Edgars Dīķis - kapteinis, kurš labprāt uzdzied Intervija

Apollo
12 komentāri

Aizvadītajā sezonā HK «Rīga» komandā no Jaunatnes hokeja līgas (MHL) pirmās sezonas bija atlikuši tikai daži spēlētāji - viens no viņiem bija komandas kapteinis Edgars Dīķis. 21 gadu vecais aizsargs šajā sezonā nesagaidīja izsaukumu uz Rīgas «Dinamo», bet nav atmetis cerību spēlēt KHL. «Šī man būs liktenīgā vasara - vai nu sāc spēlēt hokeju pa īstam vai nē,» norāda Edgars. «Jāstrādā. Tāpat nekas no debesīm nenokritīs.»

Edgars Dīķis

Foto: Ieva Čīka/LETA

- MHL play-off spēlēs trešo gadu pēc kārtas tikāties ar Mitišču «Atlanti» komandu, taču šajā sezonā cerību uzvarēt bija vismazāk - trīs mači zaudēti ar identisku rezultātu 1:7. Vai šosezon «Atlanti» līderi bija sasnieguši īsto vecumu?  
- Tā varētu teikt. Vienīgi pirmajā gadā viņiem bija pirmā maiņa (Jašins, Lazarevs un Černovs), kas toreiz mūs «apraka». Bet tagad pārējie principā bija visi tie paši spēlētāji. Galu galā šajā sezonā no viņiem pieci vai seši hokejisti tika pie iespējas spēlēt arī KHL play-off. Neteiktu, ka viņiem bija laba aizsardzība, taču uzbrukums bija patiešām jaudīgs. Godīgi sakot, jau gaidīju, ka pretī būs laba komanda. Bijām spēlējuši pret viņiem regulārajā čempionātā un pat uzvarējuši. Taču play-off pretī bija pavisam cita komanda, pat nebiju gaidījis tik spēcīgu pretinieku.

- Ar kādām domām brauci uz pirmajām divām spēlēm Mitiščos?
- Protams, mēs apzinājāmies, ka regulārajā sezonā viņi konferencē bija pirmie, bet mēs - astotie, taču nolemtības sajūtas nebija. Bet sanāca, kā sanāca.

- Pagājušajā sezonā play-off pret «atlantiem» bijāt vadībā pat ar 5:1, bet uzvaru nosargāt neizdevās...
- Tajā mačā nepiedalījos, jo jau sērijas pirmajā spēlē es, Māris Bičevskis un Ņikita Jepalovs dabūjām traumas. Vēroju maču no tribīnēm. Pēc diviem periodiem rezultāts bija 5:1 un pretiniekiem vispār nebija nekādu variantu, turpretī mums sanāca pilnīgi viss. Pēc trešajiem ielaistajiem vārtiem sajutu, ka nebūs labi. Krievi parādīja raksturu, viņiem bija vienalga, kāds ir rezultāts, viņi turpināja spēlēt. MHL Izaicinājuma kausā sanāca parunāt ar Aļošinu un Sošņikovu, atcerējāmies šo maču un vaicāju, ko esat runājuši ģērbtuvēs pirms trešā perioda? Izrādījās, ka treneris pirms pēdējās trešdaļas ienācis ģērbtuvē un teicis, ka te viss esot skaidrs, galvenais neielaist vairāk ripas. Bet viņi iznāca laukumā, iemeta vienu, otru ripu un sāka just, ka spēle vēl nav galā. Viņi atzina, ka paši netic, ka toreiz izglāba maču.

- Ar ko šī sezona HK «Rīga» komandai bija atšķirīga? Vai galvenā atšķirība bija ievērojamās izmaiņas sastāvā?
- Jā, sastāvs nomainījās pamatīgi, jo komandā bija ļoti daudz 1991. gadā dzimušo spēlētāju, kuriem bija limits. Tika paņemti jaunie spēlētāji no «Juniora» un citām komandām. Bija grūti uzreiz izveidot komandu, kas var uzvarēt, taču treneris [Leonīds Tambijevs] ieguldīja ļoti labu darbu un palēnām sākām iespēlēties. Kurš gan sezonas sākumā varēja iedomāties, ka vispār tiksim play-off? Paši vēl nesen runājām, ka pirmo uzvaru pamatlaikā izcīnījām tikai desmitajā spēlē. Taču saspēlējāmies, daži čaļi guva pieredzi pasaules U-20 čempionātā un pēc Jaunā gada spēle aizgāja. Bijām pavisam cita komanda un sajutām, ka varam. 

- Komandā no 1991. gadā dzimušajiem bija tikai tu, Miks Lipsbergs un Juris Upītis. Vai juties kā «vecis» starp jaunajiem, no kuriem daudziem pat nebija MHL pieredzes?
- Es jau vēl neesmu baigais padomdevējs. (Smejas) Bet nu MHL pieredze man bija un treneri mani ielika par kapteini. Viņi teica, ko vēlas no manis - lai ik pa laikam sapurinu komandu. Dažreiz kaut ko centos izdarīt, bet pats jau arī vēl neko neesmu sasniedzis. Manuprāt, kapteiņa loma ir nenormāli liela atbildība. Savā ziņā varbūt pat ir jākontrolē pārējie spēlētāji.

- Atbildība par visu komandu? Ja kāds aiz stūra uzsmēķēs, tad...
- Protams, tad viņš pats būs vainīgs, tomēr arī tam man ir jāseko līdzi. Treneris nevar visam izsekot līdzi, tādēļ man viņam jāpalīdz. Piemēram, viesnīcā pateikt čaļiem, ka «šovakar ilgi nesēžam pie datoriem, jo rīt ir svarīga spēle, tādēļ ejam laikus gulēt».

- Tevi klausa?
- Klausa. Atbildība ir liela, bet tā ir arī noderīga pieredze. Sākumā varbūt pat par daudz domāju par kapteiņa funkcijām un aizmirsu par savu spēli, bet beigās jau pieradu un patika.

- Bet nevari taču būs stukačs. Kur ir tā robeža, cik draudzīgs vari būt ar treneri?
- Spēlētājs vispār nevar īpaši draudzēties ar treneri, lai gan kapteinis trenerim ir tuvākais no spēlētājiem. Viņš var mani pasaukt un izrunāt dažādas lietas, kas ir mazāk saistītas ar hokeju.

- Pirms dažām nedēļām «Inbox.lv» hallē Piņķos redzēju tevi ar kuplu bārdu, lai gan play-off pat vēl nebija sācies. Vai biji zaudējis kādas derības?
- Neatceros, kad sāku audzēt, bet laikam kādu laiku jau nebiju skuvies un pēc Jaunā gada mums bija uzvaru sērija. Treneri un čaļi izdomāja - kamēr netiksim play-off, tikmēr neskūšos. Bet nu bija jau par traku, man vēl tagad ir bildes telefonā. (Smejas) Kad braucu uz Izaicinājuma kausu, mamma saķēra galvu un lūdza, lai vismaz aizeju uz frizētavu un sakopju bārdu, jo tā neauga vienmērīgi un izskatījos pēc čukčas. [Elvijs] Biezais un [Māris] Bičevskis jau satiekoties teica, ka izskatos pēc meža veča. Bet vispār man patika, jo īpaši, tādēļ, ka bija ziema. Tagad, kad noskuvu bārdu un devos laukā, uzreiz jutu, ka salst seja. (Smejas)

- Salīdzinot tevi ar citiem jaunajiem hokejistiem, jo īpaši, tad, kad tev bija bārda, izskatījies pēc mākslinieka, kurš aizmirsis mājās ģitāru.
- Man patīk dziedāt, taču balss ir jāattīsta. Kaut ko uzdziedāt varu, galīgi šķībi neskan. 2. klasē mani pat aicināja uz Rīgas kori, taču atbildēju, ka izvēlos hokeju. Neteikšu, ka, ja nebūtu izvēlējies hokeju, tad kļūtu par dziedātāju. Nav tā, ka mājās visu laiku dziedu. (Smejas) Taču ar mūziku esmu uz tu, jo mana draudzene ir Katrīne Drozdoviča (viena no dziedošajām dvīnēm). 

- Esi viņas kritiķis?
- Nē, vairāk atbalstītājs. (Smejas) Viņa jau prasa manu viedokli, taču nevaru būt objektīvs. Man jau īstenībā arī patīk, taču, kad to pasaku, tad man pārmet, ka neesmu objektīvs. (Smejas) Pats tagad klausos visādu mūziku, lai gan agrāk biju aizrāvies ar hiphopu. Ņemot vērā, ka draudzene ir mūziķe, viņa neklausās visu pēc kārtas, vairāk izvēloties, piemēram, klasiku. Arī es pēdējā laikā varu klausīties gan Eminemu, gan Frenku Sinatru un «The Beatles». Varu arī norepot, taču principā esmu kautrīgs un publiski nedziedu. (Smejas)

- Vienu gadu esi pavadījis arī Zviedrijā. Kāpēc toreiz nolēmi pamest Latviju?
- Tolaik vēl nebija MHL čempionāta, bet «Dinamo Juniors» spēlēja Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Tolaik izdomāju, ka labāk būs aizbraukt uz Zviedriju. Negribētu teikt, ka bija ļoti slikti. Jā, līmenis Zviedrijas mērogam nebija tas augstākais, taču tas gads deva pieredzi. Braucu uz pieaugušo komandu, kas spēlēja 1. divīzijā (trešā spēcīgākā valsts līga). Atbraucu, viss bija kārtībā un parakstīju līgumu, bet mani uzreiz nosūtīja uz junioru komandu, kur nospēlēju visu sezonu. Zviedri jau nekad acīs nepateiks. Visu laiku staigā apkārt un slavē, un pašam šķiet, ka tūlīt jau būs, taču nekā. (Smejas)
Galvenais ieguvums bija pieredze, jo gadu nodzīvoju viens pats dzīvoklī, kuru iedeva klubs. Man bija tikai 17 gadi. Beigās iemācījos arī zviedru valodu. Arī hokejs, treniņi, mentalitāte un attieksme pret hokeju bija citādāka nekā šeit. Man patika. Vai gribētu spēlēt Zviedrijā? Jā, kāpēc ne? Taču visvairāk gribētos spēlēt Rīgas «Dinamo». 

- Tiešām?
- Jā. Vari dzīvot un spēlēt mājās, savu līdzjutēju un draugu priekšā.

- Pēdējo gadu MHL esi aizvadījis. Kas tālāk?
- Es ceru, ka mani uzaicinās uz «Dinamo» treniņnometni, bet tālākais jau ir atkarīgs no manis, kā spēšu sevi parādīt. Varētu teikt, ka šī man būs liktenīgā vasara - vai nu sāc spēlēt hokeju pa īstam vai nē. Ja mani uzaicinās, tad nometnē ieradīšos labā kondīcijā. 

P.S. Seko līdzi «Apollo» sporta ziņām arī sociālajā tīklā «Twitter» -

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

24.11.2017
Ienākt apollo.lv