Cik vilku ir Latvijas mežos?

Apollo
0 komentāru

Atbildot uz VMD rakstu («LA» 16.02.2005.) «Kur pazūd tūkstošiem vilku», paskaidroju, ka mana raksta virsraksts «Tāds vilku skaits Latvijā nav bijis vismaz 200 gadus» ir pamatots ar daudzu autoru publicētiem datiem un novērojumiem. Tie bijuši zinātnieki, medību saimniecības speciālisti.

Taču ar 2002. gadu datētā Ž. Andersones disertācija pētījums ir pamatā vilku aizsardzības plānam Latvijā. Jau autoreferāta ievadā tiek viennozīmīgi minēts: «Tāpēc šis pētījums var tikt uzskatīts par pirmo soli, lai izprastu vilka ekoloģisko nišu Latvijā.» Tātad simts un vairāk gadus visi pētnieki Latvijā, Krievijā un citās Austrumu zemēs bija neko nesaprotoši un dumji, līdz radās persona, kas visu zina.

Abu pasaules karu un to seku iespaidā vilku skaits strauji pieauga, bet intensīvo medību dēļ skaits samazinājās un vismazākais (protams, uz papīra, bet ne dabā) bija 1970. gadā — 19 vilki. Par to, ka dabā ir vairāk vilku, liecināja fakts, ka tajā pašā gadā nomedīja 46 vilkus, bet 1974. gada pavasarī uzskaitīja 73, bet 1974./75. gada medību sezonā nomedīja jau 125 vilkus. Analizējot nomedīto un uzskaitīto vilku skaitu, pēc Ž. Andersones autoreferāta 1. tabulas grafika redzam, ka daudzus gadus regulāri nomedī vairāk vilkus, nekā uzskaitīts.

Jo nepareizāki dati, jo lielāka muļķība

Speciālists profesionālis medniecības jomā atšķiras no bankas grāmatveža ar to, ka mēģina izzināt patieso dzīvnieku sugas populācijas stāvokli, analizējot visus datus, novērojumus dabā. Nedrīkst mehāniski sarēķināt tikai oficiālos datus un no tiem izdarīt secinājumus. Jāatceras, ka, jo nepareizāki dati, jo izsecinās lielāku muļķību. Esmu rakstījis, ka, pēc manas daudzgadīgās pieredzes daudzu gadu garumā, Latvijā reāli nomedī apmēram katru desmito medībās redzēto vilku.

U. Krūmiņš, mežkopis, vilku mednieks ar ilggadīgu stāžu, 2001. gada 19. maijā raksta: «Pašlaik Latvijas vilkiem droša patvēruma un jaunās paaudzes izaudzēšanas apstākļi radīti Teiču, Krustkalnu, Slīteres, Grīņu dabas rezervātos un Ķemeru un Gaujas Nacionālajā parkā. Šīs platības ir pietiekamas, lai nodrošinātu vilku kā zooloģiskas sugas saglabāšanos un labklājību. Tāpēc vilks kā suga Latvijā nav apdraudēts, bet pārlieku lielais vilku daudzums ir vai nu nevajadzīga greznība, vai gluži vienkārši nesaimnieciskums.

Vilku medību ierobežošana būtiski samazinās mednieku medījumus un radīs lielākus draudus jau tā mazajam mājlopu skaitam laukos, kas zina, arī pašam cilvēkam» («LA» 19.05.2001.). Jāievēro, ka no šautiem 20–30% vilku aiziet ievainoti un nomedīto skaitā neparādās. Reāli tie vai nu nobeidzas, vai izdzīvo, palikdami kropli, un vairošanās procesā nepiedalās. Vilki kā jau jebkura dzīva radība pakļauti dabiskam mirstības procesam no dažādām slimībām jau no pirmās dzīves dienas. Neapgāžams ir fakts, ka vilks ir suga, kas Latvijā dabā saglabā trakumsērgu.

Arī šodien oficiālajā vilku uzskaites precizitātē nekas nav mainījies, un vilku pētnieki vilkmīļi par to skaitu klusē. Šodien juridiski mednieks dzīvnieku uzskaitē ir beztiesiska persona. VMD darbinieki uz vietām aizņemtības u. c. iemeslu dēļ to kvalitatīvi nespēj veikt. Viņu, kā arī mednieku interesi precīzāk dzīvniekus uzskaitīt bieži mazina daudzie «filtri», kas godprātīgi iegūtos datus koriģē, kā liekas, priekšniecībai sēžot pie galda. Ž. Andersones pētījumā secināts: «… vilku populācijas atjaunošanās Latvijā sākās agrāk nekā citur Eiropā, pateicoties kodola populācijai Krievijā, Baltkrievijā.»

Būtībā viss ir citādi… Pēc 1960. gada vilki Latvijā bija krietni pamedīti; tos medīt kļuva grūtāk, un medību rezultāti bija sliktāki. Pārnadžu kļuva vairāk, un mednieki aktīvāk pievērsās to medībām. Bet džins no pudeles bija jau izlaists, un vilki, izmantodami uz brīdi mednieku neaktivitāti, atkal ļoti strauji savairojās. Toreizējā meža dienesta vadība (L. Vītols, J. Vanags, J. Rubenis), kā arī viss medību daļas personālsastāvs tā priekšnieka A. Vulfa vadībā ne vien noteica vilku pareizas apsaimniekošanas politiku, bet arī organizēja medības valstī un paši aktīvi vilkus medīja.

Tad medniekiem par nomedītiem vilkiem maksāja prēmijas, darbavietas par velti deva transportu utt. Netika šķirstīta vilku uzskaites grāmata, bet visi dienesti aktīvi organizēja vilku medības visā Latvijā. Mednieku biedrības vadība piespieda visus mednieku kolektīvus vienu vai divas reizes gadā vienlaikus piedalīties vilku medībās. Netika šķirots, vai kolektīva medību objektā vilki papīros ir vai nav, vai nokrustīti kā caurejoši, bet medībās bija jābūt un atskaite jāiesniedz. Katrā tādā republikāniskā pasākumā vienā divās medību dienās pēc kolektīvo medību sezonas beigām vēl nomedīja 20–40 vilkus.

Dati nepierāda daudzviet propagandētu domu, ka vilki tikai nepārtraukti nāk pāri robežām no austrumiem. Būtībā vilki tāpat kā arī citi dzīvnieki, cik ienāk pāri robežai Latvijā, tikpat aiziet atpakaļ. Turklāt jau gadiem vilku blīvums vislielākais ir tieši Kurzemē. Tie turpat dzimuši un auguši. Stājoties spēkā vilku medību ierobežojumiem (saudzējamais laiks, noteiktie limiti u. c.), pēc to nomedīšanas skaita šodien ir neiespējami kaut aptuveni noteikt to patieso daudzumu.

Vilku medības prasa daudz laika, fiziskos spēkus, labus sniega apstākļus un kļūst ar katru dienu dārgākas (degvielas augstās cenas, mednieku saimes novecošana utt.). Cerības iegūt trofeju nav tik lielas, kā medījot pārnadžus. Tādēļ daudzi mednieki uz tām nebrauc. Par vilku nemedīšanu viņu sirdsapziņu nomierina apdullinošā vilku aizsardzības propaganda masu medijos.

VMD dati uzrāda 2004. gadā vilku skaita pieaugumu, bet nomedīšanas limits palika nemainīgs — 150 gab., ko demagoģiski pamato ar to, ka mednieki limitu neizpilda, bet būtībā darīts viss, lai tā arī būtu.

Kur pazūd tūkstošiem vilku?

Daudzus gadus regulāri esmu publicējis datus par vilku izteikti negatīvo ietekmi uz citu dzīvnieku skaitu, dzimuma, vecuma struktūru, gada tekošo pieaugumu utt. Neviens mednieks manus publicētos datus nav apšaubījis. Pēdējo gadu novērojumos konstatēts, ka vilki ļoti nozīmīgi ietekmē pārnadžu, t. sk. arī mežacūku, uzvedību un galvenais — to sadalījumu, izvietojumu teritorijā. Tas neapšaubāmi izmainīs dzīvnieku ietekmi uz lauksaimniecību un mežsaimniecību, kas bieži var būt negatīva. Dzīvnieks dzīvesvietu, pirmkārt, izvēlas tur, kur tam nedraud briesmas tikt nogalinātam, un tikai tad seko citas prasības.

No visa iepriekšteiktā izriet, ka kritiku neiztur VMD rakstā izteiktais pārmetums par nepareizi novērtēto vilku skaitu, un vilku aizsardzības politiku uzskatu par kļūdainu. Ja esmu nedaudz kļūdījies vilku skaita novērtējumā, tad tikai novērtējot to par zemu. Biologam būtu jāzina, ka, ievērojot visus minētos vilku skaita samazināšanās faktorus un nomedījot gadā 200–400 vilkus, ņemot vērā pašreizējo oficiālo vilku skaitu, vilkam jau sen mežā nevajadzētu būt. Uz jautājumu, kur pazūd tūkstošiem vilku, ar pilnu atbildību varu teikt, ka tie ir mežā, bet nav uzskaitīti. Kāpēc tie nav uzskaitīti, jāatbild VMD.

Nekad Latvija nav bijusi tuvu vilku iznīcināšanai. Medniekiem Latvijā gadiem ir jāuztur 1500–2000 vilku, par saviem līdzekļiem ir jāaudzē vilkiem barība, tiek degradētas daudzu medījamo dzīvnieku populācijas.

Cik vilku ir Latvijas mežos?

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv