Drauga ģimene gandē manu dzīvi

Apollo
230 komentāri

«Savu mazo ģimenīti esmu izveidojusi Lielbritānijā kopā ar lietuvieti un mazu, mīļu 3 mēnešus vecu meitiņu. Taču mūsu dzīvi gandē drauga negantā ģimene. Aizmirst vai pastāvēt par savu?», pēc padoma vaicā kāda portāla mammamuntetiem.lv lasītāja.

Attēlā redzamā sieviete nav raksta varone

Attēlā redzamā sieviete nav raksta varone

Foto: http://www.flickr.com/photos/acquea/ http://creativecommons.org/licenses/by-sa/2.0/deed.en

«Ceru ka kāds izlasīs un dos padomu, ko man iesākt. Savu mazo ģimenīti esmu izveidojusi UK kopā ar lietuvieti un mazu, mīļu 3 mēnešus vecu meitiņu, kuru abi ļoti mīlam. Kopā mēs neesam ļoti ilgi. Pagājušā gada janvārī satikāmies, iemīlējāmies, un ātri nolēmam par bērniņu. Jūlija vidū tests rādīja divas strīpiņas, par ko abi bijām ļoti priecīgi un reizē satraukti, it īpaši viņš.

Jau sākumā, kad sākām tikties, viņa māte ne visai bija priecīga par mani, uztraucās, kā nu viņi sarunāsies ar mani. Pēc tam sākās lielāki strīdi, jo draugs pārstāja sūtīt viņiem katru nedēļu naudu, jo bija pašiem jādomā, kā ievīt savu ģimenes ligzdiņu, nevis uzturēt savus vecākus. Es saprotu, ka ir normāli dažkārt palīdzēt vecākiem, kad nu tiešām nav naudiņas, bet strādājošiem, kas vienkārši bija pieraduši lepni dzīvot, jo nebija jārēķinās, ka varētu pietrūkt naudas, jo dēls taču atsītīs. Pašiem pieder liels zemes gabals, bet ne salātiņu neiestādīs, kur nu vēl par kartupeļiem runājot, jo vecāmamma iedos, un izīrēt to zemi arī negribot, lai kāda lieka nauda ienāktu.

Pārmetumi nāca kā negaisa mākonis pār galvu, ka mēs esam te dzērāji, visu naudu notrallinām, kaut tā nemaz nebija taisnība. Kad draugs nopirka sev televizoru, pārmeta, ka viņš tā varot, sev redz televizoru pērk, un vēl pateikt, ka nopircis. Redz viņiem nevarot naudu atsūtīt. Tas nekas, ka pēdējo reizi, kad viņš bija ciemos, atstāja viņiem lielu naudas summu, lai varētu vecāki rēķinus maksāt, bet atgriežoties Anglijā, pēc pāris dienām zvanīja, un viņi jau bija nopirkuši lielo 3D televizoru ( tas gan bija pirms draugs nopirka pats sev televizoru). Viņi redz esot izrēķinājuši, ka varēšot izdzīvot, un pēc drauga jautājuma:» Tad es tagad varu nesūtīt naudu?», viņi atbildeja:«Nē, sūti gan». Viņi viņu ir skolojuši, barojuši, ģērbuši, un tā esot pateicība no viņa puses.

Nākamais pārmetums sekoja, ka viņš viņai nezvanot katru mīļu brīdi, viņa visu laiku bija pirmajā vietā (visu laiku bija zvanījis vismaz 1 reizi nedēļā, ja pagāja ilgāks laiks, tad sākās panika), bet tagad es esot pirmajā vietā, par mammu aizmirsis. Man to ir grūtāk saprast, jo mana mamma cīnās, kā var, ir dārziņš, iet uz mežu, bet tikai dažreiz tiešām, kad nav naudiņas, pajautā, vai nevaru aizsūtīt, bet vienmēr saka, ka atdošot, uz ko es atbildu, - lai taču nomierinās. Vai ari es redzu, ka viņai nemaz nav naudas, tad aizsūtu. Un man nekad nav bijis jājūtas parādā par to, ko esmu saņēmusi. Bet arī tā ir tā mazākā bēda...

Kā jau katru vasaru, pie viņa brauca māsa ciemos, lai papelnītu naudu priekš sevis ( viņš daudz maksāja arī par viņas studijām), un tā nu nāca arī mana kārta viņu iepazīt. Jau pēc bildēm sapratu, ka man nebūs viegli ar viņu atrast kopīgu valodu, likās tāda princese uz zirņa. Izrādījās vēl trakāk. Pirmajā viņas ierašanā vakarā brālis saaicināja visus draugus un uztaisīja mazu ballīti, es nodomāju, ko es traucēšu ar sevi, viņi jau ilgi nav viens otru redzējuši, pasēdēšu mājās ar savam meitenēm. Visa vasara priekšā, paspēsim iepazīties.

Es gan dzīvoju viņam kaimiņos, bija grūti neredzēties, izgājusi laukā redzēju viņa māsu, ko arī pieklājīgi pasveicināju, atbildēju uz viņas pāris vienkāršajiem jautājumiem un gāju iekšā. Kad jau bija krietni pāri pusnaktij, un redzot, ka mans draugs jau krietni ieņēmis, un visi ciemiņi jau pa mājām, noteicu, ka laiks pa gultām. Draugs arī piekrita, bet tad māsiņa uztaisīja tādu histēriju, izlamāja mani «smukiem» vārdiem - es neesot meitene priekš viņa, un, kā es vispār esmu ar viņu runājusi, neesot paticis mans tonis. Raudāja, lamājās. Es piegāju klāt viņai un teicu, ka neesmu tik ļauna, kā izskatos, uz ko atbildi nesaņēmu. Nākamajā rītā puisis lika viņai man atvainoties, ko viņa arī izdarīja, samāksloti, un nejustdamās ne pie kā vainīga.

Viņai dikti patika dzert, un dikti trūka brāļa mīlestības. Viņa dzērumā sēdēja aiz mūsu durvīm un raudāja, ka brālis negribot ar viņu laiku pavadīt t.i. dzert. Mēs tai laikā mēģinājām ieņemt mazuli, ko viņai vēl nebijām paziņojuši, un dzerstīšanās nenāca ne prātā. Un tā viņa katru nedēļas nogali mēģināja mūs terorizēt. Jo parasta pasēdēšana pie tējas krūzes viņai nelikās gana interesanta. Līdz es uzzināju, ka esmu stāvoklī, es ar viņu pieklājības pēc runāju, neizrādīju, ka man viņa nepatīk.

Bet nu līdz vienai reizei, kad mans mērs bija pilns. Nolēmām ar viņu pasēdēt pie alus glāzes, es gan toreiz dikti negribēju dzert, bet nu pieklājības pēc iedzēru sidru. Bet pēc pirmās mutes man sametās nelabi, noteicu, ka aiziešu fiksi mājās, protams bija jāvemj, tūlīt sekoja zvans no drauga, prasīja, vai viss kārtībā, noteicu tik, ka slikta dūša piemetās. Protams, ka draugs atskrēja pie manis, uz ko māsa sapsihojās, ka redz es melojot. Un tā psihoja visu nakti. Nelabums gan ātri pārgāja, bet kašķis jau bija uzsākts, nolēmām doties uz savu istabu paskatīties kādu filmu. Tā kā jutos labāk, nolēmām nodoties orģijām, laikam gulta bija izdvesusi kādu zīmīgu skaņu, ko māsa bija sadzirdējusi.

Tā kā viņa jau bija krietnā kondīcijā, tad desmit reizes gāja garām mūsu istabai, atdarinot porno filmas gaudas. Lieki teikt, ka to viņ izbļaustīja pa visu māju. Tad es pārskaitos, un draugs gāja ar viņu izrunāties. Viņa tikai smējās savā hiēnas balsī viņam sejā. To dzirdēdama, es eksplodēju, un rezultātā viņa dabūja no manis stipru pļauku. Nākamajā dienā viņa dabūja atkal, jo vēl nebija beigusi dzert un izņirgājās vēl. Tā arī es vairāk ar viņu nerunāju. Un pēc divām dienām tā nu bija tās liktenīgās divas svītras. Ko arī viņai brālis paziņoja. Lieki sajūsmā viņa nebija. Bet arī vēlāk viņa mēģināja mūsu attiecības bendēt, bet ne tādā mērogā. Lielas dusmas viņai izraisīja, ka brālis lika viņai maksāt savu īres naudu un pirkt sev pārtiku, un lieku tēriņnaudu nedeva, ka to bija darījis iepriekš.

Tad sekoja bīidis paziņot viņa vecākiem par mazo dvēselīti. Draugs ilgi vilcinājās, jo baidījas no mātes reakcijas. Ne velti.. Kad jau biju trešajā mēnesī, viņš beidzot saņēmās gan tikai uzrakstīt, ka viņi būs vecvecāki, uz ko viņi atbildēja - vai tiešām tas ir vajadzīgs, neizpostiet savas dzīves. Un kā tad mēs runāsim ar to bērnu, kā ar putnu? Lai tak apdomajot labi. Kā tad mēs izdzīvosim?

Es biju šokā. Mana mamma nezināja, kur aiz priekiem, lai liekas, bet viņa vecāki to uzskatīja par traģēdiju.

Nāca Ziemassvētki, un tieši uz to laiku mēs meklējām sev jaunu dzīves vietu, jo no esošās mājas bija jāizvācas. Un nācās izvākties ātrāk, nekā bija paredzēts, dabūjām aizņemties naudu, bet nu savilkām galus, uztaisījām pieticīgu Ziemassvētku galdu, bet vismaz jaunā, svaigā mājā. Viņa vecāki bija atsūtījuši Ziemassvētku paciņu, bet mums nācās aizkavēties, jo viņa mamma bija jau sastādījusi sarakstu, ko viņai vajag aizsūtīt. Tai brīdī mums svarīgāk bija atdot parādu, un marts arī nebija aiz kalniem, bija bērniņam jāiepērk vajadzīgās lietas, un nepelnījām jau miljonus, gribējām nostabilizēties, bet par to mēs dabūjām pārmetumus pusgada garumā.

Draugs redz solījis, bet nav pildījis solījumu, viss cits esot svarīgāk. Visu laiku pārmeta, ka viņš par daudz man uzmanības pievēršot, un  mēnesi pirms meitiņa piedzima, bija kārtējais strīds, un mēs vairs nekontaktējāmies. Līdz dienai, kad meitiņa piedzima, draugs piezvanīja un paziņoja. Un tad visi bija dikti laimīgi, lielāku teātri nebiju redzējusi.. Visu mēnesi viņai neinteresēja, vai maz bērns ir piedzimis, un tagad pēkšņi vairs neuztraucās, kā runās ar mazbērnu. Man, kā mātei, metas zosāda, iedomājoties, cik daudz negatīvisma esam saņēmuši no viņas puses par mazulīti. Un tā viņi brīnās, kāpēc man negribas pat viņiem sveiki teikt.

Nāca drauga dzimšanas diena, viņi atkal atsūtīja paciņu. Un dabūjām dzirdēt vecos pārmetumus, ka neesam Ziemassvētku paku aizsūtījuši. Viņi redz par pēdējo naudiņu viņam atsūtīja, jo viņi viņu mīlot, bet viņs nevar atsītīt.  Paku beidzot nosūtījam, bija viņi beidzot priecīgi, bet nu nevajadzēja jau sūtīt, mums jau pašiem naudiņu vajagot. Nevienā vēstulē, ko saņēmām, viņa nebija pieminējusi, lai nesūta, tikai pārmetumus, ka neesam aizsūtījuši.

Tad pienāca brīdis arī izstāstīt par māsas nedarbiem, bet tā kā māsa ir blakus mammai, ir piestāstījusi pilnu galvu asarām acīs, ka neko jau sliktu nav darījusi, ka es esot tā ļaunā. Un māte tic. Un man gandrīz vai jāatvainojas. Un ja arī kas noticis, esot jāaizmirst. Pateicām arī, kāpēc es izvairos no viņiem - viņa tādu neko nav rakstījusi. Pati vēl atceros, kā 3 reizes pārlasīju to vēstuli, neticēdama savām acīm. Un tas viss esot viens liels pārpratums. Un man tas esot jāaizmirst. Un, ja kas esot arī teikts, tas esot bijis kā joks. Tad kāpēc es neko smieklīgu tur neredzēju?

Tagad visu laiku nāk vēstules, ka māsa visu laiku raud, kā brālis pret viņu tā. Vai tad mēs nevaram to aizmirst, ka nekas jau nebija noticis. Māsa brauks drīz atkal uz UK (šoreiz gan pie citiem draugiem, un uz ilgāku laiku), būšot taču jāsatiekas. Bet es viņai ne tuvumā negribu savu bērnu rādīt. Es nezinu, ko vairs šajā situācijā, lai daru. Katru reizi izlasot viņas vēstuli, es palieku stresaina, bet, ja nezinātu, ko viņa raksta, arī stresotu, ko tad atkal viņas man aiz muguras runā.

Es nevaru to tā vienkārši aizmirst, tas nodarījums bija pārāk liels. Un viņa nesaprot vai negrib saprast, ka pašas ir šādu attieksmi no manas puses panākušas. Bet viņām liekas, ka neko sliktu nav izdarījušas. Māte tā arī uzraksta - mēs neko sliktu neesam teikušas, viņas nesaprotot, par ko es esmu dusmīga. Kad pateicu, ka viņiem interesē tikai nauda, viņi bija pilnīgi šokā. Viņas ne vienu reizīti nav pat mēģinājušas atvainoties.

Tas laikam arī viss, ja arī kāds izlasīja, tad ceru, ka padalīsieties ar kādu padomu, ko man iesākt. Pati vairs netieku galā, kļūstu kašķīga, līdz ar to sāku kašķēties ar draugu, bet zinu, ka arī viņam ir sāpīgi, ka ģimene pret viņu šādi izturas. Gribas dzirdēt viedokli no malas...».

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv