Divpadsmit gados atlaists tikai vienreiz Attēlu galerija

Apollo
15 komentāri

Latvijas basketbola speciālists Kārlis Muižnieks aizvadītajā sezonā ar Sopotas «Trefl» komandu izcīnīja Polijas kausu un palika tikai vienas uzvaras attālumā no zelta medaļām vietējā čempionātā, taču viņa iespētais nepalika nenovērtēts - Muižnieks tika atzīts par labāko treneri Polijā. Viņa vadībā savus lielākos panākumus sasniegušas arī BK «Ventspils» un «Barons/LMT» komandas. Trenera arodā, kas visos sporta veidos ir viens no nestabilākajiem amatiem, Muižnieks 12 gadu laikā tikai reizi ticis atlaists no darba. Šķiet, ka trenerim tas ir visaugstākais novērtējums.

- Kādi ir varianti karjeras turpinājumam?
- Varianti ir, taču tādi, kuri apmierinātu abas puses, nav nemaz tik daudz. Bijuši pāris piedāvājumi arī Polijā, kuri tika izskatīti vēl sezonas laikā. Pašlaik ir divi piedāvājumi, notiek pārrunas, taču šādas lietas nevar paredzēt. Vari parakstīt līgumu jau rīt un nonākt klubā, kurā vēlies, bet tikpat labi vari gaidīt vēl labu laiku un pieņemt piedāvājumu, kuru iepriekš nemaz nebiji domājis izskatīt. Kā jau minēju, situācija tirgū šobrīd nav tik vienkārša. 

- Vai šo trīs gadu laikā ir bijusi interese no Latvijas klubiem?
- Latvija ir maza un viens otru labi pazīst, tādēļ aprunāties ir sanācis, taču līdz nopietnām sarunām nav nonācis. Pērn bija lielāka interese no «Ventspils» puses, taču šogad tādas nav bijis.

- Kā ar piedāvājumu vadīt Latvijas sieviešu basketbola izlasi?
- Latvijas Basketbola savienības ģenerālsekretārs Edgars Šneps man zvanīja un apjautājās, vai man būtu interese strādāt šajā amatā? Taču arī tā vairāk bija draudzīga saruna, nevis konkrēti izteikts piedāvājums. Esmu profesionālis un apzinos, ka, lai sasniegtu mērķus, ir jāizdara labākais, kas ir tavos spēkos. Tādēļ saprotu, ka šobrīd esmu vīriešu basketbolā un man nebūtu laika sekot līdzi sieviešu basketbolam.

- Vai ar kādu no Latvijas klubiem sanāca šķirties ne pa draugam?
- Nē, es domāju, ka gan «Ventspilī», gan «Baronā» man izdevās sasniegt labus rezultātus, tomēr jāatzīst, ka pēc menedžmenta un attieksmes «Ventspils» bija daudz profesionālāks klubs. «Baronam» bija ļoti lielas ambīcijas un pirmajā gadā bija arī rezultāti. Kad otrajā gadā ambīcijas «pačabēja», pazuda arī profesionālitāte.

- Toreiz darbu zaudējāt tieši gadu mijā...
- Jā. Tā bija Jaunā gada dāvana. (Smejas) Par treneri strādāju jau 12 gadus un tā bija vienīgā reize, kad mani atbrīvoja no darba. Nevēlos analizēt, kurš bija vainīgs, labāk skatos nākotnē.

- Kad Roberts Štelmahers un Agris Galvanovskis pameta Latvijas izlases treneru korpusu, vai nesekoja zvans Muižniekam?
- Nē, man neviens nezvanīja. Kā jau minēju, sezona Polijā bija ļoti smaga un pēc nolikuma maiņas šosezon bija par 15 spēlēm vairāk nekā iepriekšējā sezonā. Latvijā atgriezos tikai 7. jūnijā, mazliet biju atpūties un tad sekoja šī treneru rokāde izlasē.

- Gaidījāt, ka Šneps zvanīs?
- Nē, drīzāk jau vienkārši zemapziņā domāju, ka tagad esmu brīvs un varētu kaut ko darīt. Taču no otras puses - tas laika posms bija tik īss un tagad beidzot esmu atpūties.

- Kā Polijā reaģēja uz to, ka finālsērijā panācāt neizšķirtu 3-3 un zelta medaļu liktenis izšķīrās tikai septītajā spēlē. Ja vēl uzvarētu septīto maču pret Eirolīgas klubu Gdiņas «Asseco Prokom», Polijas basketbolā būtu maza revolūcija?
- Interese bija ļoti liela, turklāt principā tas bija derbijs, jo Sopota, Gdiņa un Gdaņska ir kā viena pilsēta, kas sadalīta trīs daļās. Tāpat jāatceras, ka «Asseco Prokom» savulaik pēc konflikta pārcēlās no tieši Sopotas un Gdiņu. Pirms tam komandas nosaukums bija Sopotas «Trefl Prokom» - «Trefl» veidoja komandu, bet «Prokom» bija sponsors, kas pienāca klāt no Gdiņas. Beigās Eirolīgas klubs pārcēlās uz Gdiņu, bet sava komanda palika arī Sopotai.
Tomēr uz mūsu spēlēm pret «Asseco Prokom» vienmēr bija daudz vairāk skatītāju, nekā uz viņu Eirolīgas spēlēm. Izņēmums nebija arī Polijas čempionāta fināls. Mūsu lielajā hallē Gdaņskā regulāri bija 9000-10000 skatītāju, kamēr viņu zālē bija tikai kādi 4500 līdzjutēji.

- Pirmajā finālsērijas spēlē savā laukumā vinnējāt «Asseco Prokom» ar vairāk nekā 20 punktu pārsvaru.
- Jā. Pēc uzvarām pirmajās divās spēlēs savā laukumā pretinieki, iespējams, jau sāka aizdomāties par vieglu uzvaru sērijā. Vēl pirms play-off apzinājos, ka ar šādu sastāvu mums būs grūti uzvarēt «Asseco Prokom», tādēļ gribēju palielināt sastāva rotāciju, parakstot vēl vienu spēlētāju, tomēr kluba vadība tam neatrada iespējas. Parādījām raksturu un trešo maču uzvarējām, tas nonācām zaudētājos ar 1-3, tomēr pratām atspēlēties un panākt 3-3. Interese pieauga un arī kluba vadības ambīcijas kļuva lielākas.

- No vienas puses jāpriecājas par sudraba medaļām un lielisku finālsēriju, taču no otras puses - zelta godalgas bija tikai uzvaras attālumā...
- Atmosfēra bija nokaitēta un visi gaidīja, ka «Asseco Prokom» varētu zaudēt, lai gan viņi noteikti bija favorīti. Nauda neizšķir visu, jo liela nozīme ir treneru taktiskajiem risinājumiem un spēlētāju pašatdevei, tomēr «Asseco Prokom» budžets bija aptuveni pieci miljoni eiro - trīsreiz lielāks nekā mums.

- Tad jau sānāk, ka «Trefl» budžets bija mazāks nekā «VEF Rīga»...
- Jā. Tā ir neoficiāla informācija, taču, skatoties pēc spēlētāju uzvārdiem, mums bija piektais līdz septītais budžets Polijas čempionātā. Lai gan konkurenti noteikti teiks, ka «Trefl» bija ceturtais, piektais lielākais budžets. 

- Agrāk Polijā spēlēja daudz Latvijas basketbolistu, bet aizvadītajā sezonā tikai viens - Akselis Vairogs.
- Tas mazliet pārsteidz. Turklāt ne tikai latviešu, bet arī lietuviešu trūkums. Iespējams, poļiem un lietuviešiem vēsturiski nav tās labākās attiecības, taču diez vai basketbolā tam ir nozīme. Nezinu, kādēļ tas tā ir.

- 2010./2011. gada sezonā Sopotā uz pārbaudes laiku bija Sandis Buškevics.
- Sezonas sākumā bijām parakstījuši amerikāni ar atvērto līgumu, kas nozīmē - ja viņš neiekļaujas komandā, tad varam viņu nepaturēt. Tā arī notika un meklējām jaunu saspēles vadītāju vai combo aizsargu. Sandis tobrīd nebija labākajā sportiskajā formā, tādēļ viņam neizdevās īpaši izcelties un kluba vadība nebija gatava gaidīt.

- Basketbola līdzjutēji zina Eirolīgā spēlējošo «Asseco Prokom» komandu, bet kā kopumā varētu raksturot Polijas čempionātu?
- Pirmkārt, atšķirībā no Latvijas Basketbola līgas Polijā ir profesionāla līga. Dalībnieku skaits svārstās no 12 līdz 14 komandām, kurām ir nosacījumi - jābūt zālei ar vismaz 2500 vietām un budžetam apmēram pusmiljons eiro. Tāpat iespējams arī nopirkt vietu augstākajā līgā, taču par summām precīzi nezinu. Līdz ar to komandās ir profesionāli treneri un spēlētāji, kuri trenējas divreiz dienā. Piemēram, šosezon play-off ceturtdaļfinālos neviena sērija nebeidzās trīs spēlēs, bet trīs sērijās bija nepieciešamas visas piecas spēles, ieskaitot «Asseco Prokom» cīņu ar «AZS Koszalin». Vadošajās astoņās komandās ir kvalitatīvi amerikāņi un pārsvarā pieredzējuši poļu basketbolisti. Viena raksturīga īpašība šajos trīs gados - līdz gadu mijai Polijas čempionātā pusei komandu nomainījās galvenie treneri. Nezinu, varbūt tas ir ierakstīts nolikumā. (Smejas)

- Vai bija vēl kāds treneris, kurš nostrādāja šos trīs gadus vienā komandā?
- Nē. Tāpēc jau tas nav tik vienkārši. (Smejas)

- Jānim Blūmam pēc četrām sezonām Spānijas klubā Bilbao «Gescrap Bizkaia» līdzjutēji atsūtīja 30 kilogramus smagu kasti ar dāvānām...
- Tik traki Polijā nav... Taču kopā ar faniem svinējām Ziemassvētkus, bija arī dāvanās, taču ne tādā apjomā kā Spānijā. Arī poļu valodu biju apguvis un visu sapratu - preses konferencē žurnālistus jautājumus vairs nevajadzēja tulkot.

- Kas ir spilgtākie brīži, kas palikuši atmiņā no Latvijā nostrādātā laika?
- «Ventspilī» ienācu kā jauns treneris un jau pirmajā gadā izdevās gūt panākumus - 3. vieta Ziemeļeiropas Basketbola līgā (NEBL) un zelta medaļas LBL. Tam sekoja 3. vieta FIBA Čempionu kausā un zaudējums tikai ar diviem punktiem divu spēļu summā ULEB kausa ceturtdaļfinālā pret Vršacas «Hemofarm». No LBL čempionātiem atmiņā palikušas spēkošanās ar «Skonto» komandu. «Barons/LMT» pavadītais laiks arī bija spilgts, jo spējām izcīnīt FIBA Eiropas Izaicinājuma kausu. Katrā ziņā vienmēr ar lielāko prieku atgriežos Latvijā, taču žēl, ka darbavietas izvēles iespējas vairs nav tik lielas, kā pirms pieciem gadiem.

- No Latvijas izlases Jūsu vadībā man visspilgtāk atmiņā ir 2007. gada Eiropas čempionāta finālturnīrs - lieliskas spēles pret Horvātiju un Spāniju, kā arī sāpīgais zaudējums Portugālei. Tābrīža komandas ārsts Āris Aivars atcerējās, ka toreiz Spānijas un Horvātijas maču skatījāties, jau «sēžot uz koferiem»...
- Toreiz paši uzdevumu neizpildījām, tomēr nezaudējām portugāļiem ar tik lielu starpību, lai zaudētu cerības tikt tālāk. Spānijai bija jāuzvar Horvātija, taču nevarējām gaidīt, ka spāņi aizvadīs savu labāko maču, ja viņiem šī uzvara nav tik nepieciešama. Horvātijas izlases uzvara bija liels treiciens. Esmu pārliecināts - ja būtu tikuši ārā no apakšgrupas, tad būtu ieguvuši vēl lielāku pārliecību, jo bijām aizvadījuši labas spēles pret spāņiem un horvātiem, bet pret portugāļiem «pazudām». Kāpēc tā notika? Ir daudz un dažādi iemesli. Iespējams, ka pret Spāniju nevajadzēja tērēt tik daudz enerģijas, vajadzēja spēlēt ar tiem, kas bija mazāk spēlējuši pret horvātiem. Bija arī taktiskas kļūdas un spēlētāji neparādīja sevi no labākās puses. Jā, pretiniekos nebija top komanda, taču arī tie ir profesionāi spēlētāji, kuri trenējas divreiz dienā un nopietni gatavojās Eiropas čempionātam. Kas to būtu gaidījis, ka šogad uz olimpiskajām spēlēm netiks Grieķija un Maķedonija? Tāds ir basketbols.

- Ņemot vērā to, kas notika pirms 2009. gada Eiropas čempionāta un tā laikā, vai jau 2007. gadā bija kādi aizmetņi disciplīnas pārkāpumiem, kas pārkāpa robežas?
- Pirmkārt, jāsaprot, ka tie ir jaunieši, kuri vēlas atpūsties. Protams, basketbols nav savienojams ar nopietniem režīma pārkāpumiem, visam ir savas robežas. Brīvajā laikā nevienam obligāti nav jāsēž mājās un jālasa grāmatas, taču, ja sportistam ir mērķi, tad ir jāzina, cikos ir jādodas gulēt un kad vari atļauties izdzert alus vai vīna glāzi. Arī manā laikā, kad četrus gadus vadīju izlasi, bija dažādi ČP, tai skaitā Armandam [Šķēlem]. Tomēr komanda allaž tika savākta.

- Kas savāca - treneri vai paši spēlētāji?
- Nebiju viens, bijām treneru kolektīvs un puiši allaž tika savākti un bija gatavi spēlēt. Arī treniņos viss bija kārtībā, iereibuši vai paģiraini spēlētāji nebija. Katrā ziņā nevaru teikt, ka komandas bija slikti sagatavotas vai spēlētāji nebija motivēti. Turklāt kas nav mazsvarīgi - tolaik visi spēlētāji gribēja spēlēt izlasē. Vienīgais izņēmums bija Kaspars Kambala, ar kuru bija konflikts, jo viņš «vilka laiku». Ja reiz negribēja spēlēt, tad vajadzēja vienkārši atnākt un pateikt, gan jau cilvēki saprastu.

- Vai tagad atteikšanās spēlēt valstsvienībā nav kļuvusi par modes lietu? Turklāt tas notiek ne jau tikai Latvijā.
- Domāju, ka katrā izlasē ir potenciālie līderi, kas spēlē NBA vai Eirolīgas klubos. Ja šie līderi ir motivēti un grib spēlēt valstsvienībā, tad viņiem sekos arī pārējie. Protams, nevar nosodīt spēlētāju, kuram ir vairāk nekā 30 gadi un kurš kādu vasaru atsaka izlasei, jo īpaši, ja sezonas laikā ir bijušas likstas ar savainojumiem. Taču, ja viss ir kārtībā, tad neredzu iemeslu, kāpēc nespēlēt izlasē.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Apollo E-veikali

22

2014. gada 22. novembris

Vārda dienas

Alfons, Aldris, AldisVilora, Vilonija, Alfonss, Alfonija, Alfins, Aldra, Aldijs, Airida

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Apmācies
Rīga pašreiz +1 ℃
Apmācies

Vējš: 2 m/s

Saule lec: 08:19
Saule riet: 15:59
Dienas ilgums: 7:40

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

22.11.2014
Ienākt apollo.lv