Cita politika: ķersies pie biezākiem makiem

Apollo
0 komentāru

Uzņēmējs Edgars Štelmahera kungs nesen ievēlēts par šīs organizācijas valdes priekšsēdētāju, Aigars Štokenberga kungs, kā zināms, ir neatkarīgs deputāts Saeimā. Ar viņiem sarunājās «LA» žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

Cita politika: ķersies pie biezākiem makiem

Foto: AFI

V. Krustiņš: — Mūsu nolūks iepazīstināt ar jūsu nodibinājumu «LA» lasītājus. Vai pieskaitāt sevi labējiem, centriskiem, kreisiem? TP esot bagātie. Paši taču nepiederat «tukšiniekiem»?

A. Štokenbergs: — Par mums daudz ko mēģina iestāstīt, bet lietas būtībā mēs negribam, lai turpinās mežonīgais kapitālisms. Negribam, lai turpinās primitīvs liberālisms. Mūsu piedāvājums ir, lai bagātie maksā vairāk un līdz ar to ir vairāk iespējas dot tiem cilvēkiem, kuri šobrīd dzīvo trūkumā. Netaisāmies atņemt vai svilināt muižas vai kaut ko pārdalīt.

E. Štelmahers: — Diemžēl skaitļi, cik cilvēku dzīvo iztikas minimuma līmenī, ir pārāk lieli un tie nesamazinās. Mēs vēlētos piedāvāt iespējas, ar ko sagādāt arī viņiem cilvēka cienīgu dzīvi.

A. Štokenbergs: — Vakar (27. nov. — E. L.) bija kliedzošs piemērs, kā pēc līdzšinējiem principiem dala valsts naudu. Noslēdza līgumu, ka viens no kantoriem bibliotēkas celtniecības tuvumā, aģentūra «Kultūras informācijas sistēmas» iniciēs reklāmas kampaņu teju par 1 milj. latu!

V. Krustiņš: — Par ko?

— Par to, ka cilvēkiem stāstīs, ka tagad bibliotēkās ir internets.

E. Štelmahers: — Līdzīgās reklāmas kampaņās jums ieteic labāko veļas pulveri vai zobu pastu. Tikai to finansē uzņēmumi par savu privāto naudu. Miljons latu ir salīdzināms ar lielas internacionālas kompānijas reklāmas gada budžetu Latvijā.

A. Štokenbergs: — Tas ir Kultūras ministrijas lēmums. Viņi izraudzījās šo kā «saprātīgāko» pielietojumu miljonam nodokļu maksātāju līdzekļu.

E. Līcītis: — Labs, humāns reklāmas mērķis. Varbūt miljons tam izklausās padaudz.

— Manuprāt, naudu nevajag izķēzīt šādā veidā. Latvijā, piemēram, ir vairāki simti bērnu, kuriem nepietiek naudas dzirdes aparātiem, un te ir runa iesākumā par apmēram 90 tūkstošiem latu. Taču valdība saka, ka tam naudas nav, un bērnu dzirdes aparātiem naudu piešķirs tikai 2009. gada otrajā pusē. Tās ir šausmas.

V. Krustiņš: — Ja jau tā skatāmies, tad miljoni nav samaksāti par Cesvaines vidusskolas uzcelšanu. Kā jūs tomēr gribat uzlabot mazturīgo dzīves apstākļus? Ko solīsiet tiem, kas nemaz nespēja aizklibot vai aizkļūt līdz sapulcēm Doma laukumā?

E. Štelmahers: — Pamatdoma ir pakāpeniska nodokļu sistēmas izmaiņa attiecībā uz nekustamā īpašuma, ienākuma un pievienotās vērtības nodokli.

V. Krustiņš: — Cik, pēc jūsu domām, ir tādu, kuri maksā pārāk zemus nodokļus un kurus skars jūsu reforma?

E. Līcītis: — Štokenbergs ir saucis skaitu — trīs tūkstoši, kuriem «labi dzīvot Latvijā».

A. Štokenbergs: — Jā, apmēram 3000 cilvēku šajā valstī klājas labi un ir zaļa dzīve.

V. Krustiņš: — Man liekas, ka jūs abi, godīgi sakot, arī visai labi dzīvojat.

A. Štokenbergs: — Bez mums ir vēl daudz saprātīgu, uz nodokļu reformu orientētu cilvēku, kuri domā, ka kaut kas jāmaina uz labu citu dzīvē. To dzīvē, kuriem nekā nav. Pensionārs labprāt paklausītu reklāmai un izlasītu kādu grāmatu, tikai viņš to nevar nopirkt. Vēl ilgi mēs nespēsim sagādāt pensionāriem ķīseļa upes. Runājam par vienkāršām, saprotamām lietām, lai cilvēks, kurš ir pensijā, atļautos reizi mēnesī nopirkt lasāmvielu. Man mammai pensija ir 89 lati. Tēvam — 115 lati. Ja es nepalīdzētu, viņu budžets neļauj iegādāties grāmatas. Mūsu citas politikas organizācijā šodien pieteikušies 224 dalībnieki. Lielākoties uzņēmēji, tādi kā Edgars. Viņi paši saprot — ja nemaksās drusku vairāk nodokļos, tad ļoti daudzi joprojām krimtīs valsts gādāto bada maizi. Tā ir samērā vienkārša loģika. Cita vienkārša loģika: jūs, preses izdevēji, arī esat ieinteresēti, lai jūsu lasītājiem būtu drusku vairāk naudas un viņi pasūtītu avīzes, vai ne? Un tā ir visiem uzņēmējiem, kas piedāvā preces vai pakalpojumus, — ka pa lielākai daļai Latvijas iedzīvotāji šo preci un pakalpojumu varētu atļauties nopirkt. Bet paskatīsimies bāzi, ko apliek ar nodokļiem. Pirms gada Jūrmalā, kā skaidri zinu, bija 17 nekustamā īpašuma darījumi apmērā virs 1 miljona latu katrs. Par tiem nodokļos nenomaksāja nevienu santīmu.

— Tātad likumīgi tas bija iespējams?

— Nu, protams. Likums neparedz maksāt neko, izņemot valsts nodevu 30 tūkstošus latu no miljona darījuma. Tāpat sveikā bez nodokļa visu laiku ir dividenžu saņēmēji. Rezultātā īpašnieki nevis iegulda ražošanā un attīstībā, bet ir ar lielu interesi izņemt naudu dividendēs un nopirkt limuzīnus, mājas, greznumlietas, kaut vai kažoku sievai. Jūs gribat, lai tā notiek arī turpmāk?

E. Līcītis: — Ko mēs varam gribēt, negribēt. Sezonas mainās, sievas prasa jaunus kažokus.

V. Krustiņš: — Jums tūlīt pateiks — liecieties mierā, Štokenberg! Te ir brīva ekonomiska iekārta, cik gribu kažokus, tik pērku.

A. Štokenbergs: — Pērc. Bet esi tik mīļš un atskaiti pārējai sabiedrībai vismaz lietusmētelim, kad lietus līst.

— Bet kāpēc man jādod?

E. Štelmahers: — Tā ir valsts un sabiedrības būtība. Ja nevienam nekas nav jādod, tad nav jēga dibināt un turēt valsti vispār. Katrs lai dzīvo par sevi un cīnās, kā māk. Bet, redz, sabiedrība valsti ir organizējusi, un tad ir tikai taisnīgi, ka katrs, pirms pērk sev limuzīnu, pili vai lidmašīnu, parūpējas par tiem, kam jādomā, kā atlicināt vakariņu kartupeļu kilogramam.

E. Līcītis: — Jūs minējāt piemēru par izķērnāto naudu, kad arī līdzšinējo nodokļu ievākumu, maigi izsakoties, izdala neracionāli.

— Kā uzņēmējam man ļoti žēl noskatīties, cik šausmīgi izšķērdē valsts naudu, un piemēru tam netrūkst. Dārgākais tilts, dārgākie ceļu kilometri. Nesen «BMW» pabeidza centrālā ofisa būvi Minhenē. Uzcēluši tiešām gadsimta projektu, modernāko pili. Cena — 100 miljoni eiro par tik grandiozu būvi, par veselu kvartālu. Nesalīdzināmi lētāk, nekā piestāda rēķinus un plāno izdevumus celtniecībai no Latvijas budžeta naudas. Šādos gadījumos, kad burtiski mati ceļas stāvus uz galvas, uzņēmējiem nerodas nekāda motivācija pildīt budžetu ar saviem nodokļiem. Tāpat «izķeņķelēs». Tās arī ir nepieciešamās izmaiņas, veicot valsts iestāžu darbības efektivitātes analīzi un šo apšaubāmo valsts pasūtījumu inventarizāciju. Katru gadu ministriju budžetu palielina mehāniski par procentiem vai reizēm, bet nevienam nav pieticis spēka veikt auditu, lai saprastu, kas «iekšā notiek», kādās iestādēs daudzos miljonus noēd un vai kaut ko tomēr nav iespējams ietaupīt. Pienācis laiks tam pavilkt strīpu, izvērtēt katras pakļautības iestādes efektivitāti un nebaidīties noskaidrot, vai vispār tik daudz ministriju vajag Latvijā. Uzņēmējs nevar atļauties turēt cilvēku vai nodaļu, kas neko nedara. Bija gan, bet pagājuši laiki, kad viens otrs biznesmenis «ar vērienu» algoja trīs sekretāres, liftnieku, kurš tevi vizina, un bārmeni, kurš piesteidzas ar aukstiem dzērieniem. Tagad tiek «minimizēts», «taupīts» un «efektivizēts».

V. Krustiņš: — Štelmahera kungs, kurš valsts iestādēs ņemsies to izvērtēt, ja viņi paši visi «efektīvi» tur sēd?

— Jānāk jauniem cilvēkiem, kuri politiski uzstāda šādu «tīrīšanas» nosacījumu, iet cauri ministrijai pēc ministrijas, lai novērtētu un tad izdarītu, kā es nojaušu, visnotaļ radikālus slēdzienus un rīcības soļus.

— Un kā jūs politiski grasāties to nodrošināt?

A. Štokenbergs: — Mēs rakstām savu piedāvājumu, bet pagājušas tikai pāra nedēļas, kamēr nodibinājām savu organizāciju. Iedodiet mums drusku laika. Jā, esošie politiķi pie varas vai nu kompetences trūkuma, vai pašu alkatības dēļ nespēj izmainīt lietas valstī. Es tagad nevaru pateikt, cik daudzi, bet vismaz daļa no pašreizējiem citas politikas plāna veidotājiem būs gatavi iet politikā. Pāragri zīlēt, kuri tie būs un kad tas notiks. Ja man jautā viedokli, vai šī Saeima kaut ko radikāli vēl var izmainīt, atjaunot uzticību un piedāvājumu, atbilde ir — nē, nevar. Pats tagad esmu Saeimā jau mēnesi sabijis. Pārliecinājos, ka tie cilvēki, lai ko viņi teiktu publiski, nav gatavi mainīties. Jūs pajautājiet viņiem pašiem, kādus uzlabojumus valstī viņi paveiks, kādas nodokļu izmaiņas piedāvās, kādi cilvēki veidos jauno Ministru kabinetu. Atskaņās no valdības veidošanas sarunām es sadzirdu visu pa vecam, tos pašus kadrus ministru vietās.

E. Līcītis: — Kāpēc tā! Veselu jaunu partiju grib «adoptēt» koalīcijas sastāvā.

A. Štokenbergs: — Ja es varētu dot padomu «Jaunajam laikam» un viņi manī klausītos, es domāju, ka šāda iesaistīšanās būtu lielākā kļūda, ko «JL» izdarītu. Salīdzinot ar vēlēšanu periodu, «JL» nav zaudējis savu cilvēku uzticību, varbūt kādus piekritējus pat ieguvis. Bet nebūsim naivi. Pat ar premjeru Dombrovski «Jaunajam laikam» ir un būs ierādīta jaunākā brāļa, ap pirkstu aptinamā loma. Un uz viņiem sakarinās visu, kas tuvumā pusgada laikā notiks Latvijas ekonomikā. Ticiet man, nekas patīkams tur nav prognozējams.

— Kad dibinājāties, pie Štokenberga atnāca vairāki desmiti atbalstītāju. Tagad «jūsējo» esot jau pāris simti. Kādas personas vēl iesaistījušās citas politikas veidošanā? Un tātad lasītājam skaidri un gaiši — jūs neslēpjat, ka ar laiku pārtapsiet par politisku partiju?

— Protams. Organizācijas papildināšanās process ir šāds: man gan sūta epastus, gan uzrunā uz ielas, gan zvana. Ir cilvēki, kuri runājuši ar Edgaru, ar Pabriku, ar profesoru Lāci, ar Ingrīdu Blūmu — katru dienu pievienojas pieci, desmit dalībnieku. Es mēdzu apspriesties ar manis cienītiem cilvēkiem, piemēram, rakstnieci Noru Ikstenu un citiem.

V. Krustiņš: — Ar ko jūs paredzat atšķirties, piemēram, no «Jaunā laika», kas tāpat ienāca politikā ar pārmaiņu vēju, lielām simpātijām un cerībām, bet kas diemžēl pārvērtās par kanceles vai tribīnes politiku, kad pasludinātajam nekas nesekoja?

— Tomēr «Jaunā laika» ienākšana politikā ir uzlabojusi politiku.

— Tikpat labi var uzslavēt Andra Šķēles ienākšanu pirms daudz vairāk gadiem. Toreizējais «Latvijas ceļš» bija tapis par ļoti lielu un treknu zivi, kas jau kļuva par slinku, lai uzlasītu mazākos kumosiņus dīķī, — vajadzēja ielaist jaunu līdaku.

— Jums taisnība, bet Valmieras kongress nule apstiprināja vēlreiz, ka Tautas partija ir tikai Šķēles Labklājības partija. Nekas vairāk. Tad ir jānāk citām «zivīm». Un arī tā ir taisnība, ka mums jāmācās no «JL» kļūdām. Jābūt precīzai, fundamentālai programmai jebkurā jautājumā. Kaut vai par teļkopību —– un mums ir biedrs, kurš gatavs to iedot. Satiksme vai nodokļi, vai labklājība — mums būs šajās tēmās cilvēki, un viņi jau strādā pie programmām. Jums būs vērtēt piedāvājumu, vai būs tikai frāžu savārstījums, ko mēs redzam jau tapušajās un vēl topošajās «deklarācijās», vai būs konkrētība un piemēroti īstenotāji. Es jums apstiprināju pārtapšanu partijā, bet nezinu, vai to vēlēsies visi sabiedriskās organizācijas dalībnieki.

A. Štokenbergs: — Tomēr pārdesmit ļaudis no rajoniem, kuri pieteikušies, – gandrīz visi vēlas iet politikā un darboties, startēt zem sava saraksta vēlēšanās.

E. Līcītis: — Nu, piemēram, jūsu svainis, Zemnieku saeimas vadītājs Valters Bruss arī?

— To jautājiet viņam, bet no Zemnieku saeimas vismaz kādi trīs gribēs gan darboties politikā.

V. Krustiņš: — Jūs, Štelmahera kungs, taču esat saistīts ar piensaimniekiem?

E. Štelmahers: — Biju «Rīgas piensaimnieka» vadībā, jā.

— Sakiet, ko jūs solītu zemniecībai, kuras vidū ir neapmierinātība tādā vai citādā veidā?

— Lielākā netaisnība ir «šķērsām» maksātās atbalsta subsīdijas — cik daudz saņem Francijas un vecās Eiropas zemnieki, un cik — Latvijas zemnieki. Nav jāsalīdzina tik tālu, jo mums par labu nerunā starpība pat ar lietuviešiem. Mūsējie saņem mazāk. Līdzšinējie sarunu vedēji nav panākuši labākas iespējas latviešu zemniekiem. Tas liek baidīties, ka būs nozares, kuras var «aiziet pa likvidētās cukura nozares skuju taciņu». Kā līdz šim pārtikas ražotāji laukos brīvajā tirgū spēja nodrošināt konkurētspējīgu produktu? Tāpēc, ka dažās pozīcijās bija zemākas izmaksas, bet nu viss tuvojas Eiropas līmenim: degviela, minerālmēsli, algas, enerģija. Un tad, ja francūzis joprojām turpinās saņemt daudz lielāku atbalstu nekā latviešu zemkopis, tad lēnā garā varam sākt vilkt krustus pāri mūsu lauksaimniecības nozarei. Tad paliks «nišas» — krūmu audzēšana un šķeldas gādāšana, bet tradicionālie ražotāji lopkopji, piensaimnieki un graudkopji var rēķināties ar ļaunāko. To nedrīkst pieļaut, tāpēc vienīgā iespēja ir panākt, lai maksājumu līmenis tuvinās, ja ne izlīdzinās.

— Ko mēs spēsim panākt pret veco savienību un tās smago roku?

A. Štokenbergs: — Var noplātīt rokas, ka neko nevaram izdarīt. Var gluži otrādi — izmantot labvēlīgo brīdi, kad ES kopējā lauksaimniecības politika tiek pārskatīta. Brīnieties vai ne, bet par to gatavs runāt pat Sarkozī. Un mūsu piedāvājums tik labā momentā ir jāceļ galdā.

— Ko mums vajag? Ļoti spējīgu ārlietu ministru?

— Gan to, gan ļoti spējīgu zemkopības ministru, kurš beidzot spējīgs debatēt, nevis noplātīt rokas. Palūkojiet Štelmahera minēto atbalsta līmeni tepat kaimiņos, Lietuvā, un pašķirstiet subsīdiju nolikumu, lai redzētu, kam aiziet lauvas tiesa subsīdiju Latvijā. Vai tās nokļūst pie ražotājiem vai kam citam — dažādām akcijām, reklāmas kampaņām un dažu organizāciju uzturēšanai.

E. Līcītis: — Piena pārstrādātāji acīmredzami uzticas Tautas partijai kā kārtības ieviesējai. Šogad ziedojumu lauvas tiesu partijas kasē ieskaitījuši tieši viņi — Uščas un Skvarnoviča kungi, nemaz nerunājot par Šņepstu dzimtu u. c. Kāpēc?

V. Krustiņš: — Pārstrādātājiem nauda nāk, tie stutē partijas. Bet kāpēc piena ražotāji vienmēr sūdzas, cik maz viņiem Latvijas piena pārstrādātāji gatavi maksāt?

— Šobrīd situācija ir strauji mainījusies. Nerunāju, cik «labi» vai «slikti» laiki iestājušies, bet tirgi ir pilnībā atvērti un zemnieki pienu var pārdot ne tikai Lietuvā, bet pat Vācijā, Holandē, Itālijā. Tas nav slikti, bet, ja palūko, cik liels piena daudzums «izceļo» no Latvijas uz Lietuvu un cik daudz piena lietuvieši ieved Latvijā, tad cipari liek aizdomāties. Proti, mēs eksportējam ap 20% no Latvijā saražotā piena, kamēr lietuvieši uz šejieni neved gandrīz ne lāses izejvielu. Tur ir ļoti stingras, valstiski sakārtotas struktūras, kuras vienkārši neļauj to darīt. It kā tirgus un noteikumi ir visiem vieni, tomēr, redz, lietuvieši tos «nedaudz pielāgojuši».

E. Līcītis: — Kāpēc lietuviešiem jāved savs piens uz Latviju, kur pienrūpnieki nemaksā tik daudz?

— Nav runa par cenu, bet par noteikto kārtību, jo arī latviešu uzņēmēji ir bijuši Lietuvā, sameklējuši piegādātājus, no kuriem pienu varētu sākt uzpirkt. Bet tajā brīdī «nokrīt barjera», sāk darboties birokrātiski iestrādātie aizsargmehānismi.

V. Krustiņš: — Kurā pusē ir jūsu simpātijas, Štelmahera kungs? Vai lietuviešu birokrātijas pusē?

— Es esmu par vienādiem spēles noteikumiem. Vai nu jāatbrīvo tirgus un jāpanāk tirgus ierobežojumu atcelšana Lietuvā, vai Latvijā jārīkojas pēc viņu parauga. Nevar būt tā, ka viens sacenšas, braucot ar mopēdu, bet otrs — ar superbaika motociklu.

E. Līcītis: — Vairākus gadus Latvijā ieplūst miljoni Eiropas naudas, kas domāti, lai mūsu valsts apsteidzošā ātrumā panāktu ES vismaz vidējo līmeni. Cik veiksmīgi šie miljoni ir dalīti un izmantoti, ja nule pat Šķēles kungs ieminējies, ka ne vienmēr tas noticis sekmīgi un pareizi? Varbūt arī šo naudu lielā mērā pratuši paņemt vispirms tie «bagātie», kā jūs sakāt, bet sabiedriskā labuma, piemēram, izbūvētu autoceļu, ir ļoti maz?

A. Štokenbergs: — Kā gan pēkšņi Šķēle sāk uzdot šādus retoriskus jautājumus? Kam? Savam paša Kalvītim? Spurdziņam? Edmundam Krastiņam? Ja runājam par Eiropas naudas izlietošanu pēc būtības, tad, protams, virknē lietu to varēja izdarīt labāk. Naudas plūsmas uzraudzības kontrole dzenā pazudušus 4 santīmus. Atskaite nav par labumu, kāds gūts no šīs naudas izlietojuma, stāsts ir par santīmiem. Tā arī Ministru kabinetā atbildīgās amatpersonas noziņo — tas un tas uzņēmējs pārtērējis 4 santīmus, bet tas — 28 santīmus. Tā arī šobrīd ir visa «izvērtējošā» debate kabinetā. Es varu pastāstīt kaut vienu piemēru, kā uzlabot Eiropas miljonu likšanu lietā — no uzņēmēju pieredzes. Es biju pie minētā piensaimnieka Šņepsta «Preiļu sierā». Viņš stāsta — desmitiem miljonu paredzēti bezdarbnieku pārkvalifikācijai. Man šķiet, tie ir 60 miljoni latu. Taisni tāpat, kā 19 miljoni paredzēti dzimumu līdztiesības nostiprināšanai Latvijā. Šņepsts iesaka — klau, bet vai jātērē tāda nauda kārtējam bezdarbnieku apmācības centram, kur bezdarbnieks dabūs piekto sertifikātu, ka viņš sesto reizi apguvis kādu tur datorprogrammas kursu? Vai nevar iedot naudu Šņepstam par to, ka viņš praktiski paņēmis divus šādus cilvēkus savā uzņēmumā, apmācījis, un viņiem tagad ir darbs un maize. Nu — tik vienkārši. Kāpēc veselam dienestam «jāapkalpo» miljoni, lāgā nezinot, kur tos likt, ja ir konkrēti uzņēmēji, kas rada vajadzīgas darba vietas, apmāca cilvēkus profesijā. Kad es biju ekonomikas ministrs, 2 miljonus iedevām mašīnbūves un citām organizācijām. Šīs konkrēto uzņēmēju asociācijas taču labāk spēj izplānot, kur to naudu likt, nevis, piedodiet, tie, kas sēž Rīgas kabinetos. Vajadzīgas uzņēmēju, nevis aģentūrās sēdošu klerku idejas.

— Jūs bijāt paudis savu satraukumu arī par naudas izlietošanu stāvlaukumu būvē pie robežas.

— Rindas pie robežas ar Krieviju ir jau vismaz divus gadus, un tās nemitīgi pagarinās. Es biju valdības sēdē, kad lieta kļuva nopietna, un Kalvītis aicināja Šleseru — izdomā, kā paplašināt robežpunktu caurlaides spēju. Taisni zemas caurlaides spējas dēļ taču rodas auto rinda. Šlesers pēc apmēram pusgada noziņoja — viņš nevar neko izdomāt. Labi. Viņam iedeva jaunu termiņu. Kalvītis teica — varbūt kādā ceļa posmā pirms robežas tu vari uzlikt maksu par braukšanu. No iekasētās naudas, iespējams, varētu uzbūvēt plašāku robežpunktu. Šlesers pusgadu domāja, atnāca ar nākamo ziņojumu — nē, viņš nevarot izdomāt, kā ieviest maksas ceļu. Labi, Kalvītis viņam atkal iedeva pusgadu, rosināja — ej, parunā Eiropas Komisijā, izdari kaut ko. Tagad, pēc pusgada, Šlesers bez garas domāšanas ir rīkojies. Tā vietā, lai valsts iekasētu naudu un to izmantotu, nodrošinot ātrāku caurbraukšanu robežpunktos, mums ir privāti stāvlaukumi, kur valdība paredzējusi ar likumu garantēt, lai katrs šoferis tajos iebrauc iekšā un atstāj naudu laukuma privātajiem īpašniekiem. Tāds ir Šlesera pusotra gada domāšanas rezultāts. Vai kaut vai par vienu mašīnu ir palielināta robežpunkta caurlaides spēja? Nē. Vai valstij ir kaut cik kapeiku iekritis kabatā, lai paplašinātu šos punktus? Nē.

V. Krustiņš: — Aizstāvēšu Šlesera kungu. Esam vairākkārt dzirdējuši, ka tas nav atkarīgs no Latvijas, bet no Maskavas un Briseles līmeņa sadarbības, ka Krievija nespējot vai nevēloties no savas puses nodrošināt kravu pieņemšanu lielākā skaitā. Tas esot sarežģīts jautājums līdz pašai Eiropas augšai, līdz Barozu — kad tie darīšot, tad mums ripošot.

— Tā tas nav. Pats nesen runāju ar diviem Putina padomniekiem Kaļiņingradā. Viņiem ir plānā Magiļu robežpunkta izbūve caurlaides palielināšanai. Tāpat ir Latvijas, Igaunijas, Krievijas robežu sadarbības programma, ko finansē ES. Tur paredzēts, ka 32 miljonus varētu izmantot robežpunktu paplašināšanai. Šlesers mēdz arī atkārtot, ka neesot iespējams uzlikt maksu par Latvijas ceļu lietošanu tranzītā. Tās arī ir blēņas, jo nez kāpēc viena otra cita Eiropas valsts gan ir «uzdrošinājusies» šādu līdzekli izvēlēties un lietot. Galu galā — priekš kam tad ir ministrs? Tikai pateikt, ka privātie varēs turpmāk iekasēt naudu. Par darbībām uz robežas, kā jūs zināt, jau ir pirmie Valsts kontroles nopietni atzinumi.

E. Līcītis: — Šlesera kungs pavisam noteikti to apstrīdēs. Sudrabas kundze būs lietojusi «citu metodiku».

— Viņš apstrīd visu, kas viņam pagadās nepatīkams pa rokai. Diemžēl «taisnīgā metodika» ne vienmēr ir Šleseram par labu.

V. Krustiņš: — Vai dieniņ, jūs teiksiet, ka situācija uz robežas ir satiksmes ministra apzinātas bezdarbības rezultāts?

— Kā citādi lai to izskaidro?

— Tātad apzināti — lai iekasētu naudu no šoferiem?

— Tas ir skaidri redzams rezultāts.

— Atgriezīsimies pie jūsu pārcelšanās «politiskas partijas kvalitātē», kas agrāk vai vēlāk notikšot.

— Jā, es nevienu brīdi neticu, ka šie kungi un dāmas, kas ir šobrīd Saeimā, spētu no savas puses piedāvāt ko labāku par iepriekšējo politiku. Nebūs citas izejas, kā dibināt jaunu partiju.

— Kāpēc jūs esat tik neticīgs?

— Nosauciet man vienu vareno, kurš spēj radīt piedāvājumu, kas raisītu sabiedrības uzticību pašreizējā brīdī.

— Sabiedrība ir nobalsojusi par šo pašu Saeimu. Trīs gadi vēl «jācieš». Jums varbūt labāk. Pretinieks turpinās zaudēt spēkus, kļūdīsies arvien biežāk, bet ja nu atgūst «otro elpu»?

— Te ir divas puses. Lai būtu nopietni un izvērtēti, mums nevajag taisīt kārtējo varas sagrābšanas partiju.

Mums vajag cilvēkus, kuri noliktajos trijos gados spēj pierādīt, ka viņiem var uzticēties un ka viņi radīs mērķtiecīgu piedāvājumu. Nevīstīsim bonbongas spožā papīrītī. Padarīsim to par sabiedrībai pieņemamu lietu. Līdz ar to mums noderēs trīs gadi — sevis pierādīšanai. Protams, ir lietas, ko mēs nevaram kontrolēt. Nekādi mums neizdosies par pretējo pārliecināt tos vairāk nekā sešdesmit procentus sabiedrības, kuri nu jau domā, ka 9. Saeima ir jāatlaiž pirms termiņa. Nevaram melot un tautai stāstīt, ka valdošās koalīcijas ļaudis ir spējīgi mainīties. Viņi būs tādi paši un trīs gadus turpinās sēdēt 9. Saeimā. Un tas būs tikai sabiedrības viedoklis, kas noteiks, vai Valsts prezidentam nāksies pieņemt lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu. Tas tālāk ir Zatlera kunga kompetencē.

— Vai mēs varam vienmēr būt tik pārliecināti par sabiedrības «monolīto» domu? To rada, un diez vai jūsu konkurenti mierīgi turpinās sēdēt. Gan jau arī viņi ir sapurinājušies, gan viņi savus karogus vēl var pacelt. Vai viņi tik lēti padosies un gaidīs nolemto izmešanu no Saeimas? Varu neviens labprātīgi neatdod. Nē, ja jūs esat pārliecināti, ka tūlīt Saeimā iejāsiet uz balta zirga…

E. Štelmahers: — Mērķis nav balta zirga izmantošana. Mērķis ir pierādīt, ka mums ir risinājumi esošai situācijai. Uz balta zirga jājēji pārsvarā ar kleperi izklunkurējuši no Saeimas ārā. Tā ir folklora. Taču mums dotā laika tiešām ir maz. Jūs runājat par kritisko sabiedrības neuzticēšanās slieksni pret šo Saeimu. Es caurlūkoju Latvijas Bankas ekonomiskā stāvokļa pētījumu — visas līknes rāda, ka mēs diezgan ātri un pamatīgi braucam iekšā diezgan nesmukā purvā. Visi mani draugi zina, ka nekad dzīvē neesmu bijis pesimists. Tagad man liekas, ka Latvija piedzīvos diezgan skaudru pavasari.

E. Līcītis: — Kādi ir šā purva izmēri, dūņu daudzums un akaču dziļums?

— Ziniet, ja samazinās mazumtirdzniecības apgrozījums, nekustamā īpašuma pirkumi un ja kritums ir visai dramatisks, tad tas nozīmē, ka brīvās naudas apjoms cilvēku rīcībā samazinās. Var teikt, ka jau pašlaik daudzu maciņš ir pavisam tukšs. Palielinās neatdoto kredītu īpatsvars.

— Varbūt pilsoņi paklausījuši ieteikumiem un sākuši krāt naudu?

— Tur ir tā lieta, ka samazinājies arī noguldīto depozītu daudzums. Tāpēc, ja ekonomiskās lejupslīdes līkne turpinās tajā pašā tendencē, tad mums palikuši uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi mēneši, līdz kaut kur piezemēsimies ar lielu blīkšķi.

A. Štokenbergs: — Risinājuma vietā mēs pastāvīgi dzirdam iestāstīšanu, ka vajadzīga stabilitāte un haosa nepieļaušana. Tiek saukts, ka valdības, nemaz nerunājot par Saeimas, nomaiņa radītu makroekonomisku problēmu virteni. Vai tas, ko norāda Štelmahera kungs, ir apzīmējams par «stabilitāti»? Tā jau ir grimšana ekonomiskās problēmās. Cilvēki pie varas runā visu ko, bet ne par tikšanu laukā no ekonomiskās krīzes.

E. Līcītis: — Vai varat izskaidrot cilvēkiem, kuri būs tie «smagie, ārkārtējie un nepopulārie» lēmumi, ar kuru pieņemšanu nākamās valdības darbības periodā baida visi runātāji — gan Kalvītis, gan Godmanis, gan arī Dombrovskis? Kas tas būs par šausmu stāstu?

— Smags lēmums ir arī nodokļu politikas izmaiņa, bet vara nepiedāvā aplikt patēriņu ar nodokli, nepiedāvā aplikt bagātnieku villas ar nodokli — neko no tā, ko mēs jums te stāstām. Smagākais, kas var piemeklēt pārējo valsti, ir mājsaimniecību bankrots. Tie rodas tieši tad, kad cilvēku rīcībā ir pārāk maz naudas, lai norēķinātos par aizvien augošām preču un pakalpojumu cenām un lai atdotu bankās ietaisītos parādus. Kādā brīdī viņi var nespēt apmierināt visas nepieciešamākās ģimenes vajadzības. Tas nozīmē, ka jānodrošina vienkārša cilvēka maciņš, lai tas izturētu uznākošo spiedienu — paņemot vairāk no tiem, kam naudas ir pārpārēm.

— Vai — devalvējot latu?

— Šāds scenārijs ir kategoriski jāizslēdz. Tā būtu katastrofa katrai Latvijas mājsaimniecībai. Paldies Dievam, ka Latvijas Bankas rezerves ir garantija, lai turētu latu, neraugoties uz visādu blēžu spekulācijām

V. Krustiņš: — Sakiet, kādus pasākumus esat ieplānojuši, lai cilvēki vairāk iepazītos ar jūsu idejām un piedāvājumiem?

— Nopietnākā iecere ir apmēram marta vidū rīkojamā konference. Tur runāsim kvalitatīvā līmenī par to, kas ir kreisa, kas labēja politika, kas ir jebkura ekonomiskā teorija, kas var noderēt Latvijas pacelšanā. Konferencē skarsim Latvijai nozīmīgas ārpolitikas tēmas. Pāragri saukt konkrētus runātājus, bet viesos gaidām vismaz pāris ES valstu ārlietu ministrus, kvalificētus ekonomikas teorētiķus, kas nenodarbojas ar acu aizmālēšanas programmām, kuras populāras vietējā līmenī. Kurš var pateikt, kāda ir Šlesera partijas ekonomiskā programma? Vai tas ir liberālisms? Nē.

E. Līcītis: — Man liekas, ar kristīgām vērtībām tur daudz kas stāv sakarā. Ar dievpalīgu viss notiek.

— Apmēram. Kādos rāmjos jūs liekat Zemnieku savienības ekonomisko programmu? Liberālos? Konservatīvos? Katrā ziņā no līdzšinējo varbūtību «programmām» ekonomiskais labums ir bijis dažiem cilvēkiem, noteikti — ne vairākumam.

— Cilvēki ir visai skeptiski pret jaunu partiju rašanos. To pietiekot un pāri paliekot. Kāpēc jūs nemēģināt iestāties ar savu pulku, piemēram, «Jaunajā laikā»? Jūs teiksiet — bet tur ir neprasmīgi, kanceles politiķi. Nu ejiet un papildiniet šīs rindas ar savu kompetenci.

— Negribu neko sliktu teikt par «Jauno laiku», bet man nāk prātā Kristiānas Lībanes-Šķēles «ierosme», sak, stājieties visi partijās, aktivizējieties un mainiet visu no iekšienes. Vai var noticēt, ka tā iespējams? To nule parādīja Tautas partijas Valmieras kongress, kāda ir attieksme pretdarbībai vadonim «no iekšienes». «Jaunajā laikā» ir cilvēki, par kuru godaprātu ne mirkli nešaubos. Problēma ir izpildījumā. Kompetencē. Ar to reizēm ir švaki.

Es pēkšņi atcerējos — kad runā par balto zirgu, «Tērvetes» saimniecībā bija vecs ērzelis, Prizraks vārdā. Arī balts. Bet uz Prizraka nevajadzētu mēģināt nekur jāt, viņam jau pāri 20 vai 30 gadiem. Varbūt viņš nemaz nav vairs Tērvetes staļļos pie dzīvības. Vajag kādu jaunu zirgu.

,

— Ko mēs spēsim panākt pret veco savienību un tās smago roku?

A. Štokenbergs: — Var noplātīt rokas, ka neko nevaram izdarīt. Var gluži otrādi — izmantot labvēlīgo brīdi, kad ES kopējā lauksaimniecības politika tiek pārskatīta. Brīnieties vai ne, bet par to gatavs runāt pat Sarkozī. Un mūsu piedāvājums tik labā momentā ir jāceļ galdā.

— Ko mums vajag? Ļoti spējīgu ārlietu ministru?

— Gan to, gan ļoti spējīgu zemkopības ministru, kurš beidzot spējīgs debatēt, nevis noplātīt rokas. Palūkojiet Štelmahera minēto atbalsta līmeni tepat kaimiņos, Lietuvā, un pašķirstiet subsīdiju nolikumu, lai redzētu, kam aiziet lauvas tiesa subsīdiju Latvijā. Vai tās nokļūst pie ražotājiem vai kam citam — dažādām akcijām, reklāmas kampaņām un dažu organizāciju uzturēšanai.

E. Līcītis: — Piena pārstrādātāji acīmredzami uzticas Tautas partijai kā kārtības ieviesējai. Šogad ziedojumu lauvas tiesu partijas kasē ieskaitījuši tieši viņi — Uščas un Skvarnoviča kungi, nemaz nerunājot par Šņepstu dzimtu u. c. Kāpēc?

V. Krustiņš: — Pārstrādātājiem nauda nāk, tie stutē partijas. Bet kāpēc piena ražotāji vienmēr sūdzas, cik maz viņiem Latvijas piena pārstrādātāji gatavi maksāt?

— Šobrīd situācija ir strauji mainījusies. Nerunāju, cik «labi» vai «slikti» laiki iestājušies, bet tirgi ir pilnībā atvērti un zemnieki pienu var pārdot ne tikai Lietuvā, bet pat Vācijā, Holandē, Itālijā. Tas nav slikti, bet, ja palūko, cik liels piena daudzums «izceļo» no Latvijas uz Lietuvu un cik daudz piena lietuvieši ieved Latvijā, tad cipari liek aizdomāties. Proti, mēs eksportējam ap 20% no Latvijā saražotā piena, kamēr lietuvieši uz šejieni neved gandrīz ne lāses izejvielu. Tur ir ļoti stingras, valstiski sakārtotas struktūras, kuras vienkārši neļauj to darīt. It kā tirgus un noteikumi ir visiem vieni, tomēr, redz, lietuvieši tos «nedaudz pielāgojuši».

E. Līcītis: — Kāpēc lietuviešiem jāved savs piens uz Latviju, kur pienrūpnieki nemaksā tik daudz?

— Nav runa par cenu, bet par noteikto kārtību, jo arī latviešu uzņēmēji ir bijuši Lietuvā, sameklējuši piegādātājus, no kuriem pienu varētu sākt uzpirkt. Bet tajā brīdī «nokrīt barjera», sāk darboties birokrātiski iestrādātie aizsargmehānismi.

V. Krustiņš: — Kurā pusē ir jūsu simpātijas, Štelmahera kungs? Vai lietuviešu birokrātijas pusē?

— Es esmu par vienādiem spēles noteikumiem. Vai nu jāatbrīvo tirgus un jāpanāk tirgus ierobežojumu atcelšana Lietuvā, vai Latvijā jārīkojas pēc viņu parauga. Nevar būt tā, ka viens sacenšas, braucot ar mopēdu, bet otrs — ar superbaika motociklu.

E. Līcītis: — Vairākus gadus Latvijā ieplūst miljoni Eiropas naudas, kas domāti, lai mūsu valsts apsteidzošā ātrumā panāktu ES vismaz vidējo līmeni. Cik veiksmīgi šie miljoni ir dalīti un izmantoti, ja nule pat Šķēles kungs ieminējies, ka ne vienmēr tas noticis sekmīgi un pareizi? Varbūt arī šo naudu lielā mērā pratuši paņemt vispirms tie «bagātie», kā jūs sakāt, bet sabiedriskā labuma, piemēram, izbūvētu autoceļu, ir ļoti maz?

A. Štokenbergs: — Kā gan pēkšņi Šķēle sāk uzdot šādus retoriskus jautājumus? Kam? Savam paša Kalvītim? Spurdziņam? Edmundam Krastiņam? Ja runājam par Eiropas naudas izlietošanu pēc būtības, tad, protams, virknē lietu to varēja izdarīt labāk. Naudas plūsmas uzraudzības kontrole dzenā pazudušus 4 santīmus. Atskaite nav par labumu, kāds gūts no šīs naudas izlietojuma, stāsts ir par santīmiem. Tā arī Ministru kabinetā atbildīgās amatpersonas noziņo — tas un tas uzņēmējs pārtērējis 4 santīmus, bet tas — 28 santīmus. Tā arī šobrīd ir visa «izvērtējošā» debate kabinetā. Es varu pastāstīt kaut vienu piemēru, kā uzlabot Eiropas miljonu likšanu lietā — no uzņēmēju pieredzes. Es biju pie minētā piensaimnieka Šņepsta «Preiļu sierā». Viņš stāsta — desmitiem miljonu paredzēti bezdarbnieku pārkvalifikācijai. Man šķiet, tie ir 60 miljoni latu. Taisni tāpat, kā 19 miljoni paredzēti dzimumu līdztiesības nostiprināšanai Latvijā. Šņepsts iesaka — klau, bet vai jātērē tāda nauda kārtējam bezdarbnieku apmācības centram, kur bezdarbnieks dabūs piekto sertifikātu, ka viņš sesto reizi apguvis kādu tur datorprogrammas kursu? Vai nevar iedot naudu Šņepstam par to, ka viņš praktiski paņēmis divus šādus cilvēkus savā uzņēmumā, apmācījis, un viņiem tagad ir darbs un maize. Nu — tik vienkārši. Kāpēc veselam dienestam «jāapkalpo» miljoni, lāgā nezinot, kur tos likt, ja ir konkrēti uzņēmēji, kas rada vajadzīgas darba vietas, apmāca cilvēkus profesijā. Kad es biju ekonomikas ministrs, 2 miljonus iedevām mašīnbūves un citām organizācijām. Šīs konkrēto uzņēmēju asociācijas taču labāk spēj izplānot, kur to naudu likt, nevis, piedodiet, tie, kas sēž Rīgas kabinetos. Vajadzīgas uzņēmēju, nevis aģentūrās sēdošu klerku idejas.

— Jūs bijāt paudis savu satraukumu arī par naudas izlietošanu stāvlaukumu būvē pie robežas.

— Rindas pie robežas ar Krieviju ir jau vismaz divus gadus, un tās nemitīgi pagarinās. Es biju valdības sēdē, kad lieta kļuva nopietna, un Kalvītis aicināja Šleseru — izdomā, kā paplašināt robežpunktu caurlaides spēju. Taisni zemas caurlaides spējas dēļ taču rodas auto rinda. Šlesers pēc apmēram pusgada noziņoja — viņš nevar neko izdomāt. Labi. Viņam iedeva jaunu termiņu. Kalvītis teica — varbūt kādā ceļa posmā pirms robežas tu vari uzlikt maksu par braukšanu. No iekasētās naudas, iespējams, varētu uzbūvēt plašāku robežpunktu. Šlesers pusgadu domāja, atnāca ar nākamo ziņojumu — nē, viņš nevarot izdomāt, kā ieviest maksas ceļu. Labi, Kalvītis viņam atkal iedeva pusgadu, rosināja — ej, parunā Eiropas Komisijā, izdari kaut ko. Tagad, pēc pusgada, Šlesers bez garas domāšanas ir rīkojies. Tā vietā, lai valsts iekasētu naudu un to izmantotu, nodrošinot ātrāku caurbraukšanu robežpunktos, mums ir privāti stāvlaukumi, kur valdība paredzējusi ar likumu garantēt, lai katrs šoferis tajos iebrauc iekšā un atstāj naudu laukuma privātajiem īpašniekiem. Tāds ir Šlesera pusotra gada domāšanas rezultāts. Vai kaut vai par vienu mašīnu ir palielināta robežpunkta caurlaides spēja? Nē. Vai valstij ir kaut cik kapeiku iekritis kabatā, lai paplašinātu šos punktus? Nē.

V. Krustiņš: — Aizstāvēšu Šlesera kungu. Esam vairākkārt dzirdējuši, ka tas nav atkarīgs no Latvijas, bet no Maskavas un Briseles līmeņa sadarbības, ka Krievija nespējot vai nevēloties no savas puses nodrošināt kravu pieņemšanu lielākā skaitā. Tas esot sarežģīts jautājums līdz pašai Eiropas augšai, līdz Barozu — kad tie darīšot, tad mums ripošot.

— Tā tas nav. Pats nesen runāju ar diviem Putina padomniekiem Kaļiņingradā. Viņiem ir plānā Magiļu robežpunkta izbūve caurlaides palielināšanai. Tāpat ir Latvijas, Igaunijas, Krievijas robežu sadarbības programma, ko finansē ES. Tur paredzēts, ka 32 miljonus varētu izmantot robežpunktu paplašināšanai. Šlesers mēdz arī atkārtot, ka neesot iespējams uzlikt maksu par Latvijas ceļu lietošanu tranzītā. Tās arī ir blēņas, jo nez kāpēc viena otra cita Eiropas valsts gan ir «uzdrošinājusies» šādu līdzekli izvēlēties un lietot. Galu galā — priekš kam tad ir ministrs? Tikai pateikt, ka privātie varēs turpmāk iekasēt naudu. Par darbībām uz robežas, kā jūs zināt, jau ir pirmie Valsts kontroles nopietni atzinumi.

E. Līcītis: — Šlesera kungs pavisam noteikti to apstrīdēs. Sudrabas kundze būs lietojusi «citu metodiku».

— Viņš apstrīd visu, kas viņam pagadās nepatīkams pa rokai. Diemžēl «taisnīgā metodika» ne vienmēr ir Šleseram par labu.

V. Krustiņš: — Vai dieniņ, jūs teiksiet, ka situācija uz robežas ir satiksmes ministra apzinātas bezdarbības rezultāts?

— Kā citādi lai to izskaidro?

— Tātad apzināti — lai iekasētu naudu no šoferiem?

— Tas ir skaidri redzams rezultāts.

— Atgriezīsimies pie jūsu pārcelšanās «politiskas partijas kvalitātē», kas agrāk vai vēlāk notikšot.

— Jā, es nevienu brīdi neticu, ka šie kungi un dāmas, kas ir šobrīd Saeimā, spētu no savas puses piedāvāt ko labāku par iepriekšējo politiku. Nebūs citas izejas, kā dibināt jaunu partiju.

— Kāpēc jūs esat tik neticīgs?

— Nosauciet man vienu vareno, kurš spēj radīt piedāvājumu, kas raisītu sabiedrības uzticību pašreizējā brīdī.

— Sabiedrība ir nobalsojusi par šo pašu Saeimu. Trīs gadi vēl «jācieš». Jums varbūt labāk. Pretinieks turpinās zaudēt spēkus, kļūdīsies arvien biežāk, bet ja nu atgūst «otro elpu»?

— Te ir divas puses. Lai būtu nopietni un izvērtēti, mums nevajag taisīt kārtējo varas sagrābšanas partiju.

Mums vajag cilvēkus, kuri noliktajos trijos gados spēj pierādīt, ka viņiem var uzticēties un ka viņi radīs mērķtiecīgu piedāvājumu. Nevīstīsim bonbongas spožā papīrītī. Padarīsim to par sabiedrībai pieņemamu lietu. Līdz ar to mums noderēs trīs gadi — sevis pierādīšanai. Protams, ir lietas, ko mēs nevaram kontrolēt. Nekādi mums neizdosies par pretējo pārliecināt tos vairāk nekā sešdesmit procentus sabiedrības, kuri nu jau domā, ka 9. Saeima ir jāatlaiž pirms termiņa. Nevaram melot un tautai stāstīt, ka valdošās koalīcijas ļaudis ir spējīgi mainīties. Viņi būs tādi paši un trīs gadus turpinās sēdēt 9. Saeimā. Un tas būs tikai sabiedrības viedoklis, kas noteiks, vai Valsts prezidentam nāksies pieņemt lēmumu rosināt Saeimas atlaišanu. Tas tālāk ir Zatlera kunga kompetencē.

— Vai mēs varam vienmēr būt tik pārliecināti par sabiedrības «monolīto» domu? To rada, un diez vai jūsu konkurenti mierīgi turpinās sēdēt. Gan jau arī viņi ir sapurinājušies, gan viņi savus karogus vēl var pacelt. Vai viņi tik lēti padosies un gaidīs nolemto izmešanu no Saeimas? Varu neviens labprātīgi neatdod. Nē, ja jūs esat pārliecināti, ka tūlīt Saeimā iejāsiet uz balta zirga…

E. Štelmahers: — Mērķis nav balta zirga izmantošana. Mērķis ir pierādīt, ka mums ir risinājumi esošai situācijai. Uz balta zirga jājēji pārsvarā ar kleperi izklunkurējuši no Saeimas ārā. Tā ir folklora. Taču mums dotā laika tiešām ir maz. Jūs runājat par kritisko sabiedrības neuzticēšanās slieksni pret šo Saeimu. Es caurlūkoju Latvijas Bankas ekonomiskā stāvokļa pētījumu — visas līknes rāda, ka mēs diezgan ātri un pamatīgi braucam iekšā diezgan nesmukā purvā. Visi mani draugi zina, ka nekad dzīvē neesmu bijis pesimists. Tagad man liekas, ka Latvija piedzīvos diezgan skaudru pavasari.

E. Līcītis: — Kādi ir šā purva izmēri, dūņu daudzums un akaču dziļums?

— Ziniet, ja samazinās mazumtirdzniecības apgrozījums, nekustamā īpašuma pirkumi un ja kritums ir visai dramatisks, tad tas nozīmē, ka brīvās naudas apjoms cilvēku rīcībā samazinās. Var teikt, ka jau pašlaik daudzu maciņš ir pavisam tukšs. Palielinās neatdoto kredītu īpatsvars.

— Varbūt pilsoņi paklausījuši ieteikumiem un sākuši krāt naudu?

— Tur ir tā lieta, ka samazinājies arī noguldīto depozītu daudzums. Tāpēc, ja ekonomiskās lejupslīdes līkne turpinās tajā pašā tendencē, tad mums palikuši uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi mēneši, līdz kaut kur piezemēsimies ar lielu blīkšķi.

A. Štokenbergs: — Risinājuma vietā mēs pastāvīgi dzirdam iestāstīšanu, ka vajadzīga stabilitāte un haosa nepieļaušana. Tiek saukts, ka valdības, nemaz nerunājot par Saeimas, nomaiņa radītu makroekonomisku problēmu virteni. Vai tas, ko norāda Štelmahera kungs, ir apzīmējams par «stabilitāti»? Tā jau ir grimšana ekonomiskās problēmās. Cilvēki pie varas runā visu ko, bet ne par tikšanu laukā no ekonomiskās krīzes.

E. Līcītis: — Vai varat izskaidrot cilvēkiem, kuri būs tie «smagie, ārkārtējie un nepopulārie» lēmumi, ar kuru pieņemšanu nākamās valdības darbības periodā baida visi runātāji — gan Kalvītis, gan Godmanis, gan arī Dombrovskis? Kas tas būs par šausmu stāstu?

— Smags lēmums ir arī nodokļu politikas izmaiņa, bet vara nepiedāvā aplikt patēriņu ar nodokli, nepiedāvā aplikt bagātnieku villas ar nodokli — neko no tā, ko mēs jums te stāstām. Smagākais, kas var piemeklēt pārējo valsti, ir mājsaimniecību bankrots. Tie rodas tieši tad, kad cilvēku rīcībā ir pārāk maz naudas, lai norēķinātos par aizvien augošām preču un pakalpojumu cenām un lai atdotu bankās ietaisītos parādus. Kādā brīdī viņi var nespēt apmierināt visas nepieciešamākās ģimenes vajadzības. Tas nozīmē, ka jānodrošina vienkārša cilvēka maciņš, lai tas izturētu uznākošo spiedienu — paņemot vairāk no tiem, kam naudas ir pārpārēm.

— Vai — devalvējot latu?

— Šāds scenārijs ir kategoriski jāizslēdz. Tā būtu katastrofa katrai Latvijas mājsaimniecībai. Paldies Dievam, ka Latvijas Bankas rezerves ir garantija, lai turētu latu, neraugoties uz visādu blēžu spekulācijām

V. Krustiņš: — Sakiet, kādus pasākumus esat ieplānojuši, lai cilvēki vairāk iepazītos ar jūsu idejām un piedāvājumiem?

— Nopietnākā iecere ir apmēram marta vidū rīkojamā konference. Tur runāsim kvalitatīvā līmenī par to, kas ir kreisa, kas labēja politika, kas ir jebkura ekonomiskā teorija, kas var noderēt Latvijas pacelšanā. Konferencē skarsim Latvijai nozīmīgas ārpolitikas tēmas. Pāragri saukt konkrētus runātājus, bet viesos gaidām vismaz pāris ES valstu ārlietu ministrus, kvalificētus ekonomikas teorētiķus, kas nenodarbojas ar acu aizmālēšanas programmām, kuras populāras vietējā līmenī. Kurš var pateikt, kāda ir Šlesera partijas ekonomiskā programma? Vai tas ir liberālisms? Nē.

E. Līcītis: — Man liekas, ar kristīgām vērtībām tur daudz kas stāv sakarā. Ar dievpalīgu viss notiek.

— Apmēram. Kādos rāmjos jūs liekat Zemnieku savienības ekonomisko programmu? Liberālos? Konservatīvos? Katrā ziņā no līdzšinējo varbūtību «programmām» ekonomiskais labums ir bijis dažiem cilvēkiem, noteikti — ne vairākumam.

— Cilvēki ir visai skeptiski pret jaunu partiju rašanos. To pietiekot un pāri paliekot. Kāpēc jūs nemēģināt iestāties ar savu pulku, piemēram, «Jaunajā laikā»? Jūs teiksiet — bet tur ir neprasmīgi, kanceles politiķi. Nu ejiet un papildiniet šīs rindas ar savu kompetenci.

— Negribu neko sliktu teikt par «Jauno laiku», bet man nāk prātā Kristiānas Lībanes-Šķēles «ierosme», sak, stājieties visi partijās, aktivizējieties un mainiet visu no iekšienes. Vai var noticēt, ka tā iespējams? To nule parādīja Tautas partijas Valmieras kongress, kāda ir attieksme pretdarbībai vadonim «no iekšienes». «Jaunajā laikā» ir cilvēki, par kuru godaprātu ne mirkli nešaubos. Problēma ir izpildījumā. Kompetencē. Ar to reizēm ir švaki.

Es pēkšņi atcerējos — kad runā par balto zirgu, «Tērvetes» saimniecībā bija vecs ērzelis, Prizraks vārdā. Arī balts. Bet uz Prizraka nevajadzētu mēģināt nekur jāt, viņam jau pāri 20 vai 30 gadiem. Varbūt viņš nemaz nav vairs Tērvetes staļļos pie dzīvības. Vajag kādu jaunu zirgu.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Laika ziņas

Vairāk

Apollo E-veikali

23

2014. gada 23. oktobris

Vārda dienas

Dainis, Dainida, DainaJevlampija, Deimons, Deimonds, Dainors, Dainīte, Dainita, Dainārs, Dainarts, Dainars, Daimons, Daimonds, Daimona

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Skaidrs
Rīga pašreiz 0 ℃
Skaidrs

Vējš: 3 m/s

Saule lec: 08:14
Saule riet: 18:01
Dienas ilgums: 9:47

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

23.10.2014
Ienākt apollo.lv