Edvīns Inkēns: «Esmu informēts cilvēks»

Apollo
0 komentāru

Tas, ka Latvijas Radio (LR) pēkšņi pienākuši smagi laiki, nebija jaunums, un likumsakarīgi bija arī tas, ka «morālu apsvērumu dēļ» demisionēja LR ģenerāldirektors Aigars Semēvics. Tas, ka Latvijas Radio un televīzijas padomes priekšsēdētājs Ābrams Kleckins tukšajā amatkrēslā ierosināja sēsties uzņēmējam un ar TV saistītajam Edvīnam Inkēnam, neizskatījās pēc nepārdomāta soļa. Intervija ar Inkēnu notika laikā pirms padomes sēdes, kurā lēma par radio vadītāju. Kaut arī pēc vairāku stundu diskusijas par ģenerāldirektora pienākumu pildītāju ievēlēja radio darbinieku Dzintri Kolātu, nopietns pretendents uz šo amatu bija arī Edvīns Inkēns — bijušais «labvakarietis», kurš par sevi saka: «Esmu diezgan informēts cilvēks.»

Edvīns Inkēns

Edvīns Inkēns

Foto: AFI

— Tu izskaties mazliet pārsteigts — tu un iespējamais LR ģenerāldirektora krēsls. Kā viss notika?

— Man piezvanīja Ābrama Kleckina palīgs. Aizgāju uz padomi, tur runājām par LR problēmām. Viena lieta, ka LR vadība nav veikusi nekādus budžeta samazinājumus, taču smagākais ir tas, ka radio ir parādos līdz ausīm — vairāk nekā 700 000 latu. Radio nav maksājis ne nodokļus, ne par apkuri, neko.

— Bet par ko tad domāja Semēvics?

— Aigars Semēvics ir ļoti tehnisks cilvēks, viņš var pareizi saspraust vadus, bet viņš nav uzņēmuma vadītājs. Un, atklāti sakot, svarīgākais šajā situācija nav Semēvics, bet gan viņa finansists, kuram vajadzēja sēdēt uz finansēm un sist trauksmes zvanus, ja kaut kas nebija tā, kā vajag. Taču šābrīža situācija ir tāda, ka radio ir bankrotā. No tā visa izriet, ka ar maigām reformām neko nevar izdarīt, tur jācērt galvas. Un uz šo pretīgo lomu vakar mēģināja pierunāt mani. Es uz to nerāvos, taču tas bija zināms izaicinājums. Es saku Kleckinam: iedod man sīknaudu! Viņš man iedod desmit santīmus. Metīšu — ja būs ģerbonis, piekritīšu pamēģināt. Patiešām izkrita ģerbonis. Mans izaicinājums ir tāds: izmantot savas zināšanas un pieredzi, lai darītu kopīgu darbu, nevis tikai pievienotos gaudu korim, kas dzied, cik viss ir slikti.

— Aktīvākajiem interneta komentētājiem jau viss ir skaidrs: par radio vadītāju var kļūt čekists.

— Man gan nav skaidrs, kurā brīdī esmu kļuvis par latviešu tautas ienaidnieku.

— Tas ir visai aizvainojoši.

— Tas, ka cilvēki tieši pēdējos gados kļuvuši tik aktīvi nosodītāji, skaidrojams ar to, ka ar interneta palīdzību ļaudis cits citu uzkurina, uzmundrina, satracina.

— Vai tev ir koncepcija, kuru tu būtu varējis īstenot, ja kļūtu par LR ģenerāldirektoru?

— Manuprāt, pirmais uzdevums būtu izglābt radio no bankrota. Tas ir grūtāk nekā darboties Latvijas Televīzijā, tas ir grūtāk nekā manam draugam Jānim Šipkēvicam vadīt «Radio SWH». Krīze ir jebkur! Kļūdaini domāt, ka tie, kas strādā privātajos medijos, ir labākā situācijā nekā tie, kas darbojas sabiedriskajos medijos. Tas nozīmē, ka LR satura jautājumi šobrīd nav tik svarīgi. Turklāt domāju, ka LR saturs analītiski informatīvajā daļā ir pietiekami labs, bet vienmēr var runāt par uzlabošanu. Galvenais šābrīža uzdevums ir atrast cilvēku algu un infrastruktūras izmaksu attiecību, lai radio izdzīvotu. Ja pareizi esmu sapratis — radio kasē patlaban ir astoņi tūkstoši latu, kuru nepietiek nekam. Tātad pirmais ir tāds sētnieka darbs — izslaucīt sētu. Pirmām kārtām jārunā par ekonomiskajiem rādītājiem. Nākamais — nepatīkamu izvēļu rinda. Astoņdesmito gadu sākumā esmu strādājis radio un zinu, ka tur ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Nu viņi jau ir gados. Bet ir daudz jaunu un talantīgu darbinieku. Piemēram, Latvijas Radio koris. Tas ir izdzīvojis jebkuros — pat visbriesmīgākajos — gados, un ko tagad ar to darīt? Griez, kurā pirkstā gribi, — visi sāpēs. Tas, ko saku es, būs neizbēgami jebkuram turpmākajam radio vadītājam, jo nevienam nav nekāda pamata cerēt uz budžeta palielinājumu.

— Kā var sakārtot finanšu jautājumus, lai radio izvilktu no bankrota?

— Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāredz, kā ir strukturēts šis lielais radio parāds. Varētu, piemēram, runāt ar finanšu ministru par to, ka tiek atlikts kāds nodokļu maksājums. Bet diez vai varētu atlikt maksājumu par apkuri. Teorētiski varu iedomāties, ka daļu no nodokļiem kaut kad varētu norakstīt. Bet kā var iedomāties norakstīt sociālo nodokli, kas veido pensijas? Nedomāju, ka radio ir izvelkams bez jelkādas fiziskas palīdzības. Un vēl. Pirmais, kam vajadzēs pazemināt algu, būs radio ģenerāldirektors.

— Spriežot pēc interneta komentāriem, kurus, manuprāt, raksta arī daudzi radio darbinieki, rodas iespaids, ka viens otrs no tevis baidās vai — labākajā gadījumā — redz labāk ejam nekā nākam.

— Astoņdesmito gadu sākumā, strādājot radio, mēs dzīvojām ārkārtīgi draudzīgi. Pēc tam sekoja «Labvakar» periods, kas zināmā mērā man bija personības kults... Pēc tam es iegāju politikā, kur katrs kļūst slikts. Rezultātā daudziem droši vien šķita, ka es nāku kā poļitruks. Man kā cilvēkam no malas būtu daudz vienkāršāk būt aukstasinīgam — pretēji Dzintrim [Kolātam], kuram jau izveidojušies vairāk vai mazāk silti kontakti ar darbiniekiem, un tas ir tikai normāli. Bet te ir vecais stāsts par to, kā sunītim cērt asti — uzreiz vai pa ripiņām. Jaunajam ģenerāldirektoram, lai kurš tas arī būtu, vajadzēs aicināt talkā Valsts kontroli.

— Parunāsim par neseniem notikumiem. Kā tu domā, kāpēc Štokenbergs un Pabriks savu tautas sapulci rīkoja 13. janvārī? Un kāpēc viss notika tā, kā notika?

— 13. janvāris Latvijas vēsturē divas reizes ir bijis pietiekami zīmīgs.

— Un abi minētie kungi ar to spekulē.

— Nu, bet loģiski. Viņiem ir pietiekami labi padomnieki, kas zina vēsturi. Varbūt mazāk viņi ir domājuši par 1905. gada revolūcijas notikumiem, vairāk par 1991. gada barikādēm — kā par tautas vienotības simbolu. Kamēr mēs runājam par mītiņu, tas ir pareizs un vajadzīgs solis. Kad cilvēkiem ir grūti, viņi vēlas izrādīt savu attieksmi, un viņi to arī izdarīja. Ja runājam par ārkārtas vēlēšanām — nepiekrītu ne Zatleram, ne Tautas partijai. Līdz nākamajām vēlēšanām palicis pusotrs gads, un tas jāvelta pamatīgam darbam, lai ieraudzītu gaismu ekonomiskā tuneļa galā. Tagad varētu izveidot valdību, kurā būtu tas pats Pabriks vai Štokenbergs, un tas nav nekas neiespējams. Ja runājam par 13. janvāra otro daļu, es nekad nenoticēšu, ja kāds apgalvos — tas nebija iepriekš sagatavots. Un tur piedalījās gan nacionāli noskaņoti cilvēki, gan tādi, kuri ienīst šo valsti, un viņiem bija liels prieks iemest Latvijas valstij sejā ar ķirbuli. Un tas man šķita pazemojoši. Tu vari nemīlēt deputātus un ministrus, bet tu pats viņus vēlēšanās esi izraudzījies, un ar savu naidu pret viņiem tu zināmā mērā sodi arī sevi. Tāpēc pirms vēlēšanām vajadzētu nevis baudīt televīzijas reklāmrullīšus, bet gan domāt pašiem un, vēlams, ar galvu.

— Bet daudzi tic, ka revolūcija garantē labāku dzīvi.

— Nē, revolūcija nojauc visu, kas bijis. Ja pareizi atceros, Franču lielā revolūcija nopostīja ap 1000 pieminekļu Francijā. Revolūcija nojauc, savukārt demokrātija paredz ar vēlēšanu palīdzību mainīt netīkamos politiķus vai pat politiku pašu. Tā ka jaunie revolucionāri parādīja sevi, cik vien varēja. Bet revolūcijas organizatoru atrašana ir Drošības policijas darbs.

— Vai, tavuprāt, ir gaidāmi līdzīgi revolucionāri grautiņi?

— Domāju, ka ne. Jo, lai arī cik liela būtu racionālā vai iracionālā nemīlestība pret valdību, vairs nebūs tādas situācijas, ka aiz grautiņu rīkotājiem stāvētu tik liela klusējošo masa: ļoti daudziem cilvēkiem bija kauns par to, kas notika 13. janvāra otrajā daļā. Arī policijas darbība būtu daudzreiz ātrāka. Tāpēc drastiskie drošības pasākumi Vecrīgā man patlaban šķiet pārspīlēti.

— Vakar publiskajā telpā izskanēja TV žurnālistu Andreja Volmāra un Veltas Puriņas viedoklis par to, ka šo parlamentu viņi gan neietu aizstāvēt — pretēji tam, kā tas bija 1991. gada barikāžu laikā.

— Es gan kaut kā neatceros, ka mēs tolaik būtu bijuši Augstākās Padomes deputātu miesassargi... Mēs drīzāk gan sargājām parlamenta ēku kā valsts simbolu, savukārt TV cilvēkus gan aizsargāja kā personības. Jā, Godmani toreiz sargāja vairāk nekā citus. Bet jāatzīst, ka arī deputāti toreiz bija mīļāki nekā tagad. Kopumā mēs aizstāvējām valsts simbolus, kas tikko bija atgūti, valsts ideju kā tādu. Ja tagad cilvēki apgalvo, ka viņi to vairs nedarītu, es ticu, ka viņi to saka no sirds, jo viņi vairs nespēj sevi ielikt atpakaļ tajā 20 gadus senajā situācijā. Bet šī valsts tomēr ir negāžama, tā ir tikai uzlabojama. Tāpēc domāju, ka situācijā, kad Latvijas valsts atkal nonāktu reāla apdraudējuma situācijā, šie cilvēki ķirbuļus tomēr mestu uz otru pusi. Es neticu, ka latvieši būtu kļuvuši mazāk patriotiski. Apgalvojumi, ka neietu stāvēt par Latviju, manuprāt, ir tikai tāda mirkļa bravūra.

— Uzņēmējs Uldis Pīlēns intervijā «Neatkarīgajai» apgalvoja, ka drīz sākšoties populistu laiks. Faktiski tas jau ir sācies.

— Lielā pretruna ir tā, ka no tautas psiholoģijas viedokļa tas tiešām tā ir — kad cilvēkiem klājas grūti, viņi vēlas saklausīt kādu, kurš teiks: es jums palīdzēšu! Bet, no otras puses, kad ir grūti, valstij jāatbalsta tie, kas ražo. Taču to latviešu, kas prot un spēj noorganizēt biznesu, ir ļoti, ļoti maz. Un tagad, paaugstinot nodokļus, nokaut tos, kuri dēj zelta olas?! Tā ka ekonomiskās intereses stāv tieši iepretim populismam. No tā, ka palielina nodokļus, reti kad palielinās ienākumi.

— Tad jau Godmanis nav darījis pareizi.

— Es zinu, kāpēc viņš to darīja, bet neapgalvoju, ka viņš darīja pareizi. PVN ir visdisciplinētākais nodoklis, un to visvieglāk iekasēt. Tāpēc viņš ķērās tieši pie šā nodokļa. Ja divu gadu laikā mēs nesavilksim galus kopā, Latvija bankrotēs. Mēs jau bijām ļoti tuvu tam. Domāju, ka uz rudens pusi ASV ekonomika sāks kustēties un tā nauda, kas tiek mesta iekšā ekonomikā, sāks strādāt. Protams, pasaule neies uz augšu kā raķete, bet mēs vismaz redzēsim, ka tā iet uz augšu, un tas mums dos spēku.

— Gluži intuitīvi šķiet, ka jaunais ASV prezidents Baraks Obama paveiks ko būtisku.

— Tu esi amerikāņu šova dalībniece! Un amerikāņi uztaisīs šovu no jebkā. Cilvēks vēl nav izdarījis neko, bet viņš jau ir kā ikona.

— Arī cerība ir skaista.

— Es viņam novēlu nesākt nevienu karu. Par to, ka esam iestājušies NATO, mēs samaksājām ar piedalīšanos Irākas karā.

— Godmanis savukārt uzskatīja, ka ar savu šābrīža situāciju esam samaksājuši par iestāšanos Eiropas Savienībā.

— Nepiekrītu. Ar šo situāciju mēs esam samaksājuši par ieiešanu Zviedrijas banku ekonomiskajā zonā. Šeit, Latvijā, nemētājas lētās vācu vai šveiciešu naudas, šeit mētājas bezgala lētās zviedru naudas, kas kā narkotikas mūs ir saindējušas, jo mēs kā vientieši noticējām, ka debesmanna te birs mūžīgi. Zviedri šeit uztaisīja savu biznesu. Es nedomāju, ka tā bija viņu valstiskā politika, jo, ja tā būtu bijusi viņu valstiskā politika, tad Godmanim drosmīgi vajadzētu viņiem pieteikt karu.

— Zinu, ka tev ir pašam savs bizness.

— Atklāti sakot, es neesmu biznesmenis. Drīzāk administrators. Esmu līdzdalībnieks dažādos biznesos, bet tas nav nekas dižs.

— Bet ar «Maseratti» tu gan brauc.

— Tā ir firmas mašīna. Ja mani ievēlētu par ģenerāldirektoru, ar to vairs pārvietoties nevarētu. Būtu ļoti daudz ierobežojumu, kādi paredzēti darbiniekam, kas strādā valsts iestādē.

—– Kā tu domā — vai ir pazuduši tie ideāli, kas mums bija pirms divdesmit gadiem?

— Pirmkārt, ir pazuduši mērķi, jo tie ir izpildīti. Bet — vai mēs tos nesam? Jo vislabāko mērķi var sacūkot. Nē, mūsu ideāli nav pazuduši, tie ir transformējušies, jo esam kļuvuši pieaugušāki un pieredzējušāki. Un, kas bēdīgākais, — arī provinciālāki. Mums nav pasaules skatījuma. Ja mēs neapjaušam pasauli, kurā dzīvojam, ja nesaprotam to, cik cieši pasaule ir saausta kopā, tad tas ir provinciālisms, bet tu esi tikai mazdārziņa īpašnieks. Uz provinciālismu attiecas arī tas, ka mēs aizņemamies sliktās īpašības no ārzemēm. Piemēram, mūsu neparastais puritānisms. Izrādās, mēs nevaram rādīt Buratino plakātu ar mazu un pliku bērniņu, mēs nevaram televīzijā parādīt grafīti, kur līdztekus daudz kam citam ir latviski rakstīts «Ej di...t!» — skatītāji zvana, jo ir sašutuši! Vai ikdienā šādi vārdi neeksistē? Tiklīdz tas tiek nofiksēts ar telekameru, tā, izrādās, kļūst par rupjību. Tā ir liekulība. Tas pats ar deputātiem: ievēlēsim Saeimā impotentus, nedzērājus un nepīpētājus, un mūsu dzīve kļūs brīnišķīga. Šī prasība pēc sterilitātes nozīmē, ka mēs, vēlētāji, negribam lēmējinstitūcijās redzēt SAVUS pārstāvjus. Vai tad mēs esam sterili? Nē taču! Tad kāpēc prasām no mūsu pārstāvjiem šo sterilitāti? Atceros, kā vajāja nabaga Vili Krištopanu, kurš ar divām žurnālistēm bārā bija iedzēris. Kas gan tur tik pārcilvēcīgs? Ja tu gribi, lai deputāts tevi pārstāv, prasi, lai viņš ir godīgs un lai viņš skatās, kā tava nodokļu nauda tiek administrēta. Visi, kas aktīvi cīnās par morālo skaidrību un puritānismu, beigu beigās paši iekrīt cits par citu briesmīgākā veidā.

— Tāds nu ir politiķu liktenis. Pie tā var pieskaitīt arī to, ka viņus citē. Piemēram, ilgi citēs Godmani par pingvīniem.

— Tāpat kā Šķēli par angļu valodu un gludinātām biksēm. Taču tas, ko pateica Godmanis, īstenībā ir ļoti svarīgi. Šajā laikā mēs cits citam varam ļoti palīdzēt, un tas, kas mums patlaban ļoti vajadzīgs, ir gara spēks. Tā tas bija pirms divdesmit gadiem, tā ir arī tagad. Jāmēģina pazemināt pesimisma daudzumu.

— Eksistē uzskats, ka tu esi tāds neformāls padomdevējs valdības vīriem, sevišķi Godmanim.

— Nē, Ivaru redzu reti. Taču es laiku pa laikam satiekos ar politiķiem, jo man patīk zināt, kas notiek politikā, — no tās ir atkarīgs mūsu valsts liktenis. Bet varu piekrist, ka esmu diezgan informēts cilvēks.

— Tavs redzējums par Latvijas valsts nākotni?

— Ja mēs koncentrēsimies uz savas valsts ekonomikas celšanu, nevilksim kaķīti aiz astes un pamanīsim to mirkli, kad pasaule atkal sāk kustēties, ja mēs uz to brīdi būsim sagatavojuši eksporta veicināšanas pasākumus, tad varam ielēkt ja ne pirmajā vagoniņā kopā ar amerikāņiem un vāciešiem, bet nākamajos — gan. Domāju, ka pēc gada mēs runāsim daudz optimistiskāk.

— Vai Godmanis varētu būt tas cilvēks, kurš palīdzēs mums ielēkt vajadzīgajā vagonā?

— Ivaram Godmanim parasti gadās būt pie ruļļiem krīzes situācijā. Daudziem cilvēkiem Godmanis nepatīk: valdonīgs, nespēj ieklausīties tajā, ko saka citi, vēlēšanās pašam līdz sīkumiem izdarīt visu, nespēja paļauties uz savu komandu. Viņš ar savu garīgo spēku un intelektu nomāc visus pārējos. Bet tajā pašā laikā viņam piemīt tāds smadzeņu potenciāls, kāda nav nevienam cilvēkam Latvijā. Savā ziņā viņš ir ģēnijs. Pirms atbildu uz jautājumu — vai Ivars ir tas, kurš izvilks? — es pajautāšu: bet kurš cits to spēs izdarīt? Izvēle ir niecīga, rezervistu soliņš — tukšs, redzu tikai Ivaru Godmani. Ir vēl viens cilvēks, kas varētu strādāt līdzvērtīgi Ivaram, un tas ir Andris Šķēle — vērtējot viņa darbspējas, domāšanas vērienu. Bet ar Andri Šķēli ir citas problēmas. Ar Ivaru vienmēr ir droši un skaidri: viņa kabatās nekas un nekad nekrīt.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

19.11.2017
Ienākt apollo.lv