Ēriks Strauss: LBL pēdējā gaitā

Apollo
0 komentāru

Iespējams, ka aizvadītajās brīvdienās tika pielikts punkts kādam stāstam, kura prologs tika uzrakstīts pirms daudziem, daudziem gadiem — 1992. gada sākumā. Uzminējāt, pirms trīspadsmit gadiem un pāris mēnešiem tika parakstīti Latvijas Basketbola līgas (LBL) dibināšanas dokumenti, un ar šo triju vārdu salikumu dzīvojām līdz pat svētdienas vakaram, kad Valmierā tika pielikts punkts tās četrpadsmitajai sezonai.

Iespējams, ka tas bija punkts ne tikai garlaicīgākajiem fināliem līgas pastāvēšanas vēsturē, bet arī kārtīga «stop» zīme visai LBL. Vēl nav pasludināts LBL izvadīšanas datums, un nav zināms, kur un vai vispār tiks klāts bēru mielasts, un ļoti iespējams, ka drusciņ alojos, pieminot izvadīšanas procedūru, taču tālu no patiesības arī neesmu.

Ja arī turpmāk kaut kur pamanīsiet šos trīs burtus, noteikti tiem vairs nepievērsīsiet tik lielu vērību kā visos iepriekšējos gados, jo, kā zināms, spirgti pārmaiņu vēji Latvijas basketbola pīļu dīķī iepūtuši reizē ar apziņu, ka, peldot tikai pa savu druvu, ūdens ātri sasmelsies pāri apakšlūpai. Protams, žēl, ka LBL, sākot ar nākamo rudeni, Latvijā kļūs par otršķirīgu turnīru, taču mūsdienu dzīve diktē savus noteikumus un, piekopjot to dzīves veidu, kāda pārņemta LBL bija savā četrpadsmitajā (negribas teikt — pēdējā) sezonā, drīz vien nonāksim pie kapu krustiem.

Par aizgājējiem (kurš mani rausta aiz mēles, jo neviens taču nepošas uz viņsauli) nav pieņemts runāt sliktu, un, ja arī kaut ko saka, tad tikai labu. Tātad — kas tad bija tas labais, ko basketbola vēsturē ierakstījusi LBL? Basketbolisti bija vieni no pirmajiem, kuri uzdrošinājās sarīkot savu valsts čempionātu. Daudziem padomju laika rūdītajiem funkcionāriem nepatika šāda pašiniciatīva, un viņi aizbildinājās, ka vienā dienā izjaukt daudzos gados būvēto māju esot pilnīgs neprāts. Taču mēs nekad neuzzināsim, vai viņiem bija taisnība vai vienkārši nostalģija pēc nebūtībā aizgājušiem laikiem.

Komandu skaits vienā sezonā svārstījies no neticamiem četrpadsmit klubiem līdz pat reizēm, kad tikko izdevies savākt vienu spēlēt gribošu un varošu sešnieku. Bijuši laiki (deviņdesmito gadu vidus), kad nauda šķiesta pa labi un pa kreisi, un bijuši laiki, kad pa skuju taku aizgājis viens klubs pēc otra.

Iespējams, ka ar labu vārdu LBL atceras arī tālu aiz Latvijas robežām — piemēram, jaunais krievs Dž. R. Holdens, kurš kļuvis par vienu no spožākajiem Eirolīgas spīdekļiem. Vai Donalds Vaitsaids. Tiem, kuri piemirsuši šos uzvārdus, atgādinām, ka savas pirmās atzinības lielajā basketbolā viņi pasmēla tepat, Latvijā.

Neaizmirsīsim arī savējos: Robertu Štelmaheru, Uvi Helmani, Ainaru Bagatski, Kasparu Kambalu — visi kādreiz ir spēlējuši LBL, un jāšaubās, vai bez šo triju burtu kombinācijas kāds no viņiem spēlētu tur, kur šodien saņem labu algu par kvalitatīvu darbu.

Ak, jā, līdz NBA līmenim esam pratuši izaudzināt ne tikai nēģerus, bet arī savējo Andri Biedriņu!

Labo darbu noteikti bijis vairāk un noteikti varēja būt vēl vairāk, bet par slikto šoreiz nerunāsim, jo varbūt pēc nākamajiem četrpadsmit gadiem atkal vajadzēs atskatīties uz vienu no laikposmiem tobrīd jau ilggadējā LBL vēsturē.

Ēriks Strauss: LBL pēdējā gaitā

Foto: LBL

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv