Gabaliņš no «Kartona kareivjiem»

Apollo
0 komentāru

Piemājas lauciņā Kreicberga kungs audzēja tikai un vienīgi košuma augus un sava zemes pleķīša dziļumā aiz biezajiem rododendru krūmiem bija iekārtojis pat nelielu japāņu dārziņu ar priedītēm, kurām horizontāli atliekti zari, ar speciāli izraktiem dīķīšiem, ar stilizētu tiltiņu un nelielu lapenīti — tējas namiņu.

Tieši šajā namiņā pašreiz sēdēja Matīss un dzēra tēju no smalkas porcelāna tasītes. Situācija bija ideāla — Kreicberga kungam patika runāt un patika Matīss, kurš tieši bija atnācis klausīties. Kreicberga kungs gan bija piekodinājis, ka neviena uzvārda, nevienas konkrētas lietas — tikai vispārēji principi.

Matīss uzreiz arī labprāt piekrita — Kreicberga blēži viņu galīgi neinteresēja, viņam pietika ar savējiem. Viņš tikai noteica: «Kā gribat. Es gan mierīgi varu saukt visus vārdā, uzvārdā un personas kodā. Ies te cimerēties.»

Kreicbergs tikai nogrozīja galvu: «Savādi, es tik daudz esmu televizorā redzējis, ka augsta ranga politiķi cits citu sūdz tiesā par neslavas celšanu par vienu vienīgu vārdu. Tad visi advokāti un prokurori pieprasa pievienot lietai kā lietišķos pierādījumus svešvārdu un skaidrojošās vārdnīcas un lūdz Latviešu Valodas institūtu dot atzinumu, ko, piemēram, nozīmē vārds «piedauzīgs»?»

«Mani jau daudz pie runāšanas nelaiž,» pasmaidīja Matīss. «Runasvīri mums tur ir citi. Bet gribot negribot arī es no viņiem esmu šo to iemācījies. Piemēram, es zinu, ka apvainojumu juridiski nevar kvalificēt kā apvainojumu, ja tas ir izteikts jautājuma formā. Piemēram — «jūs esat dumjš» ir apvainojums, bet — «vai jūs neesat dumjš?» — nav. Jurisprudence ir grūta zinātne,» viņš domīgi nobeidza.

«Ziniet, Matīs, kāpēc visas šīs blēdības pie mums ir kļuvušas par sociālu problēmu? Tāpēc, ka mēs tik ilgi esam dzīvojuši aiz dzelzs priekškara! Visas blēdības, kas pasaulei gājušas cauri ilgstošā laika periodā un citur jau ir labi pazīstamas, tagad ir atradušas vietu, kur par tām neviens vēl neko nezina! Un steidz izmantot momentu.

Visas šīs finanšu piramīdas, noguldījumu fondi, investīciju sabiedrības garāžu celtniecībai — tas pasaulē jau ir sen noiets etaps. Vissmieklīgākais atgadījums bija ar kompāniju, kas piedāvāja — ar ļoti izdevīgiem noteikumiem — sagriezt krāsainu papīru mazos akurātos kvadrātiņos un maksāja par to nesamērīgi lielu naudu. Vienīgi jums bija jāiemaksā drošības nauda — jo, redziet, papīrs ir ļoti vērtīgs.

Kad gribētāju saradās pietiekami daudz — pasākums kvadrātiņu griezējiem bija ļoti ienesīgs —, tad arī kopējā drošības nauda sasniedza visai ievērojamu līmeni. Un kādu rītu, kad griezēji ar kvadrātiņu maisiem ieradās pie kantora, kantora vairāk nebija. Nebija tā, it kā vispār nekad nebūtu bijis.

Man bieži jautā — kā tad atpazīt šādas firmas? Uz to es varu atbildēt vienīgi — parasti nekā. Es tikai varu dot padomu — tiklīdz kāda no šīm firmām paprasa naudu no jums, pagriezieties un ejiet prom. Varbūt tas ne ikkatru reizi būs pareizi, bet kopumā jūs iegūsiet. To pašu varētu attiecināt arī uz slavenajām nigēriešu vēstulēm.»

Kreicberga kungs jautājoši paskatījās uz Matīsu, it kā vēlēdamies saprast, vai Matīss zina, par ko iet runa. Matīss apstiprinoši pamāja ar galvu: «Jā, jā. Ignatam arī dažas tādas ir atsūtītas.» Tad viņš nedaudz apvainoti turpināja: «Man gan neviens nesūta. Droši vien neesmu solīds gana. Ignats ar sev raksturīgo tieksmi cīnīties par taisnību pat mēģināja tos nigēriešus kaut kur pienaglot. Nekas viņam neiznāca.»

«Tās vēstules ir dažādos variantos — kādas tad viņam nāca? Par naudu vai dimantiem?»

«Par naudu. Rakstīja advokāts Nbube Nababe, ka Zimbabvē miris kāds Ronaldo Loja, kuram nav zināms neviens mantinieks. Vienīgais, kas zināms — Ronaldo Loja esot bijis no Latvijas. Tad nu nigēriešu advokāts izvandījis visu Latviju, bet nevienu mantinieku neesot atradis.

Tā vietā atradis Ignatu, kuru vēstules rakstītājam raksturojuši kā caur un cauri godīgu cilvēku, un piedāvājis viņam pieteikties uz mantojumu, solot visdažādāko atbalstu un dodot mājienu, ka advokātam ir kontakti gan bankas vadībā, gan valdībā.

Ka problēmu nebūšot, ka mantojums ir 62,7 miljoni dolāru, ka to viņi dalīšot 80 procentu advokātam un 20 procentu Ignatam un ka vienīgais, kas vajadzīgs no Lojas kunga, ir uzticamas bankas rēķina numurs, caur kuru šo naudu varētu dabūt ārā no Nigērijas.»

«Smalki. Viņi pat ierakstījuši speciālu uzvārdu, tādējādi personificējot vēstuli. Parasti viņi tā nenopūlas.»

«Ja jau mēs esam sākuši par to runāt — kā viņi cerēja dabūt kaut kādu naudu no Ignata konta? Atvērtajā rēķinā naudas taču nebūtu.»

«Labs jautājums! Tur ir visdažādākie varianti. Piemēram: izrādās, ka ir iekavēts maksājums par depozīta atvēršanu vai slēgšanu, vai arī jūs saņemat faksu ar zīmogiem un bankas direktora parakstu, ka nauda jau ir ceļā, bet jāsamaksā pārskaitījuma nodoklis. Vai arī advokāts jums paziņo, ka radušās nelielas problēmas, kuru atrisināšanai jāiedod kukulis notāram vai jāmaksā par pilnvaru rīkoties jūsu vārdā, vai arī vēl kāds cits variants.»

«Vai tiešām uz šiem jokiem kāds vēl uzķeras?»

«Matīs, jūs man neticēsiet — man visumā ir darīšanas ar visnotaļ nopietniem cilvēkiem, kaut arī reizēm azartiskiem. Bet regulāri kāds no viņiem atdrāžas pie manis ar zvērojošām acīm, bļaudams, ka viņam ir parādījusies iespēja, kāda mēdz gadīties tikai reizi mūžā, un vajag, lai es viņam steidzīgi palīdzu noformēt papīrus.

Un tad viņš man uzrāda nigēriešu vēstules kārtējo variantu. Es tādā reizē mēdzu rādīt albumu ar savu kolekciju. Tas palīdz. Parasti klienti pievieno savu vēstuli manai kolekcijai.

Bijuši arī tādi pasākumi, ko vārda tiešajā nozīmē pat nevar nosaukt par blēdību. Lūk, piemēram, kāds mans klients bija nodibinājis tūrisma firmu, kas brīdi pa brīdim solīja organizēt ekskursijas uz Florenci un Venēciju par 200 amerikāņu dolāriem personai. Viegli noprast, ka gribētāju bija daudz.

Tiesa, pēc diviem mēnešiem viņiem visu naudu līdz pēdējam centam atgrieza — braucienu noorganizēt nebija izdevies (par to nebūtu jābrīnās), bet firma bija ieguvusi savā rīcība visai lielus apgrozāmos līdzekļus īstermiņa bezprocentu kredīta veidā. Turklāt tas bija visnotaļ likumīgi.

No visām pasaulē slavenajām blēdībām vienīgā, kas mums gājusi secen, ir kādas firmas meli, ka Latvijā atrasti bagāti dimantu vai urāna rūdas krājumi. Jādomā, neviens neticētu. Bet es nebūtu izbrīnīts, ja sekmīgi būtu beigusies kāda ekspedīcija, kas meklē Lielstraupes ezerā nogremdēto Krievijas imperatores Katrīnas zelta karieti (visi vietējie nešaubās, ka kariete tur ir, tikai ezers dziļš un dibens dūņains) vai arī pazudušos Tempļa ordeņa dārgumus — ir daudz nostāstu, ka tie atvesti uz Latviju. Pareizi izvēršot reklāmas kampaņu, es domāju, atrastos daudz gribētāju iegādāties jaunās firmas akcijas.

Tās ir tādas primitīvas blēdības plašas publikas apmuļķošanai. Par to, ka apmuļķošana tika veikta augstā profesionālā līmenī, liecina kaut vai tas, ka tad, kad policija blēžus ņēma pie dziesmas, apmuļķotie klienti organizēja biedrības savu apmuļķotāju aizstāvībai un stāvēja piketos svētā pārliecībā, ka policija ir paņēmusi pie dziesmas labdarus ar vienu vienīgu mērķi — neļaut klientiem nopelnīt lielo naudu.

Bet gluži tāpat kā pirmie veikali ar ārzemju krāmiem ar laiku izsīka, dodot vietu nopietnu firmu tirdzniecības iestādēm, arī pirmo vienkāršo blēdību vietā nāca nopietnākas un rafinētākas.

Rīgas centrā parādījās ekskluzīvi ofisi, kuros strādāja respektabli biznesmeņi un jauni eleganti klerki baltos kreklos ar labām izglītībām, zinoši un izdarīgi. Ārzemju firma nodarbojās ar juvelierizstrādājumu vairumtirdzniecību. Protams, nedaudzās Latvijas juvelierfabrikas, kas izmisīgi cīnījās par izdzīvošanu vai plēsās savā starpā par tiesībām sadarboties ar ārzemju partneri, bija gatavas uz jebkuru pretimnākšanu un būtu pat gatavas noticēt uz goda vārda, bet nē — cienījamie ārzemju partneri akurāti pierakstīja visas savas saistības, pirms ņēma realizācijai ekskluzīvos juvelierizstrādājumus — ar visiem parakstiem un zīmogiem. Tas netraucēja firmai pazust bez pēdām dažu stundu laikā ar visiem biznesmeņiem, klerkiem un juvelierizstrādājumiem.

Arī jaunajos laikos ir blēdības, kuras no likuma viedokļa pat nevar nosaukt par blēdībām — piemēram, kādam latviešu rakstniekam atnāk vēstule no, piemēram, «New Europe Foundation», kurā svinīgi paziņo, ka minētais rakstnieks ir izvēlēts par vienu no Jaunās Eiropas gada cilvēkiem par saviem nenoliedzamajiem nopelniem literatūras jomā. Rakstnieku sirsnīgi apsveic un paziņo, ka viņa vārds tiks iemūžināts Jaunās Eiropas alejā. Ja rakstnieka kungs vēlas, viņš var saņemt arī diplomu, kas šo faktu apstiprina, bet tādā gadījumā ir jāpārskaita 68 dolāri uz norādīto bankas kontu. Jūs, Matīs, nespējat iedomāties,  cik milzīgs skaits cilvēku ir gatavi maksāt 68 dolārus par grafiski perfekti noformētu un uz kvalitatīva papīra nodrukātu papīra gabalu, kam citādi nekādas vērtības nav.

Vēl labāk — apdrošināšanas kompānija saņem vēstuli, kuras izsūta tikai visperspektīvākajām Eiropas apdrošināšanas kompānijām, uzaicinot tās pārstāvjus piedalīties prestižajā Reikjavikas skolā par jaunākajām apdrošināšanas tendencēm un progresīvākajām tehnoloģijām.

Cena nav lēta, bet tiks nodrošināti augsti kvalificēti lektoru kadri, un konferences dalībnieki saņems sertifikātus par kursa beigšanu. Viss bez blēdībām — dzīvošana pēc visaugstākajiem standartiem. Tā gadījās manam vecam draugam un klientam — respektablam apdrošināšanas biznesa pārstāvim.

Sēžu zālē viņš ar nepatiku konstatēja, ka nebūt nav vienīgais Latvijas pārstāvis — divas rindas priekšā sēdēja viņam labi zināms tips no konkurējošās kompānijas — caur un cauri blēdis. Mans draugs nervozi ieskatījās pasākuma programmiņā nodrukātajā orgkomitejas sarakstā un jau otrajā rindiņā ieraudzīja kārtējo nigērieti. Viss pārējais laiks viņam pagāja, domās summējot savus izdevumus un gaužoties par savu naivumu. Tiesa, beigās sertifikātu viņam tiešām izsniedza.

Puse dalībnieku šo semināru ieraksta savā CV, sertifikātu lepni piekarina pie sienas kabinetā redzamā vietā un nekad mūžā pat neiedomājas par to, ka šim sertifikātam nav nekādas vērtības un zināšanas, ko lasīja lektori, ir tikai nenozīmīgs gudru vārdu savārstījums tukšās frāzēs.» Kreicbergs demonstratīvi iesprauda rokas sānos un triumfāli vērās uz Matīsu.

«Vot, vot, vot!» Matīss entuziastiski piekrita. «Tas ir kaut kas līdzīgs tam, ar ko mēs sadursimies mūsu gadījumā.»

«Ak!» Kreicberga kungs noplātīja rokas. «Es te tikai runāju un runāju, un runāju, un esmu pavisam aizmirsis, ka jūs taču esat atnācis nopietnā lietā, bet tā vietā jums jāklausās veca veča pļāpāšanā.» Un vecais grāmatvedis nolaida acis uzspēlētā apjukumā.

«Jums nav jāatvainojas,» Matīss teica un tā arī domāja, «es uzzināju daudz jaunu lietu, kas man noteikti varētu noderēt turpmākajā dzīvē. Un arī mākslinieciskais un pedagoģiskais sniegums bija līmenī. Domāju, ka es savu sertifikātu esmu godam nopelnījis.»

«Paldies par jaukajiem vārdiem, Matīs,» pārspīlētā laipnībā pateicās Kreicbergs. «Un neņemiet nu ļaunā pļāpību no vientulības sajukušam vecim, kurš ir tik ļoti noilgojies pēc sabiedrības. Bet tagad varbūt mēs varētu apspriest jūsu problēmu. Varbūt vēl tasi tējas?»

Gabaliņš no «Kartona kareivjiem»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv