Edgars Brancis: Koziols hokejam deva visu, viņam nekā nebija žēl Intervija

Apollo
9 komentāri

«Viens karjeras posms ir noslēdzies,» tā par pavadīto laiku «Liepājas metalurgs» komandā saka Latvijas hokejists Edgars Brancis. Edgars klubā pavadījis trīs sezonas un var teikt, ka bijis viens no tiem, kurš pārstāvējis nu jau bankrotējušo, bet Eiropā labi zināmo Latvijas komandu. Iegājis vēsturē, apmērām tā var teikt par uzbrucēju. Ar spēlētāju kopā atskatījāmies uz pavadīto laiku vēja pilsētā, pārrunājot arī senākus notikumus.

Edgars Brancis: Koziols hokejam deva visu, viņam nekā nebija žēl

Foto: M.Lācis/Apollo

- Izskatās, ka tavs pēdējais klubs «Liepājas metalurgs» ir bankrotējis.

- Tā ir. Mēs jau to zinājām pēc jaunā gada, kad klīda baumas par to, ka klubam nav naudas. Runāja, ka aizkavēsies algas. Bijām gatavi tam, ka komanda nākamajā sezonā nebūs un pieļāvām iespēju, ka algu par pēdējiem mēnešiem arī nesaņemsim. Kā par brīnumu, visu algu izmaksāja, bet, protams, ar aizkavēšanos, savukārt prēmijas neizmaksāja. Jāatzīst, ka šajā situācijā bijām priecīgi, ka saņemsim vismaz algu.

- Droši vien sezonas otra puse no emocionālā viedokļa tika aizvadīta ar nedaudz citādākām sajūtām. Apziņa, ka klubs jūk ārā entuziasmu un cīņassparu spēlētājos nekādi neveicina.

- Protams. Arī kluba galvenais treneris Voroņins februāra vidū bija atradis jaunu komandu nākamajai sezonai («Gomeļ» – M.L.) un viņam play-off izcīņā jau bija vienalga, komanda uzvar vai zaudē. To varēja just, ka, piemērām, pie rezultāta 1:2 mēs pat vārtsargu mača laikā neņēmām nost. Bija skaidrs, ka visi saņems naudu un aizbrauks prom.

- Pa šiem trīs gadiem, kurus pavadīji Liepājā, juti, ka klubam var pienākt gals? Bija kaut kādi mājieni no kluba vadības puses, ka šī var būt pēdējā sezona profesionālajam hokejam pilsētā?

- Godīgi teikšu – nē. Kad atbraucu uz Liepāju, biju pārsteigts, jo man kā hokejistam viss nepieciešamais bija nodrošināts. Dzīvošana, ēšana, ekipējums – viss bija. Principā tādus apstakļus varētu vēlēties katrā vietā, kur spēlē hokeju. Līdz šī gada janvārim nekas neliecināja, ka klubs jūk ārā. Bija mērķi kā, piemēram, iekļūt play-off un piedalīties Kontinentālajā kausā. Uz KK līdzi devās arī kluba vadība. Kā jau teicu, nekas neliecināja, ka galarezultāts būs šāds. Tāda ir dzīve un tāds ir sports.

- Sezonas izskaņā bija runu, ka «Liepājas metalurgs» tomēr  centīsies profesionālo komandu saglabāt?

- Nē. Mums katra sezona sākās ar to, ka atnāca kluba prezidents [Sergejs Zaharjins - M.L.] un pateica mērķus. Paraudāja par to, cik slikti iet rūpnīcai un ar to saruna arī beidzās. Sezonas laikā viņš varbūt tikai vienu reizi ienāca ģērbtuvē, principā pēc pirmās un vienīgās sapulces sezonas sākumā tikšanās ar viņu nebija. Pēc šīs sezonas atnāca prezidenta sekretāre un pateica: «Viss, algas jūs saņemsiet, tikai nedaudz jāpagaida.» Sapulce ilga piecas minūtes, bet uzskatu, ka vajadzēja atbraukt prezidentam, nevis sūtīt savu sekretāri.

