Diskusija. Atšaus pa vienam vai masveidā?

Apollo
0 komentāru

Līdz Valsts prezidenta izteiktajam ultimātam politiķiem, proti – veikt reorganizāciju valdībā un paplašināt Saeimas koalīciju, palicis pusotrs mēnesis (31. marts). Pagājušajā trešdienā notika opozīcijas iniciētais neuzticības balsojums Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdībai, kas pēc garām populistiskām debatēm beidzās ar vairākuma atbalstu premjeram. Skaidrs, ka šī stabilā nestabilitāte kādu laiku vēl turpināsies. Vai ārkārtas vēlēšanas spēs izvilkt valsti no ekonomiskās krīzes vai radīs vēl lielākas «ziepes»? Vai ministrus «atšaus» pa vienam vai «kabinetārā» mērogā? Par to diskusijā ar 9. Saeimas deputātiem Kārli Leiškalnu (TP), Dzintaru Rasnaču (TB/LNNK), Krišjāni Kariņu (JL) un politikas apskatnieku Romānu Meļņiku.

Kārlis Leiškalns, Krišjānis Kariņš, Dzintars Rasnačs un Romāns Meļņiks

Kārlis Leiškalns, Krišjānis Kariņš, Dzintars Rasnačs un Romāns Meļņiks

Foto: AFI

RB: – Kā sokas ar Valsts prezidenta uzdotā mājasdarba izpildi? Proti, paplašināt koalīciju un veidot jaunu valdības komandu.

K. Leiškalns: – Valda Zatlera ultimātā es saskatu prezidentālas republikas iezīmes, kas nav gluži atbilstošas parlamentāras republikas statusam. Tādējādi es šādu uzdevumu uzskatu par neadekvātu.

RB: – Tomēr Saeima un valdība (kaut arī negribīgi) cenšas pildīt prezidenta uzdevumus.

K. L.: – Dara jau dara... Tik un tā es īsti nesaprotu, ko prezidents gribēja: iedot parlamentam atelpu vai uzstādīt uzdevumus, kuriem bija jānāk no vēlētājiem? Līdz ar to jau tā ļoti labilo koalīciju viņš padarīja vēl nestabilāku, bet valdībai sarežģījis grūtu un nepopulāru lēmumu pieņemšanu.

RB: – Neskatoties uz visu to, Ivars Godmanis uzticības balsojumu tomēr izturēja.

K. L.: – Jā, kaut arī viņš savāca nedaudz vairāk kā 50 balsu, tomēr Ministru kabinets, manuprāt, ir rīcības nespējīgs. Tā iekšienē sākušies savstarpēji ultimāti, pārdomas par to, vai vērts atrasties esošajā valdībā. Līdz ar to šobrīd jau reāli ir nobriedusi izpildvaras krīze. Ja parlaments ātri nerīkosies, uzticot kādam no opozīcijas spēkiem sākt darbu pie jaunas deklarācijas un valdības veidošanas, iespējams, nonāksim arī līdz parlamentārajai krīzei. Tas Latvijai noteikti par labu nenāks.

RB: – Kā tad īsti ir: tiek vai netiek pildīti prezidenta uzdotie mājasdarbi?

K. Kariņš: – Nē. Es uzskatu, ka notiek tikai darbības simulācija. Ja sabiedrībā ir tik maza uzticība valdībai un valdošās koalīcijas partijām (14%, pēc aptauju datiem), tad vienīgais risinājums ir jaunas vēlēšanas. Piekrītu, ka ir vairākas grūtas lietas, kas šobrīd jādara, lai labotu pagātnes kļūdas. Taču jebkurš lēmums, kuru Saeimas vairākums mēģinās īstenot, sastapsies ar pretestību un skepsi, jo nav sabiedrības uzticības. Es izlasīju Starptautiskā valūtas fonda (SVF) vērtējumu par Latvijas spēju atdot aizņemto. Viens no riskiem, kas tajā minēts, ir tas, ka vēlēšanas paredzētas tikai 2010. gadā. Citās valstīs, kad aizdevumā tiek ņemta milzīga nauda, šādā situācijā notiek jaunas vēlēšanas. Ir nepieciešams sabiedrības uzticības mandāts.

K. L.: – Pat vistiklākā sieva nebauda greizsirdīga vīra uzticību! Tad ir laulība jāšķir.

Dz. Rasnačs: – Saeima ir rīcības spējīga. Arī valdība ir rīcības spējīga. Tāds ir arī Valsts prezidents. Kas neapmierina? Protams, ekonomiskā situācija. Vai tā ir tikai Latvijā? Nē, tā tas ir visā pasaulē. Taču šobrīd man nav saprotama viena lieta: tik sarežģītā ekonomiskā situācijā ir daži politiskie spēki, kuri mēģina to pasliktināt vēl vairāk. Tiek tracināti cilvēki un darīts viss, lai būtu ārkārtas vēlēšanas un Saeima kļūtu rīcības nespējīga. Ja runājam par valdību, tad notiek mēģinājumi to torpedēt no visām pusēm – kā teica Godmanis: atšauj pa vienam. Es ļoti ceru, ka premjeram izdosies realizēt visu iecerēto, jo tas, ko viņš pēdējā pusgadā ir izdarījis, lai glābtu situāciju, nebūtu pa spēkam nevienam – pat skaļajiem bļāvējiem no opozīcijas.

R. Meļņiks: – Nez kāpēc šodien visi runā par formu, nevis par saturu. Prezidenta iniciatīva faktiski ir mēģinājums iekustināt saturu. Neviens nav stāstījis par to, kādai jābūt valsts vīzijai un ceļam, lai to sasniegtu un izvestu valsti no ekonomiskās krīzes. Tā vietā visi spriež par kaut kādu varavīksnes valdību vai ārkārtas vēlēšanām.

RB: – Prezidents pats to visu iniciē, vai tad ne tā?

R. M.: – Nujā... Tas ir tāds vārgs mēģinājums uzsākt ideju ģenerēšanu.

RB: – Arī Saeimas ārkārtas vēlēšanas?

R. M.: – Es tur nesaskatu nekādu katastrofu. Iespējams, tās stimulētu ekonomisko problēmu risināšanu. Tajā brīdī, kad notiek konkurences cīņa par jaunajiem mandātiem Saeimā, sākas ideju piedāvājumi. Šobrīd tādu nav. Ir tikai nesaprotama valdības rīcība, kas vēl vairāk veicina skepsi sabiedrībā.

RB: – Par koalīcijas paplašināšanu. Izskatās, ka opozīcija atkal atsakās no piedāvātās iespējas piedalīties politisko procesu veidošanā. Kariņa kungs, kāda ir jūsu pragmatiskā argumentācija? Ir taču iespēja pierādīt sevi darbībā, izcelties uz «politisko lūzeru» fona vai arī tieši otrādi: pierādīt, ka viņi jums neļauj strādāt.

K. K.: – Šī valdība un daudzi ministri ir strādājuši sešus gadus, pierādot savu lēmumu nepareizumu. Mēs nebūtu tādā bedrē, ja kāds būtu ieklausījies ekonomistu brīdinājumos, ka nedrīkst labilos laikos pieļaut budžeta deficītu. Igauņi, piemēram, jau vairākus gadus ir veidojuši budžetu ar pārpalikumu, turpretī mēs esam rīkojušies pretēji.

RB: – Tad piedalieties varas procesos! Mēģiniet tos koriģēt.

K. K.: – Šajā koalīcijā nav jēgas to darīt. Tai ir 51 stabila balss, ar kuru tā apstiprināja mandātu Godmanim. Tas nozīmē, ka visi lēmumi skaitliski tiks pieņemti ar šīm balsīm. Mēs esam ar mieru runāt par pilnīgi jaunu valdības izveidi. Protams, šajā Saeimā tas būtu grūti, bet ne neiespējami. Ja veido pilnīgi jaunu valdību, tad ikviens tajā ienāk kā līdztiesīgs partneris. Rīcības spējīga valdība nenozīmē tikai spēju pieņemt lēmumus, rīcības spēja nozīmē arī sabiedrības akceptu un izpratni par to, kas ir pieņemts. Vienīgais labums, ka šajā brīdī labējā opozīcija atkal ir saliedējusies.

R. M.: – Te ir jautājums: kāds no tā visa ir labums man kā vēlētājam, ka koalīcijā ir piecas, astoņas vai desmit partijas, ja nemainās piedāvājums. Vai jūs pārgrupējaties vai paliekat tādā pašā sastāvā, ir jūsu, nevis vēlētāju problēma. Sabiedrību interesē tas, ko varat tai piedāvāt, lai izvestu valsti no krīzes.

Dz. R.: – Sabiedrības uzticība pēdējā laikā ir ievērojami mazinājusies tāpēc, ka opozīcija to nokausējusi ar bezcerīgiem referendumiem. Jūs aicinājāt cilvēkus ar skaļiem saukļiem un dārgām kampaņām, bet viņi pārliecinājās, ka ir bezcerīgi ietekmēt politiku. Tā kā arī jūs esat pielikuši savu roku sabiedrības uzticības mazināšanā, Kariņa kungs!

K. L.: – Tas, ko es tagad teiktu Kariņa kunga vietā, ja būtu opozīcijā, skanētu tā: veči, sanākam visi kopā – labējā pozīcija un opozīcija – un rakstām jaunu deklarāciju par valdības neatliekamajiem uzdevumiem. Izvirzām katrs savu premjera kandidātu (vai tā būtu Solvita Āboltiņa, Zalāns no Tautas partijas, Roberts Zīle no «tēvzemiešiem», Kārlis Šadurskis no «Pilsoniskās savienības» vai vēlreiz Godmanis) un sākam strādāt. Šobrīd nav tāda situācija, lai strīdētos. Patiesībā šī Ministru kabineta bēda ir tā, ka neviens nav piedalījies valdības neatliekamo uzdevumu veidošanā.

RB: – Vai jūs, Leiškalna kungs, būdams gan deputāts ar ilgu politisko pieredzi, gan mācīts politologs, ieteiktu JL iesaistīties Ivara Godmaņa veidotajā valdībā?

K. L.: – Godīgi sakot, neieteiktu... Valdībai galvenais ir nevis personāži, bet gan uzdevumi, kuri jārealizē. Tagad ir cita situācija, un tāpēc valdībai jāsāk veidoties no nulles un jānāk klajā ar citādu uzdevumu sarakstu, nekā tas bija pirms gada. Turklāt nevis ar noskaņojumu, ka šī ir tikai pagaidu valdība varavīksnes krāsā vai «priecīgi radužnajā». Jā, ārkārtas vēlēšanas, Meļņika kungs, patiešām nav nekāda katastrofa (vēl jo mazāk mediju biznesam). Problēma sākas tad, kad valdībai jānostrādā vismaz divi mēneši, līdz darbu sāks jauns kabinets, jāizdara budžeta labojumi. Un es gribētu redzēt to parlamentu, kas vēlēšanu gaisotnē būs gatavs uz dramatiskiem un nepopulāriem soļiem.

RB: – Kā vērtēt JL lēmumu? Kas tas ir – populisms un bailes no valstiskas atbildības sarežģītā brīdī vai arī loģisks un politiski pareizs solis īsi pirms vēlēšanām?

Dz. R.: – Iespējams, JL baidās zaudēt politisko nevainību, kaut arī viņi to jau sen ir zaudējuši. Pašvaldību un Eiroparlamenta vēlēšanu tuvums ir lielākais šķērslis, lai iesaistītos varā. TB/LNNK ir ieinteresēta, ka JL nāk valdībā – tāpēc, lai būtu lielāka stabilitāte... Šobrīd rīvēšanās starp «oranžajiem» un «zaļajiem» ir diezgan apgrūtinoša arī citiem koalīcijas partneriem. TP ir ļoti liela ietekme. Tā noteikti mazinātos, ja valdībā darbotos arī JL. Mēs uzskatām, ka tādējādi līdzsvarotos šī ietekme.

K. L.: – Mani absolūti neinteresē, kāda šajā situācijā ir «oranžo» ietekme koalīcijā. Mani interesē, lai valdība nepaliek par arodnieku klubiņu, kas nabadzīgo budžeta pīrāgu grib saplēst pa atsevišķām jomām, lai izpatiktu saviem iedomātajiem vēlētājiem – zemniecībai, ārstniecībai vai, piemēram, avīžniecībai. Tur ir tā problēma.

K. K.: – Es varu tikai atkārtot: mēs esam gatavi diskutēt par jaunas valdības veidošanu. Noliegt, ka nav sākusies priekšvēlēšanu gaisotne, būtu muļķīgi. Manuprāt, pats labākais būtu to atzīt un rīkot vispārējas vēlēšanas.

K. L.: – Tad, kad TP to piedāvā, jūs bļaujat, ka nevajag. Ja jau kaut ko grib, tad vajag uz sitienu!

K. K.: – Atvainojiet, Leiškalna kungs, – dot jebkurai Saeimas frakcijai tiesības sasaukt jaunas vēlēšanas mēs uzskatām par nepareizu soli.

RB: – Vai Godmanim būtu jāpaliek valdības vadītāja amatā?

R. M.: – Ja skatāmies no Godmaņa interešu viedokļa, viņam būtu izdevīgi, ka valdībā ienāktu opozīcija.

,

RB: – Klau, Romān, varbūt beidzot paskatīsimies, kā būtu izdevīgāk valstij?

R. M.: – Lai paliek Godmanis kā varavīksnes valdības premjers. Sabiedrībai ir svarīga nevis krēslu pārdale, bet gan jautājums: kā iziesim no krīzes? Piemēram, ka cilvēkiem izskaidro, ka, paaugstinot pensijas, vienlaikus jāpaaugstina arī PVN. Tad šie nepopulārie jautājumi būtu uztverti ar izpratni.

RB: – Kariņš saka, ka tas būtu saprotams tikai tad, ja mainītos Saeimas politiskais sastāvs.

R. M.: – Sabiedrību neinteresē Saeimas politiskais sastāvs. Sabiedrību interesē, ko tas var piedāvāt.

RB: – 13. janvāra bruģakmens, kas planēja Saeimas logā, sacīja kaut ko citu.

R. M.: – Tāpēc, ka sirds ir pilna un cilvēki nesaprot, kāpēc politiķi tā rīkojas. Ja saturs nav saprotams, neapmierinātība pozicionējas konkrētos cilvēkos. Ļaudis ir apvainojušies uz varu, jo nesaprot, ko tā dara.

K. L.: – Es nevaru atļauties uzkāpt Pēterbaznīcas tornī un bazūnēt par katru lēmumu, kura pieņemšanā piedalos. To var atļauties Pabriks un Štokenbergs – ierosināt pilnīgi murgainus pensiju likuma grozījumus. Ja tik tiešām tie referendumā būtu atbalstīti, tad mēs pat nerunātu par kaut kādiem Starptautiskā valūtas fonda aizdevumiem vai pensiju sistēmu kopumā. Tajā naktī, kad Latvijas valdība sēdēja kopā ar SVF pārstāvjiem (un mēs ar Kariņa kungu gaidījām Ministru kabinetā); kad izšķīrās jautājums – vai vispār saņemsim šo aizdevumu, es precīzi sapratu: no nodokļiem mums SVF jāparāda 300 000, no valsts izdevumu samazinājuma 700 000. Ja tas netiktu izdarīts, būtu cita situācija. Šobrīd mēs pat nevaram iedomāties, ko nozīmē nopietna finanšu katastrofa. Jā, iespējams, ka ES mūs aiz matiem no totāla bankrota izvilktu, uzturot elpošanas režīmā, taču Latvija atrastos permanentā nabadzības stāvoklī. Valsts kase šobrīd ir garantējusi trīs gadu garumā 4,5 miljardus eiro budžeta deficīta segšanai. Valsts kase ir garantējusi salīdzinoši lielas summas banku sistēmas uzraudzībai.

RB: – Kas no tā visa izriet?

K. L.: – Tas, ka sabiedrība vienmēr uzzinās, ka nonākam ekonomiskā krīzē, un nekad neuzzinās par tiem instrumentiem un lēmumiem, kas ir pieņemti, lai novērstu vēl lielāku katastrofu.

R. M.: – Nesaprotu, kāpēc jūs to negribat pamatot ar loģisku argumentāciju?!

K. L.: – Bet kurš tad ir rīkojies neloģiski?!

K. K.: – Man šķiet, ka viena no kļūdām ir tā, ka pat pozīcijas deputātiem netiek sniegta skaidra informācija (piemēram, par «Parex bankas» naudu). Tā teikt – ja jau valdība lēmumus pieņem, gan jau tā zina, ko dara. Taču man rodas aizvien lielākas aizdomas un bažas, ka netiek uzklausīti pat profesionāļu padomi no malas.

RB: – Labi, pieņemsim, ka Godmanis ir pārguris, kļuvis haotisks un pārlieku autoritārs – tātad viņam pienācis laiks atiet malā un beidzot kārtīgi izgulēties. Kas varētu būt tas alternatīvais līderis, kurš spētu pacelt atbildības nastu un nest to uz priekšu?

Dz. R.: – Es šādam uzstādījumam nepiekrītu. Godmanis, manuprāt, ir vienīgais, kurš šo smago vezumu var kustināt. Lielākā problēma ir tā, ka opozīcijas partijas skandina, ka vajag jaunu premjeru, bezpartejisku. Nosauc vienu – tas atsakās, nosauc otru – tas atkal atsakās, bet no savas vides viņi nevar nominēt nevienu, jo paši negrib uzņemties atbildību. Es uzskatu, ka Godmanim ir jāturpina strādāt, jo nevienam nav tik lielas pieredzes krīzes novēršanas situācijās kā viņam. Cita lieta, ka komandā jātaisa rotācija.

K. L.: – Pirmkārt, ja pieminam autoritārismu, tad jāsaka, ka tas Latvijas politiskajā sistēmā bez apvērsuma nav nemaz iespējams. Otrkārt, ja cilvēks pārņem arvien vairāk jautājumu, tas nozīmē: vai nu kāds tos nerisina no kabineta locekļiem, vai apzināti tos deleģē Godmanimm (kas ir tendēts tos uzņemties un risināt). Godmaņa problēma ir tā, ka viņš ir kodolfiziķis – tāpēc no veseluma vienmēr aiziet uz detaļām. Savukārt, kad ir ļoti daudz detaļu, ir grūti saskatīt veselumu.

RB: – Kuri ir tie ministri, kuri jautājumus nerisina? Kuri būtu jānomaina, lai viņi nebuksē valdības darbu?

K. L.: – Nu, ko es tur saukšu... Man varbūt patīk Atis Slakteris, kas ir Bubulis numur viens, un Roze, kas ir Bubulis numur divi – superstārs... Negribu nevienu vērtēt publiski. Vai Godmanis ir noguris – es tā neteiktu. Tieši otrādi, Godmanis «donorējas» no šīs situācijas.

RB: – Viņš ir krīzes vampīrs.

K. L.: – Jā. Krīzes brīdī viņš sāk smaidīt – ne jau tāpēc, ka žurnālisti to liek, bet gan tāpēc, ka viņš jūt: o, tas ir mans laiks – mans. Vienīgais, kas valdībā jāmaina, kā jau teicu, tā ir deklarācija.

R. M.: – Ja jau ministri visus uzdevumus deleģē premjeram, tad kabinetu var atlaist – lai Godmanis strādā viens pats!

K. L.: – Tad atkal nonāksim pie Kārļa Ulmaņa un korporācijām.

R. M.: – Jo vairāk būs šādu organizāciju, kas dos savu pienesumu, jo demokrātiskāka būs sabiedrība. Jo vairāk nāk kopā darba devēji, arodbiedrības, nozaru asociācijas – jo vairāk rodas labu ideju.

K. L.: – Diemžēl tās nepieņem lēmumus. Tas, ko politologs Roberts Ķīlis patlaban piedāvā, patiesībā ir «obščestvennaja palata pri prezidenta Puķina». Ticiet man – tipisks šāds mehānisms. Un mūsu prezidents Zatlers to sauc par kaut kādām konferencēm, kur viena lems par tautsaimniecību, otra par Satversmes grozījumiem, bet trešā par debesu valstību...

RB: – JL politiķi ir aicinājuši veidot nacionālās vienotības valdību, kuras vadīšanu varētu uzticēt bezpartejiskam cilvēkam.

K. K.: – Es izteikšos drusku citādi, nekā mūsu partijas vadība.

K. L.: – Nu, nu, Krišjāni...

K. K.: – Skaidrs, ka sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc t.s. bezpartejiskā premjera. Taču no esošajiem ministriem (ja paskatāmies uz viņu CV) vairums ir tieši nozaru profesionāļi. Tātad tieši nozaru profesionāļi ir līdzatbildīgi par to, kur esam nonākuši. Jāsaprot, ka politikā pastāv jēdziens «politiskā atbildība», kura darbojas divos līmeņos. Pirmajā: sabiedrības līmenī (ievēlēs, neievēlēs); otrajā – partijas līmenī (atbalstīs, neatbalstīs). Tiem, kuri ir tikai nozaru profesionāļi, šis sabiedrības atbalsts nav no svara – iespējams, viņi vairāk ar politiku nesaistīsies. Arī partejiskā atbildība, kas tiešā veidā atspoguļojas uz visu organizāciju, nav spēkā. Pretējā situācijā partijas pašas ir ieinteresētas no valdības aizvākt cilvēku, kas slikti strādā. Tāpēc es uzskatu, ka atbildīgos amatos ir jābūt politiski atbildīgam cilvēkam – tai skaitā arī premjera un prezidenta krēslā. Turklāt, ja šis profesionālis patiešām būs neatkarīgs no partijām, viņš valdībā sēdēs viens kā pirksts, jo visus lēmumus pieņems politiķi, savstarpēji vienojoties. Tāpēc pareizākais būtu jaunās valdības vadīšanu uzticēt vienam no opozīcijas politiķiem.

RB: – Kuram?

K. K.: – Es ieteiktu Solvitu Āboltiņu.

K. L.: – Es arī!

RB: – Jūs to nopietni...?

K. K.: – Šim cilvēkam ir politiskā pieredze, viņa ir strādājusi Ministru kabinetā un baudījusi gan vēlētāju, gan partijas uzticību.

K. L.: – Vot, kas man patīk Kariņā – viņš labi saprot politiku: parlamentāro republiku, Satversmi un valsts iekārtu. Bieži vien nozares politiķi, piemēram, dakteris Veselības aizsardzības ministrijā, agronoms – Zemkopības ministrijā, nodara daudz vairāk skādes nekā labuma.

R. M.: – Veselības ministrs – ārsts rūpējas par dakteriem, nevis pacientiem; izglītības ministrs – skolotājs rūpējas par pedagogiem, nevis skolēniem, agronoms – zemkopības ministrs vairāk domā par zemniekiem, nevis pārtikas pārstrādātājiem un tirgotājiem. Problēma ir tā, ka viņi domā sektorāli, nevis kompleksi.

RB: – Vai nepieciešamas Saeimas ārkārtas vēlēšanas, un vai tās stabilizēs politisko pulsu?

Dz. R.: – Lietuvas piemērs skaidri parāda, ka ārkārtas vēlēšanas nav panaceja. Tikko mēs redzējām, kas darījās pie Seimas. Ja pie mums notiks ārkārtas vēlēšanas, tad Saeima kļūs pilnībā rīcībnespējīga un valdība būs daļēji rīcībnespējīga. Ikvienas partijas darbībā sāksies pamatīgs populisms. Tiks nobalsoti tādi lēmumi, kas radīs pamatīgas ekonomiskās problēmas, kuras pēc tam vajadzēs izstrēbt jaunajai valdībai. Turklāt, kur ir garantija, ka tā Saeima, kuru ievēlēs, būs rīcības spējīgāka?

RB: – Atlaist Saeimu: šī bija brēcošākā prasība tajā brīdī, kad parlamenta logos lidoja bruģakmeņi un prātu zaudējis pūlis auroja Jēkaba ielā. TP reaģēja momentāni un ierosināja: visiem nolikt deputātu mandātus un pēc iespējas ātrāk sākt Saeimas ārkārtas vēlēšanu procesu. (Protams, vispirms attiecīgi izstrādājot likumu, kas šādu soli pieļautu.) Izrādās, tagad tas pats pūlis internetā auro: nekādā gadījumā nedrīkst atlaist Saeimu. To pašu saka arī opozīcijas partijas. Kāpēc tā – kur ir loģika, Kariņa kungs?

K. K.: – Mēs uzskatām, ka tiesības ierosināt Saeimas atlaišanu ir jāatstāj prezidentam un sabiedrībai.

RB: – Kāda starpība? Ātrāk prom, un – basta!

K. K.: – Liela starpība. Iedomājieties situāciju, kad ir notikušas kārtējās vēlēšanas un Saeimas izveidotā koalīcija vēl vairāk gribētu palielināt savu ietekmi. Kas gan traucētu gadu pēc vēlēšanām ierosināt atkal jaunas vēlēšanas, lai palielinātu savu mandātu skaitu? Kā mēs, politiķi, varam vērtēt paši savu darbu? To var darīt tikai vēlētāji un prezidents. Saeima var svērt tikai valdības darbu.

K. L.: – Te atkal jāsāk ar veco stāstu par Čehova lugu, kur pirmajā cēlienā pie sienas stāv bise. Tas nozīmē, ka trešajā tā noteikti izšaus. Tāpēc ikvienam, kas spēlē politikā, gribas reizi mūžā kļūt par tēvoci Vaņu, pieņemt vēsturisku lēmumu un nospiest tai bisei gaili (ko nu tā tur pa tukšo stāv). Labi, ja ir kāda patrona iekšā, ja nav – tad klikšķis vien sanāks.

RB: – Kā saprast šo alegoriju?

K. L.: – Proti, Satversmē ir ierakstīts 48. pants, kas Valsts prezidentam dod šādas tiesības – atlaist Saeimu. Atļaut to darīt ne mazāk kā 10. daļai vēlētāju, arī nav slikti, bet diemžēl tas ir ļoti garš solis. Arī prezidenta ierosinājums atlaist Saeimu ir ilglaicīgs. Abos gadījumos paliek pārāk liels periods, un šāds labils parlaments domās tikai par nākamajām vēlēšanām un sastrādās milzīgas ziepes – ticiet man.

RB: – Tāpēc TP piedāvā t.s. «short cut» variantu?

K. L.: – TP piedāvājumu es pat negribu apspriest, jo tas bija nebaudāms un negaršīgs. Es būtu 48. pantā rakstījis tā: «Ne mazāk kā 2/3 Saeimas locekļu motivētā rakstā Valsts prezidentam var prasīt Saeimas atlaišanu. Valsts prezidents to izdara tuvāko 10 dienu laikā. Esošā Saeima turpina darbu līdz jaunas sanākšanai. Ne vēlāk kā divu mēnešu laikā ir sarīkojamas jaunas vēlēšanas.» Ja tā būtu teikts, es atbalstītu. Tas būtu viens smuks, precīzs ieraksts Satversmē. Ja to suņa asti cirtīsim gabalu pa gabalam, ko mēs sagaidīsim šajā Dievzemītē, kuru jau tā pasaules ekonomiskā krīze ir nomocījusi līdz nāvei?

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv