Franči un ES konstitūcija: Jā vai Nē?

Apollo
0 komentāru

Ir patīkami ierasties Šarla de Golla lidostā kā ES pilsonei — vairs nav nekādu pases kon­troles aploku un barjeru. No lidmašīnas, paķerot bagāžu, uzreiz nokļūstu pie sagaidītājiem, kuri varonīgi pārvarējuši Parīzes piektdienas va­kara satiksmes vājprātu.

Franči jau vispār ir varo­nīgi, ko lieliski pierāda viņu izciliem sasniegumiem un ari, protams, kļūdām bagātā vēsture. Daudz pieredzējušās politiskās nācijas dēli un meitas šob­rīd viskvēlāk apspriež gaidāmo Eiropas Savienības konstitūcijas referenduma balsojumu 29. maijā.

vai , tāds ir jautājums. Lai arī Parīzes publis­ko telpu piepildījušas reklāmas, kas aģitē domāt, ka 2012. gada Olimpiskajām spēlēm noteikti jā­notiek Francijā, vai gaidāmajai konstitūcijai ir visaktuālākā sarunu tēma sabiedrībā, sākot no politiķiem un beidzot ar mājsaimniecēm. Turklāt Francijas teiktajam vai būs izšķirīga nozī­me referendumu gaitā citās ES valstīs.

Jau pirmo vakariņu laikā pie draugiem nokļūstu diskusijas krustugunīs.

«Šī konstitūcija ir pārāk liberāla un pārāk lī­dzīga ASV konstitūcijai,» saka vieni, «tajā zudis viss eiropeiskais smalkums un nianses, tajā mūsu iesakņotajām vērtībām pievērsta pārāk maza uz­manība un mēs to neatbalstīsim, jo jārada labāks dokuments.»

«Tikai jaunākās paaudzes pārstāvji, kas visu mūžu bauda ES sistēmas privilēģijas un sa­sniegumus, un kuri nezina, cik sūrs un grūts bija ES veidošanas procesa sākumposms, var teikt šai konstitūcijai nē. Viņi ir pārāk jauni, lai atcerētos, kāpēc tapa ideja par Eiropas valstu savienību, un cik sarežģīti bija šo ideju pakāpeniski, soli pa solim īstenot dzīvē. Viņi nespēj saprast, ka ES sistēma ir viņus no Otrā pasaules kara šaušalīgās pieredzes atkārtošanās sargājošs garants,» saka citi.

«Mēs bijām gatavi pārciest neērtības ES tapināšanas procesā, un daudzi grib teikt , jo tā ir mūsu tra­dīcija — teikt . Psiholoģiski šis nē mūs padara par īstiem frančiem kaut vai tāpēc, ka neļauj justies kā aunu baram,» saka trešie.

«Tā ir konstitūcija kapitālisma sistēmas turpmākam uzplaukumam, ko centralizēti koordinēs Briseles ierēdņi, tā ir nemūsu interesēs,» bilst ceturtie.

«ES līdzsvaro ASV dominanti pasaulē, taču tādēļ mums pašiem nav jākļūst par ASV līdziniekiem, it īpaši laikā, kad savas pozīcijas tur nostiprina nepatīkams kon­servatīvisms, evaņģēliskie sludinātāji un agresīva ārpolitika» teic sociālistu partijai simpatizējošie un kreizsi noskaņotie.

Diskusijā publiskajā telpā tradicionāli iesais­tās intelektuāļi, kas pagaidām gan ir reta parādība pie mums. Visbiežāk neērtos politiskās izšķiršanas brīžos šeit vērojama jēru klusēšana.

Latvijā tulko­tais filosofs Bodrijārs publicē eseju laikrakstā Liberation, kura runā par to, cik svarīgas ir tiesības teikt demokrātijas dzīvelīguma uzturēšanai, jo politiķiem arvien mazāk patīk ieklausīties tajā, ko ļaudis tiem mēģina teikt.

dara politiķus dzirdī­gākus, saka Bodrijārs. Bet mēs kā ļoti jauna politis­ka nācija vēl nemākam iesaistīties. Vai arī drošības labad negribam. Es gan arī neesmu manījusi, ka mūsu valdība veidotu kādu dialogu par šo tēmu, jo par ES konstitūcijas projektu zināms vien tas, ka latviešu versijā tajā čum un mudž gramatiskās kļūdas.

Mana franču draudzene antropoloģe raksta doktora disertāciju par savstarpējas palīdzības sniegšanas tradīciju, un savus pētījumus viņa vei­kusi Uzbekistānā. Izpalīdzēšanas tradīcija, kas nāk no dzimtbūšanas laikiem, kad zemnieks zem­niekam devās palīgā apart lauku, un kad ciemā izlīdzējās ar pāris zirgiem, kurus viens no otra palienēja zemes darbiem, laika gaitā transformējās, līdz PSRS periodā bija pazīstama kā subotņiks.

Stāstīju viņai, ka talku tradīcija pie mums vēl pa­gaidām dzīva, ka ik rudeni manu draugu kom­pānija pulcējas kādas privātmājas pagalmā, lai saimniecei palīdzētu sagrābt rudens lapas un pēc tam labi pavadītu laiku tērzējot un mielojoties. Ka tas mums sagādā prieku. Ka joprojām braucam arī siena un kartupeļu rakšanas talkās pie radiem laukos. Un tā tālāk.

Antropoloģe klausījās manos romantisma apdvestajos stāstos mirdzošām acīm, jo viņiem šīs tradīcijas šķiet humānistiska patosa pilnas. Tie viņai ļāva vēlreiz pārliecināties, ka te­pat, pavisam netālu Eiropā vēl ir teritorijas, kur tirgus ekonomikas un konkurences diktētie likumi ļautiņus savstarpēji vēl nav galīgi atsvešinājuši un iespējams kaut kāds elementārs altruisms un so­lidaritāte.

Ne tā kā pie viņiem superattīstītajā sa­biedrībā, kur zvanīt kaimiņam, lai viņš atnāk un palīdz tev iznest ārā vecu mēbeli, šķiet kaut kas pilnīgi neiespējams.

Klīstot pa Parīzes rajonu Belvilu — apnicīgi tūristīgās Monmartras alternatīvu, kur notiek kaut kas līdzīgs mākslas dienām, kad darbnīcu durvis atvērtas plašam apmeklētāju lokam, vēroju cilvē­kus, kuri man šķita daudz interesantāki par izstā­dītajiem darbiem.

Mani arī brīdināja, ka Belvilas mākslas dienām ir drīzāk sociāla nozīme, jo tā ir iespēja satikties un sarunāties. Phaidon izdotajā grāmatā par Viju Celmiņu tēlnieks Roberts Gobers saka, ka māksla ir lieta, kas dzīvi padara daudz in­teresantāku par mākslu.

Kādā brīdī, noliecoties pār lieliski koptā Belvilas parka mežrozīšu ziediem, lai tos pasmaržotu, mani apmeklēja atskārta, ka fran­ču vairākuma NĒ pilnīgi noteikti nav NĒ tikai kon­stitūcijai vien. Ka šim NĒ ir politiski aktīvas nācijas rūgtās pieredzes garšas buķete, ko varētu mēģināt interpretēt, bet kuru tik ļoti negribētos mantot.

Ka šis NĒ citstarp ir NĒ arī talku kultūras zudībai.

Liāna Langa

Liāna Langa

Foto:no personiskā arhīva

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Receptes

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv