Karsumu un Ģirtu Ankipānu spēle izdevusies, jo bijuši gan veiksmīgi un ātri uzbrukumi, gan izdevies vajadzīgajos brīžos pieturēt ripu.» «Kopā labi jutāmies, neviens nekrita ārā, un visiem spēle gāja no rokas,» norādīja Latvijas izlases uzbrucējs, kurš šosezon spēlē Amerikas hokeja līgas (AHL) klubā Ročestras «Americans».

Tas, vai Znaroks arī pasaules čempionātā Šveicē atstās visus trīs kopā vienā maiņā, lielā mērā ir atkarīgs no tā, vai Spruktam ar Karsumu būs jāpiedalās ar savu komandu play-off turnīrā. Ja visi trīs minētie tomēr būs iekļauti izlasē (diez vai Znaroks neiekļautu viņus sastāvā), 95%, ka šādu maiņu redzēsim arī Bernē un Cīrihē.

Dažs labs jau paspējis paziņot, ka nu beidzot mums ir triecienmaiņa, bet bez tās pasaules čempionātā izlase izskatīsies galīgi švaka. Tā vis gluži nav. Protams, pirmā maiņa nosmēla lielāko daļu krējuma, bet neviens nav teicis, ka Sprukts–Karsums–Ankipāns pasaules čempionātā nospēlēs tāpat kā Rīgā. Viens turnīrs diez vai atspoguļo pilnībā visus izlases plusus un mīnusus. Neaizmirsīsim arī to, ka Ungārija, Ukraina un Itālija nav liekamas vienā plauktā ar Zviedriju, ASV un Austriju.

To, ka Latvijas izlasei bija jāuzvar šajā turnīrā, saprata ikviens, un tam par apstiprinājumu ir arī Ungārijas izlases galvenā trenera Pata Kortinas vārdi, ka ungāri nepretendēja nokļūt Vankūverā. «Es nemaz neesmu pārsteigts par to, kā mēs nospēlējām. Mēs neesam favorīti šajā turnīrā. Pārsteigumus es negaidīju,» norādīja Kortina.

Treneris arī piebilda, ka Ungārijas izlasei nav daudz iespēju pastiprināt savu sastāvu: «Mums ir 30 spēlētāji, kas kandidē uz izlasi. Mums nav iespēju pastiprināties, jo valstī ir viena profesionāla hokeja komanda. Mēs varam no šā turnīra tikai iegūt un mācīties, un, jo ātrāk mēs to izdarīsim, jo pašiem labāk būs,» norādīja Kortina. Kā zināms, ungāri šogad pasaules čempionātā atgriezās pēc 70 gadu pārtraukuma un viņiem priekšā būs grūtas spēles ar kanādiešiem, baltkrieviem un slovākiem.

Tāpat kā ungāri arī ukraiņi iezīmē savas problēmas hokejā. Aizsargs Sergejs Klimentjevs netieši norādīja uz valsts bēdīgo atbalstu hokejam: «Spēlējam ar vienu un to pašu sastāvu jau desmit gadus. Mūsu valstī ir 45 miljoni iedzīvotāju, bet mums ir tikai viena profesionāla hokeja komanda (Kijevas «Sokil» — M. L.). Jācer, ka komandā sāksies paaudžu maiņa, jo sen par to nekas nav domāts. Mums nav spēcīga junioru izlase, jo jaunie spēlētāji aizbrauc spēlēt uz Krieviju,» nākotnes cerības Ukrainai, pēc hokejista vārdiem, izklausījās gaužām bēdīgas.

Līdzīgi runāja arī itāliešu preses pārstāvji, norādot, ka Itālijas hokejam priekšā ir grūti laiki. «Atgriezties augstākajā grupā būs ļoti grūti. Izlasē ir spēlētāji, kas ir dzimuši Kanādā, spēlējuši junioru līgās tur un tad pārcēlušies uz Itāliju, bet tādu nav daudz. Junioru hokejs mums cerības nesola,» bēdīgi norādīja viesi no Itālijas.

Tāpat itālieši zina, ko nozīmē izkrist no augstākās divīzijas un censties tikt atpakaļ. «Izkrist no elites divīzijas ir viegli, bet tikt atpakaļ ir jau krietni grūtāk. Ja tas neizdodas uzreiz, tad ar katru nākamo gadu tas kļūst arvien grūtāk. Starpība starp elites komandām un pirmo divīziju ir jūtama un ar katru gadu tā pieaug,» lielas cerības uz uzvaru Polijā masu saziņas līdzekļu pārstāvji neizrāda.

No visa augstāk minētā var secināt, ka Latvijas uzvara un nokļūšana olimpiskajās spēlēs ir bijusi pati par sevi saprotama, bet tas nenozīmē, ka Latvijas hokejā viss ir kārtībā. Varam kaut vai palūkoties norvēģu un dāņu virzienā, kuri ir sakārtojuši jaunatnes hokeja sistēmu un lieliem soļiem pieaugušo kārtā teju vai min mums uz papēžiem.

Zinot arī savstarpējo šūmēšanos hokeja aprindās, noteikti pēc gada būs tādi, kas «Vankūveras baļķi vēlēsies nest arī uz saviem pleciem», tādējādi atgādinot sabiedrībai, ka bez viņiem šā panākuma nebūtu. Jebkurā gadījumā katrs savu sniegumu un ieguldījumu uzvaras kaldināšanā var izvērtēt no sava redzes punkta, bet galvenais uzdevums — olimpiskā ceļazīme — ir iegūta.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

23.11.2017
Ienākt apollo.lv