Domburšovs kā Latvijas sabiedrības apziņas spogulis (II)

Apollo
0 komentāru

Krīzes periodā ir vitāli nepieciešama sabiedrības līdzdalība, taču visas līdzšinējās valdības ir pieradinājušas iedzīvotājus dzīvot saskaņā ar padomju laikā «iemācītās nevarības» sindromu, kas tagad smagi atriebjas. 

Domburšovs kā Latvijas sabiedrības apziņas spogulis (II)

Foto: «Apollo»

Vēsturniece politoloģe, būdama «viena no mums», stingri turēja savu «līniju» — valdībai pašai jāzina, ko darīt, nav ko prasīt citiem, nav ko rēķināties ar Eiropas izglītības politiku (vai būtu jāatsauc Latvijas valdības ministra paraksts zem Boloņas deklarācijas un jālikvidē Eiropas studiju fakultātes?), budžetā trūkstošā nauda jāatņem Karginam un Krasovickim, nekāds sabiedrības izlīgums nav vajadzīgs (atsaukšanās uz sociologa atziņu par nepieciešamību sabiedrībai piedāvāt sociālo izlīgumu, piemēram, pārskatot denacionalizācijas procesu). 

Ka tas ir klajš populisms, kas tiešā ceļā ved uz autoritārismu (bet autoritārisms ļoti bieži noved vai nu pie pilsoņu kara, vai militāriem konfliktiem ar citām valstīm, vai okupācijas, vai ekonomiskā sabrukuma — atšķirīgi varianti ir reti sastopami), to pateiktu jebkurš daudzmaz politikas pamatpatiesības apguvis skolēns — nemaz nevajag studentu. Ko gan te var piebilst? PSKP vēstures institūts rullē!    

Vadonības, prezidentālas valsts jeb stipras rokas ilgas izskanēja ne no vienas vien dalībnieka mutes, kaut paustas, piesedzoties ar pastarpinātiem izteicieniem: nepieciešamība pēc konstitucionālas diskusijas un diskusijas par valsts pārvaldes modeli, kas sevi izsmēlis, partiju demokrātijas postošās sekas, birokrātijas varas neefektivitāte (to pauda bijušais premjers tādā kā nostalģiskā intonācijā).

Diskusijas ietvaros piedāvātā ciniskā un demagoģiskā  populisma deva noteikti varēja būt patīkama daudzu skatītāju  ausīm, taču speciālistiem, sevišķi politologiem un vēsturniekiem, gan vajadzēja zināt, ka pati par sevi prezidentāla republika neko negarantē. Arī prezidentālā valstī prezidents var novest valsti līdz finansiālam un ekonomiskam kraham. Piemēri nav tālu jāmeklē.

Pārsteidzošs savā tiešajā vientiesībā bija prezidenta paspārnē esošās Stratēģiskās analīzes komisijas pārstāvis: tā vietā, lai turētu prezidenta «kanti», uzstājās kā pētnieciskais žurnālists, definējot un vērtējot varas un sabiedrības attiecības konkrētajā situācijā, izsakot situācijas attīstības prognozes, pārmetot valdībai kļūdas, kuru labojuma variantus pašam kā analītiķim sen jau vajadzēja padoma veidā tai pašai valdībai piedāvāt.

Paradoksāli, bet sabalansēta saprāta dzirksts bija vairāk jūtama liberāli tēlojošā, hipijiskajā pofig intonācijas ekspluatējošā, apgredzenotā žurnālista rezignācijā, taču tā izrādījās bīstama pašam, jo advokāts piedraudēja atrast žurnālista it kā neesošo īpašumu, kuru pie gadījuma var arī nopostīt. Tā, lūk!

Savukārt, klausoties sociologā, jāatzīst godīgi: uz pārējo fona viņš izcēlās ar diskusijas dalībnieku vidū reti sastopamo īpašību, ko sauc par elementāru loģiku. Taisnība izteicienam: «Masterstvo ne propjoš!»[1], lai arī cik daudz izdzerts! Tas, ka viņa teikto nesaprata vēsturniece politoloģe, ir sīkums — ciest var tikai pāris desmiti apmācamo studentu, bet tas, ka diskutantu vidū sociologs izrādījās gandrīz vienīgais racionāli domāt spējīgais, tā jau totāla cilvēkkapitāla krīze, kuru ar zupas šķīvi kompensēt nevarēsim.

--------------------------------------------------------------------------------

[1] «Meistarību nevar nodzert!»

Domburšovs kā Latvijas sabiedrības apziņas spogulis (I)

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.08.2017
Ienākt apollo.lv