Cik maksā Imants Ziedonis bibliotēkā?

Apollo
0 komentāru

Latvijai jākļūst par sabiedrību, kurā galvenā visiem pieejamā vērtība ir informācija. Ja to uztveram ne tikai kā faktu kopumu, bet arī idejas un to apstrādi, informācijas saņemšanu ierobežo Autortiesību likums. Tā praktiskā pielietošanā bibliotēkās jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

Pirmā reakcija — šoks

Ar starptautiskajām konvencijām un ES direktīvām saskaņotais Latvijas Autortiesību likums paredz, ka autoriem jāsaņem atlīdzība par darbu atskaņošanu un lasīšanu literāros sarīkojumos. Tātad bibliotēku vadītājiem jau tad, kad pašvaldība stāda nākamā gada budžetu, jāzina, kādus pasākumus tā rīkos, lai pieprasītu licencēm nepieciešamos līdzekļus.

Literārs sarīkojums, kurā lasa dzeju vai prozu, bibliotēkai šobrīd maksā trīs latus, ja to papildina mūzika, — 10 latus.

Ināra Dombrovska, AKKA/LAA publiskā izpildījuma nodaļas vadītāja: «Tas šķiet jaunums vienīgi bibliotēkām. Licenču izsniegšanu autoru darbu izmantošanai publiskos sarīkojumos AKKA/LAA praktizē jau kopš 1995. gada. Bibliotēkām piedāvājam tādu pašu licenci kā muzejiem un kultūras/ tautas namiem autoru darbu izmantošanai publiskā izpildījumā sarīkojumos bez ieejas maksas. Arī bibliotēkām autoratlīdzība ir tāda pati.»

Šogad maijā licences pieprasījušas apmēram 100 bibliotēkas.

Bibliotekāri, anketu par rīkotajiem pasākumiem saņemot pirmoreiz, jūtas šokēti. Latvijas pagastu bibliotekāru 4. konferencē «Caur problēmu tīklu — uz Gaismas tīklu» iebildumi izskanēja nepārprotami.

Kad Latvijas Bibliotekāru biedrības (LBB) vadītāja Anna Mauliņa jautāja: «Vai maksāsim atlīdzību par literāriem pasākumiem?», Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē sacēlās protesta vētra. Galvenais iebildums: bibliotēka audzina lasītājus, popularizē grāmatas, daudzi tās pēc pasākuma arī iegādājas, kādēļ par šo sarīkojumu vēl jāmaksā?

Latvijas Bibliotēku padomes (LBP) priekšsēdētāja Baiba Sporāne: «Privāti arī es teiktu, ka bibliotēkas jāliek mierā! Mēs audzinām kultūrslāni, bez kura autori mierīgi varēs nepublicēties. Taču no akadēmiskā viedokļa saprotu — ja visā Eiropā šis process noticis, arī mums no tā neizbēgt. Bibliotēkām likums jāpilda, taču mēs kopā ar LBB centīsimies panākt, lai tas notiktu pēc iespējas nesāpīgi.»

Sevi dāvināt nedrīkst!

Arī A. Mauliņa uzskata, ka bibliotēkām no maksas par autordarbu izmantošanu pasākumos izvairīties neizdosies. Taču viņa vēlētos abpusēju sadarbību, uzskatot, ka līdz šim AKKA/LAA darbojusies ultimatīvi. Tādēļ tika sarīkota apspriede bibliotēku, autoru un autortiesību aizstāvju starpā.

Debates bija ļoti karstas, tomēr Māra Zālīte kā Latvijas Autoru apvienības vadītāja apsolījusi, ka varētu padomāt par licences cenas samazināšanu pagasta un bērnu bibliotēkām līdz latam vai pusotram.

I. Dombrovska izmaiņas maksā par licenci prognozē piesardzīgāk: «Tika nolemts, ka biedrība izpētīs un apzinās visas bibliotēkās praktizētās darba formas, lai tad kopīgi ar AKKA/LAA pilnveidotu autoratlīdzības samaksas principus par darbu publisko izpildījumu.»

Stopiņu novada Ulbrokas bibliotēkas vadītāja Daiga Brigmane jaunajā kārtībā apgrūtinājumu nesaskata: «Pašvaldība mūs atbalsta, pērkam licences un rīkojam pasākumus. Vairāki autori, kuru dzimtā puse ir Ulbroka, labprāt piedalās mūsu sarīkojumos bez maksas.»

Arī Limbažu galvenās bibliotēkas direktore Dzintra Justa, šķiet, atradusi risinājumu: «Mēs visvairāk rīkojam pasākumus skolēniem. Tie visi ir izglītojoši, naudu par tiem neprasām. Jau otro gadu ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu rīkojam ciklu «Atver, izlasi, iegūsti!». VKKF finansē autoratlīdzību rakstniekam, tad mums Autortiesību aģentūrai nav jāmaksā.»

Taču pat šādi savstarpēji iebildumus nerosinoši sadarbības veidi var izrādīties nelegāli. Ja rakstnieks nav noslēdzis līgumu ar AKKA/LAA, licence jāizņem, taču par samaksu Autortiesību likums atļauj vienoties ar ciemiņu.

Toties līgums ar AKKA/LAA šādas vaļības neparedz: mantisko tiesību administrēšana tiek pilnībā nodota šīs organizācijas rokās. Ja autors ar līgumu pilnvarojis AKKA/LAA administrēt savu darbu izmantošanu publiskā izpildījumā, viņš nevar uzdāvināt lugu vai dzejoļu ciklu pat ne dzimtās pilsētas karsti mīļotajai bibliotēkai.

Arī pēc pasākuma samaksātā atlīdzība pēc I. Dombrovskas likuma skaidrojumāa izskatās citādi: «Šajā gadījumā bibliotēka samaksā rakstniekam tikai kā darba izpildītājam, bet ne kā autoram. Licence nav jāsaņem, ja autors sarīkojumā stāsta par radošo procesu, nelasot pašus darbus.»

B. Sporāne, to uzzinājusi, bilst, ka šo pretrunu gan LBP centīšoties atrisināt, lai bibliotēkai nenākas segt dubultmaksājumu. Visļaunākās sekas striktai likuma burta ievērošanai šajā gadījumā varētu būt vai nu literāri pasākumi, kuros tiek skandētas tikai dainas un Raiņa dzeja, bīstas B. Sporāne.

Vai arī, ja bibliotekārs vēlēsies savu darbu darīt godprātīgi, samazināsies piešķīrums grāmatu iegādei, īpaši trūcīgākajās pašvaldībās. Nepaejot soli pretī sabiedrības realitātei, autortiesību sargi riskē saviem aizbilstamajiem nodarīt vairāk ļauna nekā laba.

Licence jāsaņem un autoratlīdzība jāmaksā pat tādā gadījumā, ja tiek priekšlasīti Šekspīra vai Dantes darbi tiesa, ne autoriem, bet gan tulkotājiem. Skolu bibliotēkām, izmantojot literārus darbus mācību procesā, licences nav jāizņem, — teic I. Dombrovska.

Vilks strīpiņas?

Jāmaksā ne tikai par to, ka uz bibliotēku atbrauc, piemēram, Imants Ziedonis vai Māra Zālīte un lasa dzejoļus no savas jaunās grāmatas, bet arī par to, ka lietotāji tās paņem izlasīt. Vismaz tā paredz noteikumi par publisko patapinājumu.

Taču Limbažu rajona Viļķenes pagasta bibliotēkas vadītāja Mārīte Purmale jautā: «Vai tad mums jāvelk strīpiņas pie katra autora vārda?» Jo, kaut gan Viļķene pieder visagrāk datorizētajiem un internetizētajiem Latvijas pagastiem, elektroniskas lasītāju uzskaites sistēmas bibliotēkā, tāpat kā daudzās citās, joprojām nav.

Tai nepieciešama īpaša, pietiekami dārga programma. Izdevumu pietiek, sedzot speciālo bibliotēku programmu «Alise», atsevišķu datu bāzu un interneta abonēšanas maksu, kas kopā sastāda vairāk nekā 1000 latus gadā. Savukārt bez datorizētas uzskaites nesamērīgi pieaugtu darba apjoms, ko īpaši smagi izjustu tieši nelielās pagastu bibliotēkas.

Tomēr, visticamāk, šo darbu nāksies darīt. A. Mauliņa teic: «Autortiesību aģentūras visā pasaulē ir turīgas organizācijas, kas var atļauties algot vislabākos juristus. Bibliotēkas to nespēj, tāpat kā likumu interpretācijā mēroties spēkiem ar juristu.»

MK noteikumi paredz — uzskaiti, kuras datus bibliotēka neizmantotu savām vajadzībām, apmaksātu publiskā patapinājuma administrētājs, tas ir — AKKA/LAA.

Tomēr līdzekļus tam valsts vēl nav piešķīrusi. No 2009. gada maksa par publisko patapinājumu jeb grāmatu izsniegšanu lasītājiem bibliotēkās būtu 10 procenti no grāmatu iepriekšējā gada iepirkuma summas. Šogad KM budžeta grozījumos grasās pieprasīt 129 400 latus par 2003. gadā izsniegtajām grāmatām un 138 700 latus par 2004. gada izsniegumu.

Katram atsevišķam autoram no šīs summas nekas liels gan netiks. Kā norāda A. Mauliņa: «Ziemeļvalstīs vienīgā autore, kas būtu varējusi dzīvot no atlīdzības par publisko patapinājumu, bija Astrīde Lindgrēna.»

Kultūras ministrijas Autortiesību un blakustiesību departamenta vadītājs Guntis Jēkabsons norāda: AKKA/LAA, administrējot atlīdzību par publisko patapinājumu, ir pienākums norēķināties ne tikai ar saviem biedriem, bet ar visiem autoriem, kuru grāmatas bibliotēkās lasītas.

Jāmaksā būs arī par izsniegtajām grāmatām, kurām nav zināms autors vai arī pēc autora nāves vēl nav pagājuši 70 gadi — tāds ir autortiesību aizsardzības termiņš. Proti, līdzekļi par to izmantošanu nonāk kopējā AKKA/LAA katlā un vai nu tiek pārskaitīti mantiniekiem, vai arī trīs gadus glabājas organizācijas kontā un tad tiek iekļauti kārtējo sadalāmo izmaksu summā.

Par šo punktu — tā dēvētajiem «darbiem — bāreņiem» — asas diskusijas risinās Eiropā.

Daudzi kultūras lauka kopēji uzskata, ka prasība maksāt atlīdzību par darbiem, kuru radītājs nav zināms, vai arī gadījumos, ja autors sen miris un tiesību mantinieks ir tāls radinieks vai ar autoru vispār nesaistīta persona, absurdi ierobežo sabiedrības tiesības izmantot kultūras produktus.

Neskarts lauks

Tomēr ir vēl trešā un vispiņķerīgākā joma, par kuru vismaz grāmatniecības sakarā Latvijā diskusija nav pat sākusies. Proti — autortiesības uz elektroniskā formātā pieejamu informāciju un literatūru.

Anna Mauliņa gan norāda, ka elektroniskās grāmatas Latvijai vēl tikai tuvojas, bet par dokumentu izkopēšanu un izdruku no interneta lietotāji jau samaksājuši, iegādājoties printerus, kompaktdiskus un disketes.

«Nevajadzētu arī aizmirst, ka gan tradicionālajā poligrāfiskajā, gan elektroniskajā vidē jāievēro Bernes konvencijā iestrādātais līdzsvara princips starp informācijas turētājiem un patērētājiem. Baidos, ka ES šis līdzsvars, salīdzinot ar ASV, tiek mākslīgi jaukts un autortiesības kļūst par draudu informācijas pieejamībai.»

Tomēr I. Dombrovska teic, ka daudz nopietnāka problēma ir darbu ievietošana bibliotēku veidotajās datu bāzēs, nesaņemot atļauju: «Datu bāzu veidotājiem bieži trūkst izpratnes par autortiesībām digitālā vidē.»

Latvijas Bibliotēku padomei un Bibliotekāru biedrībai būtu laikus jāinteresējas par likumdošanas niansēm, lai neiedzīvotos nepatīkamos pārsteigumos.

Cik maksā Imants Ziedonis bibliotēkā?

http://foto.lu.lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv