Elmārs Vēbers: «Svarīga ir vecāku attieksme un līdzdalība»

Apollo
0 komentāru

Mācību gads tuvojas noslēgumam. RB «Vecāku sapulcēs» esam sprieduši par visdažādākajām problēmām un aktualitātēm, kas saistītas ar Rīgas bērnu izglītību. Būtiskākos jautājumus šoreiz lūdzām komentēt Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departamenta direktoru Elmāru Vēberu.

– Kādas izglītības, jaunatnes lietu un sporta aktualitātes šobrīd nodarbina departamenta vadītāju?

– Mēs atrodamies svarīgu darbu priekšā ne tikai tāpēc, ka domē darbu sākuši jaunievēlētie deputāti, bet arī tāpēc, ka mums šajā laika posmā jāveido budžeta projekts 2006. gadam. Ir jābūt skaidrībai par visām prioritātēm, par to, ko mēs nākamgad gribam paveikt, kādus darbus turpināsim un kādus sāksim no jauna. Viens no jautājumiem, kas ir diezgan samilzis: par Rīgas skolu ārējo izskatu un skolu teritorijām, tostarp arī par sporta laukumiem un stadioniem. Nav noslēpums, ka skolas no iekšpuses ir daudz sakārtotākas nekā to ārpuse un teritorijas.

Taču mācību iestāžu teritorijas ir vērts atjaunot un sakārtot tikai tad, ja ir atsaucība no skolas vadības, arī no sporta dzīves organizētājiem un sporta skolotājiem, kuriem jārosina bērni pēc tam šīs iespējas izmantot. Arī tagad, pavasaru talku laikā, departaments aicina pievērst uzmanību skolu teritoriju sakopšanai. Taču nav viegli mainīt apkārtējo cilvēku attieksmi. Skolu sporta laukumi nav domāti ne apkārtējo namu iedzīvotāju īsākam ceļam uz darbu un atpakaļ, ne pastaigām ar suņiem, ne mazuļu rotaļām. Diemžēl apsardzi pie katras mācību iestādes diennakts režīmā nodrošināt nav iespējams, tāpēc svarīga ir apkārtējo iedzīvotāju attieksme un līdzdalība.

Skaidrs, ka sakopšanā vajadzētu vairāk iesaistīt skolēnus, tad arī viņiem veidotos cita attieksme un, ejot, piemēram, gar tāllēkšanas bedri, kas pašu spēkiem sakārtota, negribēsies tur iemest papīru vai iespļaut košļeni. Eksistē gan arī dažādas izpratnes par bērna tiesībām un pienākumiem. Daudzi vecāki uzskata, ka darbaudzināšanai skolā nav vietas, un protestē pret jebkuru sava bērna iesaistīšanu darbos, tostarp arī klases tīrīšanā un teritorijas sakopšanā. Domāju, ka šis jautājums vēl radīs plašas diskusijas sabiedrībā. Starp citu, Rietumeiropā šobrīd tendences ir līdzīgas — arī tur tiek spriests par skolēnu aktivitātēm svaigā gaisā jeb «outdoor activities».

– Atšķirībā no Latvijas skolēniem, citviet pasaulē gan bērniem ir arī gluži cita, daudz pozitīvāka attieksme pret fiziskajām nodarbībām.

– Sporta skolotājiem ir ļoti grūts uzdevums — radīt bērnos kustību prieku un izpratni par to, ka kustības ikvienam cilvēkam ir ļoti nepieciešamas. Pilsētvidē augušiem bērniem nereti šis kustību prieks ir zudis. Līdz skolai tikai pāris pieturu, bet bērns nevar aiziet kājām, pēc tam visa diena tiek pavadīta, sēžot klasē vai pie datora… Sporta stundu galvenais uzdevums ir radīt bērnā pārliecību, ka kustēties ir ne vien veselīgi, bet arī patīkami.

– Iespējams, ka daudziem skolēniem ir riebums pret fizkultūru tāpēc, ka viņi nevar izpildīt visus tos nejēdzīgos normatīvus, par ko var nopelnīt sliktu atzīmi, un tad jau sportošanas priekam vairs nav vietas. Varbūt sporta nodarbībās vajadzētu atteikties no atzīmēm un bērna varējumu vērtēt tikai ar ieskaitīts vai neieskaitīts?

– Par to varētu diskutēt. Zviedrijā, piemēram, nav šo normatīvu. Tas nozīmē, ka, piemēram, bumbiņa sporta nodarbībā nav jāaizmet noteiktā attālumā, bet gan vispār jāiemācās bumbiņu mest. Ja bērni labprāt piedalās sporta stundās, tad tas ir indikators, ka šai ziņā viss kārtībā. Skolēnu attieksmi pret sporta nodarbībām jau var elementāri pārbaudīt — skolotājam vajag tikai uz brīdi iziet no zāles, un, ja bērni nepārtrauc sportot, tad viss ir kārtībā.

– Fizisko aktivitāšu atbalstītāji rosina ieviest vēl vismaz vienu sporta stundu nedēļā, eksakto mācību priekšmetu pedagogi uztraucas, ka katastrofāli mazinās audzēkņu interese par matemātiku, fiziku, ķīmiju, latviešu valodas skolotāji žēlojas par to, ka bērni nelasa grāmatas… Vecāki tostarp uztraucas, ka bērni ir pārslogoti. Jūsu viedoklis?

– Arī dziedāšana skolās vairs netiek pietiekami mācīta — Kokara kungs nupat par to esot uzrakstījis pat īpašu vēstuli ministrei… Bez informātikas tāpat mūsdienu bērni nevar iztikt… Somijā un citās valstīs konstatēts, ka pietiekami liela vērība skolās netiek veltīta mājmācībai, ka bērni neprot pat elementāras sadzīvē nepieciešamas iemaņas. Audzināšanai tāpat jāveltī lielāka vērība…

Jā, par slodzi un pārslodzi ir jārunā, taču pārslogotību jau nerada skolā pavadītais laiks, bet gan tas, ka lielu daļu no mācību darba apjoma skolēns ir spiests veikt mājās. Dažkārt bērnam mājās jāmeklē vēl papildu informācija, ko klasē skolotājs nav paguvis paskaidrot. Laikam gan svarīgi ir panākt, lai lielākos, darbietilpīgākos uzdevumus bērns tomēr paveiktu skolā un lai mājās viņam vairs nebūtu stundām ilgi jāsēž pie grāmatām un burtnīcām. Jāseko arī, lai nebūtu prasību nesabalansētības starp dažādu priekšmetu skolotājiem. Vecāki ir pārliecināti, ka bērni skolās ir pārslogoti, bet, no otras puses, grib, lai viņi pēc iespējas vairāk iemācās. Kā to sabalansēt — jādomā visiem kopā. Ir labi, ja vecāki par šīm un citām izglītības darba problēmām diskutē.

– Spriežot pēc vēstulēm, kas adresētas RB lappusei «Vecāku sapulce», vecākiem tiešām nav vienalga, ko un kāpēc viņu bērni mācās un kas skolās notiek.

– Gribētu, lai vecāki vēl aktīvāk piedalās dažādu izglītības jautājumu lemšanā, lai viņi vairāk interesējas ne tikai par sava bērna klasi un skolu, bet arī par izglītību kopumā.

Derētu rosināt diskusijas arī topošo jauno pedagogu vidū, jo atrast jaunos speciālistus, kuri labprāt strādātu skolā, nav nemaz tik viegli, it īpaši bērnudārzos mums pietrūkst speciālistu ar augstāko pedagoģisko izglītību. Esam diezgan intensīvi centušies atjaunot vietas, remontēt un iekārtot pirmsskolas iestādes, bet tās pagaidām vēl nevar piepildīt ar bērniem, jo pietrūkst pedagogu. Arī vispārizglītojošās skolās jūtams pedagogu trūkums. Ja pirms pāris gadiem visvairāk pietrūka angļu valodas skolotāju, tad tagad šis spektrs ir diezgan raibs. Ik pa brīdim pietrūkst matemātikas, fizikas, informātikas un citu priekšmetu skolotāju.

– Mammas un tēti mēdz uztraukties ne tikai par to, kas bērniem galvās, bet arī par to, vai viņi, tik ilgi uzturoties skolā, ir paēduši. Par ēdināšanas problēmām skolās vairākkārt rakstījusi arī RB. Nupat departamentā tika apkopota 5. — 9. klašu skolēnu aptauja šai sakarā. Kādi ir secinājumi?

– Aptaujā vēlējāmies noskaidrot, vai bērni ēd skolā pusdienas, vai viņus apmierina ēdienu kvalitāte, izvēle, cena. Nereti valda uzskats, ka bērni starpbrīžos ēd tikai čipsus vai citus neveselīgus produktus un klāt piedzer kolu, taču aptauja pierādīja, ka tā nav. Lielākoties bērni tomēr izvēlas pusdienot skolas ēdnīcās, taču jau agrāk novērotā negatīvā tendence saglabājas — jo vecāki skolēni, jo mazāk pusdieno skolā.

Pamatskolas pēdējo klašu audzēkņiem nereti šķiet, ka ēdnīcā ēd tikai «sīkie». Lielākā daļa aptaujāto, kuri pusdieno skolas ēdnīcā, kā labu vērtē gan ēdienu kvalitāti, gan cenu un izvēles iespējas — nav vairs tā, ka pusdienās ir tikai viena zupa un viens otrais ēdiens, pavāri cenšas piedāvāt vairākus variantus, lai bērni var izvēlēties. Tas gan jāteic, ka daudzi skolēni no rītiem ierodas uz mācībām, mājās nebrokastojuši. Nav saprotams, kā gan vecāki palaiž savus bērnus uz skolu neēdušus.

– Varbūt bērni negrib no rītiem ēst?

– Grib. Vienkārši vajag piecelties tās piecas vai desmit minūtes agrāk un tomēr sagatavot kaut ko brokastīs, bet daudzās ģimenēs no rīta — kā ceļas, tā veļas uz darbu un uz skolu. 7% bērnu skolā neēd vispār. Un ja nu viņi arī mājās nepaēd brokastis? Tur jau rodas visas tās problēmas — gan ar pārslodzi, gan veselību.

Viedoklis, ka skolās ir ļoti negaršīgs ēdiens, neatbilst patiesībai. Dažreiz ēdiens varbūt ir padzisis vai arī bērniem nepietiek laika, lai bez steigas paēstu, bet garšai nav ne vainas. Skolas ēdnīca nav restorāns — tas vecākiem būtu jāsaprot. Uzskatu, ka ēdināšanas firmas, kas strādā skolās, lielākoties ir pelnījušas uzslavu, nevis nopēlumu. Piekrītu, ka bērniem ar speciālām vajadzībām, kuriem, piemēram, ir dažādas gremošanas orgānu slimības, atbilstošu ēdienu nodrošināt gan vēl neizdodas, bet šo jautājumu mēģināsim risināt.

Departamentā esam izstrādājuši un ar nākamo gadu Rīgas skolās tiks ieviesta vienota skolēnu ēdināšanas organizēšanas kārtība, kas ļaus mums vēl labāk kontrolēt situāciju mācību iestāžu ēdnīcās un kafejnīcās. Šajā dokumentā, starp citu, ir viens būtisks punkts, kas nāks par labu visiem skolēniem: starpbrīdim, kas domāts ēšanai, jābūt vismaz pusstundu garam. Citviet Eiropā šis starpbrīdis ir pat stundu garš.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

19.10.2017
Ienākt apollo.lv