Erotiskā fantāzija (Fragments no romāna)

Apollo
0 komentāru

Tajā dienā Edīte atsūtīja kādas piecpadsmit īsziņas. Viktors lasīja tās ar baudu, smaidošām acīm, un, ja vien nebija aizņemts, tūliņ pat aizrakstīja atpakaļ.

Čipendeils

Bez vārdiem...

Foto: Reinis Oliņš/Apollo

«Daudz ko pārdomā, kad tev ir trīsdesmit, bet nav pat sava dzīvokļa... Varbūt tiešām ir gudrāk pacensties un nokārtot savu dzīvi ar bagātu vīru?»

«Cīņa starp sievietēm taču ir bez sentimentiem. Un zini — uzvar viltīgākā.»

Viņam patika, ka Edītei liekas satraucošs tas, kas vakar notika teātrī un vēlāk — viesnīcā. Un ļoti patika, ka viņa ilgojas pēc tā. Tāpēc, lasīdams viņas vārdus, viņš juta mostamies iekāri.

Tas ir neticami! Neko tamlīdzīgu viņš nebija piedzīvojis! Un vēl ar ko? Ar Edīti — gudru un skaistu sievieti. Viņi mīlējās teātrī! Tas bija kā reibinošs lidojums, kas aptumšo prātu!
Viņi stāvēja aiz kaut kādām kastēm, aizgājuši no pasaules. Un viņš, brutāls tēviņš, uzstājīgi kustējās, kamēr viņa vaidēja, ieķērusies ar rokām kastē. Nekas vairāk viņu neinteresēja! Apskurbis viņš spiedās pie viņas — reizēm uztverdams kā lepnu priekšnieci un vienlaikus turpat — noliekušos, atdevušos, ar uzrautiem svārkiem. Viņa pilnībā piederēja viņam! Dzīvnieciski piederēja! Viņš to izbaudīja, un skaņas, kas plūda no tālienes, tikai vēl vairāk satrauca.

Pēc tam viņi, kaisles pārņemti, aizbrauca uz viesnīcu. Istabā Edīte jau grasījās izģērbties un likties gultā. Bet viņš neļāva, atcerēdamies savu fantāziju. Viņi skūpstījās, bet nost neģērbās. Reizēm viņa paskatījās neizpratnē, ko viņš grib.

Beidzot viņš apgrieza viņu un nolieca pār galdu, saraudams augšup svārkus. Viņa atdevās tā, kā viņš gribēja. Tāpat kā tovakar, kad bija kaila. Bet pēc tam pamudināta viņa nometās rāpus uz grīdas, iespieda plaukstas paklājā, un viņš ieraudzīja to, pēc kā alka: tumšo pagaldi, grīdu un viņu, elegantā kostīmiņā padevīgi nometušos četrrāpus.

Vēl nekad viņš nebija bijis tik brutāls, zvērīgi plēsonīgs. Vairs nevaldītā trakumā viņš sitās pret viņu ar gurniem, drāza viņu nežēlīgi, alkdams saplosīt. Viņš nelikās par sievieti ne zinis! Ne mirkli nedomāja, ko viņa jūt, vai viņai tas patīk. Viņš absolūti nekontrolēja sevi. Bija tikai tēviņš — plēsonīgs, brīvībā izlauzies tēviņš, kas aiz baudas kļūst traks.

Viņš dzirdēja viņas kliedzienus, vaidus. Redzēja, kā, rokām nogurstot, viņa bezspēcīgi pakrita, ar seju iespiezdamās paklājā. Viņam tas patika! Redzēja viņas seju uz grīdas. Redzēja pavērto muti. Viņas it kā nebija! Tikai tie stilbi, tikai sakņupušais augums, tikai satraucošā dzelme. Un tikai tur, no grīdas, plūda viņas, priekšnieces, žēlā balss, viņas, lepnās sievietes, vaimanas.

Viņš aptvēra, ka drīkst ar viņu darīt visu. Ne ar prātu, bet visām maņām juta, ka viņa alkst vēl un vēl padoties viņa niknuma spēkam. Viņa alka, lai viņu iznīcinātu — rupji un nežēlīgi. Viņai tas bija vajadzīgs! Un viņš apdullis lauzās tajā kā baismīgā sapnī, dzirdēdams viņas gari stieptos, baudpilnos vaidus. Viņa alka, lai viņu pilnīgi neņemtu vērā. Samīdītu kā lietu! Viņas itin kā nebija! Pilnībā nebija! Kad viņš pavēlēja viņai apgriezties, ieraudzīja viņas acis — smagas, neko neredzošas. Un viņa pievilkās tuvāk kā mātīte — uzbudināta dzīvnieka mātīte, gatava pakļauties katrai viņa kustībai.

Grimdams šajos skatos, Viktors juta kaut ko nemierīgu, biedējošu, kas itin kā šūpojās uz apziņas robežas. Viņš to bija izdarījis! Izdarījis to, pēc kā neskaidri, bīdamies no sevis, bija alcis. Tas bija izlauzies no viņa dzīlēm. Un Edītei tas patika! Bet, visu atcerēdamies, viņš tik un tā juta biedējošu spriedzi — it kā tur, tumsā, slēptos kaut kas, no kā viņš baidījās...

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Jaunākais no izklaides

Vairāk

Valūtu kursi

18.11.2017
Ienākt apollo.lv