Elīna Babkina: Kopš sporta skolas laikiem Neripa balss kļuvusi jaudīgāka Attēlu galerija Intervija

Apollo
12 komentāri

Aizvadītā sezona potenciālajai Latvijas sieviešu basketbola izlases līderei Elīnai Babkinai izvērtās gana raiba. Bija veiksmīgi mači Eirolīgā, bet nācās deldēt arī rezervistu soliņu. Tomēr 24 gadus vecā basketboliste nav padevusies, viņai tikai nepieciešams laiks, lai atgūtu spēles garšu. Eiropas čempionāta finālturnīrs sāksies 15. jūnijā, tādēļ gan Elīnai, gan gados jaunajai Latvijas izlasei vēl ir laiks kļūt par neērtu pretinieku jebkurai komandai.

- Ņemot vērā, ka pagājušajā vasarā veselības problēmu dēļ valstsvienībā nespēlēji, jājautā, kā jūties?
- Man bija problēmas ar ceļiem, kuri katru gadu nenormāli sāpēja. Bija nepieciešama atpūta un rehabilitācija. Daudz strādāju pie mazo muskulīšu stiprināšanas un tagad viss ir kārtībā. Liels paldies treneriem, kuri ar mani strādāja. Darbs bija diezgan nepatīkams, jo vingrinājumi bija vieni un tie paši, tādēļ kļuva kaitinoši. Kopumā pie tā strādāju divus, trīs mēnešus, bet tagad turpinu daudz strādāt uz līdzsvara vingrojumiem, savukārt trenažieru zālē man speciāli tiek piemeklēti svari, lai nekaitētu ceļiem.

- Dažāda vecuma izlasēs spēlē jau kopš 15 gadu vecuma. Vai arī prāts pagājušajā vasarā dabūja atpūsties no basketbola?
- Jā, noteikti. Bet pats svarīgākais man bija savest kārtībā savas kājas, jo ar tām man jādzīvo visu mūžu, arī pēc karjeras beigām.

- Ko lai jautā tev par šo sezonu? Kā tu to vari raksturot?
- Sezonas pirmo pusi Rumānijas komandā Targovištes «Municipal» varu nosaukt par diezgan veiksmīgu, jo gana labi nospēlējām FIBA Eirolīgas turnīrā, turklāt arī mans sniegums bija diezgan labs. Taču Prāgas ZVVZ USK komandā pavadītais laiks sanāca tāds, kā sanāca.

- Tomēr Rumānijā tavai komandai nebija konkurences vietējā čempionātā, tādēļ nopietni mači bija vienīgi Eirolīgā.
- Jā, taču bijām veiksmīgi saspēlējušās un domāju, ja vien klubam būtu bijusi nauda, tad mierīgi varējām tikt tālāk un pacīnīties par Eirolīgas ceturtdaļfinālu. Skatījos kā viņām klājās pret Vidnojes «Sparta&K» un man šķiet, ja komandas sastāvs būtu saglabājies, mēs būtu tikušas tālāk.

- Īsi pirms Ziemassvētkiem no Rumānijas pārcēlies uz Čehijas galvaspilsētu. Kā iemesls tika minēts kluba finansiālais stāvoklis, lai gan kluba vadība to noliedza.
- Viņiem jau kaut kā bija jāizvairās... Kluba vadība visiem «nogrieza» algas par 40%-50% un es tam nepiekritu. Divas dienas pirms Eirolīgas mača pret Stambulas «Fenerbahce» pateica, ka klubs ir bankrotējis un, kas grib, lai paliek komandā. Mēs bijām šokā. Vēl divas stundas pirms mača īsti nezinājām, vai mums būs jāspēlē un vai vispār to vajag darīt. Gatavojāmies, gājām uz treniņiem, taču attieksme vairs nebija īstā. Ļoti žēl, ka treneris un piecas, sešas spēlētājas pameta klubu.

- Un kā parādījās variants braukt uz Prāgas klubu? Vai bija arī citi piedāvājumi?
- Bija iespēja braukt uz Krieviju, taču izvēlējos Prāgu. It kā mani tur ļoti gribēja un parakstīju līgumu, taču, kad aizbraucu, sākās pavisam cits stāsts. Treneri uzticējās tām spēlētājām, kuras jau zināja, bet pārējās sēdējā malā, par ko maksāja visa komanda. Sastāvs bija lielisks - uz katru pozīciju bija teicama maiņa, bet spēlēja tikai piecas spēlētājas. Bija žēl uz to skatīties.

- Vai Prāgā tev solīja konkrētu spēles laiku?
- Nē. Bet paskatījos sastāvu un nodomāju, ka viņi taču nepiedāvātu man līgumu, ja es nebūtu viņiem vajadzīga. Tomēr beigās sanāca, ka viņiem nevajadzēja nevienu citu, izņemot jau zināmās spēlētājas.

- Esi kļuvusi par Čehijas čempioni, bet gandarījuma nav...
- Domāju, ka nevienam komandā par to nav gandarījuma. Lai gan sastāvs mums bija ideāls un vajadzēja pretinieces vinnēt ar 30-40 punktu pārsvaru, uzvaras nāca ļoti grūti - zaudējām Čehijas kausu un vienu maču finālsērijā.

- Vismaz sadzīviskā ziņā no pārcelšanās biji ieguvēja?
- Prāga bija vienkārši fantastiska. Tur viss bija piemērots - dzīvošana, zāle, fani utt. Man viss bija nodrošināts, ieskaitot automašīnu. Turklāt komandā bija ļoti saliedēts kolektīvs, kas manā karjerā nemaz tik bieži nav gadījies. Pārcelšanās bija lieliska un Prāgā ieguvu divas labas draudzenes.

- Ja jau bija tik labs kolektīvs, tad varbūt komandas biedrenēm vajadzēja pabakstīt treneri, lai dod spēles laiku arī Elīnai...
- Tas jau ir citādāk. Spēlēt grib visas, turklāt to darīt nav spēlētāju darbs.

- Ja reiz pārcelšanās uz Prāgu bija tik patīkama, tad kā klājās Targovištē?
- Pilsēta bija diezgan maza, tomēr arī tur bija jauki. Pilsētiņā bija arī Drakulas tornis, jo tieši Targovištē radies šis stāsts. Bija diezgan interesanti. Vai tornī apmeklētājus kāds biedēja? Nē, nebiedēja vis. (Smejas) Taču pats labākais, ka dzīvošanas Targovištē bija ļoti lēta. Vienreiz pasūtījām trīs lielās picas, salātus un divas svaigi spiestās sulas, par ko samaksājām tikai 15 eiro. 

- Ko zini par nākamo sezonu?
- Pagaidām nevēlos neko teikt, lai kaut kas nenojuktu.

- Vai šī komanda spēlē Eirolīgā?
- Labāk nejautā. (Smejas)

- Vai tev vēl joprojām ir sapnis uzspēlēt Sieviešu Nacionālajā basketbola asociācijā (WNBA)?
- Kad tiku draftēta, tad neaizbraucu, tāpēc tagad skatīšos, kad tiešām būšu tam gatava - gan labā formā, gan pie labas veselības. Pēdējais pusgads man ir «izkritis» spēlēšanas ziņā, tādēļ esmu nedaudz ārā no ritma.

- Latvijas izlasē notikušas lielas pārmaiņas. Ņemot vērā, ka pērn nespēlēji, tev jaunu seju ir vēl vairāk...
- Jā, ir daudz ļoti jaunu meiteņu. Ir pavisam cits līmenis. Esmu ļoti atsvešinājusies no meitenēm tieši spēlēšanas ziņā un nejūtu viņas tik labi, cik vajadzētu. Manuprāt, pagaidām mums visa spēle notiek tikai pa perimetru un mēs tikai metam.

- Izklausījās diezgan pesimistiski...
- Domāju, ka ar laiku viss būs kārtībā. Taču tagad visas skrienam vienā čupā, kaut ko nejūtam vai nesaprotam. Taču mums vēl ir gandrīz mēnesis laika līdz Eiropas čempionāta finālturnīram, turklāt, paldies Dievam, mums ir daudz pārbaudes spēļu, kurās saspēlēties.

- Laikam arī tev pašai pēc sezonas otrās puses Prāgā pārbaudes spēles ir ļoti svētīgas?
- Protams. Vispār jau es labprātāk spēlēju nekā trenējos. (Smejas)

- Cik saprotu, tad tev ir problēmas spēlēt pa otro numuru, jo visu sezonu esi spēlējusi tikai kā pirmais numurs.
- Tā ir. Taču es neesmu otrais numurs, tas ir pilnīgi un kategoriski «nē». Tās ir pavisam citas funkcijas un darbības laukumā. Protams, varu spēlēt jebkurā pozīcijā, ja treneris man liks to darīt komandas labā, bet nezinu, vai tas strādās. Kopš bērnības esmu bijusi pirmais numurs un šo pozīciju jūtu vislabāk.

- Ja reiz runājam par bērnību, kā jūties Latvijas izlasē pie trenera Aigara Neripa, kurš bija viens no taviem pirmajiem treneriem vēl «Rīdzenes» sporta skolā. Kā viņš ir mainījies?
- Neko īpaši mainījies nav, joprojām tāpat bļaustās. (Smejas) Balss nav kļuvusi aizsmakušāka, drīzāk teiktu, ka jaudīgāka. Bet viss ir kārtībā - dažreiz mums vajag sakurt uguni.

- Pamanīju, ka daļa no treniņa notika mūzikas pavadībā. Vai tā ir ierasta prakse?
- Tā vismaz nav garlaicīgi skrietu un izpildīt visus vingrinājumus. Taču es pat nezinu, vai vispār dzirdu mūziku, jo pāri visam skan trenera vārdi: «Divas minūtes, viena minūte, ...» (Smejas)

- Jau pirms diviem gadiem biji viena no komandas līderēm, bet šovasar tava loma varētu būt vēl lielāka. Vai esi gatava vilkt vezumu?
- Ko tur gatavoties... Tu esi, kas tu esi. Ej laukumā un cīnies. Tu jau cīnies nevis par sevi, bet par komandu. Ja kādai «uzkrīt», tad uz viņu arī spēlējam. Bet, ja «neuzkrīt», tad lai sēž malā. To domāju par sevi.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

23.11.2017
Ienākt apollo.lv