Depresija, izmisums, grūtības... Kā kļūt laimīgam?

Apollo
47 komentāri

Jautājums «Kā kļūt laimīgam?» mūs tirda bieži. Ceļi uz laimi ir dažādi.

Depresija, izmisums, grūtības... Kā kļūt laimīgam?

Foto: PantherMedia/Scanpix

Te daži ieteikumi no Menahema Šnērsona pārdomām.

114. Depresija nav noziegums, taču tā spēj iegrūst cilvēku tādā bezdibenī, kādā to nespēj pat noziegums. Depresija – tā ir mūsu iekšējo pašnāvības elementu sazvērestība. Depresijā nonācis cilvēks vairs nekam neder. Cīnieties ar depresiju kā ar niknāko ienaidnieku.. Bēdziet no tās kā no nāves!

115. Izmisums – galējā sevis dievināšanas forma. Izmisušais ir pārliecināts, ka spēj visu, ka var pasaules likteni izraut no Radītāja rokām, izjaukt Viņa plānus. Ziniet, ka pasaule pastāvīgi ceļas uz augšu, virzienā uz savienošanos. Katras lapiņas trīsas, katrs vieglais vējiņš, vismazākā katras visuma daļiņas kustība – tas ir solis šajā virzienā. Pat notikumi, kuri liekas, ved lejup, patiesībā ir tikai šīs augšupejas daļa – tā atlēts pirms lēciena mazliet ieliec ceļgalos kājas, lai kā atspere pēc tam atbrīvotu enerģiju.

Nespēj šo kustību nekas apturēt ne uz mirkli. Protams, ir jāuzņemas atbildība un jāstrādā neatlaidīgi, ļoti neatlaidīgi, lai labotu to, kur kļūdījāties. Putekļi nosēdīsies un jūs būsiet tajā pašā vietā, kurā jums lemts būt – vienu soli uz priekšu.

118. Jūs nodarbina jautājums: «Kā lai kļūstu laimīgs, ja esmu nelaimīgs?» Patiesi, jūtām nepavēlēsi, bet domām, vārdiem un rīcībai var arī pavēlēt. Izdariet kaut ko vienkāršu, ļaujiet vaļu labām domām, sakiet labus vārdus, izturieties tā, it kā būtu laimīgi, pat, ja nav iekšējās laimes sajūtas.

Pakāpeniski dvēseles iekšējais prieks uzvarēs, izlauzīsies uz āru.

121. Vienmēr jādomā par kaut ko labu. Tukšs prāts – tas ir vakuums, kurš gaida graujošas domas. Kur jūsu domas, tur arī jūs pats.

Centieties vienmēr būt labā vietā.

134. Sadzīves grūtības – tas ir veids, ar kura palīdzību mūs aicina mentālā pasaule: «Palīdzi man kļūt tīrākai, augt!» Grūtības jums pienākas, jo jūs tās spējat pārvarēt. Tā realizējas viņu sūtība.

135. Nevajag pieņemt tumšo pasauli pārāk nopietni – tā nav tik reāla, ka cenšas izlikties. Tā ir radīta un var tapt radīta atkal no jauna no absolūta nekā jebkurā mirklī. Vienīgais, kas tajā ir reāls, ir tas, kā dēļ tā tika radīta – lai jūs to attīrītu.

136. Dzīves peripetijas ir dvēseles izomērs – tās liek izpausties dvēseles iekšējam spēkam.

139. Nav tāda jēdziena kā sakāve. Vienmēr paliek iespēja. Ticēt sakāvei nozīmē ticēt, ka ir kaut kas tāds, kas nenāk no Viņa. Ir jāzina, ka Dievs nepieļauj kļūdas. Kad liekas, ka darbus piemeklē neveiksme, tas ir tikai daļa no tā, lai tie būtu labāki. Mēs tikai ieņemam zemo startu, lai lēciens būtu augstāks.

142. Gūsts sākas ar ticību, ka esat mazi, bet pasaule liela. Vienreiz tam noticot, jūs noticēsiet, ka tā jūs nospiedīs, un jūs sāksiet no tās baidīties.

Jūs esat gatavi tai pakļauties, sekot un kļūt par vergu, kurš izslāpis dvēseles veldzes, bet pat nespēsiet atcerēties, kur avots. Baidīties no dzīves nozīmē noliegt vienīgo tās Radītāju.

145. Reizēm liekas, ka pasaulē ir vietas, kur, pēc visa spriežot, nav Dieva klātbūtnes. Kaut kas jums traucē labdarībai. Draugs, kurš varētu palīdzēt, nav aizsniedzams, apkārtējie liekas bezjēdzīgi

Tādā situācijā jāatmet visi aprēķini, vienkārši jārīkojas. Uz jums neattiecas visi «ja» un «kur». Jūsu darbs – «kā». Dariet un redzēsiet brīnumus.

151. Tam, kurš atgriežas no krēslas, tā jāatnes sev līdzi, lai pārvērstu gaismā. Sava pieredze jāizmanto, lai paceltos augstāk ar lielāku spēku. Tāpēc tas, kurš atgriežas no tālienes, vienmēr ir augstāk par to, kurš bijis blakus. Būtiski ir nevis tas, kur jūs stāvat, bet kurp un ar kādu spēku ejat.

Mēs šurp esam atnākuši, lai pārbaudītu atgriešanos. Tas ir pēdējais pārbaudījums.

152. Radīdams visu esošo, Dievs radīja spēku, kurš viņu apliecina, un spēku, kurš viņam pretojas, - viņš radīja gaismu un viņš radīja tumsu. Tas, kurš dara vairāk labu, nes vairāk gaismas, tas, kurš kritis, bauda tumsu. Bet tas, kurš kritis un pēc tam atgriezies, izbauda visu šo plānu. Viņš sasniedz tieši visa esošā Radītāju. Aiz gaismas un tumsas. Un viņa tumsa pārtop gaismā.

Kad gaisma atgrūž tumsu, drīz parādās jauna tumsa. Ja tumsa pati pārtop par gaismu, tad tā ir gaisma, kuras priekšā jebkura tumsa kļūst bezspēcīga.

185. Patstāvīgi cilvēks nespēj pacelties virs sava Ego. Viņš nespēj izlīst no ādas, pacelt sevi aiz matiem. Viss, ko viņš sasniedz, ir saistīts ar viņa Ego. Visu, ko viņam izdodas saprast, nosaka viņa subjektīvā izpratne. Viņš ir eksistences gūsteknis. Taču Dievs pasniedz cilvēkam glābšanas riņķi. Viņš dod tam darbu, kuru cilvēks nespēj paveikt.

Viss, kas no mums tiek prasīts – tā ir vēlēšanās uzlidot. Mēs visi esam gūstekņi. Bet mums ir atslēgas.

e-misterija.lv Menahems Šnērsons (Menachem M. Schneerson) Daži fragmenti no «REBE 365 pārdomām».

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

24.05.2017
Ienākt apollo.lv