Elīza Tīruma: Startā vajag izsprāgt Intervija

Apollo
18 komentāri

Sezonas izskaņa kamaniņu sportā atnesa divas vēstis - vienu bēdīgu, bet otru - cerīgu, un abas saistītas ar sportistēm māsām Tīrumām. Maija pēc piecpadsmit sezonām paziņoja par sportistes karjeras beigšanu, tikmēr Elīza pēdējā posmā Sočos finišēja pirmajā astotniekā, ļaujot cerēt, ka «Tur kaut kam ir jābūt». Tieši šī «Prāta Vētras» un «Gustavo» dziesma Elīzai iet pie sirds un ar šo mūsu sarunu arī noslēgsim, bet sākām ar...

Elīza Tīruma: Startā vajag izsprāgt

Foto: M.Lācis/Apollo

- Par aiziešanu no sporta nule paziņoja tava māsa Maija. Trasē esi zaudējusi ne tikai māsu, bet arī konkurenti, draudzeni, padomdevēju un visādi citādi lielisku cilvēku.

- Tā sanāk, es vēl teiktu, ka esmu zaudējusi diezgan svarīgu atbalstu. Kaut kad jau tam bija jānotiek, Maija sportā ir krietni ilgāk par mani un zināju, ka viņa aizies ātrāk. Taču domāju, ka viņa neliegs man nekādu viedokli, kad tas būs nepieciešams.

- Kā uzzināji par viņas lēmumu? To zināji pirms viņa pateica publiski?

- Jā, no ģimenes, ka viņai tāda doma, bet arī komandā spriedām, ka tā varētu būt, lai gan nebiju pilnībā droša.

- Maija man teica, ka nevienam viedokli šajā jautājumā neprasīja, bet vai tu savas domas izteici?

- Jā, tā arī bija, cik saprotu, to viņa izlēma, kad bija Oberhofā slimnīcā. Es domāju, ka viņa pareizi izdarīja, ka lēmumu pieņēma vienpersoniski. Ja kāds no malas vēl kaut ko teiktu, būtu grūtāk. Zinot Maiju, viņas domas nevar ietekmēt.

- No kā tagad špikosi trasē?

- (Smejas) Nezinu. Nav tā, ka špikojam viena no otras. Katru gadu trases ir citādākas, piemēram, mainās nianses virāžās. Viņai ir pieraksti, ja palūgšu, man iedos. Ar brāļiem Šiciem daudz runājam, arī ar ārzemniecēm. Biju Leikplesidā un amerikānietes stāstīja, kā jāizbrauc trase. Viņas smejoties stāsta, kur var trasē dabūt ātrumu. Protams, tas pēc tam ir arī jānotur.

- Maijas kamanas neņemsi?

- Mums ar viņu kamanas praktiski ir vienādas, bet uz nākamo sezonu man tiek taisītas jaunas. Tās būs nedaudz lielākas un nozīme būs aerodinamikai.

- Nav riskanti olimpiskajā sezonā braukt ar jaunām kamanām, nezinot, ko no tām var  sagaidīt?

- Jā, ir, bet rudenī mums Sočos būs treniņnometne un tur varēšu izmeģināt jaunās, bet esošās kamanas netiks mestas ārā, tās paliks kā rezerves variants.

- Palabo, ja kļūdos, bet šī laikam ir pirmā sezona, kad tu kopvērtējumā savu māsu apsteidzi. Iepriekš tu esi bijusi viņas ēnā.

- Jā, tā ir, bet kopvērtējums šoreiz nav objektīva mēraukla, jo Maija šosezon nepiedalījās vairākos posmos, tāpēc viņai tie punkti izpaliek.

- Es varbūt nepareizi izteicos – šis ir pirmais gads, kad tu Maiju panāci vai noķēri.

- Tā sanāk (smejas). Tur nav ko piebilst un tas ir acīmredzams. Iespējams, ka viņas veselības problēmas un pleca savainojums liedza pilnvērtīgi trenēties startā. Ar katru gadu pieredze aug, ši man bija septītā sezona un tam ir liela nozīme.

- Tagad ir stilīgi katram ziemas sporta veida sportistam pajautāt par Soču trasi, lai gan šis temats šķiet jau nodrāzts. Došu arī tev iespēju izteikties.

- Pirmajā reizē rudenī man likās – šausmas. Neatceros, kā no dāmu starta nokļuvu līdz finišam un ar to nometne beidzās. Tagad pasaules kausa posmā man bija ļoti liels stress, jo pirms virāžas, kurā kļūdījos, man sirds leca pa muti ārā. Sākot braukt jau likās, ka ir vienkārša, bet ir tā – jo vienkāršakā trase, jo grūtāk uzstādīt labu rezultātu. Bet ir virāžas, kurās iebrauc un nekas nav jādara. Tā nav bīstama, bet droša trase un ātrumu jūt tikai divās virāžās.

- Bet tev «guļamās» trases nepatīk.

- Šī nav ne «guļamā», ne «strādājamā», kaut kur pa vidu un man liekas vienkārša. Man patīk.

- Bet sezonā, tāpat kā Leikplesidā, Sočos tev labākais rezultāts – 8. vieta.  

- Es pirmajā braucienā pieļāvu lielu kļūdu un pēc piektās virāžas «dabūju bortu». Treniņos šajā virāžā nekad nebiju kļūdījusies un, ja tas notika, tad tās bija minimālas kļūdas. Tā ir vieta, kur taisne iet pret kalnu, un tur var zaudēt ātrumu un laiku. Otrajā braucienā jau vairs lieki nesatraucos. Labi, ka rezultātā astotā vieta, jo varēju zaudēt vairāk.

- Kaut ko koriģēt pēc kļūdas var? Saglabāt līdzsvaru, ātrumu, trajektoriju? 

Atgūt to, ko esi zaudējis, nevar, bet, ja esi pieļāvis kļūdu, uzreiz jādomā uz priekšu, kas jādara, lai izlabotu un neturpinātos ķēdes reakcija trases turpinājumā.

- Krieviem ir priekšrocības Soču trasē, to var just?

Protams, ir. Viņi var braukt vairāk kā citi, bet ne vienmēr tas garantē priekšrocības. Siguldā ir bijis tā, ka brauc, brauc un brauc, bet tad pieļauj muļķīgas kļūdas. Tādas, kuras nekad iepriekš neesi pieļāvis, bet vienkārši par daudz esi jau braucis. Sāc atslābināties, virāžā ieej par vēlu un nedomā, kā izlabot situāciju, kas noved pie kļūdām tālāk. Apstāklī, ka viņiem ir priekšrocības, es saskatu gan plusus, gan mīnusus, bet visu parādīs olimpiskās spēles.

- Tagad jau domā par Olimpiādi?

- Vēl līdz tām ir jānodzīvo, smags darbs vasarā jāiegulda, taču priecājos, ka neviens no mums Sočos neuzrādīja maksimumu. Neviens nenobrauca divus ideālus braucienus, starta rekords bija tikai Kivleniekam, taču startā neviens nesasniedza maksimumu. Ja visiem būtu rekordi un ideāli braucieni... bet mēs visi pieļāvām kļūdas un startā daudz jāstrādā, ir rezerves. Tas nebija maksimums, vēl daudz jāstrādā, smagāk kā citus gadus.

- Maija teica, ka tu raksturā esi straujāka un trakāka par viņu. Nebūsi gargabalniece, bet būsi sprintere.

(Smejas) Jā, es tāda esmu un neko tur nevar izdarīt. Ir reizes, kad treneris nāk klāt un saka: «Elīza, neskrien, apstājies, mierīgi, mierīgi,» bet es nevaru. Varbūt uz divām minūtēm to atceros, bet tas pāriet. Tāda esmu pēc dabas.

- Bet tas varbūt palīdz trasē?

- Maija jau teica, ka startā palīdz, bet trasē tā impulsivitāte var daudz ko maksāt. No zila gaisa kaut ko izdomāju un viss. Trasē jābūt mierīgai, bet startā jāizliek viss, tur vajag izsprāgt, lai trasē tam nebūtu spēka.

- Kā gatavojies sacensībām? Tev nepieciešama skaļa un enerģiska mūzika vai arī mīli nolīst malā un norobežoties no visiem?

- Tas atkarīgs no trases un kādas attiecības man ar to. Ja es par to neko daudz nezinu, tad gatavojos individuāli malā, bet vienmēr ierēķinu laiku, kad piecas minūtes vajag pasēdēt un atslēgties no visa, bet nekādu buršanos es neizmantoju.

- Bet uzkurināt sevi vajag vai arī to šajā sporta veidā nav vēlams darīt?

- Var uzkurināt un man treneris citreiz saka: «Kad «sit pingvīnus», iedomājies, ka ledus vietā ir cilvēks, kurš tev ļoti nepatīk» un jāatzīst, ka šajās reizēs ir izdevies starts, taču ne vienmēr. Man jau saka, ka pirms starta mani vajag nokaitināt. Ir sportisti, ar kuriem pirms starta nedrīkst runāt, viņi ielīduši sevī un lido savās domās.

- Tu to redzi, ka nedrīkst viņiem iet klāt?

- Jā, viņi ir tik noslēgti, ka neskatās ne uz vienu pusi. Bet brīdī, kad pirms starta man liek kamanas trasē, es apspriežu lietas, kas nav par kamaniņu sportu, lai nepārkoncentrētos, jo tas var nākt par sliktu. Zemapziņa jau zina, kā ir pareizi un, ja sāku kaut ko domāt, tad viss saskrien kopā un nekas nesanāk. Pēdējā laikā ļoti paļaujos uz savu zemapziņu.

- Tevi arī nedrīkst aiztikt pirms braucieniem?

- Nē, man tas absolūti netraucē. Dažreiz pasmejamies par kādu, tāpat ģērbtuvē ir televizors un redzam kritienus. Izsist no līdzsvara var tos, kuri ir ļoti nokoncentrējušies, es labāk koncentrējos minūti pirms brauciena, kad esmu startā.

- Kā tev ar bailēm? Ir kāda trase, no kuras tev bail?  

Bail braukt bija Turīnā, bet, paldies Dievam, šajā trasē nekas vairs nenotiek. Tā ir trase, kurā es negribētu atgriezties. Esmu tur braukusi junioros, kopumā esmu tur braukusi divas reizes un pēdējā beidzās ar nokļūšanu slimnīcā. Un jāpiebilst, ka daudziem tur bijuši kritieni, arī Maijai Tīrumai.

- Uz pārējo trašu fona Čezāna ir bīstama?

- Ja lejasdalā pieļauj kļūdu, tad ir jāgrupējas un jāglābjas. Čezānas trasē ir viena virāža, un, ja tu tajā ieej par vēlu, tad jau tu zini, ka ir viss, uzredzēšanos (smejas).

- Kādas domas ir galvā, kad zini, ka ir uzredzēšanos?

- Tad ir tā, ka tas ir īss brīdis, bet dziļi sirdī saproti, ka viss ir slikti. Draudzīgas attiecības nav ar Vinterbergas trasi, tā ir it kā «guļamā» un tajā pašā laikā nē. Tajā ir liels ātrums, bet šogad nobraucu labi un sāka pat iepatikties. Patīk trase Oberhofā, kura ir ļoti līdzīga Siguldā esošajai, arī Vankūvera. Tajā ir jauna starta estakāde, kura gan ir ļoti īsa - 36 sekunžu laikā esi jau trases lejā. Siguldā junioru distance tiek veikta šādā laika posmā, kad esi startā un jau uzreiz finišā. Ātrumu jūt praktiski divās virāžās un nav laika piedomāt, cik tas ir liels.

- Pieminēji dažādas trases. Kad ierodies, piemēram, Kēnigzē, tu skaties iepriekšējos pierakstus un atsauc atmiņā veiktos braucienus?

- Katru gadu man ir pieraksts, kā jabrauc trase, un, kad atbraucu uz posmu, veicu jaunu pierakstu, jo dažas nianses mainās. Pierakstu kļūdas, lai tās varētu izanalizēt.

- Mācies no savām vai arī citu kļūdām?

- Arī no citu. Mēs visi dalāmies pārdomās un ir tā, ka pārrunājam nianses, kur un kā labāk braukt. Kāds ir kļūdījies un zina sekas.

- Līderu braucienus arī vēro?

- Jā. Vislabāk, ja esam kopā ar vāciešiem vai austriešiem, vai tiem, kuri atrodas TOP10. Tad filmē ne tikai mūs, bet arī citus un palūdzam nofilmēt, piemēram, Natāliju Gaizenbergeru. Vērojam, kā viņa rauj startu un veic distanci. Man ir arī video no Sočiem, kur var redzēt citu meiteņu braucienus, vērojam citu komandu treniņus un arī uz mums skatās.

- Šis video ir tāds, kādu to esam pieraduši redzēt televīzijā sacensību laikā vai arī, piemēram, tev uz ķiveres tiek likta kamera?

- Mums ir treneri, kuri pirms treniņa jautā, kuru vietu vajag nofilmēt. Pēc treniņa ir video analīze, kur kopā vērojam braucienus un varu aprunāties ar jebkuru, uzzinot viņu domas. Varu Mārtiņam [Rubenim] pajautāt viedokli, kā viņš brauc kādu konkrētu virāžu. Protams, katram savas kamanas vadās savādāk un katrā trasē pie dažādiem laika apstākļiem uzvedās savādāk, bet viņi var ieteikt un es izlemju, ko tālāk darīt.

- Parunāsim par hobijiem. Ko ārpus kamanām dari vēl? Māsa tamborē un spēlē klavieres.

- Nē, es nevaru, man nepietiek pacietības, nevaru nosēdēt uz vietas. Vispār es varu, ja man jāuztamborē kaut kas ļoti maziņš, bet, ja man tas jādara dienām ilgi, neredzu tam visam galu. Brīvajā laikā dodos kaut kur pastaigāties, bet man tomēr labāk patīk ekstrēmas lietas. Ja staigāju gar jūru, man vajag tam asumu klāt, piemēram, izbraukt ar vējadēli. Vajag piedzīvojumus. Tagad viens mēnesis ir brīvs, kad varam atvilkt elpu, bet jau pēc tā jāsāk gatavoties nākamajai sezonai. Uz vietas nevarētu nostāvēt, citreiz, ieejot veikalā, brīnos, kā pārdevējas spēj aiz letes stundām ilgi strādāt. Man nepieciešams kustēties.

- Birojā tu nevarētu strādāt.

- Jā, viennozīmīgi, vismaz tagad noteikti nevarētu. Tas nogurdina divreiz vairāk nekā aiziet trīs reizes dienā uz treniņu.

- Daudz esi braukājusi uz ārzemēm - kura valsts tev patīk? Ja būtu iespēja pārcelties dzīvot uz ārzemēm...

- Man ļoti patīk Vankūvera Kanādā, Austrija ir skaista, bet tur esmu bijusi daudz reižu un sāk apnikt. Uz Vankūveru pat gribētu pārvākties.

- Kas Vankūverā ir tik foršs?

- Cilvēki tur domā pozitīvi, viņi pa ielām nestaigā drūmi, kā tas ir lielā daļā Eiropas. Jāsaprot, ka nevienam tavas problēmas neinteresē, bet Kanādā visi ir pozitīvi un gatavi palīdzēt, vienalga ko tu jautātu. Staigāju pa Vistleru un man nepazīstams cilvēks pajautā: «Kā tev iet?» Esmu šokā un izbrīnīta, Latvijā to nesaprastu, bet tur viņiem tā ir pieņemts. Cilvēki novēl jauku dienu, sākumā likās jocīgi, nevarēju pierast, bet tā tur notiek. Viņi ir ļoti pozitīvi, atvērti un bez kompleksiem. Amerikānietes, piemēram, ģērbtuvē sēž un pēkšņi sāk dejot. Vai latvieši kādreiz tā darītu?

- Ir arī negatīvi iespaidi par kādu nāciju palikuši? Riebums, dusmas, neizpratne...?

- Nē, bet nekad nav bijusi ticība krieviem. Piemēram, ja paskatāmies viņu filmas, kādu nošauj un nevienu nemeklē. Neesmu nevienu pozitīvu filmu par krieviem redzējusi, taču, iepazīstot krievu sportistus, domas sāk mainīties. Bet šī uzticība ir tikai pret krievu sportistiem, nesaku, kad esmu Sočos, uzticos kādam, jo tur visur skatos ar aizdomām.

- Bet, Elīza, filmas jau tikai ir par karu, mīlestību un reliģiju. Nekas cits tajās nav.

- Jā, tā ir, bet, kad paskaties krievu filmas vai ekstrasensus, liekas, ka šausmas. Krieviem tas ir izteiktāk.

- Pajautā krieviem, kāpēc viņiem ir šādas filmas.

- Es krieviski nemāku runāt (smejas).

- Pajautā angliski.

- Viņi nesaprot. Viņi ir jautājuši, kādēļ Elīza ar viņiem nerunā krieviski un esmu teikusi, ka nesaprotu. Varbūt kāds retais māk angliski, kanādieši un amerikāņi varbūt varētu kaut ko saprast, ko krievs vēlas pateikt.

- Kāds palīdz tulkot?

Ir daži, kuri runā krieviski, tikai es un vēl daži nemāk.

- Bet par to nav jākaunas. Es arī nemāku krieviski perfekti runāt.

- Es nevis perfekti, bet vispār nemāku (smejas). Es krievu valodā lietoju tikai «jā» vai «nē» un, ja pēc intonācijas saprotu, ka tur slēpjas kaut kas viltīgs, tad labāk saku «nē».

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

25.11.2017
Ienākt apollo.lv