Dāvida sievas mīlas stāsts

Apollo
0 komentāru

«Kad pamodos pēc mūsu pirmās nakts, sajutu, it kā ap gultu būtu uzcelta mūra siena,» saka Antra Andrejeva, pediatrijas speciāliste, modes mākslinieka Dāvida sieva. Visās skaļajās izrādēs, kuras Dāvids piedāvā sabiedrībai, — spēlēs ar seksuālo orientāciju, izģērbšanos pie loga, viņa skandalozajos stāstos — ir liela daļa no viņas. «Nē, es neesmu Dāvida siena, viņš ir mans nams un patvērums,» saka Antra, un mēs viņai noticam. Kāpēc ne?

Tik skaļš. Un tik traks

Droši vien tas bija tieši tāds pat pavasaris kā šis, kad viņi pirms gadiem 15 reiz nosēdās pie viena galda. Tas nebija galds, pie kura cilvēki ēd brokastis, bet gan mazais — manikīra galdiņš. Antra paskatījās uz Dāvida rokām — visi nagi un ienadži bija pilnīgi lupatās. Te nu viņš sēdēja — trakais un košais Limbažu baltais zvirbulis. Viens no pirmajiem vietējiem biznesmeņiem, uz kuru nereti rādīja pirkstiem — viņš nebija kā citi.

Dāvids Antrā atrada ne tikai labu speciālisti, kas ātri vien saveda kārtībā viņa nagus, bet arī uzticamu klausītāju. «Tas bija tāds brīdis, kad viņam vajadzēja kādam savu sāpi izstāstīt,» atceras Antra. «Dāvidam aiz muguras bija sava traģēdija — izjukusi draudzība, man savējā — biju palikusi viena ar puisīti. Tā nu mēs runājāmies, runājāmies, bet mūsu attiecības bija vien ļoti biedriskas. Man tajā laikā bija liela problēma — tikt vaļā no mana toreizējā drauga, kurš ļoti mīlēja alkoholu un bija 11 gadus par mani jaunāks. Dāvids savā lomā iejutās ļoti labi un reiz pat izkāvās. Viņam tajā laikā gan bija kāda draudzene — zini, kā jau ir vīriešiem, kad nav tās īstās mīlestības, viena pēc otras ir tās ikmēneša draudzenes.

Kā zīmīgu datumu vēl joprojām ik gadu atceramies dienu, kad pirmoreiz bijām kopā. 8. jūlijā Dāvids man bija uzrīkojis vārdadienas ballīti savā kafejnīcā. Viņam tajā laikā Limbažos piederēja vairāki veikali un kafejnīcas. Tovakar mēs dejojām un… turpinājām biedriskoties. Bieži braucu viņam līdzi pa Latviju, sekoju lietām, kas viņam ir interesantas, viņš interesējās par to, kas svarīgs ir man. Nē, neesmu jau blondīne, lai pēkšņi kā ar zibens spērienu iemīlētos. Visas lietas šai dzīvē notiek pamazām.
Atceros, kad pirmoreiz bijām aizbraukuši pie Dāvida mammas, protams, ielīdām gultā… no rīta pamodos un sajutos tā, it kā ap gultu būtu uzcelta mūra siena. Visa istaba bija saules gaismas pilna, un es sapratu, ka vairs neko citu negribu. Sapratu, ka līdz šim pa dzīvi biju staigājusi tik vientuļa un ievainojama… Tik neaizsargāta… Mēs visi esam tik neaizsargāti. Bet tā mūra siena… tā arī nekad nav nobrukusi… Jā, es esmu laimīga.

Ne tikai seksa mašīna

Visa iepriekšējā dzīve… Tas, ka biju augusi bez tēva… Tas, ka savā dziļākajā būtībā visu agro jaunību biju nodzīvojusi vientuļa, rokoties grāmatās un gaidot princi baltā zirgā atjājam, tas, ka aplaužos sev līdz šim svarīgākajās attiecībās ar sava dēliņa tēvu, tas, ka jaunības maksimālismā izšķiros un pēc tam kādu laiku to ļoti nožēloju. Starp citu, draudzeņu man kopš tā laika nav bijis, un tagad es savam vīram un dēlam saku — neuzticieties sievietēm. Ko nodarīja manas labākās draudzenes ar mana bērniņa tēvu tad, kad pēc dzemdībām biju slimnīcā… Tāpēc draudzeņu man vairs nav. Un pēkšņi es esmu ieguvusi sajūtu — kā aiz sienas.

Pat īsti neatceros, kā tas nācās, ka sākām dzīvot kopā. Ļoti organiski, pamazām. Kad piedzima mūsu meitiņa Berta, kādu gadu ar viņu nodzīvoju pie savas vīramātes — Dāvida mammas. Un tagad visām jaunajām sievām varu teikt — cik ļoti svētīgi tas ir. Bija tā, ka meitiņa bija pilnīgi savā tēvā iedzimusi — īsts nemiera gars, kas, šķiet, negulēja nekad. Un tā pa dienām viņu auklēju es, bet pa naktīm — mana vīramāte. Tā no Dāvida mammas tādās netiešās sarunās pie pusdienu un vakariņu galdiem es uzzināju daudzas sev tik ļoti svarīgas lietas. Es it kā papildus iepazinu sev jau tā mīļo cilvēku.

Bija laiks, kad visas mājas rūpes nācās uzņemties Dāvidam. Tas bija brīdis, kad bija izputējis viss viņa kafejnīcu bizness, es strādāju, viņš dzīvoja pa māju ar bērniem, un tas bija normāli. Nezinu mājas darbus, kurus viņš nemācētu darīt. Dāvids ļoti labi tika galā ar visu. Man joprojām patīk skatīties, kā viņš gatavo ēst. Viņš visu dara tik skaisti, un man pat nav jāiejaucas šai procesā. Es varu tik vien kā traukus novākt.

Šķiet, es ļoti daudz no viņa esmu mācījusies. No tā, kā viņš skatās uz lietām un pasauli. Lai gan domāju — ja manī pašā tas nebūtu, diez vai es arī varētu to tik viegli pieņemt.

Mums ir ļoti maz ģimenes draugu. Daži, tie, kuri palikuši, teic: «Ar tevi, Dāvid, nav viegli — kā ar laika apstākļiem: lai kādi tie būtu, vajag samierināties. Vai līst lietus, ir negaiss, vai saule spīd…» Tāpat ir ar Dāvidu. Mūsu problēmu risināšanas formula ir — par visu jāizrunājas.

Ir brīži, kad Dāvids nerunā neko, un tad ir briesmīgi. Katram radošam cilvēkam jau ir tādi moku brīži, un es saprotu. Ap mums neturas liekuļi. Tie, kuri pirmkārt melo jau paši sev. Pareģi par Dāvidu ir teikuši, ka viņam ir trešā acs, un tā ir taisnība, jo es redzu, kā viņš kontaktē ar cilvēkiem — viņš tiem redz cauri un vēl trīs metrus aiz katra zemē iekšā.

Esmu domājusi — protams, ka tas, ka augu bez tēva, priekš manis zināmā mērā ir trauma. Taču tieši tāpēc man acīmredzot ir tāds vīrs — ar kuru var izrunāties. Viņš nav tikai seksa mašīna. Viņš ir unikāls kombains, no kura varu dabūt ārā visu, ko vien tajā brīdī vēlos. Uzskatu, ka man, tāpat kā citām sievietēm ļoti svarīgi ir zināt un saprast, ar kādām acīm uz pasauli skatās vīrietis. Un to var uzzināt, runājoties ar viņu. Ir daudzas lietas, par kurām intuitīvi jūtu, ka kaut kas nav kārtībā. Bet, tiklīdz pasaku to Dāvidam, viņam jau ir atbilde — kas tieši nav tā, kā vajag. Viņš prot analizēt, un tas ir labi.

Klusāki un nervozāki…

Protams, esmu laimīga, ka manu puiku zināmā mērā audzināja tieši Dāvids. Viņiem ir savas vīru runas, kurās nejaucos.

Sabiedrībā — cieši sadotas rokas un smaids apkārtējiem.

Sabiedrībā — cieši sadotas rokas un smaids apkārtējiem.

Foto: No personīgā arhīva

Zinu, ka Bruno Jānis man nemaz visu nestāsta, jo es jau nesapratīšu… Šobrīd viņam ir tāds pārejas vecums un man visu laiku jāseko, jāzina, ko viņš domā. Nedrīkst ļaut viņam aizvērt aiz sevis durvis un nelikties zinis… Aiz rokas uz pulciņiem bērnus nekad neesam vadājuši. Mūsu moto — viņiem ir jāļauj šai dzīvē izvēlēties. Un, lai šāda izvēle varētu notikt, lietas ir jāpazīst. Tāpēc mēs viņus ar tām iepazīstinām.

Faktiski esam kopā jau 15 gadus, bet apprecējāmies tikai pirms gadiem trim. Kāpēc tik vēlu? Bet mēs taču neesam nekādi pusaudži! Vairākkārt bijām jau nolikuši datumus, kad sareģistrēsimies, bet, jo tuvāk nāk tā diena, jo klusāki un nervozāki mēs ik vakaru sēžam savā virtuvē. Tas taču ir ļoti atbildīgi — sev uzdot jautājumu: vai tas tiešām ir tas cilvēks, ar kuru kopā es gribu novecot? Tā ir milzīga atbildība. Jo kurš gan precas ar domu — ek, neizdosies attiecības, davai šķiršos? Nu, nevar tā.

Pirms gadiem trim tomēr sarakstījāmies. Tu man prasi, vai Dāvids modelēja manu kāzu tērpu? Nē, nē, viss bija daudz savādāk. Sarakstījāmies Limbažos, tas bija 29. decembris, ārā bija dziļa ziema, puteņoja. Es nevarēju laikā atbraukt no Rīgas, un mūsu kāzas tika pārliktas vairākas reizes — no pulksten 12 uz 16, tad uz 18. Biju tāda kā ikdienā: džinsu biksēs un džemperī. Bet mums toties bija īsta laulību lieciniece — ģenerāliene no policijas. Viņa Dāvidam tāda kā otrā māte, draudzene — asa kā žilete, bet baigi labs cilvēks. Zināmā mērā es esmu tikpat asa, skarba un neiecietīga…

Kāpēc mums pēc tik daudziem kopā nodzīvotiem gadiem tomēr bija vajadzīga šī oficiālā attiecību reģistrēšana? Kartības labad. Abi tomēr esam kārtīgi cilvēki. Un vēl tā vārda «ģimene» dēļ. Gribi zināt, kad mans puika Dāvidu sāka saukt par tēti? Tikai pēc mūsu kāzām. Iedomājies — viņi visu laiku bija mūs vērojuši… Tas mums, abiem pieaugušajiem, bija tāds pārdzīvojums, ka asaras saskrēja acīs. Berta mums ir tāda — vairāk uz āru, bet puika — ļoti sevī… Izrādās, viņam arī ļoti svarīgi bija, lai mēs šīs lietas nokārtotu.

Brāļa dēļ māsai nācās ātrāk izaugt. Un kā gan citādāk? Ja tev reizes piecpadsmit dienā izteiksmīgā balsī paļautā: «A tu ko, nesajēdz, vai?» Nākas sajēgt.

Kailums ir normāla lieta

Tu saki, ka provocējam sabiedrību. Jā, jā, taisnība, šīs provokācijas plānojam kopā. Jo vairāk par tevi runā, jo lielāki reitingi — tāda nu ir Dāvida profesija. Viņam lielāka galva — viņam to ideju arī vairāk.

Bet par to gozēšanos plikiem pie logiem… tā nu gan nav nekāda performance. Nav noslēpums, ka mums pa mājām patīk staigāt kailiem. Tā kā jau daudzus gadus esam nūdisti, tas ir gluži loģiski. Mums ļoti patīk siltums, tā ka mūsu dzīvoklis bieži vien ir pat karsts, un priekš kam, ja tev nesalst, mājās būtu jāvelk kādi kankari? Nē, nu nav jau tā, ka, teiksim, visu svētdienu mēs staigātu kaili, kādu brīdi pie galda taču arī jāsēžas… Bet, ja braucam uz nūdistu pludmali, līdzi, protams, ņemam arī bērnus.

Mazais meitēns dzīvojas pilnīgi pliks, lielais brālis dara, kā pašam tīk — vēlies, velc nost bikses, nevēlies — nevelc. Ja ir līdzi paziņas, viņš parasti neizģērbjas. Taču Jānis zina, cik tas ir ārkārtīgi forši — peldēties kailam —, un to arī izmanto. Tā ir viena no lietām, kas jāuzzina. Varu pastāstīt citu līdzību — Dāvids, piemēram, ir izvārījis zupu un piedāvā to Jānim. Viņš paskatās un saka — nu tādu gan es neēdīšu. Bet Dāvids: «Tu paņem karoti, nogaršo, un pēc tam vari teikt, ēdīsi vai neēdīsi…» Ja neesi pamēģinājis, kā tu vari teikt, ka tev tas nepatīk?

Tāds cilvēks ir miljona vērts

Savienība no savienības atšķiras. Kāda tad ir mūsējā ar Dāvidu? Varētu jau es skaļi teikt, ka vīrs ir jālaiž izskrieties, lai viņš nezinātu, cik garā striķī staigā… Ļoti svarīgi man ir tas, ka man neviens nekad nevarēs iebāzt degunā ko tādu, ko es jau pati par Dāvidu nezinātu… Es nesaņemšu šo sitienu zem jostas vietas. Tieši tāpēc mēs runājamies. Arī par greizsirdību. Viņš zina nianses par mani, un es arī zinu, cik ļoti nedrīkst lauvu raustīt aiz ūsām. Dāvids veselu mēnesi, piemēram, var jūsmot, cik ļoti viņam patīkot Rēzija Kalniņa, un es savukārt viņam stāstu, cik lielisks ir kāds vīrietis… Dažreiz domāju, ka mēs šādi viens otru testējam. Un ar katru gadu šī testa garums mainās. Ir interesanti vērot un piedomāt pie tā. Tās ir tādas ģimenes lietiņas, katram droši vien citādākas.

Nu ko es varu atbildēt runām par Dāvida homoseksualitāti? Nu, kurš ir gulējis ar Dāvidu, lai stāsta. Es par viņu varu teikt tikai to labāko. Acīmredzot šīs runas ir saistītas ar viņa darbu. Skaidrs, ka viņam vajadzīgs klientu loks, un tādi jau pārsvarā pērk viņa drēbes. Nu kam gan citam tās ir vajadzīgas — mājsaimniecēm, vai? Dāvidam ir jāizpatīk, jāuztur kontakti ar šiem cilvēkiem… zināmā mērā trakajiem.

Kādas gan ir vajadzīgas formulas vai receptes divu cilvēku savienībai? Jā, ja tu to otru cilvēku nemīli, tev katrai situācijai jādomā shēma… Bet, ja mīli un spēj viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, tad jau nekā cita arī nevajag. Reizēm katrs savā Latvijas malā skatāmies kādu foršu filmu un uzreiz zvanām viens otram. Ja ir kas labs, tev ir nepieciešamība tajā uzreiz dalīties ar otru. Iznākam no kafejnīcas uz ielas, cilvēkos, un saķeramies rokās. Ir bijis vajadzīgs kontakts, un tas ir nodibināts. Citreiz, pirms ieejam zālē, kura ir pilna ar cilvēkiem, un zinām, ka visi noteikti tūlīt skatīsies uz mums, mēs arī sadodamies rokās. Tā ir tā aizsargsiena, kuru sniedzam viens otram. Ja tev ir tāds cilvēks, tas ir miljons.

Vakar atklājam kādu jauku vietiņu — Tibetas ēdienus Skolas ielā. Zini, ko mēs dzērām? Miežu kafiju. Izrādās, gan mana, gan Dāvida vecāmamma savulaik ir to dzērušas. Manējā nodzīvoja ļoti ilgi — līdz 93 gadiem. Viņa vairs lāgā ne dzirdēja, ne redzēja, un es viņai katru rītu vēl vārīju miežu kafiju ar pienu. Pēkšņi es atkal jutu šo smaržu. Mums atnesa lielos toveros, nezinu gan, kāpēc to sauc par kafiju… Tas mums bija milzīgs piedzīvojums…
Zini, lietām nevajag pieķerties. Mēs bez žēlastības metam ārā visu veco — ar vecu auru, pagātni. Tas sašaurina redzesloku. Nevaru atcerēties dzīvokli, kurā mēs būtu uzturējušies ilgstoši.

Ari pašreizējo drīz grasāmies mainīt… Lauku māju gan gribas. Mums, protams, ir lauki, bet beidzot ir pienācis bridis, kad gribas, lai tur neviena cita nebūtu. Gribas alu, kur ielīst — tā patālāk no Rīgas. Katram ir savs klikšķis, un Dāvidam ir tāds, ka laiku pa laikam viņam vajag rokas zemē iebāzt. Kādu kāpostu paravēt. Nu, tāpēc jau mēs it kā iepazināmies — viņa roku dēļ, kas bija lupatās un netīras. Bet varēja būt arī citādāk.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv