Daudzveidīgās līdakastes

Apollo
0 komentāru

Ja ir vēlēšanās sākt audzēt telpaugus, ieteicamo augu sarakstā viena no pirmajām minama sansevjēra (Sansevieria). Tā labi aug gan saulē, gan ēnā, ir izturīga pret sausu gaisu, caurvēju, pacieš retu laistīšanu un nav bieži jāpārstāda.

Šiem augiem sansevjēras nosaukumu lieto diezgan reti — Latvijā tos parasti dēvē par līdakastēm, Vācijā — par vīramātes jeb sievasmātes mēlēm, ASV — par čūskas ādām. Visiem nosaukumiem par pamatu ņemta augu lapu īpatnējā krāsa, sīkstums, cietība un stingrums.

Šie daudzgadīgie, mūžzaļie lakstaugi, kas nosaukti par godu itāliešu zinātniekam Sansevjēras firstam Raimondam de Sangro (1710–1771), ierindojami vissenāko telpaugu vidū. Taču, neraugoties uz to, kādu brīdi sansevjēras centās pasludināt par nemoderniem telpaugiem. Tiesa, tas neizdevās — virsroku guva sansevjēru pacietīgā un nekaprīzā daba, kura izrādās pa prātam mūsdienu aizņemtajam cilvēkam.

Naktsvijoļu smarža

Sansevjēras ir agavju (Agavaceae) dzimtas augi, kuri savā ģintī pārstāvēti ar aptuveni 50 sugām, kas savvaļā aug tropiskās Āfrikas sausajās savannās. Ļoti nedaudz — kādas piecas sugas — sastopamas tropiskajā Āzijā.

Sansevjēras ir ne tikai lapu krāšņumaugi, tās vēl bagātīgi zied. Daudzie sīkie, zaļganbaltie ziedi, kuri sakārtoti vārpās, kas savukārt ir lapu garumā vai nedaudz virs tām, izceļas ar patīkamu smaržu (atgādina naktsvijoļu smaržu). Lai augi ziedētu katru gadu, tiem podos jāsaaug tā, ka šķiet — augsnes podā vairs nav, vienīgi saknes, kur daļa no tām jau lien pāri malai, bet lapu daudzums kā meža biezoknis. Redzot augus tādā izskatā, visi grib sansevjēras tūlīt pārstādīt lielākā podā. Taču, ja tā izdara, augi nezied, jo saknēm atkal jāapgūst brīvā, nepiesakņotā augsne podā.

Jāņem vērā sansevjēru īpatnības savvaļas apstākļos. Augi ir sukulenti, kuriem patīk saule, neliels mitrums un sauss gaiss. Bet tie ļoti slikti aug (un arī aiziet bojā) slapjā augsnē un temperatūrā, kura zemāka par +14–+16 °C.

Sansevjēras vislabāk jūtas gaišās un saulainās telpās, tad cietās, stingrās lapas stāv taisni, bet, augot ēnā, lapas stīdz un noliecas. Tām patīk kā vēsa, tā silta vieta. Vēsumā sansevjēras jālaista ārkārtīgi maz, jo pārlieku lielā mitrumā saknes viegli un ātri pūst, tāpēc ka tās ir gaļīgas un sulīgas.

Sansevjēras audzē irdenā, kaļķainā, pasmagā augsnē, kur par komponentiem ņemta māla–velēnu trūdzeme, lapu trūdzeme un grants. Kā jau sukulenti sansevjēras nav īpaši prasīgas pret barības vielām. To īpatnējo sakņu dēļ augus stāda platos un zemos podos, jo sansevjēras neveido bagātīgu sakņu sistēmu un neaug dziļumā.

Augus pārstādot, tos jaunā podā nedrīkst iestādīt par dziļu — tad lapas pie pamatnes pūst.

Atvasēm bagāta

Sansevjērām veidojas tik daudz sakņu atvašu, ka dažkārt tās spēj pārplēst māla podu. Augu pavairo ar sakņu atvašu atdalīšanu, ja tām jau ir lapa un izveidojušās saknes. Var arī pavairot ar cera dalīšanu un ar lapu gabaliņiem, no kuriem gan jaunie augi būs jāgaida divus līdz trīs mēnešus. Pavairojot un stādot kastē vai podā, jābūt labai drenāžai, kura gādā par liekā ūdens noteci.

Visbiežāk telpās audzē svītraino sansevjēru (S. trifasciata), kurai raksturīgas tumši zaļas, ādainas zobenveida lapas ar neregulārām pelēkām šķērssvītrām.Tā izaug metru un pat vairāk gara. Svītrainajai sansevjērai ir vairākas ļoti dekoratīvas šķirnes, piemēram, «Craigii» , kuras lapas malu apņem paplata dzeltenīga josla, «Laurentii» ar šauru zeltdzeltenu lapas apmalīti, «Silver cloud» ar sudrabaini pelēkām lapām un zaļganām neregulārām šķērssvītrām.

Cilindriskā sansevjēra (S. cylindrica) izceļas ar izteikti tievām, garām, cilindriskām lapām, kuru gali ir smaili. Savukārt daudzdzinumu sansevjēras (S. prolifera) šaurās, smailās zaļās lapas ar neregulārajiem plankumiem un šķērssvītrām pelēkzaļā krāsā līdakastes viducī paceļas taisni uz augšu, bet malējās daļēji noliecas. Savdabīga ir lielā sansevjēra (S. grandis) ar plati ovālām tumši zaļām lapām, kuru var stādīt kā orhideju groziņos, jo stipri zarojošie, ložņājošie sakneņi ar galos attīstītām lapu rozetēm izaug pa spraugām un nokarājas.

Ir arī «Hahnii» grupas sansevjēras, kuras veido nelielas, līdz 20 cm augstas rozetes. Šie augi līdzinās mazām agavēm. «Hahnii» sansevjēras prasa rūpīgāku kopšanu, nepieļaujot pat visminimālāko ūdens pārdozēšanu un pieprasot visgaišāko un vissiltāko (ap +20 °C) vietu telpā visu gadu.

Sansevjēras ir izturīgas pret dažādiem kaitēkļiem. Ļoti reti tās var bojāt augu mājas un pūkainās bruņutis, kuras likvidē ar 40% spirta šķīdumu (nomazgājot ar otiņu).

Sansevjēras ar savu stingro stāju un dzīvīgumu palīdz īstenot mērķus, nebaidoties no nepatikšanām. Sava izskata dēļ tās tiek uzskatītas par cīnītājām telpaugu vidū, kas spēj kāpināt pozitīvās emocijas. Sansevjēras telpās palīdz noārdīt kaitīgas ķīmiskas vielas, kuras izdalās no sadzīves priekšmetiem.

Tautas medicīnā, elpojot sansevjēras degošas lapas dūmus, var likvidēt galvassāpes. Lapu sula dziedē čūlas, kā arī, iepilināta sāpošā ausī, mazina sāpes. Sakneņus izmanto kā tonizējošus un stimulējošus līdzekļus, kad ir vispārējs organisma vājums. Lapu novārījums palīdz ārstēt niezi.

Ja vien ir iespēja, vasarā sansevjēras vajag iznest ārā, lai augs saulē, vējā un lietū (nedaudz) uzkrāj spēkus ziemai. To var stādīt arī dažādu sukulentu augu kompozīcijās.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv