Dainis Zelmenis: Domājot par Latvijas izglītības sistēmas kvalitāti un ne tikai

Apollo
17 komentāri

Pēdējā laikā mūsu valstī daudz uzmanības tiek pievērsts izglītības sistēmai un tās nepilnībām. It īpaši augstākās izglītības nepilnībām. Diskusijas starp galvenajām atbildīgajām personām šajā sakarībā ir sasniegušas baltkvēli - Izglītības ministrs R. Ķīlis draud Augstākās izglītības padomei ar prokuratūru, bet Augstākas izglītības padome attaisnojas, ka nejūtas vainīga, un savukārt draud Izglītības ministram ar to pašu.

Studenti lekcijas laikā Rīgas Stradiņa universitātē

Studenti lekcijas laikā Rīgas Stradiņa universitātē

Foto: Ieva Čīka/LETA

Lai saprastu, kam šai strīdā ir taisnība un kāda patiešām ir Latvijas augstākās izglītības kvalitāte, ir nepieciešama neliela vēsturiskā atkāpe. Bet vispirms neliela ilustrācija no dažus gadus vecas pagātnes. Pasaules studentu olimpiādē robotizācijas jautājumos Rīgas Tehniskās universitātes komanda izcīnīja augsto 6. vietu. Tagad pretnostādīsim šo faktu konstatācijai, ka neviena Latvijas augstskola nav pasaules labāko augstskolu pirmajā tūkstotī. Kā zināms, tieši ar šo konstatāciju pašreiz labprāt operē LR IZM pārstāvji. Taču, kā tādā gadījumā saprast šo paradoksu - studentu komanda no augstskolas, kura nav augstskolu «topa» pirmajā 1000, spēj ierindoties nevis pirmajā tūkstotī un nevis pirmajā simtniekā, bet gan pasaules pasaule augstskolu pirmajā desmitniekā (sestajā vietā) tik mūsdienīgā inženierzinātņu nozarē kā robotu konstruēšana un būvniecība.

Man personīgi šķiet, ka te kaut kas nav kārtībā ar tiem augstskolu «topiem» un iekļūšanu tajos. Jauno postsociālisma valstu augstskolām, ieskaitot pat Maskavas universitāti, ceļš uz šiem «topiem» ir pilns ar kavēkļiem, un ir jāiegulda lieli līdzekļi un organizatoriskais darbs, lai tos pārvarētu un šajos «topos» iekļūtu. Par ko liecina fakti, ka Latvijas jaunos ārstus un medmāsas ņem pretim Eiropas slimnīcās ar atplestām rokām? Vai ne par šo mediķu pietiekami augsto profesionālo sagatavotību Latvijas izglītības iestādēs?

Ar to es nebūt negribu apgalvot, ka Latvijas augstākās izglītības sistēmā viss būtu vislabākajā kārtībā. Aizvadītajos 20 gados šajā jomā ir sastrādāts ne mazums muļķību. Sāksim ar pirmajiem «godmaņlaikiem.» Manuprāt, ļoti rupju kļūdu izdarīja Andris Piebalgs, viens no pirmajiem atjaunotās neatkarīgās Latvijas izglītības ministriem, pieļaujot, ka vidusskolas abiturienti varēja izvēlēties, kādos priekšmetos kārtot gala pārbaudījumus. Protams, ka šie abiturienti ar prieku izvēlējas nekārtot eksāmenus salīdzinoši grūtākajos mācību priekšmetos: matemātikā, fizikā un ķīmijā. Šī kļūda nav izlabota vēl mūsu dienās. Nesen avīzē lasīju Organiskās sintēzes institūta direktora Ivara Kalviņa skumjo konstatāciju, ka pērn tikai 11% no vidusskolas abiturientiem esot izvēlējušies kārtot eksāmenu ķīmijā. Nevaru nepiekrist arī otrajai Kalviņa kunga skumjajai konstatācijai - ka, ja nekas nemainīsies, Latvijas ķīmijas zinātni ar tik niecīgu jauniešu pieplūdumu pēc 20 gadiem gaida nenovēršams gals.

Kā zināms, 1990. gadu pirmajā pusē aizsākās un arī noslēdzās Latvijas tautsaimniecības deindustriualizācija, kurai diemžēl nesekoja toreizējo varas pārstāvju solītā reindustrializācija. Prātā palicis toreizējā ekonomikas ministra Ojāra Kehra teiktais: «Jo ātrāk pazudīs šie sociālisma monstri, jo labāk Latvijas ekonomikai.» Šie «sociālisma monstri» patiešām viens pēc otra «sekmīgi pazuda», taču Latvijas ekonomikai no tā vieglāk nav palicis. Arī Latvijas reindustrializācija joprojām kavējas.

Šie procesi lielā mērā ir sasaistāmi ar procesiem Latvijas inženieru sagatavošanas izglītības sistēmā - ja nav vairāk lielo rūpniecības uzņēmumu, tad nav arī vairs agrākā tautsaimniecības pieprasījuma pēc jauniem inženieriem. Pēc tam gan pēc gadiem desmit nāca apskaidrība - Vai! Mūsu augstskolas taču tagad gatavo tikai vienus vienīgus menedžerus un juristus! Ar ko tad nodarbojas mūsu inženieru izglītības iestādes? Rīgas Tehniskā universitāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte sasparojās un sāka vairāk gatavot inženierus, taču, atkal - ak vai! Tie pa lielākajai daļai, neatraduši sev piemērotu darbu Latvijā, izmantoja Eiropas Savienībā esošo garantēto personas brīvību - darba spēka brīvās pārvietošanās iespēju, un sameklēja sev darbu kādā no ES valstīm. Rezultātā paradokss - nabadzīgā Latvija sponsorē bagātās un rūpnieciski vairāk attīstītās ES valstis, bez maksas piegādājot tām izglītotus inženierus?!

Taču, manuprāt, vislielākā kļūda tika pieļauta aizvadītajos 20 gados, valdībai, t.i., LR IZM, dāsni izsniedzot licences augstskolu dibināšanai un augstākās izglītības programmu realizācijai. Nezinu absolūti precīzus datus, taču daudz nekļūdīšos apgalvodams, ka pašreiz Latvijā ir tuvu pie 60 augstskolām (kopā ar koledžas tipa), kuras realizē ap 900 dažādu augstākās izglītības programmu. Un tas ir valstī, kurā ir aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju?! Ko domāja LR IZM ierēdņi, pieļaudami šādu absurdu? Vai tiešām šiem ierēdņiem nav skaidrs, ka, ielaižot biznesa un peļņas intereses izglītības sistēmā, ikviena privātā augstskola, kas, kā zināms, gūst savā biznesā peļņu no studentu studiju naudas iemaksām, simtreiz un tūkstošreiz padomās, pirms izslēgs kādu studentu no savas augstskolas par nesekmību. Esmu pārliecināts, ka tieši šo peļņas motīvu dzītās privātās augstskolas ar saviem «aiz ausīm izvilktajiem» nesekmīgajiem absolventiem ir sabojājušas Latvijas augstākās izglītības labo slavu.

Šajā sakarībā man ir «revolucionārs» priekšlikums augstskolu programmu akreditācijas jomā. Pārbaudīt nevis to, kā ir organizēts studiju process tajā vai citā akreditējamajā studiju programmā, bet gan nedēļu pēc tam, kad jaunais speciālists ir saņēmis diplomu par attiecīgās augstskolas studiju programmas sekmīgu absolvēšanu, likt šim speciālistam iziet LR IZM izveidotu testu, kurā starptautiska akreditācijas komisija pārbaudītu šī jauna speciālista pamatzināšanas galvenajos profilējošajos studiju priekšmetos.

Esmu pārliecināts, ka šādā veidā ātri atklātos, kuras augstskolas ražo «graudus», bet kuras - «pelavas». Savukārt «pelavu» ražotājiem bez žēlastības vajadzētu atņemt licenci vispirms attiecīgās studiju programmas realizācijai, bet atkārtotas «pelavu» ražošanas gadījumā - atņemt licenci arī augstskolai.

Pašreizējā situācijā LR IZM, izmantojot Latvijas uzņēmēju sabiedrības vienā daļā izplatītos uzskatus par to, ka Latvijas augstākās izglītības iestādes ražo nevis «graudus», bet vien «pelavas», enerģiski gatavojas tam, lai «no bļodas kopā ar netīro ūdeni izlietu laukā arī bērniņu». Ja pēc LR IZM veiktā dīvainā audita iznāk, ka vislabākā Latvijas augstākās izglītības iestāde ir Malnavas lauksaimniecības koledža, bet Latvijas vadošās, valstij piederošās, augstskolas, kurās ir koncentrēts Latvijas augstskolu pasniedzēju zieds, atrodamas vien otrajā un trešajā desmitniekā, tad, kā mēdz teikt, komentāri lieki…

LR Izglītības ministram gribas novēlēt nešķiest savu reformatora enerģiju veltīgi tur, kur augstākajā izglītībā viss ir kārtībā, bet gan kļūt redzīgākam un atrast īstos brāķdarus un «pelavu» ražotājus tur, kur augstākās izglītības iegūšanas principialitāte tiek deformēta ar privātajām peļņas gūšanas interesēm.

Tad vēl gribētos, lai LR IZM biežāk atcerētos, ka tā ir Latvijas ministrija, kurai būtu jārūpējas pirmkārt un galvenokārt par Latvijas jauniešu izglītošanu Latvijas izglītības iestādēs, un tāpēc svītrotu no savas interneta mājas lapas saiti uz datu banku «Studiju iespējas ārzemēs». Šāda saite šīs Latvijas ministrijas mājas lapā ir tikpat nevajadzīga un nepatriotiska, cik LR Labklājības ministrijas paspārnē esošās Nodarbinātības valsts aģentūras rīcība izstādē «Skola 2013», kad tā īpaši izveidotā un noīrētā stendā dalīja latviešu valodā izdotus bukletus par studiju iespējām ārzemēs. Vai tiešām mēs vēl par maz esam zaudējuši mūsu talantīgākos jauniešus emigrācijā? Jā, mēs nevaram aizliegt ārzemju augstskolām reklamēties mūsu izstādēs un mūsu masu medijos. Taču lai tas notiek vismaz ar viņu pašu naudu.

Kā zināms, pašreiz mūsu valstī notiek sagatavošanās process jaunā Nacionālas attīstības plāna 2014. - 2020. (NAP 2020) realizēšanas uzsākšanai, kurā savukārt pirmšķirīga loma būs Nacionālās industrializācijas politikai jeb NIP. Šī gada 22. martā viesnīcā «Maritim Park Hotel» Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts prezentēja Rīgas sabiedrībai šo NIP un bija noorganizējis vairākas paneļdiskusijas sakarā ar šī NIP paredzamo realizāciju. Uzreiz gribas paslavēt ministra kungu par to, ka viņš nodarbojas ar to, ar ko pirms viņa neviens LR Ekonomikas ministrs nekad nav nodarbojies, proti, ar ekonomikas indikatīvo plānošanu un sistemātiskas valsts ekonomiskās politikas realizēšanu.

Tajā pašā laikā nedaudz par to, kas manī izraisa neizpratni gan attiecībā uz NAP 2020, gan arī uz NIP, kā uz šī NAP 2020 realizācijas vienu no galvenajiem instrumentiem. Runa ir par to, kā šajos dokumentos tiek vērtēts Latvijas izglītības sistēmas pašreizējais līmenis. No vienas puses, šajos dokumentos parādīts, ka NAP 2020 un NIP savā starpā ir sasaistīti, cita starpā, arī ar izglītības un zinātnes politiku, kā arī ar inovāciju politiku, ka Latvijas uzņēmumu un produktu spēks jeb stiprās puses esot, cita starpā, arī darbaspēka zināšanas. Taču turpat tālāk tiek nepārprotami norādīts, ka «ja Latvijā visos līmeņos netiks radīta starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma, augsti attīstītu un pelnītspējīgu ekonomiku izveidot nevarēsim.» Tad kāda izglītības sistēma galu galā ir pašreiz Latvijā? Tāda, kas ir nodrošinājusi Latvijā starptautiski konkurētspējīgu darbaspēku un kas ir Latvijas uzņēmumu un Latvijā ražoto produktu stiprā puse. Vai arī tāda, kāda mums vēl tikai ir jāveido, lai tā būtu starptautiski konkurētspējīga?

Noslēgumā gribētos LR Ekonomikas ministrijas ierēdņiem un arī ministra k-gam norādīt uz vienu visai nepatīkamu Latvijas ekonomikas parādību - Latvijas darba spēka emigrāciju uz citām ES valstīm labāka darba meklējumos. Šajā emigrācijā, kas jau mērāma vairākos simtos tūkstošu, Latvija ir zaudējusi savu labāko darba spēku, tieši tos cilvēkus, kurus mēs vismazāk gribējām zaudēt un kas visvairāk būtu noderējuši mūsu valsts ekonomiskajam izrāvienam, par kuru runāts NAP 2020. Vai gadījumā nav tā, ka tas Latvijas darbaspēks, par kuru NAP 2020 un NIP runāts, kā par Latvijas uzņēmumu spēku, jau ir pagātne, ka tas jau ir «nobalsojis ar kājām»? Ka, nosacīti runājot, Latvijas «pirmās šķiras» darbaspēks pašreiz strādā citās ES valstīs, veidojot šo valstu bagātību. Mūsu rīcībā ir palicis «otrās un trešās šķiras darbaspēks», kuru mums patiešām nāksies pacelt līdz «pirmās šķiras» līmenim.

Tikpat nepatīkami ir konstatēt, cik tad Latvijas valsts pašreiz izdala zinātniskās pētniecības un attīstības vajadzībām - vien nieka 0,11 % no valsts IKP. Tāpēc NIP paredzētie 1,5% 2020. gadā liekas gandrīz vai fantastiski augsts rādītājs. Te gan jāpiebilst, ka vadošās ES valstis jau tagad šai vajadzībai tērē 3-4 % no savas valsts IKP. Par kādu gan inovatīvu ekonomiku mēs varam runāt, ja turam savas valsts zinātni, kas, kā zināms, ir visu vai vismaz lielākās daļas inovāciju pamatu pamats, bada maizē?

Dainis Zelmenis ir Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors un maģistra studiju programmas «Bizness un tiesības Eiropas Savienībā» vadītājs; Latvijas Ekonomistu asociācijas biedrs; Dainis Zelmenis vada arī diskusiju vietni «Alternatīvas Latvijā» - http://alv.lv/lv

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.11.2017
Ienākt apollo.lv