Elizabetes skaistās dzīves riņķa dancis

Apollo
0 komentāru

«Pēc iespējas tālāk prom no skatuves,» tā kādreiz sacīja Elizabete Zagorska. Ar mazas meitenes acīm viņa skatījās uz vecāku — aktrises Guntas Virkavas un aktiera Rolanda Zagorska dzīvi — un jau tad saprata, ka tai medus maizei, ko sauc par teātri, ir diezgan cieta garoziņa. Viņa grib dzīvot citādāk.

Šobrīd Elizabete lolo mazo meitiņu Loretu, brauc tumši zilā Kia Carrato, pelna maizīti, organizējot kultūras pasākumus, un tūdaļ viņai jau atkal jāsāk kravāt ceļasoma kārtējai koncertturnejai uz Itāliju. Elizabete tomēr ir uz skatuves.

Pavasaris tev ir atnesis kādas jaunas izjūtas vai jaunus plānus?

Ja godīgi, es vispār nesaprotu, kas šobrīd notiek. Pavasaris kā pavasaris, bet viss notiek pārāk strauji. Dzīvē kā kaleidoskopā viss izmainās jau pēc vienas niecīgas kustības. Līdz šim savu dzīvi esmu rūpīgi plānojusi un varēju paredzēt, ko es darīšu pēc mēneša, pēc diviem. Piedzimstot meitiņai Loretai (šobrīd Loretai ir 4 gadi — aut.), viss sakārtojās vēl vairāk. Es zināju, ko varu un ko nevaru atļauties darīt. Tagad bērniņš jau ir paaudzies, un es atkal varu atsākt strādāt. Mēdz būt dienas, kad jau pēc pusstundas visi plāni ir kardināli izmainījušies par 180 grādiem. Daļēji tas ir saistīts ar manu pašreizējo skatuves darbību un projektu risināšanu Latvijas aktieru asociācijas ietvaros.

Kopā ar Roberto raujamies pa divām valstīm — koncerti ir Latvijā un Sardīnijā. Sākotnēji gan turp aizbraucām ar mērķi tikai sevi prezentēt, iepazīstināt ar plašāku publiku, uzstājāmies ari kādā pārraidē televīzijā, bet nezinājām, ka turpmāk kādu laiku katru sestdienu dziedošo latvietes un Itālijas puiša duetu regulāri rādīs televīzijā. Šobrīd ir tā, ka Sardīnijā mūs ar Roberto jau cilvēki pazīst.

Pirms kāda laika laikrakstam «Bauskas Dzīve» intervijā stāstīji, ka, tā kā abi tavi vecāki ir aktieri, tu skaidri esi redzējusi, kāda ir aktiera dzīve. Tieši šī iemesla dēj, it kā spītējot vai cenšoties slāpēt tieksmi pēc skatuves, aizgāji mācīties par kosmetoloģi. Bet galu galā tā ir sanācis, ka no skatuves tev diez cik tālu nav izdevies aizbēgt?

Dzīvojot teātra aizkulisēs, tu šausmīgi pierodi pie teātra vides un tik ļoti gribas no tās izrauties. Dzīve vienkārši ieiet tādā kā rutīnā, un liekas, ka viss, kas visapkārt notiek, patiesībā notiek tikai un vienīgi ap skatuvi. Es tam pretojos, un manī iestājās spīts — nē, kāpēc tieši es?! Loģiski, ka visi uzskatīja — ja tu esi aktiera bērns, tad tev obligāti arī jākļūst par aktrisi, dziedātāju vai mākslinieci. Es iespītējos un aizgāju mācīties kosmetoloģiju.

Tagad tā man tik ļoti noder! Esmu strādājusi par kosmetoloģi, bet tad darbu pametu un atgriezos uz skatuves. Par šādu savu rīcību dažreiz sevi iekšēji lamāju. Toreiz rīkojos tik spontāni, aizvēru durvis aiz sevis it kā uz neatgriešanos. Tomēr dzīvē tik un tā nākas daudz strādāt savā profesijā, kuru esmu apguvusi. Piemēram, draugi precas un kāzu dienā man zvana: «Elizabete, man ir vajadzīgs vizāžists!»

Kāda bija tavu vecāku reakcija uz tādu dumpiniecisku meitas rīcību un profesijas izvēli?

Viņu reakcija vienmēr ir bijusi pieņemoša. Neesmu jutusi no vecāku puses kaut kādu uzskatu uzspiešanu. Arī mans tēvs Rolands Zagorskis vienmēr savā dzīvē ir darījis to, ko viņš pats ir uzskatījis par pareizu un vajadzīgu, tāpat ir bijis arī ar manu mammu. Tāpēc arī man bija brīva izvēle, kurā virzienā veidot savu nākotni.

Vai šobrīd tu lūdz saviem vecākiem profesionālu padomu, kā uz skatuves runāt, kā kustēties, kā izskatīties?

Protams, es uzklausu viņu kritiku, bet šī kritika parasti nav nosodoša. Nav arī uzmundrinoša. Tēta un mammas komentāri par manu skatuves darbību vairāk vai mazāk ir neitrāli, un galu galā pat pēc viņu kritikas es sajutos tā, ka man tomēr vēl ir trešā iespēja izdomāt pašai, kā patiesībā ir.

Tev ir astoņus gadus vecāks vīrs. Pastāsti, kā iepazināties!

Varu droši teikt, ka itin viss dzīvē notiek liktenīgi un nekas nenotiek tāpat vien nejauši. Arī mana tikšanās ar tagadējo vīru bija rakstīta zvaigznēs. Mēs satikāmies pirms astoņiem gadiem Vecrīgā, kad man bija tikai 17. Tikšanās bija tradicionāla — pasākums, dejas un pirmais jautājums: «Padejosim?» Nezinu, kāpēc, bet sākumā man bija grūti pieņemt mūsu attiecības. Nezinu, kā būtu bijis, ja Edmunds nebūtu toreiz uzņēmies iniciatīvu. Es biju šausmīgi jauna, bet viņš 8 gadus vecāks par mani, daudz nopietnāks. Ilgi draudzējāmies. Nebija tā — uzreiz satiekas, iemīlas, sāk dzīvot kopā. Mums viss notika ļoti saprātīgi. Pat laulība nebija nekāds spējš un negaidīts lēmums pēc triju nedēļu pazīšanās. Mēs vienkārši sapratām, ka varam pastāvēt viens otram līdzās un varam pat dzīvot kopā. Bija sajūta, ka šis ir tas cilvēks,kurš mani sapratis un kuru es sapratīšu, ar kuru mums varētu būt kopīga nākotne un bērni. Zināju, ka viņš varētu būt mans draugs dzīves garumā.

Gribi sacīt, ka pat 17 gados tu biji ļoti prātīga. Nekādas pusaudža kaprīzes?

Tas laikam tāpēc, ka visu laiku man apkārt bijuši vecāka gada gājuma cilvēki. Kādreiz apmeklēju dažādas studijas, dejoju un visvieglāk kopīgu valodu atradu ar pasniedzējiem, nevis ar vienaudžiem. Iespējams, tāpēc man arī vīrs ir vecāks, bet mēs absolūti neizjūtam nekādu gadu starpību. Sievietei taču ir jābūt jaunākai.

Kas vieno tevi un Edmundu?

Es to joprojām neesmu definējusi. Nē, goda vārds, es to joprojām neesmu sapratusi. Viņam ir pavisam cits draugu loks, man — savs. Edmundam nav nekādas saistības ne ar mākslu, ne mūziku, ne teātri. Viņš strādā biznesa sfērā. Liekas — pilnīgi viss ir pretēji. Bet, kad vakaros esam kopā, valda tāds ģimeniskums, miers un mēs izjūtam, ka ir svarīgi, ka esam viens otram, ka mums aug bērns. Nemēdzam veidot nevajadzīgus kašķus par nebūtiskām lietām, un tas ir pats svarīgākais. Ģimene ir kā dārzs, kur aug rozes, ko tu esi iestādījis agrīnā pavasarī. Pēc kāda laika tu sāc savu dārziņu nedaudz aizlaist, parādās usnes, visādas nātres. Kādu dienu vienam tas dārziņš ir jāizravē. Mēs ar Edmundu saprotamies ar acu skatieniem, un, jau paskatoties vien, skaidrs, kuram šoreiz būtu jāķeras pie ravēšanas.

Tik prātīgam un apdomīgam pārim droši vien arī bērniņš ir ļoti rūpīgi plānots?

Jā. Bērns piedzima divus gadus pēc laulībām. Meitiņa bija ļoti rūpīgi plānots, lolots un ļoti ilgots bērns. Grūtniecības laikā man bija visvisādi sarežģījumi, esmu izgājusi cauri ne mazums peripetijām, lai bērniņš varētu piedzimt vesels. Tas bija ilgs un brīžiem sāpīgs process, bet gala rezultāts ir tāds, kāds tas ir šobrīd. Jāteic paldies Dievam, ka viņš stāvējis klāt: viss ir beidzies labi, un šobrīd mums aug vesela meitiņa. (Elizabete nospļaujas trīs reizes un piesit pie koka galda malas — aut.).

Ko par tavu karjeru un sadarbību ar itāļu puisi Roberto saka tavs vīrs?

Viss ir kārtībā. Edmunds un Roberto tiekas, runājas, viņiem ir normālas attiecības. Nekādas greizsirdības scēnas rīkotas netiek. Roberto ir lielisks cilvēks. Ir viegli ar viņu sastrādāties, un mēs patiešām saprotamies no pusvārda. Ja tā padomā, mums šī pusgada laikā, kopš kopā darbojamies, nav bijis nevienas domstarpības. Viņš ir gudrs cilvēks. Bļaustīšanās un savstarpējie kašķi notiek cilvēka audzināšanas vai kultūras līmeņa nepietiekamības dēļ.

Droši vien tu esi īstā, kam pajautāt, kā tad ir ar itāļu vīriešiem patiesībā. Mums te pierasts domāt, ka karstasinīgie un izskatīgie itāļi labi pieprot arī manieres, kuras katram donžuānam būtu jāprot. Tā ir tikai tēlošana, izlikšanās?

Viņi patiešām ir karstasinīgi. Ja Latvijā, aizejot uz ballīti, visapkārt ir pārsvarā sievietes, tad Itālijā visapkārt ir vieni vienīgi vīrieši. Atnāk sieviete uz diskotēku un gluži vai var vīriešos izpeldēties. Turklāt, ja pie mums no 20 vīriešiem deju placī vismaz viens prot ritmā kā nebūt kustināt gurnus un rokas, tad Itālijā non-stopā dejo pilnīgi visi vīrieši. Tā jau ir, ka latviešu sievietes vairāk piesaista ārzemju vīrieši. Tāpat ir ar itāļu vīriešiem Itālijā. Es kā latviete, tātad — ārzemniece, Sardīnijā
varēju baudīt itāļu vīriešu uzmanību.

Tā jau arī ir. Spriežot pēc tava izskata, patiešām gribētos domāt, ka tevī rit arī cittautu asinis.

Nenoliegšu, ka neesmu tīra latviete. Tas gan vēl nav izpētīts līdz galam. Arī mans tētis šad un tad strādā pie radu rakstu pētīšanas. Zinu, ka pa mātes līniju manī arī ir ienākušas citzemju asinis. Laikam vecmāmiņas pie vainas.

Bērnības atmiņās ir vieta skatuvei?

Pat ļoti daudz. Iedomājies — bērnībā man pat aktieri pasakas lasīja pirms gulētiešanas. Citiem jāklausās pasaciņa pa radio vai jāskatās bērnu vakara raidījumi, bet pie manis uz mājām nāca aktieri. Piemēram, atceros kā Edmunds Freibergs mani ieaijāja, lasīdams pasaciņu. Tagad viņš pasakas lasa mazajiem radio SWH klausītājiem.

Pēc skolas katru dienu devos uz teātri, jo tur bija mans tētis un mamma. Ja viņiem izrādē pēc scenārija bija nepieciešams mazs bērns uz skatuves, es arī tiku pie kādas lomas. Katru gadu braucu līdzi aktieriem spēlēt Skroderdienas Silmačos. Ja tā padomā, ar teātri vistiešākajā veidā biju saistīta vēl pirms 5 gadiem, kad spēlēju izrādē «Divas Lotiņas». Bērnībā redzēju itin visas izrādes, kas vien bija teātra repertuārā.

Padsmitnieces gados arī biji dumpiniece, ar saviem uzskatiem un gribasspēku? Varbūt, pat bērns būdama, esi centusies iekarot neatkarību un sākt nopelnīt pirmo naudiņu?

Kā tad ne! Esmu tirgojusi pat saldējumu uz ielas, bet Jūrmalā man 14 gadu vecumā patrāpījās kāds ļoti, ļoti labs darbs. Es tirgoju krāsainus piepūšamos pūšļus peldēšanai. Par katru pārdotu pūsli es no¬pelnīju latu, un vasaras beigās es jau varēju nopirkt dīvānu. Esmu gatava darīt visu. Ja dzīve mani piespiedīs mazgāt traukus — es to arī darīšu.

Kamēr esi pilnībā atdevusies skatuvei un karjerai, kurš tad pieskata meitiņu?

Zini, esmu savākusi tādu kā radošo grupu sev apkārt, kas man palīdz. Tai skaitā ir mans vīrs, mana mamma un vīra mamma. Man ir paveicies, ka apkārt ir tik daudz cilvēku, kas ir ar mieru man palīdzēt brīžos, kad es tomēr laika trūkuma dēļ nevaru būt kopā ar Loretu. Ja vien Loreta neslimo, pa dienu viņa iet bērnudārzā. Ja ir nepieciešams uz ilgāku laiku pieskatīt bērnu, tad vienmēr palīdz vīramāte.

Loreta droši vien lepojas, ka viņas mamma ir dziedātāja?
«Talantu Fabrikas» laikā tiku rādīta televīzijā. Tolaik vīrs stāstīja, ka Loreta brīžos, kad mani rādīja pa TV, vienmēr no istabas izgājusi ārā un teikusi, lai tūlīt pat tētis izslēdz televizoru. Varbūt tas tāpēc, ka viņa vēl bija maziņa un bērnam likās savādi, ka mamma ir iekšā mazā kastē. Viņai gribējās, lai esmu blakus, bet es tobrīd atrados bērnam nesaprotamā attālumā.

Vai Loreta pēc rakstura ir līdzīga tev vai savam tētim?
Es domāju, ka man. Viņa arī ir strauja, ātri pieņem lēmumus, ir prasīga. Vīrs ir mierīgāks. Jā, meitiņa ir līdzīga man.

Tev sanācis tāds kā vesels riņķa dancis ar skatuvi, bet beigās atkal esi atgriezusies pie tā, no kā bēgi.

Šobrīd manī ir tik daudz dažādas lomas, kas dzīvē jāspēlē, ka es nevaru tās visas salikt vienā tēlā — mātes loma, skatuves cilvēka loma, kalpa loma. Paldies Dievam, mani nemēdz piemeklēt pilnīgs enerģijas izsīkums. Ja ir pavisam traki, es noskaitu Tēvreizi un eju tālāk. Možumam palīdz fiziskas aktivitātes vai vienkārši labs sekss. Ir bijušas reizes, kad ārā ir ziema, tev ir angīna, temperatūra, bet tu nevari pateikt cilvēkiem, kuri atnākuši uz koncertu: «Es esmu saslimusi — šodien nedziedāšu.» Tādos brīžos no skatuves nāk mistisks spēks un tu spēj pārvarēt visas grūtības. Ar skatuvi ir kā ar iemīlēšanos — tu zini, ka mīli, bet nezini, kāpēc. Ir tauriņu kņudoņa vēderā, un ir labi. Bet dzīve nav teātris. Lai dzīvotu, ir jāmācās atdalīt jēdzienus skatuve (darbs) un dzīve.

Elizabetes skaistās dzīves riņķa dancis

Foto: Reklāmas foto

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv