Edgars Šneps — «pirmais cilvēks» Latvijas sportā

Apollo
0 komentāru

Pirms nepilna mēneša Latvijas sporta varas hierarhija ieguva jaunu augstāko virsotni — Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā tika izveidots valsts sekretāra vietnieka sporta jautājumos amats. Konkursa kārtībā par pirmo jaunā kabineta saimnieku izraudzīts līdzšinējais nacionālās basketbola izlases direktors Edgars Šneps, kuru līdz ar to nu jau pāris nedēļu varam dēvēt par «pirmo cilvēku» Latvijas sportā.

Lai uzzinātu viņa motivāciju un ieceres, pametot iemīļoto sporta veidu un uzņemoties jaunos pienākumus daudz plašākā mērogā, aicinājām Šnepu uz plašāku sarunu. Reizes trīs to pārtrauca kārtējais mobilā telefona zvans — te nākas risināt velokluba «Marss» problēmas, te jāatgriežas pie it kā jau atstātajiem darbiem, organizējot basketbola izlases nokļūšanu turnīrā Itālijā…

Edgars nenoliedz, ka joprojām atrodas tādā kā pārejas posmā, pagaidām vēl tikai taustoties un apgūstot jaunos medību laukus, taču izaicinājumu izskatās pieņēmis ar entuziasmu. «Bet varbūt man vienkārši pagaidām nav bijis pirmais īstais aplauziens,» atjoko «ministrs».

— Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos. Pietiekami garš nosaukums, lai būtu grūtības satilpināt uz vizītkartes, taču ko tas patiesībā ietver un kādi ir tavi jaunie pienākumi?

— Vajadzēja paņemt līdzi ierēdņa darba aprakstu — tad būtu vienkāršāk… Jaunais valsts pārvaldes likums nosaka, ka jebkādas politikas īstenošana jānodala no politikas realizācijas. Agrāk bija tikai Sporta pārvalde, toties tagad sporta politikas izstrāde notiek ministrijā, bet pārvaldes uzdevums ir tās realizācija: procesā piedalās visi, taču lēmējvara un izpildvara ir nodalītas. Tā kā ir daudz valstisko un nevalstisko organizāciju, bija aktuāls jautājums par to darba koordinēšanu. Pamatā apmēram tā.

— Pēc pašreizējās hierarhijas, sanāk, ka esi kļuvis par Latvijas sporta pirmo cilvēku.

— Valstiskajā sektorā — tā sanāk. Pēc padotības man jāziņo tikai diviem cilvēkiem — ministrei un valsts sekretāram.

— Tautas valodā tevi pašu jau sāk dēvēt par ministru…

— Tas ir jautājums tikai par amata nosaukumu. Dažās valstīs valsts sporta augstākās amatpersonas patiešām ir ministri, bet pie mums esmu valsts sekretāra vietnieks sporta jautājumos. Piemēram, Lietuvā ir Sporta departaments, tiešām spēcīgs valstiskais sektors, kur strādā ļoti daudz cilvēku. Tur tā ir visas valsts ideoloģija. Tajā pašā laikā Igaunijā visu nosaka Olimpiskā komiteja. Mēs esam kaut kur pa vidu. Laika gaitā arī pie mums Olimpiskā komiteja kļuvusi ļoti spēcīga, un, pateicoties tieši viņai daudz kas arī noticis. Par to, kādai būtu jābūt pareizākajai struktūrai, varētu strīdēties — leišiem šķiet tā, igauņiem — tā, bet citiem — vēl kaut kā citādāk. Taču skaidrs: ja ir vienota valsts politika, LOK ir nozīmīga tās sastāvdaļa — nevalstiskais sektors, olimpiskā kustība. Iespējams, šo gadu gaitā viņi pārņēmuši kaut kādas funkcijas, kas viņiem nebūtu vajadzīgas. Mans mērķis nav tagad atnākt, kādam kaut ko atņemt un pārdalīt — uzskatu, ka svarīgākais, lai būtu kaut kāda vienota virzība. Skatīsimies kā to labāk panākt.

— Taču ar kaut kādu savu funktieri tu uz šo vietu nāci.

— Funktieris bija tieši tāds pats kā savulaik, uzņemoties darbu pie izlases: es redzēju, ka var pieķerties un kaut ko izdarīt. Ja ir tāda iespēja, labāk to izmantot, nevis turpināt gausties, ka neviens neko nedara. Vēl strādājot Basketbola savienībā, savās lietās spriedām: lūk, varētu izdomāt sportistiem kaut kādas citādākas nodokļu atlaides. Nav noslēpums, ka valsts zaudē daudz naudas, jo sportisti nekad nesamaksās visus nodokļus. Varētu virzīt šo jautājumu, bet kā to izdarīt? Vienmēr atduras tur un tur. Šī bija iespēja pašam mēģināt ietekmēt šos procesus — nesūdzēties, bet iet un darīt.

— Tagad savukārt citi nāks pie tevis un teiks, ko vajadzētu izdarīt.

— Jau nāk! Ir tādi, kas atnākuši pie manis, arī tādi, pie kuriem esmu bijis pats, — pamazām process iekustas. Reāli strādāju tikai nedēļu, tādēļ pagaidām par konkrētiem rezultātiem runāt pāragri, taču skaidrs, pirmie «karstie» projekti jau ir dienas kārtībā — kā sporta likums, «Daugavas» stadions, Mežaparka sporta bāze. Katrā ziņā, ir lietas, kas pagaidām nedod iespēju aptvert globālo ainu. Taču vienojāmies, ka no 14. jūnija darbību sāks tāda kā sporta koordinācijas padome — savāksies astoņi, desmit cilvēki, kuru pārziņā reāli notiek viss darbs. Lai nenotiktu tāda nodalīta darbošanās pa stūriem un mēs cilvēciskā valodā izrunātu, kas kuram aktuālākais. Skaidrs, ka visām idejām valstij naudas nepietiek, taču izrunāt visu vajag. Piemēram, ir vesela organizācija, kas būtu jāreorganizē, un izstrādāts plāns, kā tas darāms. Ja, aptaujājot visus šos sektorus, noskaidrojas, kas astoņi šādu plānu atbalsta, bet atlikušie divi domā, ka tas ir slikti, tad, «veči», atvainojiet — mazāk sāpīgais risinājums ir šo lēmumu pieņemt, kopēji vienojoties, kā to izdarīt. Nevis es sēžu savā kabinetā, parunāju ar vienu, pieņemu lēmumu, un tad nākas secināt, ka visi pārējie ar to nav mierā.

— Vai šādas funkcijas jau nepilda Nacionālā sporta padome?

— Tai ir vairāk konsultatīvas funkcijas. Jā, padomē ietilpst LOK, Sporta pārvaldes un ministriju pārstāvji — vesela virkne ne tik tieši iesaistītu cilvēku. Tur nav to īsto darītāju, kas patiesībā zina un jūt to «drēbi». Ja runājam, piemēram, par Nacionālās sporta skolas reorganizāciju vai likvidāciju, jāskatās, kuri būs tie četri, pieci sektori, kas tajā konkrēti būs iesaistīti. Teiksim, ir tāda Sporta skolu direktoru padome. Šie cilvēki regulāri sanāk kopā, viņi vislabāk pārzina, kādas problēmas ir aktuālākās bērniem, un viņiem ir kaut kāds vienots skatījums uz situāciju. Līdz ar to viņu pārstāvim būtu jāsēž pie vienotā galda un jāpauž šis savs skatījums un viedoklis.

— Kas ietilps šajā koordinācijas padomē?

— Tā nebūs kaut kāda jauna, oficiāla organizācija — vienkārši konsultatīva domubiedru sanākšana. Dalībnieki? LOK, Olimpiskā vienība, Sporta pārvalde, Sporta federāciju padome, Sporta skolu direktoru padome, Izglītības ministrijas Sporta politikas departaments, Pašvaldību savienība, LSPA, un es būtu priecīgs, ja būtu pārstāvēta arī konkrēti Rīgas dome. Neskatoties uz to, ka pašvaldības būs pārstāvētas ar vienotu viedokli, Rīga tomēr ir pilsēta ar divām piektdaļām valsts iedzīvotāju un tādu sporta budžetu, ka mute paliek vaļā. Protams, ja kādā konkrētā jautājumā būs iesaistītas arī vēl kādas intereses, mēģināsim uzzināt arī šo viedokli — lai beigās nesanāktu tā, ka pieņemts lēmums, visām iesaistītajām pusēm nepajautājot. Aktualitāšu ir patiešām ļoti daudz.

— Kaut kam jau esi paspējis pieķerties?

— Esmu paspējis detalizēti iepazīties ar sporta likuma izmaiņu projektu, kas it kā jau bija atdots izskatīšanai, taču patiesībā vēl prasa diezgan daudz darba. Otra lieta — esmu «ielēcis iekšā» «Daugavas» stadiona situācijā, kas man bija pamatīgs pārsteigums. 1929. gadā celtam un pēdējoreiz kaut kad piecdesmitajos renovētam, šajos jau 15 neatkarības gados vēl joprojām nav bijis nekādas koncepcijas, kā tam būtu jāattīstās. Patiesībā lietas nāk virsū viena pēc otras. Uzreiz pēc šīs intervijas braukšu uz mūsu bokseru Meku — «Darba rezervju» sporta namu. Viņiem ir ideja, ko ar to darīt saistībā ar gaidāmo pasaules hokeja čempionātu. Ja renovēt, tad par kādu naudu, ja likvidēt, tad kur likt visas grupas. «Tekoši» risināmo jautājumu ir ļoti daudz. Apzinu tos, lieku klāt kaut kādas savas idejas un paralēli cenšos, lai līdz pirmajai koordinācijas padomes sanākšanai būtu skaidras arī tās lietas, kurām būtu jāpieķeras un jāsāk virzīt plašākā mērogā.

— Sanāk pārsvarā saimnieciski, ekonomiski, politiski risinājumi — principā attālināti no sportistu vides.

— Kāpēc attālināti? Tie ietekmē visu šo nozari! Teiksim, konkrēts jautājums: vai valsts var finansēt privātās sporta skolas? Es uzskatu, ka var, ja vien tās pilda to pašu licencēto programmu. Turklāt zināms, ka privātās struktūras vienmēr būs ekonomiski aktīvākas, uz rezultātu vairāk tendētas.

— Taču saskare tev būs nevis ar sportistiem, bet ar sporta dzīves organizētājiem. Līdz šim varēji izvēlēties, kādā formā spēlēs Štelmahers vai kādā viesnīcā apmetīsies Helmanis, turpretī tagad tev būs pavisam cita līmeņa rūpes.

— Tādā ziņā, protams, tā patiešām būs. Žēl? Protams, ka ir žēl — pie tam vēl riktīgi! Mans darbs Basketbola savienībā tomēr bija virzīts uz Eiropas čempionātu, bet tagad sanāk paiet malā vēl tā priekšvakarā. Tas nebija vienkāršs lēmums, un, pirms to pieņemt, ģimenē to pārrunājām. Izlases direktora darbā mans režīms bija brīvāks — ja vajadzēja, gāju un darīju darbus vēlāk vakaros, lai no rīta būtu brīvāks. Tagad šajā ziņā esmu ielikts ciešākos rāmjos, kaut gan arī tagad ir lietas, kuras darba laikā nevar paspēt sakārtot — tāpat jātiekas un jārisina astoņos vai deviņos vakarā. Neviens mani uz šo amatu nebīdīja. Tas ir mans lielākais pluss. Neesmu devis nekādus politiskos solījumus, pie kuriem tagad būtu piesiets un mocītos ar mandrāžu.

— Arī pats tu droši vien esi dzirdējis runas, ka esi «Jaunā laika» virzīts cilvēks.

— «Jaunais laiks» tikai tik daudz, ka Izglītības un zinātnes ministre nāk no šīs partijas. Kad aprunājos ministrijā, uzzināju, ka «Jaunā laika» sporta grupā es biju tikai kandidāts numur četri. Kā tad tas beigu beigās sanāca — nezinu. Esmu dzirdējis, ka es esot politiska kompromisa figūra. Lai tā būtu. Ja kādu politisko procesu vai shēmu ietvaros šo amatu likvidēs, es uzskatīšu, ka Latvijas sports ir zaudējis. Ar tādu domu arī strādāju. (Smejas.)

— Jau ieminējies, ka no basketbola izlases aizej Eiropas čempionāta priekšvakarā. Vai nesatrauc, ka kāds to uztvers kā bēgšanu no kuģa?

— Pašreizējā brīdī vēl nav gluži tā, ka viss jau izdarīts — fonogrammas jau ierakstītas un atliek tikai uzkāpt uz skatuves, noplātīt muti un saņemt ziedus. Tā varbūt nav, taču tajā pašā laikā lielākais darbs jau paveikts un daudz kas izmainījies uz labo pusi. Tagad atlicis tikai tehniskais process — sportistiem jātrenējas. Stadioni ir sagatavoti, barjeras saliktas — spēlētāju vietā tām lēkt pāri es nevaru. Domāju, viss būs kārtībā un par kaut kādu bēgšanu runāt, manuprāt, nav pilnīgi nekāda pamata.

— Raimonds Miglinieks tavā skatījumā jau sākotnēji bija pirmais kandidāts uz izlases direktora amatu, un tieši viņš to tagad pārņems no tevis.

— Raimondam bija laiks pārdomāt, ko īsti viņš vēlas un uz ko būtu spējīgs. Domāju, tobrīd viņš nedaudz nobijās no nezināmā, jo nevienam nebija īstas skaidrības, kas būtu jādara un kā tas varētu izdoties. Šobrīd lietas jau ir sakārtotas, un, otrkārt, — mēs ar viņu visu esam konkrēti izrunājuši. Kad Basketbola savienībā ierados es, man nācās saskarties ar visai lielu pretestību no esošo darbinieku puses — kā jau parasti, ienākot kam jaunam un mainoties ierastajai videi. Jāatzīst, ka mans darba lauks pārsniedza izlases mērogus un dažbrīd iejaucos tur, kur kādam varbūt šķita, ka man iejaukties nebija pamata. Tagad pretrunu vairs nav, un Raimondam strādāt būs vieglāk.

— Vai arī ministrijā līdz ar tavu ienākšanu gaidāma kāda kadru tīrīšana?

— Ministrijā tas notiek citādāk — ir ierēdņu rotācija, ko izjaukt var tikai kādas ārkārtas situācijas. Manā tiešā pakļautībā šobrīd ir trīs cilvēki. Pats patlaban tikai «apgūstu laukumu». Cenšos darboties pēc labākās sirdsapziņas. Visvairāk komunicējos ar valsts sekretāra vietas izpildītāju, stāstu savu redzējumu. Pašlaik manām idejām dota zaļā gaisma, kaut gan ieceres ne vienmēr sakrīt ar iespējām tās realizēt. Arī ienākot LBS, biju pārliecināts, ka tagad, lūk, reizi mēnesī rīkošu tikšanās, kur visi ieradīsies, būs video noskatīšanās utt. Taču, kad tas viss atduras pret budžeta iespējām, nākas samierināties, ka daudzas lietas pazūd. Un ministrijā tas ir vēl daudz smagāk. Mana pamatdoma ir nevis par katru cenu izdarīt kādas izmaiņas, bet saprast, kādai jāizskatās darba grupai, lai viss patiešām varētu iet uz priekšu un notikt — kam un kā jāstrādā, lai forši to visu koordinētu. Patlaban tikai sāku uz to virzīties. Domāju, atsevišķos jautājumos man pagaidām blakām pietrūkst spēcīgu cilvēku, piemēram, ja nepieciešams ministrijas jurists, rodas dilemma: sūtīt oficiālu vēstuli un rēķināties ar ļoti ilgu laiku vai mēģināt griezties pie viņiem tīri cilvēciski, taču pēc tam justies kā parādniekam.

— Ko nozīmē «zaļā gaisma»? Cik brīvas rokas tev būs kaut ko darīt, un cik daudz kāds tomēr varēs uzšaut pa pirkstiem?

— Droši vien, ka pa nagiem varēs uzšaut vienmēr — patlaban to vēl nezinu. Kā jau teicu: es eju un strādāju pēc savas labākās izpratnes, redzējuma un sirdsapziņas. Man nāk klāt cilvēki un prasa: «Eu, bet Sporta pārvaldi likvidēs?» Tad nākamie: «Es te dzirdēju, ka, tiklīdz mainīsies valdība, tā visu jūsu nodaļu momentā likvidēs!» Nu, ko es varu pateikt?… Tāda ir politika! Ja reiz tā būs, tad būs. Patlaban esmu šim darbam piekritis un cenšos to pildīt — pieņemot, ka vēl kādu laiku tur būšu un strādāšu.

— Vai ir kāda globāla lieta, kuru esi nopietni iecerējis un kuras dēļ nāci šajā amatā?

— Patiesībā pamatproblēma, kurai pakārtotas pārējās, manuprāt, ir viena: cilvēku prātos, sirdīs un ikdienā sports neieņem tik nozīmīgu vietu, kādu tam patiesībā vajadzētu ieņemt. Sports ir nenovērtēts, un tas attiecas ne tikai uz finansiālo jautājumu — arī ideoloģiski. Mēs labi redzam, kā prezidenta vēlēšanās sevi pozicionē tas pats Džordžs Bušs — ar beisbola nūju, ar amerikāņu futbola bumbu rokās. Tie ir simboli! Arī Krievija ir labs piemērs, kā strādā sportiskā ideoloģija. Bez sporta nav nevienas citas nozares, kas tik efektīvi darbotos gan kā veselību uzlabojošs, gan izglītojošs, gan integrācijas instruments, kas mūsu valstī būtu īpaši svarīgi. To cilvēkiem būtu jāpalīdz saprast, un tas maksimāli jācenšas stimulēt. Nu, nav sports Latvijā tik prestižs, kā tam vajadzētu būt!

— Kādēļ, tavuprāt, tā? Padomju laikos taču sports vienmēr kotējās ļoti augstu!

— Acīmredzot pārejas posmā un politiskajā evolūcijā (vai sauc to, kā gribi) tas ir kaut kur pazudis. Katrs spēks nācis ar savām prioritātēm, un sporta to vidū faktiski nav bijis. Kaut gan ir arī pozitīvi piemēri, kad atsevišķu jaunu sporta spēļu zāļu atvēršana sakrīt ar vēlēšanām… Mums jāstrādā, lai tas notiktu arvien vairāk un ne tikai četrgades ciklos — izmantojot, ka šādas vēlēšanās ir, tās jāstiprina un jācenšas panākt, ka tas darbojas regulāri.

— Cik liela plaisa patlaban pastāv starp galvaspilsētu un reģioniem?

— Starp citu, ir lietas, kas ir izdarītas reģionos, bet nav paveiktas šeit, Rīgā. Sporta pārvaldes mājas lapā ļoti labi redzams, kāds Latvijas rajonos ir vispārizglītojošo skolu nodrošinājums ar sporta zālēm un kādas šajā ziņā valda tendences. Rīgā ar visiem tās miljons iedzīvotājiem tādas lietas kā sporta zāļu pārklājuma kartes, kas ļautu objektīvāk saprast situāciju, nav. Piemēram, lūk, šajā pilsētas rajonā mums ir tāds iedzīvotāju blīvums, bet tajā — šāds. Šajā rajonā mums ir tik skolu, bet tajā — šitik. Līdz ar to mums vajadzīgas atbilstīgas sporta zāles tur un šeit. Tajā pašā laikā pārliecības ir krasi pretējas — no versijas, ka «mums centrā nav vispār kur sportot», līdz «te ir «Daugavas» sporta nams, te vefs, te Hanzas vidusskola, te Olimpiskais centrs, te vēl kaut kas»… Vieni saka, ka visi taču tusē centrā un tur arī visu vajag, bet tajā pašā laikā citi — ka skolas taču atrodas mikrorajonos, līdz ar to zāles nepieciešams celt tur. Tās visas ir spekulācijas, nevis pamatoti noformulētas lietas. Es varbūt attālinājos no jautājuma, taču tāda patlaban ir Rīgas situācija. Kaut gan — kā man šķiet, Rīgas domes Sporta un jaunatnes lietu komisijas vadītāja Baiba Brigmane pie lietu sakārtošanas ķērusies klāt nopietni un azartiski. Protams, kas attiecas uz sporta būvēm, Latvijas rajonos ir pašvaldības, kur jau gadus 25 nav uzcelts nekas jauns, un tas nav normāli, taču kopumā nekādas krasas diferenciācijas nav.

— Agri vai vēlu noteikti izskanēs pārmetumi, ka basketbola cilvēks šajā amatā — tas nozīmē, ka šim sporta veidam tagad būs nodrošināta biezākā maizes šķēle ar visu sviestu un desu. Kādas tad reāli ir tavas iespējas izvēlēties savus «mīluļus»?

— Manā amata aprakstā ir ierakstīts, ka dokumenti jāvīzē man — arī kas attiecas uz budžeta sadalījumu. Taču lai vai kā — pēdējā savu parakstu uzliek ministre, turklāt tas notiek saistībā ar Finanšu ministriju kopējos budžeta ietvaros. Tāpēc es domāju, ka manas iespējas nevajag pārspīlēt: nav tā, ka uz mana galda stāv naudas čupiņa, kuru es pēc saviem ieskatiem varu sadalīt pēc sejām. Pats jau smejos — es pats pašlaik spēlēju futbolu, florbolu un golfu. Tad šo triju sporta veidu federācijas gaidu ciemos — nu, tad, «veči», sākam strādāt!… Basketbolu neesmu spēlējis gadu [piektdien Šneps gan izgāja laukumā Olimpiskā sporta centra atklāšanas spēlē, turklāt uzvarēja arī trīspunktu konkursā. — SA]. Protams, pārmetumi var būt vienmēr, taču esmu sportists tikpat daudz, cik basketbolists.

— Vai vismaz aptuveni tu nojaut, kas notiek, piemēram, svarcelšanas vai mākslas vingrošanas saimniecībā? Vai viss būs jāsāk no nulles?

— Par Ščerbatihu esmu dzirdējis… (Smejas.) Ja nopietni, tad skaidrs, ka viens cilvēks nevar aptvert visu un būt kompetents jebkurā sfērā un jautājumā. Tieši tādēļ vēlos nostiprināt sadarbību ar jau uzskaitītajām organizācijām — Sporta pārvaldi, kur ir pieejama plaša informācija, Jaunatnes centru un citām. Protams, arī pašam jāizveido sava komanda un cilvēku loks, kuriem var pajautāt pietiekami kompetentu viedokli.

— Vai piederi pie tiem, kas uzskata, ka Latvijas sportā nepieciešams noteikt zināmas prioritātes?

— Esmu par to, ka prioritātēm Latvijas sportā būtu jābūt skaidrām. Tieši kā šim procesam jānotiek — patlaban atbildes man vēl nav. Piemēram, tāda organizācija kā Sporta federāciju padome, kas apvieno federācijas, — tai ir zināmas finanses, kuras tā pēc saviem kritērijiem var pārdalīt. Tas būtu nelielākā mērogā. Globālā mērogā — varu pateikt tikai savu personisko redzējumu. Es uzskatu, ka jebkurš sporta veids un sasniegums jāvērtē pēc tā, kādu iespaidu tas reāli atstāj uz auditoriju — uz tautas masām. Teiksim, Atēnu spēlēs mums bija četras sudraba medaļas. Lūdzu, visi kopā paskatāmies — cik jaunu bērnu sportam piesaistīja katra no tām? Un cik jaunu futbolistu radīja, teiksim, Māra Verpakovska gūtie vārti? Manuprāt, tas ļauj objektīvāk spriest, ko kas nozīmē. Protams, ir tāda lieta kā valsts prestižs un vēl dažādi argumenti, taču pamatā tomēr ir tas, kādu rezonansi tas atstāj uz mūsu sabiedrisko dzīvi. Ja hokejā tiekam uz olimpiskajām spēlēm un tāpēc nākamajā dienā ledus hallēs piesakās 500 vai tūkstotis jaunu slidotgribētāju — tas ir ļoti nopietns stimuls un arguments. Atliek paklausīties, kas notiek visapkārt — te viens bērns otru aplaupa, te kārtējoreiz krievu jaunieši ar latviešiem sakaujas, te vēl kas tamlīdzīgs. Kompleksi vai vienkārši trūkst pašapliecināšanās iespēju, taču tas nav normāli. Es bērnībā ar krieviem sētā spēlēju futbolu, un man ar viņiem nebija jākaujas! Vai nu es bumbu iesitu viņam, vai viņš man — kuram tas izdevās, tas tajā dienā arī bija karalis. Protams, gadās, ka puikas arī ģērbtuvē sakašķējas un izplūcas, taču nākamajā dienā atkal jāiet laukumā, jāspēlē, un vienkārši nav laika turēt naidu. Tas nekad nepāraug galējās izpausmēs.

— Mēs daudz runājam par tavu pašreizējo darbu, taču nedaudz jāatgriežas arī pie iepriekšējā. Kas, tavuprāt, ir vērtīgākais, ko esi paveicis šā gada laikā basketbola izlases direktora amatā?

— Kā jau ieminējos, mana darba sfēra nereti pārsniedza rāmjus, kuros varbūt liktu turēties izlases direktora pienākumi. Manus nopelnus paveiktajā katrs var saskatīt, cik lielus tos vēlas, taču pieminēšu to pašu Baltijas Basketbola līgu — svarīgu projektu, kas «aizgāja» un par ko iespēju robežās cīnījos arī es. Ir dažas izmaiņas Basketbola savienības darbībā, kuras es uzskatu par pozitīvām. Konkrēti izlase? Domāju, mainījusies jau pati tās filozofija. Agrāk spēlētāji bija izlasei, tagad — izlase ir spēlētājiem. Kā izlases direktors vismaz 90% apjomā zināju visu par visiem spēlētājiem — kādā kurš formā, kas savainots, kuram kādas problēmas — vienalga, ar sievu, mammu vai armiju. Laikā, kad vēl biju spēlētājs un spēlēju Polijā, tuvojoties izlases laikiem, pats zvanīju un interesējos: vai vispār kas notiek?! Nemaz nerunājot par čē pē, kas gadījās manā dzīvē — bija ceļu satiksmes negadījums. Lai kāds kaut vai piezvanītu un painteresētos, vai viss kārtībā un vai nevajag palīdzību — kur nu! Tagad šādas situācijas vairs nav iespējamas. Protams, mainījusies arī sabiedrība — izlasē ienākuši jauni spēlētāji, kuriem ir citas attiecības un vērtības. Pati situācija nosaka, ka tagad jāstrādā citādāk. Tas attiecas arī uz spēļu laikiem. Vēl pirms pāris gadiem izlases mači bija izretināti visa gada garumā un spēlētāji paši rāvās uz šiem «logiem», kas viņiem bija kā brīvdienas — iespēja atbraukt mājās, satikties ar čomiem. Tagad viss notiek vasarā — laikā, kad spēlētājiem būtu brīvdienas un retā iespēja atpūsties pēc garās un nogurdinošās sezonas. Naudu par spēlēšanu valstsvienībā nemaksā, līdz ar to atliek vien maksimāli nodrošināt tādus apstākļus, lai «večiem» vismaz ir prieks nākt un spēlēt. Lai viņi patiešām var aizstāvēt savas valsts krāsas, nevis uztraukties par to, kas būs ar netīrajām zeķēm un vai pusdienās kāds iedos paēst. Kamēr es izlasē biju kā spēlētājs, eksistenciālas dabas jautājumi tur bija nepārtraukti! Domāju, tagad tā nav — ja kāda problēma rodas, dienas laikā tā tiek atrisināta.

— Bija arī kas tāds, ko šobrīd nožēlo kā nepadarītu darbu?

— Iespējams, man to vēl izdosies paveikt — nesen jau izrunājām ar [savienības] prezidentu [Ojāru Kehri]. Proti, Basketbola savienībā ir, ja nemaldos, astoņas komisijas, taču, ko katra no tām reāli dara, vienlaikus zina tikai viens cilvēks — Arvīds Grigaļāvičs. Nav runa par viņa kvalitātēm, taču vienkārši fiziski viens cilvēks nevar aptvert visu šo lauku. Vispār nav, kā tagad pierasts moderni teikt, šķērsfunkcionālās informācijas apmaiņas — katra no komisijām darbojas it kā nošķirta no pārējām, šie cilvēki ikdienā cits ar citu faktiski nesatiekas. Teiksim, Spēlētāju komisija nezina, kādas problēmas ir jaunatnei, treneri — tiesnešiem, utt. Biju cerējis izveidot tādu kā apaļo galdu arī savienībā. Līdz šim tas neizdevās, taču ceru, ka iecere tomēr realizēsies. Problēmas jāizrunā, un tas jādara visiem kopā. Nav tā, ka tiesnešu problēmas attiecas tikai uz tiesnešiem, bet jauniešu — uz jauniešiem. Tās visas ir kopējās basketbola problēmas. Bija doma tādu kā šūniņu izveidot arī pie izlases — lai informācijas apmaiņa būtu arī tieši pašiem basketbolistiem. Ņemot vērā, ka treneru semināru jomā reāli nekas nenotiek, biju domājis ieviest kaut vai kopēju spēļu video noskatīšanos — uzaicināt interesentus un, kopēji skatoties, izdiskutēt redzēto, padalīties viedokļiem. Pārrunātu, kam bijām īpaši gatavojušies, kurus uzskatījām par «atslēgas» spēlētājiem, kā neitralizējām, kas notika realitātē utt. Domāju, jaunatnes treneriem, kas piedalītos šādos improvizētos semināriņos, redzesloks un izpratne tikai paplašinātos — tās būtu pavisam citas kategorijas, kurās domāt un meklēt kopsakarības. Viena lieta ir tradicionālais treniņapmācības līmenis — metodika, piespēles, bet pavisam cita — līmenis, kādā spēlē profesionālajā basketbolā. Tas bija tas, ko vēlējos izdarīt, taču nepaspēju. Formāli varētu pateikt, ka tas ir Treneru komisijas uzdevums, taču jārīkojas visiem kopā. Nav jēgas vienam uz otru rādīt ar pirkstu, ko kurš nav izdarījis, bet pakustināt to pirkstu, lai iekustinātu un varbūt izdarītu.

— Kāda, tavuprāt, šobrīd ir kopējā aina Latvijas basketbolā?

— Skatoties, ar ko salīdzinām. Manuprāt, ir daudzas labas lietas, dažas no kurām varbūt nedarbojas tik labi kā citas. Darba fronte, kurā veikt uzlabojumus, protams, ir milzīga — sākot ar Jaunatnes basketbola līgu. Pērn nejauši biju klāt LJBL finālspēlēs un, sēdēdams malā, vienkārši pierakstīju pilnu blociņu ar ačgārnībām, kas krita acīs. Īstenībā, man pat nebija neviena, ar ko to pārrunāt. Zentai [Valterei] situācija bija tāda: «Nezinu, vēl būšu vai nebūšu direktore,» — arī Arvīds [Grigaļāvičs]: «Tas ir Jaunatnes komisijas uzdevums…» Un tā tas principā notiek. Kaut vai elementāras organizatoriskas lietas. Mēs visi labi zinām, ka Amerikā koledžu līgas finālu laikā basketbolā nekas cits nenotiek — «Marta trakums» ir centrālais notikums. Būtu tikai normāli, ja arī pie mums LJBL centrālie mači būtu notikums — tie būtu pieskaņoti LBL kalendāram, mācībām, grafikiem skolās. Uz šīm spēlēm ierastos izlases «veči», kas paši savulaik piedalījušies šādos finālos, — skatītos, kaut kā iesaistītos. Patlaban ir tā, ka trijās dienās tiek «izrautas» sešas spēles un nevienam citam, izņemot pašus spēlētājus, nevienam citam nav nekādas daļas, kas tur notiek. Tas nav kā pasākums! Viņiem nav tās sajūtas! Fināli nedrīkstētu būt mači, kurus nospēlē vienkārši spēlēšanas pēc. Nākamā sāpe — jauni un progresīvi treneri. Zinu dažus, kam patiešām deg acis, taču kvantitātei noteikti būtu jābūt lielākai. Kad Rīgā spēlēja Bamberga, mēs vienkārši paņēmām aiz rokas [šī kluba un arī Vācijas izlases galveno treneri Dirku] Bauermanu, aizvedām viņu uz zāli un sarīkojām improvizētu tikšanos ar jaunajiem spēlētājiem. Kā pēc tam atzina Guntis Šēnhofs, vakara pasākumā viņi ne par ko citu nerunāja kā tikai Bauermana stāstīto par pareizu aizsardzības stāju. Tas tikai vēlreiz apliecina, cik kaut kas tāds mums ir vajadzīgs. Tas pats bija ar Aleksandru Belovu, kurš līdzīgā semināriņā piedalījās, kad Rīgā bija «Ural Great». Viņš šeit bija un neiebilda — kādēļ gan to neizmantot?! Tās ir lietas, kas nemaksā naudu un ko var darīt, ja patiešām grib.

— Vai šis tavs jaunais darbs ir solis ceļā uz Saeimu?

— Nezinu, nezinu… Ja godīgi, man pašam tuvāk ir sfēras, kas rada naudu — ekonomika. Esmu vairāk darītājs nekā lēmējs.

Edgars Šneps

Edgars Šneps

Foto: AFI/Aigars Jansons

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv