Domāt «ārpus kastes». Cilvēks nav vientuļa sala

Apollo
7 komentāri

Pustumsa, drēgns, mitrs, uz sienām pelējums. Sieviete mazuļa gaidībās, otrs bērniņš, vēl mazs, paslēpies viņai aiz muguras. Abi, pareizāk sakot, visi trīs dala vienu vecu, čīkstošu gultu. Biedrībā «Palīdzēsim viens otram» zina, ka tā dzīvo ne mazums Latvijas ģimeņu. «Es pats tā esmu dzīvojis,» saka biedrības dibinātājs Edijs Daiga. Tāpēc viņš nevērtē, nenosoda, nebārsta padomus un cilvēki viņam uzticas.

Ilustratīva bilde

Ilustratīva bilde

Shutterstock

«Še pieci,» Edijs saka trim maziem puišeļiem, nometoties uz nabadzīgā mājokļa grīdas. Viņā nav augstprātības, jo 28 gadus vecais Edijs pats nācis no trūcīgas daudzbērnu ģimenes un labdarība ir viņa sirds aicinājums. «Mēs nerunājam «no augšas», bet draudzīgi, un cilvēki atveras. Sajūtot, ka neesi atnācis vērtēt, viņi uzticas un daudz ko atklāj. Es cenšos domāt «ārpus kastes», izvairoties no iesīkstējušiem stereotipiem,» saka Edijs. Būtiskākais, lai cilvēki nebaidītos stāstīt par savu nelaimi un nekaunētos no tā, ka jālūdz palīdzība, jo «cilvēks nav vientuļa sala».

Savstarpējās palīdzības organizācija darbojas četrus gadus. Sociālajos tīklos tajā apvienojušies 22 000 cilvēku. Palīdzīga roka sniegta tūkstošiem cilvēku.

Rūpju bērns

Cilvēku dzīves stāsti ir tik raibi un dažādi kā lupatu deķis. «Veca kundzīte Juglā dzīvo kā viduslaikos – grīda klona, elektrības un ūdens mājā nav. Viņa apmeklēja zupas virtuvi, bet nelaime tāda, ka vecā sieviņa bija pazaudējusi Rīdzinieka karti, tāpēc ēdienu viņai nedeva. Smagi gāja! Aizbraucām, palīdzējām, viņa sirsnīgi pateicās. Kad ieradāmies pēc dažām dienām, omīte mūs jau bija aizmirsusi un sauca par zagļiem. Pēc brīža atmiņa pie viņas atgriezās un viņa atvainojās." Mantu kaudzē atradām četras Rīdzinieka kartes un trīs pases. Biedrībā palīdzību lūdza pensionāre, kurai bijusī vedekla bija izkrāpusi dzīvokli. Sirmā kundze īrēja dzīvokli, dzīvoja trūkumā un ļoti baidījās no bijušās vedeklas. «Mēs viņai aizvedām pārtiku, drēbes un mobilo telefonu, lai sieviete var sazināties ar ārpasauli,» atceras Edijs. Sarunai pievienojas viņa palīdze Daina Zemberga: «Sieviete ļoti pārdzīvoja, ka viņu pievīlis tuvs cilvēks. Mūsu dabā ir uzticēties cilvēkiem, bet, ja reiz tik ļoti nodara pāri tuvinieks, ko gan varam sagaidīt no svešiem?»

Visi apmēram desmit brīvprātīgie organizācijas palīgi ir gājuši cauri ļoti smagām dzīves situācijām, arī Daina. Viņas vīram bija alkohola atkarība un Daina ir cietusi no dzīvesbiedra vardarbības. «Esmu gājusi tam visam cauri un zinu, ko tas prasa,» saka sieviete, kura izaudzinājusi trīs meitas.

Kad neko nevari...

Cilvēkiem ir kauns par savu trūkumu. Edijs atceras kā Tukumā aizbraucis pie kādas mammas ar trim meitām – rokas dreb, balss raustās, redzams, ka ģimene kādreiz bijusi pārtikusi. «Noziedot divdesmit eiro ir vieglāk, nekā aizbraukt pie cilvēka un ieskatīties viņam acīs,» piemetina Daina. «Cilvēki domā: ai, kas nu tur – labdarība. Patiesībā tas ir ļoti smags darbs.»

Edijs saka, ka visgrūtāk ir tad, kad jādodas pie smagi, neziedināmi slima cilvēka. «Tu nevari strādāt, ja neko nejūti, bet arī izlaist visu caur sevi nav iespējams. Jāprot nospraust emocionālas robežas. Es vēl neprotu – es paturu sevī. Kad apzinos, ka neko daudz nevaru izdarīt, emocijas uzkāpj, kaklā ir kamols. Vienīgais ko varu – pacensties, lai cilvēka dzīves pēdējie brīži ir laimīgi.Visas smagās onkoloģiskās diagnozes, kuras esmu redzējis, bijušas ārstu nolaidības dēļ. Cilvēks jau labu laiku sūdzējās par sāpēm, bet ārsts padziļināti nepārbaudīja.»

Riskants pasākums

Biedrība risina arī nestandarta situācijas, reizēm balansējot uz bīstamas robežas. Par iespējamu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar varas izmantošanu kādā sektā, Edijs skaļi nerunā, vien nosaka: «Tad ir tā, ka nezini vai dzīvs un vesels pārnāksi mājās.» Organizācija operatīvi noorganizē patvērumu no vardarbības cietušām sievietēm un sniedz juridisku palīdzību. «Esmu redzējis kā patēvs sit mammu, tāpēc negribu palikt vienaldzīgs,» saka Edijs. Ar «Palīdzēsim viens otram» atbalstu no Amerikas, Anglijas un Īrijas atgriezušies pievilti, no psiholoģiskas ietekmēšanas cietuši cilvēki. Kāda jauna sieviete pilnīgā izmisumā klīda pa Īriju. Kad viņu piekāva partneris, sieviete nonāca slimnīcā, no kuras viņu drīz izrakstīja. Bez naudas un pajumtes sieviete klīda pa svešo valsti un mēģināja izdarīt pašnāvību. Edija komanda palīdzēja viņa atgriezties mājās. Trīs jaunieši vairākas dienas klaiņoja pa Ņujorkas lidostu. Laimes meklētāji nebija, ne gulējuši, ne ēduši. Viņi baidījās runāt, jo bija apkrāpti un pamatīgi «psiholoģiski apstrādāti». Dažu stundu laikā Amerikas latvieši puišiem atrada pajumti, iedeva paēst un jau pēc diennakts viņi lidoja mājup.

Nomazgājiet logus!

Biedrībai ir laba sadarbība ar Cēsu un Tukuma novada sociālajiem dienestiem. «Super! Kolosāli strādā,» saka Edijs, piemetinot, ka ne visur algotie darbinieki ir savā vietā. «Vecmāmiņa uzņēmusies atbildību un audzina trīs mazbērnus. Kad sociālais dienests uzzināja, ka sniedzām palīdzību, sadusmojās. Teica: viņiem viss ir pietiekami! Bija atveduši vienu mazu kastīti ar humāno palīdzību. Ne gultas veļu, ne siltu apģērbu.»

Ko tikai cilvēki neprasa! «Reizēm nezinu, smieties vai raudāt,» saka Edijs. Kāda sieviete vēstuli sāka žēlojoties par grūto dzīvi un tas uzskaitīja: «gurķus, jogurtu un nomazgājiet man dzīvoklī logus. Man bail no augstuma.» Kāda cita emocionāli aprakstīja, ka audzina bērnu ar invaliditāti. Edijs jau atrotīja piedurknes, lai steigtos palīgā, bet tad izlasīja turpinājumu. Sieviete prasīja runājošu lelli, virtuves kombainu, dārgus lego monstrus. Vēl kāda sieviete vēstuli sāka nevis ar sveicienu, bet prasību atvest planšetdatoru.

Organizācijas redzeslokā ir kāda pakistāniešu ģimene – mamma un divi bērni. «Lieta ir policijā, bet nevirzās uz priekšu tik ātri, kā vajadzētu. Šīs sievietes vīram iepatikās latviete. Viņš nolēma, ka vienkāršāk ir nevis izšķirties, bet nogalināt sievu. Slepkavība neizdevās, viņš aizbēga. Neviens nezina, kur atrodas aizbēgušais pakistānietis. Visticamāk, ka jau tālu projām,» stāsta Edijs. Sieviete kopā ar diviem bērniem dzīvo mazā istabiņā. Pabalstu viņa nesaņem, jo pirms vairākiem gadiem ģimene Latvijā atvēra kafejnīcu un viņai oficiāli pieder tās daļa. Sieviete esot ļoti sirsnīga un jauka, nedaudz runājot latviešu valodā. «Kamēr papīri nav nokārtoti, palīdzam ar pārtiku un sadzīviskām lietām.»

Rudenī tie, kuri vēlas, koordinatori reģionos izdala dārzeņu sēklas. Rudenī cilvēki atsūta foršas bildes ar to, ko izaudzējuši.

«Visu laiku satiekam daudz foršu cilvēku, mums ir lieliski draugi. Un sajūta, kad redzi, ka cilvēki atplaukst un kaut kas viņu dzīvē mainās, ir neatkārtojama,» sarunas nobeigumā saka Edijs un Daina. Lai viņiem viss izdodas!

 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

24.11.2017
Ienākt apollo.lv