Gavēnis — tuvāko mīlestības darbu laiks

Apollo
0 komentāru

Periods, kurā notiek sagatavošanās Lieldienām, ir gavēnis, kas ilgst 40 dienas (izņemot svētdienas). 21. gadsimta cilvēks gavēšanu dažkārt izprot vienīgi kā badošanos, svara samazināšanai labvēlīgu laiku, reliģiskos nolūkos –  atsacīšanos no gaļas ēšanas vismaz piektdienās, pazaudējot gavēņa dziļāko būtību. Šī vārda kā aizguvuma no senkrievu valodas nozīme ir «izturēties ar cieņu, ar godbijību».
Gavēņa laiku ievada Pelnu trešdiena, šogad – 6. februāris.
Kristietībā gavēnis nav kādas diētas paveids, bet gan būtiska dzīvesveida maiņa, lai dvēsele valdītu pār miesu. Tas ir laiks, kad jāatsakās no komfortabliem ieradumiem, kas traucē darīt labu. Arī televizora skatīšanās ietilpst pārmērībās, kuru dēļ pārkāpjam Dieva un tuvāko mīlestības likumus, bet bez tuvākā mīlestības nav iespējama Dieva patiesa mīlestība.

Pelnu diena
Pelnu dienā dievkalpojuma laikā priesteris svētī pelnus un kaisa virs katra ticīgā galvas, lai ikviens atcerētos, ka cilvēks ir puteklis un par putekli atkal pārvērtīsies, kā to teica Dievs pirmajiem cilvēkiem, tos izraidīdams no paradīzes. Saistot šo notikumu ar dzejnieka F. Bārdas dzejoli «Es», labāk izprotama dzejnieka atrastā atziņa par to, kas cilvēks ir, no kurienes nāk, uz kurieni iet. Ja Dievs cilvēku apveltījis ar prāta spējām, tad tas ir tāpēc, lai viņš domātu ne tikai par ikdienišķām, bet arī par pasaulīgām lietām: «Kas biju, kas esmu un būšu kas es.» Kas meklē, tas atrod sev nezināmo, un tā F. Bārdas liriskais varonis saņem atbildes:
«ne puķe, ne lapa, ne zieds es, ne zars,/ ne zvaigzne, ne saule, ne liesma, ne stars –/ es esmu tik sīks zieda puteklīts,/ kas, mūžības vēju nests, lido un trīc.» Savukārt tas zieds, no kura puteklītis atšķīries, dzejniekaprāt, ir Dievs.
Caur mazo iespējams izzināt lielo, ar putekļa niecību apzināties vareno. Pelnu putekļiem latviskajā dzīvesziņā piešķirta brīnumu vara. Latviešu valodā vārdam «pelni» daudz sinonīmu: sprikstis, pīšļi, sprikšķi, pirkstis, birkstis, sprikšļi. Pelnu dienas rītā senie latvieši izgrāba no plīts spirkstis un uzglabāja līdz vasarai. Kad dārzā uz kāpostiem uzmetās kāpuri, tad ar Pelnu dienas līdzekli no tiem atbrīvojās. Bija arī citas izdarības – viens otram nemanot piekāra pie apģērba mazus pelnu maisiņus:

«Metens kaktā sukājās,/ Pelnu dienu gaidīdams,/ Kad atnāca Pelnu diena,/ Kules kāra mugurā.«
Pelniem šai dienā brīnumu vara: tie atbaida tārpus no kāpostiem, mušas un dundurus no lopiem, vairo labu ražu uz lauka, cilvēkam nes laimi, veiksmi.
Liess ir bijis Pelnu dienas ēdiens: plāceņi, kāposti, karašas:
Ej projām, gavēnīti,
Ar saviem kāpostiem,
Atnāks mana Lieladiena
Ar skaistām oliņām.

Ar 8. gadsimtu latviešiem Pelnu diena ir grēku nožēlas un gavēņa sākums, bet baznīcā, gatavojoties Lieldienām, jau kopš 4. gadsimta tiek praktizēta 40 dienu ilga atturība, ar to saprotot pieticību, mērenību. Par grēku nožēlošanu folklorā maz liecību, bet milzum daudz gavēņa laika ieražu:
Saime gavēņa laikā nedrīkstēja pieminēt vārdu «gaļa», jo tad lopi nīka.
Ja pa gavēni matus grieza, zināja, ka tie neataugs.
Īpašas gavēņa laikā bijušas ceturtdienas. Divas stundas ap pusdienu noturēja klusas un bez darba kā svētdienu:
Svētījiet, manas meitas,
Ceturtdienas vakariņu:
Ceturtdienas vakarā
Mīļā Māra piedzimuse.
Gavēņu ceturtdienas vakaros arī tādēļ nestrādāja, ka šai vakarā Pestītājs vakariņu iestādīja, iesāka savu ciešanu un no Jūdas tapa nodots.
Pa gavēņa laiku vilka pīlādža nūju ačgārniski no mājām uz mežu, lai nenāktu zalkši.
Tā latviskos gavēņa paradumus varētu turpināt bez gala, bet tie vēl pilnībā neatsedz šī īpašā laika izpratni.

Gandarīšana, lūgšana, grēku nožēla
Jānim Kristītājam pieder vārdi: «Atgriezieties, gandariet par grēkiem!» Cilvēki nelabprāt dzird teikto, nelabprāt māca to citiem. Baznīca uzsver – lai tuvotos Dievam, ir jāgandara. Par gandarīšanas un gavēšanas piemēru kļūst apustulis Pāvils, kurš ne tikai savas ikdienas dzīves grūtībās cieš un nes Kristus krustu, bet arī gavē. Arī krusts nesams ar prieku, jo krusta ceļš ir paklausība Dievam. Nevis bēgt no nepatīkamiem brīžiem, bet uzdrīkstēties pieņemt savu dzīvi kā Dieva dotu uzdevumu, doties savam liktenim droši pretī.
Kaut gan gavēni sauc par ciešanu laiku, kristieši gavē un gandara ar prieku. Kaut ciešanu laikā jāatturas no skaļuma, izklaidēm un visa veida pārmērībām, tas nedrīkst būt bēdu laiks. Pats Kristus ir aicinājis uz lūgšanu un gavēni, pārmetis par gavēšanā savilktām sejām. Lai atgrieztos pie Dieva, tiek piedāvāts laiks lūgšanām un labiem darbiem. Vecajā Derībā redzams, ka gavēni vienmēr pavada bijīga lūgšana, kurā tiek izteikta cilvēka pazemība Dieva priekšā. Patiess gavēnis mūs ieved pazemībā, kad cilvēks izsaka savu pilnīgo atdevi Dievam un atzīst savu atkarību no Dieva. Šāda pazemība latvietim no sendienām labi zināma:
Dar’, Dieviņ, kā tev tīk,
Es tove rociņe.
Tur es guļ, tur es ceļes
Pie tovem kājiņem.

A. Sent-Ekziperī viscilvēcīgāko cilvēku redz tad, kad tas, ceļos nometies, lūdz Dievu. «Tā ir noliekšanās Radītāja priekšā. Vienīgā noliekšanās, kas paaugstina.» ( J. Rubenis, M. Subačs «Debesu ainavas».) Tomēr šodienas cilvēku sirdis līdzinās tirgus laukumam un televīzijas reklāmas kanālam, vietas sarunai ar Dievu tajā paliek arvien mazāk. Ja nepaliek nevienas vietas šādām sarunām, tad mūsu dzīve kļūst akla un tukša. Lai atsaucam atmiņā, kas Mateja evaņģēlijā (Mateja ev. 6: 6–8) teikts par lūgšanu:
«Bet kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.
Bet, Dievu lūdzot, nepļāpājiet kā pagāni; jo tie domā, ka tie savas pļāpāšanas dēļ taps paklausīti.

Tad nu netopiet tiem līdzīgi; jo jūsu Tēvs jau zina, kā jums vajag, pirms jūs Viņu lūdzat.»
Vārdi «Kad tu lūdz, tad ej savā kambarī un aizslēdz aiz sevis durvis» nozīmē atgriezties sevī, pasargāt sevi no ārējiem traucējumiem. Ir pilnīgi nesvarīgi, ko apkārtējie domā par to, «Debesu ainavās» māca teologs J. Rubenis. «Paud Viņam visu: savas asaras, savas skumjas, savu prieku, savu laimi, savas šaubas. Dieva priekšā nav nedz gudru, nedz dumju vārdu. Bet vienīgais jautājums, ko Viņš uzdod – vai tu pats esi aiz vārdiem, kurus tu runā? Vai tie ir tavi Vārdi?"

Gudrākais ir uzticēties Dievam, jo mūsu priekšstati par savas dzīves plāniem bieži ir greizi. Vecās Derības lūgšanu grāmatā – Psalmos – sacīts, ka pat putni, pakalni, lietus, vējš, ziedi un strauti lūdz un slavē Dievu. J. Rubenis atgādina: «Lai izprastu lūgšanas, svarīgi ir apjaust, ka viss ap mums dzīvo šajā Dieva slavēšanā. Pasaule ir pilna ar lūgšanas un slavas vārdiem Dievam.»

J. Rubeņa publicistika palīdz tuvināties dzejnieka F. Bārdas garīgumam, tuvībai ar Dievu, Dieva redzēšanai. F. Bārdas dzeju lasot, kur lūgšanas teic bērzi, mazs cilvēks, zeme, zāle, pat zvaigznes apstājas, ir iespējams iegremdēt savu dvēseli Dievā.
Kad pirmā zāle dīgst,
tad zeme lūgšanu skaita
un zvaigznes debesīs
apstājas savā gaitā.

Aiz zvaigžņu dūmakām
debesis veras vaļām,
un Dievs pats pa zemi iet
pastalām zaļām. ( «Pirmā zāle».)

Visspēcīgākā lūgšanu lūgšana ir Tēvreize. Lūgsnu runājot, jākoncentrējas tikai uz izsacīto (prāts jānomierina, lai nešaudītos šurpu, turpu) un jāupurē sava elpa. Ne mazāk spēcīga ir jebkura pašsacerēta lūgsna, kas izrunāta patiesi, neliekuļojot, nepieprasot: «Es gribu, man vajag.» Sava saruna ar Dievu sākama ar godbijīgu Dieva uzrunu, pateicību Viņam par to, kas dots. Jāatceras, ka Dievs jau zina piesaukšanas mērķi, to vārdos neietērpjot. Šī saruna vajadzīga, lai garīgi attīrītu un attīstu lūdzēju, arī stiprinātu.

Pozitīvo enerģētiku nes arī latviešu tautasdziesmu vārdojumi. Tie jebkuram spēj dāvāt labestību, prieku, ticību, cerību, veselību. Tuvāko mīlestības laikā lai iedarbojas gaišo vārdu vibrācijas – sava veida lūgšanas.
Dod, Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra žēli lūgt.

Tautasdziesmās ir vārdu formulas, kas ik dienu pasargā.
Tā ritēja rīta rasa/ Gar ozola lapiņām;/ Tā tecēja nelaimīte/ Garām manu augumiņu.
Cita lūgsna, kas sargā karā: «Dzelzīm dzimu, dzelzīm augu,/ Dzelzīm savas kājas āvu./ Manas miesas, mani kauli,/ Tinaties pakulās./ Neliedat neviena lode,/ Ne tērauda zobentiņš!/ Dieva dotu cirvi cirtu/ Pelēkā akmenī,/ No akmeņa taukus ņēmu,/ Smērēj’ savu augumiņu.«

40 dienu laikā, kas simbolizē tās 40 dienas, ko Pestītājs pavadīja tuksnesī lūgšanā un gavēnī pirms savas publiskās darbības, cilvēki aicināti meklēt Dieva žēlastību, lūdzoties un pieņemot svēto Sakramentu. Baznīcas likums nosaka, lai ticīgie gavēņa vai Lieldienu laikā izsūdzētu savus grēkus un pieņemtu svēto Komūniju. Divas nedēļas pirms Lieldienām baznīcās tiek aizsegti visi krucifiksi, ko jāsaprot kā gandarīšanas zīmi, kas atgādina, ka mēs neesam cienīgi skatīt Dievu, kas mūsu dēļ uzņemas ciešanas un nāvi.

Lielā (Klusā) nedēļa
Klusā jeb Lielā nedēļa sākas ar Pūpolsvētdienu – nedēļu pirms Lieldienām, kas bagāta ar lieliem, īpašiem notikumiem. Šai svētdienā tiek pieminēts, kā Kristus dažas dienas pirms savas nāves, ļaužu sveikts, ieradās Jeruzalemē, lai piepildītu savu Pestītāja misiju. Sagaidītāji Kristus ceļu noklāja ar savām drēbēm un koku zariem. Pūpolu svētdienas procesijā priesteri svētī palmu zarus vai pūpolus. Mises laikā tiek lasīts Kristus ciešanu apraksts.
Latviskajā tradīcijā ar pūpola zaru kāds no mājiniekiem agri no rīta modina gulētājus, sakot maģiskus vārdus: «Apaļš kā pūpols, vesels kā pūpols! Slimību ārā, veselību iekšā!» Vai tā ir tiekšanās pēc labi barotas, veselīgas miesas, kādu redzam J. Poruka sārtvaidzī Buņģī – bālā Cibiņa pretstatā? Dižais Rainis dzejolī no krājuma «Gals un sākums» ar apaļu cilvēku zīmē harmonisku būtni, kas prot priecāties un skumt, dusmoties un piedot, pazīst kā mīlu, tā naidu. Iekšēja un ārēja saskaņa sakņojas jebkuras polaritātes apvienojumā.
K. Skalbe Pūpolu svētdienu izjūt kā atsvabināšanos no garīgā sastinguma: «Mūsu senču pavasara dievs gan ir Ūsiņš, kas jāj pār kalniņu ar akmens kumeliņu un atnes pirmo zāli un ziedus. Bet šis tēls ir pārāk sīks un nevar saistīties ar to vareno, spožo sauli, par ko stāsta Kristus leģenda.» («Mazās piezīmes».) Par sauli rakstniekam sava teikšana: «Redzot, ko saule dara, mums neliekas vairs brīnums stāsts par dievišķo cilvēku, kā sirds bija līdzīga saulei un kam reiz uzgavilēja ļaužu bari. Esiet līdzīgi saulei! Ikkatram no mums krūtīs ir maza saule, bet tai bieži ir jācīnās pašai ar savas dvēseles saltumu. Viss, kas mums apkārt, gaida saules. Mēs dzīvojam no saules. Vislielākā cīņa ir katram ar sevi pašu. Mūsu uzdevums ir atsvabināties no iekšējas sastindzības.Bet arī mēs esam jau lielās dabas daļa. Pavasaris nāk ar prieku, ja arī tam nav cita iemesla kā sudrabaini pūpolu zari, kas pēc garās ziemas atkal parādās krūzē uz galda. Un, kur ir prieks, tur ir atkal cerība un viss cits, kas dzīvi sasilda un dod tai jaunas krāsas.«
Lielās nedēļas Lielajā ceturtdienā notiek svētā mise par piemiņu Pēdējam Vakarēdienam, kura laikā Kristus dalīja apustuļiem Vissvētāko sakramentu (Dievmaizi): «Ņemiet un ēdiet: šī ir mana Miesa» (Mt. 26,26). Ērģeles un zvani ir apklusināti līdz pat Lielajai sestdienai.
Lielā piektdiena ir Kristus nāves diena un cilvēces grēku izpirkšanas diena. Pēc aizlūguma par visiem ticīgajiem un neticīgajiem krustam tiek noņemts pārsegs un ticīgo priekšā atklājas Pestītāja tēls pie krusta.
Lūgšanās, grēku nožēlā, atturībā pavadītās 40 dienas palīdz garīgi atdzimt, kļūt par jaunu cilvēku Kristū. «Sevi mēs īsti mācāmies apjēgt tikai tad, kad esam kaut reizi sev uzdrīkstējušies pateikt «nē».» (J. Rubenis «Debesu ainavas».) 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Horoskopi

Vairāk
23

2017. gada 23. oktobris

Vārda dienas

Dainis, Dainida, DainaJevlampija, Deimons, Deimonds, Dainors, Dainīte, Dainita, Dainārs, Dainarts, Dainars, Daimons, Daimonds, Daimona

Valūtu kursi

23.10.2017

Dienas skaistuma deva

Vairāk

Mēneša lasītākie raksti

Ienākt apollo.lv