Ceļš pretī dzīvei bez ciešanām

Apollo
0 komentāru

Tendars ir pirmā Eiropas budistu klostera direktors. Pirms septiņiem gadiem viņš pameta savu laicīgo dzīvi ar tās plašo māju, jauko darbu un ģimeni Holandē, lai kļūtu par budistu kopienas mūku Francijā.

God. Tenders

God. Tenders

Foto: Līga Spunde

Tendara jaunības ciematiņā ikviens bija kristietis, un protestantisma tradīcijā uzaugušais zēns apmeklēja dievnamu un dziedāja baznīcas korī. Taču, nevarēdams pieņemt kristīgās baznīcas doktrīnas, Tendars sācis lūkoties apkārt — pievērsies antropozofijai, vēlāk satapis ļaužu grupiņu, kuri nodevās gaišredzības attīstīšanas vingrinājumiem. No 26 līdz 32 gadu vecumam Tendars pievērsās sociālajām studijām. Sešu gadu garumā strādāja ar cilvēkiem, kuri atrodas tā sauktajās riska grupās — narkomāniem un prostitūtām sniedza informāciju par seksuāli transmisīvajām slimībām un AIDS. 1995. gada vasarā, lai paplašinātu savu redzesloku, Tendars devās uz Indiju, kur saprata, ka vēlas dzīvē iet pa budisma ceļu. Kopš tā laika viņa iekšējā dzīve mainījās pilnībā. 2002. gadā Tendars kļuva par mūku. 2008. gada beigās un 2009. gada sākumā viņš viesojās Rīgā Budisma centrā «Ganden», kur visiem interesentiem sniedza ieskatu Budas mācībā.

1. Vai taisnība, ka tad, kad māceklis ir gatavs, uzrodas skolotājs?

— Reiz mēs trīs cilvēki sēdējām kādā virtuvē pie galda. Viens draugs stāstīja: «Kopš jaunības interesējos par Krieviju, zinu visu par tās dižajiem dzejniekiem, un man ir patiesa saikne ar šo zemi.» Otrs draugs teica: «Es daudz laika esmu pavadījis starp indiāņu ciltīm Andu kalnos, zinu visu par inkiem..» Bet es? Prātā skatījos uz visu plašo pasauli un prātoju, kurp doties un dibināt šo saikni. Apstājos Himalajos un pēkšņi sajutu dziļu vēlmi. Kad nokļuvu Tibetas budistu kopienas mācībās, man radās patiesa sapratne — jā, es esmu īstajā vietā, es esmu mājās. Man šī mācība parāda, kas ir dzīve un kā to dzīvot. Pirms tam mans prāts vēl nebija gatavs pieņemt šādu pieredzi. 

2. Ceļš uz apskaidrību ir līdzens un mierīgs vai līdzīgi kā daudzu kristiešu pieredzēs — ticības ceļš ir grumbuļains?

— Jā, ir, protams, daudz grūtību. Bet budismā arī grūtības mēs nesam un noliekam uz šā ceļa. Tas, ka dzīve iet augšup–lejup, arī ir lielā mērā atkarīgs no mūsu prāta. Tāpēc mēs cenšamies izzināt savu prātu un mainīt to. Un mainīt savu prātu uz plašu domāšanu, padarīt prātu par okeānu. Kā teicis skolotājs, prāts ir kā okeāns, kurā domas peld kā zivis, kā gaiss, kur domas lido kā putni.

3. Kristiešu Svētajos rakstos ir teikts: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Arī budismā viena no galvenajām vērtībām ir mīlestība. Vai jūs mīlat sevi?

— Kopš studēju budismu, jūtu, ka vairāk mīlu sevi. Patiesībā jau tu esi tas, kas tu domā, ka esi. Kad mēs mēģinām būt noderīgi citiem, kad mēģinām patiesi rūpēties par citiem, tad dzīvei automātiski parādās daudz lielāka jēga un mēs jūtamies daudz laimīgāki nekā tad, kad darām lietas tikai paši sev. Vajag pajautāt sev, vai esmu darījis visu to labāko, un piedot sev par to, kas nav izdevies.

4. Viena no postošākajām emocijām ir bailes. Bet no kā baidās bailes?

— Vienīgi prāts nosaka bailes. Ir ļoti daudz dažādu baiļu, arī veselīgās bailes. Kā izdarīt visu labāko, lai aizsargātu bērnus, ģimeni. Ja tev nav darba un nav naudas un jādodas dzīvot uz ielas, tad tās ir normālas bailes par savu eksistenci. Lai gan budismā māca attīstīt labu sirdi, mums tomēr jāpaliek praktiskiem, domājot, kā nodrošināt un veidot savu dzīves gājumu. Bet, līdzko sākas bailes par laimi, mēs pazaudējam sevi. Reizēm arī psiholoģiskās problēmās var palīdzēt psihoterapija, jo tas, ka cilvēks ir budists, nenozīmē, ka viņam viss ir kārtībā.

5. Vai meditācija ir saruna ar Dievu, lūgšanas turpinājums?

— Budismā ir daudz dažādu meditācijas veidu. Par prāta dabu, par dzīvību, nāvi, ciešanām, par to, ka kļūšu vecāks un slims, par to, ka ciešanas piedāvā pārmaiņas. Mēs šādā veidā daudz vingrināmies. Tas notiek lēni, taču bērns, kurš aug, jau arī nevar izaugt uzreiz liels.

6. Jau kopš piedzimšanas brīža cilvēks tuvojas nāvei. Tā ir vienīgais, par ko varam būt pilnīgi droši, ka tas ar mums notiks, bet kāpēc joprojām tik ļoti no tās baidāmies?

— Jo vairāk cilvēks apzinās, ka nāve var atnākt kuru katru brīdi, jo vairāk viņš savā dzīvē var veikt labas izvēles. Ja es zinu, ka šī ir mana pēdējā nedēļa, tad uz visu raudzīšos citādi. Ikreiz, kad kādu satikšu, es viņam atvēršu savu sirdi, teikšu viņam jaukas ardievas, jo varbūt šī reize ir pēdējā un man vairāk nebūs iespējas to darīt, tāpēc esmu laimīgs, ka man ir šī iespēja to tagad darīt. Ja tu dari šo darbu tā, it kā tas būtu tavs pēdējais darbs šajā dzīvē, tad šis būs ļoti labi padarīts darbs.

7. Vai mēs pasauli būvējam no savām domām?

— Prāts rodas no prāta. Mēs, lielākā vai mazākā mērā, radām paši sevi. Tas, ko mēs domājam, kļūst par realitāti, un tas, ko mēs darām, rada rītdienu. Tomēr nepietiks, ja tikai domāšu, ka vēlos būt labs pret citiem, tam ir jāvelta milzu pūles. Ja būs sēkla, tad izaugs koks, kas vēlāk dos augļus. Ja es tagad iesēšu šo sēklu, ka vēlos palīdzēt citiem, tad, sasniedzis apskaidrību, varēšu patiesi palīdzēt.

8. Kāds budisma skolotājs ir teicis, ka reliģijas galvenais nolūks ir sekmēt mīlestību un līdzcietību. Kas jums ir mīlestība?

— Es ceru, ka Tu esi laimīgs, — tā ir mīlestība. Līdzjūtība ir — es ceru, ka Tu neciet. Un, jo vairāk tevī līdzjūtības, jo vairāk tu strādāsi, lai mazinātu visu jūtīgo būtņu ciešanas. Un laime? Tas ir stāvoklis bez ciešanām.

9. Budisms ir ceļš pretī dzīvei bez ciešanām, bet vai tas ir iespējams, kamēr pastāv mīlestība? Jo mīlestība ved pie pieķeršanās, bet pieķeršanās pie ciešanām?

— Ir labi parādīt mīlestību ar saviem darbiem un vārdiem.  Taču jāpievērš uzmanība arī tam, ka mīlot mūsu prāts var kļūt ļoti šaurs. Protams, ir ļoti grūti noskatīties cilvēku ciešanās. Taču arī tad jācenšas saglabāt skaidru prāta stāvokli. Bieži mūsu vērtējums par apkārt notiekošo ir tikai mūsu vērtējums, mūsu prāta projekcija par citu prātu projekcijām. Piemēram, mēs domājam: ai, cik šausmīgi, ka viņam bija jāmirst, bet tā nāve bija ātra un viegla, tas nebija šausmīgi. Vai cilvēki, kuri tikko ir laimīgi apprecējušies, domā, ka būt vientuļam un vienam ir tik sāpīgi. Un jācenšas rūpēties par tiem, par kuriem varam rūpēties.

10. Ja Buda lūkotos uz pasauli, ko viņš redzētu?

— Buda ir prāts, un viņš redzētu, ka viss iet, kā mainās mirklis pēc mirkļa. Viņš redz katru sekundi un sekundi, kas sekos pēc nākamās sekundes. Un to, ka nekas nav nedz labs, nedz slikts.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

25.11.2017
Ienākt apollo.lv