- Edgar, tev ir škrobe, ka komanda izjuka? Tu tomēr trīs sezonas tur pavadīji.

- Protams, ka ir. Ja netiki spēlēt Eiropā, zināji, ka ir iespēja nokļūt Liepājā. Man ar Mihailu Vasiļonoku saglabājušās labas attiecības un zināju, ja nekur netikšu, būs tomēr vieta, kur uzspēlēt. Škrobe ir.

- Cik zināms, nākamsezon hokejs Liepājā būs, Latvijas čempionātā klubs startēs, bet diez vai tas būs mums labi zināmais «Liepājas metalurgs».

- Jā. Esmu dzirdējis, ka mazie hokejisti turpinās trenēties un Latvijas virslīgā komanda spēlēs, bet pieļauju, ka tajā būs 16-17 gadus veci hokejisti.

- Kas tev vislabāk no Liepājas palicis atmiņā?

- Laikam jau komandas kodols, jo viens par visiem, visi par vienu. Pēc mačiem gājām kopā pusdienās vai kaut kur pasēdēt, kolektīvs bija draudzīgs. Uzspēlējām boulingu, nebija tādu reižu, kad kāds neierastos. Kodols tiešām bija ļoti labs.

- Pa šiem trīs gadiem tev kādreiz aizkavējās algas izmaksa?

- Liepājā nekad nebija aizķeršanās ar algām. Bija pat reizes, kad naudu izmaksājā dažas dienas agrāk un tas mani pārsteidza. Bieži, kad kaut kur dodies, ir problēmas ar atalgojumu, bet Liepājā nevienu reizi trīs gadu laikā neaizkavējas algas. Protams, izņēmums ir šis gads, kad sezonas otrā pusē komanda gāja uz bankrotu. Arī prēmijas maksāja laikā un varēji rēķināties ar to, ka konkrētajā datumā viss tiks samaksāts.

- Vai visi hokejisti, kuri spēlēja pēdējā sezonā, atstās Liepāju? Kāda tev ir pieejama informācija?

- Domāju, ka praktiski visi, noteikti vairāk kā puse, paliks varbūt tie, kas dzīvo Liepājā. Nav izslēgts, ka kāds beigs spēlēt vai turpinās amatieru līmenī, taču no 25 spēlētājiem aptuveni 20 meklē klubus. Hokejs ir sirdī, beigt spēlēt nevienam negribas.

- Kurā virzienā pats skaties?

- Jāsaka, ka laikam jebkurā, svarīgi spēlēt labā līmenī. Tas varētu būt jebkur Eiropā, neatteiktos aizbraukt uz Krievijas augstāko līgu un tur pierādīt sevi. Vēlētos izmēģināt spēkus kā leģionārs, līdz šim man tāda loma nav bijusi, kad esi viesspēlētājs un uz taviem pleciem gulstas atbildība. Tas būtu kaut kas jauns.

- Pēdējās sezonās bija iespēja nokļūt ārzemēs?

- Kad beidzās sezona, katru gadu Vasiļonoks nāca klāt un piedāvāja pagarināt līgumu. Mani viss klubā apmierināja, ka es nemaz neizskatīju iespēju doties prom.  Liepāja ir divu stundu braucienā no mājām, nekur tālu nebija jābrauc. Liepājā varēju nopelnīt tik, cik saņemtu kādā citā līgā Eiropā.

- «Metalurgs» izjukšana atstājusi iespaidu uz visu Latvijas hokeju. Klubs tomēr bija ar savu vēsturi, piramīdu, un nevar noliegt, arī atpazīstamu vārdu.

Viennozīmīgi. Mēs bijām «Dinamo» fārmklubs un mūsu virzienā arī skatījās. Tagad nav zināms, kas veidos «Dinamo» fārmklubu. Visi, kuri ieradās no Rīgas, nekad nesūdzējās par komandu, ar situāciju bija apmierināti. Arī skatītāji zaudēs. Kad pilsētā ieradās Indrašis, Ankipāns, vai, piemēram, Jēkabs Rēdlihs, līdzjutēji uz mačiem atnāca trīs reizes vairāk nekā ierasts.

