Cita Anna. Anna Krimele: es esmu uz šī ceļa, lai palīdzētu citiem...

Apollo
15 komentāri

Cilvēkus noteikti varētu salīdzināt ar grāmatām. Kāds no mums ir praktisks ceļvedis, kāds pasaules romantikas satura glabātājs, bet vēl kāds – padomdevējs patiesi sarežģītās dzīves situācijās. Un nevar jau nepiekrist, katrs mēs rakstām dzīvi savā grāmatā, kuru reiz kāds lasīs... arī paši. Es vēlētos teikt, ka mūsu intervijas varone jau ir ceļā uz nākamo pieredzes dzīves krājumu. Pagātne ir nolikta īpašā vietā, tur, kur pēc tās sniegsies kāds, kad tā noderēs kā padomdevējs. Arī pati, lai dalītos savā darbā ar cilvēkiem. Tieši tāpēc bija liels prieks satikt Annu, nu jau Krimeli, lai paklausītos, kā iet sievietei, kura spožo prožektoru gaismu šovos ir nomainījusi pret geštalta praksi, spoguļgaldiņu pret sava kabineta galdu, stresu pret mieru un būšanu vienai – pret ļoti mīlošu ģimeni? Laiks atvērt grāmatu!

Cita Anna. Anna Krimele: es esmu uz šī ceļa, lai palīdzētu citiem...

Jānis Škapars/TVNET

DZĪVE MET LĪKLOČUS. ESMU, KUR ES ESMU.

Gerda: Ārā ir patiesi auksts, drēgns un galīgi neiedvesmojošs laiks. Viss pelēks un nomācošs. Kā jūties tu? Tu - galu galā man pretī smaidi.

Anna: Patiesībā esmu vien tāds pats cilvēks kā visi – ja godīgi, arī man sanāk šajā rudens laikā retāk smaidīt. Tev smaidu, jo bija prieks satikt! Bet, ja tā padomā, šis laiks ir arī diezgan radošs darba un plānu ziņā. Mums ar vīru ir teiciens «vajag burkānu» jeb kaut ko iecerētu nākotnē – pasākumu, ceļojumu, koncertu… Un tad tev ir kaut kas, ko gaidi.

Kāds bija tavs pēdējais «burkāns», ko dabūji?

Tikko esmu dabūjusi sava kabineta atslēgas! Tas bija tas, uz ko ļoti gāju, tāpēc esmu priecīga.

Anna un geštalta terapija. Kur jūs satikāties?

Man dzīvē pienāca mirklis, kad tapu pret sevi atklāta un sapratu, ka man vajag psihoterapeita palīdzību. Vajag, nav citu variantu... Tā gadījās, ka apmeklēju tieši geštaltterapijas speciālistu – redzēju, kā viņa strādā un kas notiek. Varu teikt, ka tā ir terapija, kas ātri gūst rezultātu. Interesanti, ka tajā brīdī notika arī uzņemšana mācībām. Es gan tobrīd studēju teoloģiju, bet sapratu, ka varu paralēli arī pagūt šo visu.

Izklausās visai likumsakarīgi… Izmēģināji, redzēji, uzzināji – un arī pati vēlies!

Tas bija gan likumsakarīgi, gan pavisam nejauši. Bija sajūta, ka to gribu un viss. Skolas laikā man bija grūti izvēlēties savu profesiju. Man bija daudz sapņu un vēlmju. Beigās aizgāju uz uzņēmējiem, jo visi tā darīja... Bet psiholoģija manī jau ir sen. Tā labi padevās skolā, un tā ir mana dvēseles profesija. To esmu sapratusi! Dzīve met līkločus, un, kā tev sanāk, tā sanāk. Agrāk vai vēlāk. Es esmu, kur es esmu.

PAR SEVI - ESMU MAINĪJUSIES NOTEIKTI...

Tu pieminēji skatuvi. Tad tagad pavērsīšu to prožektoru uz tevi pašu. Vai tā Anna, kas mūs sveicināja TV ekrānos vai pozēja glancētajos žurnālos skaistuļu topos, ir palikusi tā pati, vai esi pavisam cita?

Man pārmaiņas ir bijušas tik daudz dzīvē… Bet nav tā, ka biju prožektoru gaismā, žurnālos un tagad vairs nekur neesmu. Mēs taču tagad runājamies. Man šis process turpinās, bet citādi. Par sevi - esmu mainījusies noteikti! Varbūt pat nedaudz esmu cita Anna. Bet domāju, ka raksturs cilvēkam nemainās nekad. Tā lieta ir nemainīga, tas ir tas kodols kopš dzimšanas, kas ir ģenētiskajā bāzē.

Tu vari teikt, ka pazīsti sevi līdz galam?

Tas būtu ļoti lielīgi, ja es teiktu, ka pazīstu! Varu pieļaut tādu iespēju, ka varu prognozēt kā es rīkotos dažādās situācijās. Nē, man, godīgi sakot, savs raksturs ir vēl mazliet noslēpums, ko pati šķetinu. Raksturs ir tas pats, bet daudzas citas lietas noteikti manī ir mainījušās. Tu nemaz nevari ķerties pie otra, ja neesi izpreparējis sevi. Tas nav iespējams, tas top kļūdaini. Ejot šo posmu, ne tikai tiek atrisinātas un tu uzzini daudzas lietas, bet arī izmainās daudzas lietas. Tu sevi apjaut kaut kā no jauna.

Vēl spektrs, caur kuru varam sevi uzlūkot tad un tagad: ir kādas konkrētas lietas, kas senāk uztrauca un tagad liekas vienaldzīgas? Kas tevi šodien vispār vairs neuztrauc?

Mode, zīmoli, ārišķīgas lietas. Šobrīd šo vietu man aizņem sports, kedas, zāle. Aktuālas ir sarunas ar cilvēkiem. Attiecības. Pat pulkstenis man nekalpo kā aksesuārs, bet soļu skaitītājs. Mans stāsts šobrīd ir par veselīgo dzīvesveidu. Gan ķermeniski, gan arī iekšēji – garīgi.

...ESMU MAMMA, TAD DRAUDZENE

Tu arī salīdzinoši agrā vecumā kļuvi par mammu. Kā šodien raugies uz šo brīdi un kāda būtu tava dzīve, ja kaut kas būtu noticis citādi?

Mana dzīve būtu pavisam citāda. Es noteikti nebūtu Latvijā. Toreiz jau mētājos starp Itāliju un ASV. Atbraucu atpakaļ, sapratu, ka esmu stāvoklī. Mana dzīve būtu absolūti savādāka. Pat ir mazliet bailīgi to iedomāties tagad. Bet, kā saka, gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti par saviem plāniem.

Vai esat draudzenes ar savu meitu - Anniju?

Domāju, ka ne – mani meita neuztver tikai kā draudzeni. Es esmu mamma. Varu būt forša, atbalstoša, gādīga, ar kuru var padauzīties, bet man ir pirmkārt jābūt mammai. Jo tu bērnam esi kā tāds rāmis, kas palīdz noorientēties, spert pirmos soļus, un galu galā tu esi apkārtējās pasaules atklājējs.

Bet ko tu pati no Annijas esi mācījusies?

Viņa ir daudz mierīgāka un nosvērtāka par mani. Viņa prot uz daudzām lietām paskatīties ar vēsu prātu, kas vēsta – lieki ir par tiem sīkumiem uztraukties. Viņa man arī spēj stāstīt daudz ko jaunu, ko nezinu. Skolā nereti mācos līdz ar viņu. Ar prieku pieņemu to, ko bērns man stāsta. Un tas ir svarīgi! Mums kā vecākiem tam ir jāvelta laiks, mēs to akceptējam un legalizējam. Tev kā vecākam ir jāklausās un jāiedziļinās, nevis jāparāda, ka sen jau tas ir zināms. Tas ir svarīgi. Te rodas tā cieņpilnā attieksme pret savu bērnu.

JA, JĀ, TAD VIENREIZ MŪŽĀ UN TAD LĪDZ KAULAM! 

Drīz meitai būs sava dzīve, un patiesībā arī tev sākusies savējā – jaunā. Tu esi sieva!

Un pirmo reizi! Apprecējos, kad man bija 33 gadi.

Skaists skaitlis... Bet kāpēc tikai tagad? Nejuties droši, pārliecināta par tiem vīriešiem, kas bija tev līdzās?

Tu neticēsi, bet tāpēc, ka man bija bail. Absolūti bail. Kāzas man asociējās ar to pašu, ko bēres – nomiršanu. Viss, dzīve beidzas... Man bija bail pat iedomāties par precībām. Bija dzīvē brīži, kad šis jautājums tika pacelts, es jau sāku baidīties. Atceros, kad mācījos teologos, mums bija uzdevums apmeklēt gan bēres, gan kāzas. Bēres bija vienkārši un saprotami, bet ejot uz kāzām – man teju piemetās drudzis, temperatūra. Es nesapratu, kas notiks, man bija karsti, auksti, likās, ka es ģībšu. Pēc tam nogulēju mājās trīs dienas pilnīgi slima.

Un kā to spēji pārvarēt – tev pirkstā tomēr spīd gredzens!

Reiz man kāds cilvēks pajautāja, kāpēc es ar šīm bailēm nestrādāju? Un es pieķēros šim dzīves uzdevumam. Atklāju, ka līdzās manām bailēm soļo arī milzīga atbildība. Tā atbildība, ka, ja jā, – tad vienreiz un uz mūžu. Pa īstam un līdz kaulam. Tam ir jābūt kam tādam, kas nedrīkst sabrukt. Un šī atbildības nasta man vilkās visu dzīvi līdzi. Tad kādā lekcijā dzirdēju lektori, kura pati nesen bija apprecējusies; uz jautājumu, kāpēc jāprecas, atbildēja pavisam vienkārši: tāpēc, ka tā ir jautrāk un foršāk! Un tad es padomāju: kāpēc sarežģu šīs lietas, uzņemoties atbildību par to, kas vēl nav noticis ar mani? Tagad gan ir!

Kā ir būt sievas lomā?

Es vēl mācos, kā ir būt sievai. Pēc kāzām tomēr redzēju atšķirības, ka tas ir savādāk. Tas maina tevi. Kas ir tā apziņa, ka tu esi sieva? Rimtums. Lielāka rēķināšanās. Kopīga plānošana. Lielāka atbildība vienam pret otru. Un vēl, kas svarīgi. Laulības tev liek sakārtot notariālas lietas, kuras parasti mums ir slinkums sakārtot. Tas ir ļoti svarīgi, jo nezini, kas dzīvē var atgadīties.

MANA PAGĀTNE - MANS MĒRINSTRUMENTS DARBĀ AR CILVĒKIEM

Tagad atskatoties uz tavu dzīves pieredzi… Man liekas, dzīves pieredze ir kā mērinstruments. Salīdzini ar savu pieredzi un labāk izjūti otru. Principā šī pagātnes skola tev ir ļoti, ļoti nepieciešama. Droši vien tava dzīves pieredze ir neatsverams palīgs darbā ar cilvēkiem.

Pareizi saki, droši vien. Kā man patīk ar tevi runāt, proti noformulēt… Patiesībā es tagad nemaz nemāku runāt ar cilvēkiem citādā veidā, kā caur psihoterapijas prizmu. Tas jutekliskums un tiešais skatījums ir tāds jau izveidojies...

Ar kādām ģimeniskām problēmām savā darbā saskaries atkal un atkal?

Dzīvesstāsti ir daudzi un dažādi. Un katrs ir unikāls. Vislielākā problēma sabiedrībai, man šķiet, ir aizmirsts runāt vienam ar otru! Otrkārt, ko tad es otram par sevi maz varu pateikt, ja esmu aizmirsis sajust sevi. Ja man nav nekāda kontakta ar sevi. Nav komunikācijas ģimenē. Tikai ikdienas rēķini un pārtikas saraksti. Un tad cilvēkam sevī paliek vēl skumjāk. Alkohola bizness plaukst un zeļ, jo kaut kur jau jāliek tā sāpe... Otra problēma, ja arī tu runā, ir nedzirdēšana.

Kāda ir tava attieksme pret citiem terapijas veidiem? Piemēram, meditācijām?

Zini, tie absurdie jaunie modes kliedzieni, kas vēsta - prāts ir tavs ienaidnieks, mani dara nedaudz piktu. Stāsts par to, ka tavs muļķa prāts visu ko sadomā un tas neesot pareizi. Ieiesim meditācijā un izliksimies, ka nekas uz šīs pasaules uz mani iespaidu neatstāj. Jo, ak, mana karma... Nē. Kad tad tu dzīvosi? Ko nozīmē tavs muļķa prāts? Uzskatu, ka nav nevienas emocijas bez pamata. Cilvēks ir pārāk lielisks, viņš nejūt neko bez pamata. Ja jūtas slikti, viņam ir pamats tā justies. Un tas apvieno tavu prātu un sirdi. Tu neesi mistisks cilvēks ar piekabinātu prātu, no kura vajag atbrīvoties.

Šīs idejas, manuprāt, pilnīgi šķeļ cilvēku un rada problēmas, kuras nevajag. Cilvēks nesāk tāpat vien no kaut kā stresot. Atnāk klients, kas salasījies kaut kādus atgremojumus no Austrumu filozofijas un jūt, ka ir stress. Viņš aiziet, elpo un izliekas, ka tā nav. Bet nākamajā dienā atkal organisms tevī ieslēdz trauksmi. Ar to ir jātiek galā. Tikai OM un meditācijas, un izbēgšana no realitātes - ar to attiecības ar vīru vai sievu labākas nepaliks. Ir jāizdara kas reāls – ir jārunā un jāpasaka!

Šeit un tagad būt pa īstam. Bet tur tu distancējies. Un tu neapzinies, ka primāri distancējies no sevis. Tu noņem atbildību no sevis. Dzīvo uz visiem 100, nevis atej nost!

Tu dzīvo šodien uz visiem 100?

Jā. Mērena nemāku būt un arī negribu būt. Kad iedomājos, ka man ir jāpiecieš, iztēlošos, izmocīšu kādu vārdu, - nekā nebija... Es nemaz to nevaru. Tas, man liekas, tevi paralizē un neliek justies brīvam. Iespējams, arī tāpēc esmu te, kur esmu un daru to, ko daru. Psihoterapeiti ir kā cilvēki, kas dzīvo pa īstam, atklāti, šeit un tagad. Nevis izliekas, ka ko nepamana. Tas ir darbs, kur ir jāredz un jāaktualizē. Tava misija ir atvairīt to mistisko, rozā ziloni. Tev jābūt īstam! Un es esmu uz šī ceļa, lai palīdzētu citiem.

Te arī izslēdzu diktofonu, jo sajutu, ka šie beidzamie vārdi ir šī brīža Annas ceļamaize sev un mums citiem. Kad esi gatavs atvērt savu grāmatu un to iepazīt, dari to. Kad tev šķiet, ka tasē ielietā tēja ir par vēsu, – izlej to, nešaubies. Esi patiess pret sevi!

Par skaisto Annas matu sakārtojumu un meikapu paldies salonam HairRiga! Īpaši meistarēm: frizierei Zanei Neilandei un vizāžistei Svetlanai Bobrikai.

Mīļš paldies viesnīcas «Metropole» omulīgajam restorānam «De Commerce Gastro Pub 1871», kurā noritēja mūsu saruna. Īpaša vieta - īpašām sarunām!

 

Kā arī «Birojnīcai», kas viesmīlīgi atļāva savās telpās veidot fotosesiju! Prieks sadarboties.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

16.12.2017
Ienākt apollo.lv