Eiduka: Ja Londonā nebūs labi rezultāti, beigšu treneres karjeru Attēlu galerija

Apollo
1 komentārs

Latvijas šķēpmetēju trenere Valentīna Eiduka pēc pagājušās sezonas tika atzīta par Eiropas gada labāko vieglatlētikas treneri. Patīkams veids kā pabeigt sezonu un sākt gatavošanos olimpiskajam gadam. Leģendārā trenere daudz smaida un izstaro pozitīvismu, taču viņas audzēkņiem nepārtraukti tiek adresētas pamācības, kas kairina viņu nervu šūnas. Tomēr sportisti klausa, jo zina treneres raksturu un runāt pretī neuzdrošinās.

- Jauno sezonu esat sākusi Eiropas labākās treneres godā. Kādas ir sajūtas?
- Tas bija pārsteigums, jo pat nezināju, ka ir arī tāda nominācija. Aizbraucu uz Tenerifi - nedēļu pasauļojos un atpūtos, jo visu apmaksāja rīkotāji. Sanāca jauks atvaļinājums pēc sezonas. (Smejas)

- Atkal esat bijuši treniņnometnē Portugālē. Vai gatavošanās olimpiskajai sezonai ar kaut ko atšķiras no gatavošanās iepriekšējām sezonām?
- Kas nu tur var atšķirties. Katru gadu gatavojamies sasniegt labus rezultātus. Šajā pavasarī Portugālē bija pavēss laiks, tādēļ sauļošanās izpalika un treniņiem bija pateicīgāki laika apstākļi. Kāpēc tieši Portugāle? Rīgā vēl ir auksts, taču jau aprīlī jāsāk mest šķēps, citādāk sacensībās būs jābrīnās, ko ar šķēpu darīt. Manēžā nav pilns ieskrējiens, turklāt šķēpi biežāk paliek tīklā, nekā nokrīt lejā. Tad nu paiet laiks, kamēr izpurini tos laukā. Visās citās valstīs stadionos dominē futbols, bet Portugālē ir klajums bez žogiem. Vējš gan ir drausmīgs un man tas nepatīk, taču vieta ir laba un tur sabrauc visas pasaules šķēpmetēji. Pirms olimpiskajām spēlēm jābrauc uz treniņnometni, bet es pat nezinu, kur citur braukt, jo stadionos ir tikai futbols un šķēpu nevienam mest neļauj.

- Bet arī Portugālē taču futbols ir sporta veids numur viens...
- Jā, bet tā ir nomale, pilsēta ir 15-20 kilometru attālumā. Tur ir plašs lauks un futbolam tas īsti nav piemērots, jo bumbu pa vējam var aizsist ļoti tālu. Agrāk tur braucām gandrīz vieni paši, bet šogad bija gan vācieši un poļi, gan zviedri un somi. Tagad jau visi ir uzzinājuši par šo vietu.

- Un kur brauc Andreass Torkildsens?
- Viņam ir mājas Dienvidāfrikas Republikā un Čīlē. Var iziet no mājas un mest. (Smejas) Pasaules elites šķēpmetājiem ir treneris, fizioterapeits un psihologs, ir kas nes koferus un šķēpus. Turpretī man ir daudz audzēkņu un esmu viena patī. Labi vēl, ka Latvijas Olimpiskā vienība iedod masieri.

- Bet šķēpi Jums taču nav jānes?
- Tas tik vēl trūka. (Smejas) Šogad man bija deviņi audzēkņi, bet man palīdz tikai otrā trenera Indra Eversone, kura agrāk pati pie manis trenējās. Man jau kāds ir jāapmāca un jānodod zināšanas, jo cik tad ilgi vēl strādāšu... Ja Londonas olimpiskajās spēlēs audzēkņi nenostartēs labi, tad beigšu darbu. Neredzu citu, kuram šīs zināšanas nodot. Viņa sēž blakus un pieraksta, bet, protams, ka būs nepieciešams laiks, lai iestrādātos. Viņa mācās un jau tagad redzu, ka viņa pareizi labo sportistu kļūdas.

- Vai Jums pašai kaut kur glabājas pierakstu klades?
- Man ir tikai galva. (Smejas) Strādāju jau gandrīz 50 gadus. Neviens neko jaunu nepateiks, katram pašam kaut kas jāizfunktierē. Tāpat mācos arī no saviem auzdzēkņiem un viņu kļūdām.

- Vai šķēpmešanas pasaule ir atklāta? Vai sanāk konsultēties ar citu valstu speciālistiem?
- Kad satiekos ar pazīstamiem treneriem, tad, protams, parunājamies, taču neviens jau to «rozīnīti» neatklās. «Pa kluso» viens otru fotogrāfē, lai gan pēc fotogrāfijām kaut ko izsecināt ir grūti. Tagad jau tāpat viss ir internetā. Zigim [Zigismundam Sirmajam] patīk līdz vēlai naktij pētīt, kā kurš met, taču man tas nepatīk, jo neviens jau neliks internetā 90 metrus tālus metienus. No lielajām sacensībām video ir pieejami, taču tādā ātrumā neko nevar izpētīt, jāskatās video atkārtojumi un tad lēnām kaut ko var saskatīt.

- Iepriekšējā sezona bija gana veiksmīga, taču pasaules čempionātā nevienam neizdevās iekļūt finālā. Vai Jums ir izdevies tikt skaidrībā, kāpēc tā notika?
- Vadims [Vasiļevskis] bija gatavs, taču «sadega» psiholoģiski. Gan tādēļ, ka sezonas laikā bija labi rezultāti, gan tādēļ, ka presē parādījās virsraksti, ka viņš brauc pēc zelta medaļas. Bet Zigis nespēja aklimatizēties. Naktī paskatījos pa logu un redzēju, ka viņam deg gaisma. Pa nakti viņš sēdēja pie datora, bet plkst. 17.00 uz treniņu nāca knapi pamodies. Varbūt vajadzēja viņu pieskatīt, taču no otras puses - viņš taču trenējas tikai trīs gadus un gan jau tādā kompānijā rokas un kājas nedaudz notrīcēja.

- Vasiļevskis un Sirmais brauks uz olimpiskajām spēlēm, bet kurš būs trešais?
- Ir gan Ēriks Rags un Ainārs Kovals, gan Ansis Brūns, kurš šogad ir kārtīgi trenējies. Jau pagājušajā gadā viņš uzmeta 80 metrus. Domāju, ka arī viņš gaida pirmos mačus un man pašai ir interesanti. Kā ar meitenēm? Domāju, ka aizbrauks visas trīs (Madara Palameika, Sinta Ozoliņa-Kovala un Līna Mūze). Ja jau nevar 61 metru aizmest, tad... Sinta iepriekš ļoti izvairījās no spēka darbiem, taču šogad viņa redz, ka bez fiziskā darba nekas nebūs un jau tagad ir labi pastrādājusi.

- Vai šosezon starptautiskajos mačos tiks pietaupīti spēki?
- Viens no posmiem būs Ķīnā vai Korejā - tas ir par tālu un tur neviens nebrauks, bet jūnija sākumā Zigim un Vadimam jābrauc uz ASV, kur būs «Nike» sacensības. Tie ir naudas devēji un uz šiem mačiem ir jābrauc - gribi vai negribi, bet aizbraukt uz ASV nozīmē, ka nedēļu esi izsists no ritma.

- Kā Jums pašai ar veselību? Pagājušajā gadā sanāca staigāt ar kruķiem.
- (Smejas) Jā, sešas nedēļas «nolēcu» uz kruķiem. Pērn Portugālē sēdēju un strauji pielēcu kājās, lai pamācītu Sintu, taču sanāca savainot menisku, kurš tika izgriezts.

- Tagad vairs nerādīsiet priekšā saviem audzēkņiem?
- Eh, par sāpēm jau tāpat aizmirstas. Principā jau nesāp, ja neko strauji nedaru un nestaigāju lielus attālumus.

- Kur smeļaties enerģiju? Vai tas ir apmaiņas process un paņemat kaut ko no audzēkņiem?
- Es jau nedrīkstu no viņiem ņemt, viņiem pašiem ir par maz. (Smejas) Esmu dzimusi Latgalē, bet latgalieši jau visi ir stipri cilvēki. Lai gan jau agrā bērnībā pārcēlos uz Rīgu, tomēr saknes jau saglabājas.  

- Vai no jaunajiem sportistiem uzreiz izjūtat cieņu pret sevi vai tā vēl ir jāpanāk?
- Viņi zina manu raksturu un baidās no manis. (Smejas) Domāju, ka viņi neuzdrošinās man kaut ko iebilst. Kas būs, ja neklausīs? Būs rājiens. Piemēram, Portugālē bija tā - cik minūtes no treniņa nokavē, tik apļi jāskrien (aplis - 400 metri).

- Kurš bija rekordists?
- Vadims jau ļoti uzpasēja pārējos. «Trener, viņi nokavēja! Vai liksiet skriet?» Viņam pašam savulaik ir nācies daudz skriet. Turklāt viņš saka, ka tagad esmu kļuvusi «mīkstāka».

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Apollo E-veikali

23

2014. gada 23. novembris

Vārda dienas

Zigfrīda, Zigrīda, ZigrīdsSigrija, Zigfrida, Zigda, Ziga, Zigrita, Zigrids, Zigrida, Zigra, Sigrūna, Sigrīda, Gunilla

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Apmācies
Rīga pašreiz +1 ℃
Apmācies

Vējš: 1 m/s

Saule lec: 08:21
Saule riet: 15:58
Dienas ilgums: 7:37

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

23.11.2014
Ienākt apollo.lv