- Tev daudz sanācis pabraukāt pa Baltkrieviju. Kas notiek viņu hokejā? Treknie gadi viņiem beigušies, nauda ir tikai dažiem klubiem.

- Domāju, ka līmenis tur ir nokrities, ja salīdzinām ar to laiku, kad spēlēja «Rīga 2000», ASK/Ogre un «Liepājas metalurgs». Baltkrievijā nauda ir četrām komandām – Minskas «Junostj», Žlobinas «Metallurg», «Gomeļ» un Soļigorskas «Šahtjor». Pārējās komandas ir nabadzīgākas. Pirms diviem gadiem pie mums atbrauca «Brest» hokejisti un mača laikā hokejistiem nebija rezerves nūju. Kad spēlētājs nāca no ledus nost, viņš savu nūju deva partnerim. Jāatzīst, ka Baltkrievijā nekas nav mainījies, pilnīgi nekas. Varbūt Žlobinā un citās TOP komandās ir modernākas ģērbtuves, bet pārējās komandās viss palicis tāpat, kā pirms padsmit gadiem.

- Ar «Rīga 2000» čaļiem uzturi kontaktus?

- Jā, pārsvarā ar visiem, piemēram Ģirtu Ankipānu, Ronaldu Ozoliņu, tāpat ar sava vecuma spēlētājiem Renāru Undeli un Gunti Galviņu. Kopā aizejam kaut kur atpūsties vai uzspēlējam futbolu.

- Tie bija labi laiki...

- «Rīga 2000» laiks bija viens no labākajiem manā karjerā. Pirmkārt, klubā bija labākais prezidents Viesturs Koziols, labāku neesmu redzējis un sastapis. Viņš deva visu, viņam nekā nebija žēl. Viņš bija «iekšā» hokejā, nāca uz katru spēli, sekoja līdz, ja uzvarējām, apsolīja, piemēram, ballīti uzsaukt un izdarīja to. Labāku prezidentu neviena komanda nevarētu vēlēties. Žēl, ka pēc pirmā «Dinamo» gada viņš aizgāja un nav vairs hokeja apritē.

- Pēc «Rīga 2000» tu devies uz ASV.

- Jā, toreiz vēl bija IHL, kas tagad apvienojies ar CHL. Viegli negāja, nomainījās treneris un uz komandu atnāca jauns, kurš līdzi paņēma savus spēlētājus. Pateica «paldies». Pēc tam kaut ko meklēju, bet sazvanīju Vasiļonoku, viņš aicināja uz Liepāju. Puišus pazinu un jau ar pirmo lidmašīnu devos mājās.

- Izlases grāmata laikam plauktā ar putekļiem stāv...

- Pēdējo reizi izlases rindās biju 2008. gadā uz «Challenge» turnīriem, bet pirms PČ Halifaksā mani un Sergeju Pečuru atsijāja kā divus pēdējos kandidātus. Toreiz domāju, ka varbūt paveiksies un uzspēlēšu izlasē, bet kaut kas pietrūka. Ja spēlēsi labi, tad uzaicinājumu saņemsi. Protams, treneris skatās, kurus klubus hokejisti pārstāv, bet svarīgākais ir labi aizvadīt sezonu, tad jau uzaicinājums sekos.

- Pēdējais gads Liepājā tev laikam vislabākais karjerā, vismaz no statistikas viedokļa.

- Skaitļu izteiksmē jā, bet uzskatu, ka pats labākais gads bija, kad «Rīga 2000» trenēja Normunds Sējējs. Viņš man uzticejās, ar Ankipānu spēlējām vienā maiņā un katrā spēlē metām iekšā divus, trīs golus. Toreiz Znaroks mani ievēroja un aicināja uz turnīriem. Pēc tam palaidos, varēju spēlēt labāk. 

P. S. Edgara izvēle - «Nickelback» - When we stand together

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

23.11.2017
Ienākt apollo.lv