Dainis Dukurs: Vienā brīdī bija jāsaprot - manas zināšanas ir izsmeltas Attēlu galerija Intervija

Apollo
31 komentārs

Latvijas skeletonistu Martina un Tomasa Dukuru tēvs un treneris Dainis Dukurs šosezon nereti izcēlās ar visai asiem izteicieniem, taču sasniegtie rezultāti liek tajos ieklausīties. Pāris nedēļu pēc sezonas beigām sarunā ar Siguldas trases direktoru nedaudz pieskārāmies skeletona pasaulei, kas līdzjutējam paliek neredzama, ļāvām Dainim atcerēties interesantus faktus no dēlu karjeras pirmsākumiem un lūdzām padalīties ar Siguldas trases tuvākās nākotnes iecerēm.

- Cik saprotu, tad tagad izveidojušās ļoti cienījamas attiecības ar vāciešiem?
- Jā, viņi ir sākuši cienīt mūsu darbu. Sočos bija situācija, kad [Frankam] Rommela kamanās tika atrasta videokamera. To bija nofilmējuši kanādieši un iesniedza protestu žūrijai. Noteikumos rakstīts, ka ārpus sacensībām vari veikt visādus eksperimentus, taču oficiālajā treniņu nedēļā to darīt nedrīkst. Vācijas komandai par to tika noņemti braucieni, bet mēs sapratām, ka lielākā problēma tobrīd ir krievu uzvedība. Tik maza valsts kā mēs nevaram iekost kājā uzreiz sešiem, bet tobrīd svarīgāk bija iekost kāja krieviem, lai viņi sagatavoto normālu ledu. Tādēļ mēs ieņēmām neitrālu pozīciju un šoreiz negribējām «braukt virsū» vāciešiem. Pat, ja kāds filmē, tas nav nekas īpašs. Mēs paši Siguldā esam to darījuši un zinām, ka ieguvums nav tik liels, lai celtu paniku. Tobrīd bija svarīgi nepazaudēt vienotību, kad gājām pieprasīt labāku ledus kvalitāti. 

- Vācijai nomainījusies sportistu paaudze vai vadība?
- Kad sākumā parādījāmies, vācieši mūs uztvēra «šūmīgi», sak, ko te mazie latvieši lien ārā? Mums ir sistēma, bet viņiem ģimenes uzņēmums,» atceras Dukurs. «Tomēr ar katru reizi viņi redzēja, ka esam normāli cilvēki, tehniskajā ziņā tiekam pārbaudīti un allaž esam bijuši tīri, kas vairoja konkurentu cieņu pret mums. Sočos pie manis pienāca vācu treneris un teica: «Jūs esat mums kā paraugs.» Es viņam oponēju, ka ir gluži pretēji - mēs mācamies no vāciešiem. Viņiem ir sistēma un viss ir pārdomāts. Tomēr viņš uzsvēra, ka tik mērķtiecīgi un koncentrēti cik mazā Latvija nestrādā neviens cits, tādēļ viņi mācās no mums. Man tas bija liels pagodinājums.
Mēs komunicējam ar konkurentiem. Kad vajag - pajokojam, kad vajag - apsveicam konkurentus ar uzvaru. Ja gribam kaut ko pateikt, tad sakām tieši, nevis kaut ko aiz muguras apstrīdam. Domāju, ka tā ir atgriezeniskā saite - viņi ir novērtējuši mūsu darbu.

- Pret krieviem gan pēdējā laikā izstrādājusies liela antipātija...
- Puikas jau man Sočos pārmeta, ka es vienīgais biju pret krieviem tik agresīvi noskaņots, taču es tur jutos kā atgriezies Padomju savienībā un mani tas tracināja. Tomēr mēs pozitīvo ieguvām ar to, ka atbrauca divi latviešu puikas [Jānis Krastiņš un Mārtiņš Sausais] un trase palika labāka. Turklāt mēs jau nestrādājām priekš latviešiem, kā izteicās [krievu bobslejists Aleksandrs] Zubkovs. Mēs strādājām visas bobsleja un skeletona saimes labā, par ko ieguvām augstu novērtējumu. Pierādījām, ka ne tikai kritizējam, bet arī ar piemēru parādam, kā darbs ir jāizdara. Domāju, ka ar šo attieksmi Latvija vēlreiz pacēla savas akcijas. Starptautiskās bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) prezidents, kurš pats ir bijis gan braucējs, gan trases direktors, pateica: «Tā kā trasē strādā latvieši, es vēl neesmu redzējis strādājam». Viņš visu klātbūtnē ļoti atzinīgi novērtēja Siguldas ledus brigādes darbu.

- Esat kādreiz parēķinājuši, vai pašu ieguldītā nauda skeletonā ir atmaksājusies?
- Tā pa lielam neesam skaitījuši. Man nesen [Latvijas Televīzijas žurnālists Uģis] Joksts pienāca klāt un atgādināja par vienu stāstu. Viņš tolaik vaicājis, vai mēs brauksim uz pasaules čempionātu, bet es esot piegājis pie «Subaru» automašīnas, kuru vēlāk pārdevām autosportistam Aivaram Kiukucānam, un iespēris ar kāju pa riepu, piebilstot: «Ja laikus paspēsim šo pārdot, tad aizbrauksim.» Šķiet, ka tas bija 2007. vai 2008. gads. Savulaik izsolēs ASV un Vācijā pirkām mašīnas un tirgojām, bet naudu investējām atpakaļ. Bija pat reizes, kad pēc pasaules čempionāta vai sezonas beigām ASV es lidoju mājās, bet dēli paliek, lai brauktu uz izsolēm un pirktu mašīnas. Sapirka mašīnas, uzlādēja konteinerus, pielika klāt skeletonus un uz mājām. Tādā veidā sezonas beigās vismaz nebijām pa tukšo. Martins pēc 100 000 eiro prēmijas noteikti aizies plusos, bet mēs, pārējie grozīsimies ap nulli, jo investējam naudu atpakaļ. Martins man jautāja, kā dalīt prēmiju, bet es teicu, ka tā ir viņa nauda. Ja reiz viņš uzskata, ka jādalās, tad lai tā arī dara. Taču mēs arī ziedojam naudu labdarībai, pērkam Siguldas skolām inventāru, dāvinām arī bērnudārzam un sporta skolai, bet es savu 4700 latu prēmiju ieskaitīju Latvijas bobsleja un skeletona federācijas kontā un par šo naudu šosezon brauca Lelde [Priedulēna]. Šī nauda iet apritē, tādēļ par plusiem vai mīnusiem spriest nevar viennozīmīgi. Mēs esam paēduši, apkures rēķini ir nomaksāti un dzīvojam normāli. Lietas ar laiku sakārtojas. Savulaik pārdevu māju un zemi, bet par to prēmiju, kuru saņēmu par dēla sasniegumu Vankūveras Olimpiādē, uzbūvēju māju citā vietā.

- Kā ir būt divu skeletonistu tēvam?
- Bija brīdis, kad man bija jāsaprot - manas zināšanas ir izsmeltas. Par laimi, man nekad nav bijis grūti veidot labu komandu, jo esmu sapratis, ka tajā ir spēks. Mums ir aerodinamikas speciālists Edgars Koks un fantastisks speciālists par kompozītmateriāliem Aivars Mukāns, kurš ir strādājis «Siemens» kompānijā, bet pašlaik līmē detaļas «Porsche» automašīnām. Nevajag bīties no tā, ka citi ir gudrāki konkrētā jomā. Šovasar mums no gaisa rokās iekrita Miha [Mihails Arhipovs], kuram ir lieliska attieksme, profesionalitāte un dzīves uztvere. Šādi cilvēki ir jāpatur, jo tā ir mūsu lielā veiksme. Arī dzīvē jājūt robeža, kad bērni paliek gudrāki par tevi.

- Droši vien Jūsu sapnis būtu, lai abi dēli sacensībās uzvar pamīšus un sezonas beigās abiem ir vienāds punktu skaits. 
- Kad mums vēl nebija augsti rezultāti, automātiski centos pavilkt uz augšu to, kurš ieguvis zemāku vietu. Patiesību sakot, man ir ļoti grūti, jo Martinam viss ir sakritis - gan starts un braukšana, gan tehnika, bet Tomass... Lai gan redz kur stāv divi globusi, tā ka laikam jau viss ir kārtībā, jo divi zelti nevarēja būt. Pēdējā posmā Sočos Tomass kļūdījās un pazaudēja trešo vietu, taču labi, ka tas notika tagad nevis nākamgad. Otrkārt, viņš varēja apdzīt Rommelu par vienu simtdaļu un būt trešais, bet atkal cīnīties ar problēmām ātrumā. Taču šajā gadījumā ir lielāks prieks, ka pēdējā braucienā Tomasam beidzot izdevās noķert ātrumu. Katru dienu kaut ko mainījām, tomēr beigās tikām tur, kur mums vajadzēja būt. Par to man ir ļoti liels gandarījums. Gan jau nākamgad būs kādas sacensības, kurās viņam izdosies apsteigt Martinu.

- Vai ir zināmi kādi svarīgie datumi Siguldas trases rekonstrukcijas plānos?
- Nē, tos ir grūti noteikt. Ir iepirkuma procedūra, kuru kāds no dalībniekiem var apstrīdēt. Atklātie konkursi prasa laiku. Turklāt tā nav piecstāvu mājas būvniecība pēc standarta projekta. Pašlaik notiek trases mērīšana, tiek zīmēts projekts. Tad būs jauns iepirkums par realizāciju, kas arī būs nestandarta lieta, jo trase Latvijā ir viena un neviens neko tamlīdzīgu nav darījis. Pašlaik esam uzstādījuši jaunu aukstuma mašīnu, pateicoties kurai varētu atklāt trases darbību jau oktobra sākumā. Tas nāktu pa labu ne tikai Latvijas sportistiem, bet, iespējams, kalpotu par iespēju pagriezt atpakaļ sportistu plūsmu, kas pirms sezonas brauc uz Lillehammeri. Labāk lai atstāj savu naudiņu Siguldā. Ja Siguldai izdotos uzbūvēt arī sporta centru, kur iekšā būtu slēgtais celiņš, svaru zāles un sporta zāles, kā arī baseins, tad šī vieta kļūtu par labu sagatavošanās centru. Turklāt esam tikai stundas brauciena attālumā no lidostas. 

- Ja raugāmies optimistiski, pēc cik gadiem tas varētu notikt?
- Domāju, ka 2015. gadā Sigulda pati varētu to uzcelt un tas kļūtu par nākamo lielo Siguldas projektu. Varbūt uz šī viļņa būtu vērts atkal uzrunāt valsti. Ja tā piedalītos ar kādiem diviem miljoniem, kas valsts budžetā ir nieks, tas būtu jauns atspēriens. Visa pārējā infrastruktūra šeit ir sakārtota, cenas ir pieņemamas gan viesnīcās, gan restorānos, turklāt cilvēkiem šajā biznesā ir liela pieredze. Sigulda varētu veidoties par ziemas sporta centru. Mēs taču nestrādājam velti, jo skeletonā, bobslejā un kamaniņu sportā mums ir rezultāti. 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

20.11.2017
Ienākt apollo.lv