Gundars Āboliņš — Uģis no «Limuzīna Jāņu nakts krāsā»

Apollo
0 komentāru

Vienai no leģendārajām latviešu mākslas filmām «Limuzīns Jāņu nakts krāsā» šogad aprit 25 gadu jubileja. Aktieris Gundars Āboliņš, kas filmā atveidoja jauno un trakulīgo Uģi, atklāj, ka pie galvenās jauniešu lomas ticis, lielā mērā pateicoties… degunam, un filmas scenārijs viņam īsti nemaz neesot paticis.

Vecāku slavu nekad nav izmantojis

Gundars Āboliņš — Uģis no «Limuzīna Jāņu nakts krāsā»

Foto: Kaspars Ūdris

Gundars Āboliņš toreiz bija jauns puika. Kad viņu paņēma «Limuzīnam Jāņu nakts krāsā», Gundars vēl studēja un, kā pats saka, nevarēja iedomāties, ka tā kļūs par tik nozīmīgu latviešu filmu. «Tas pat ir labi,» viņš domīgi vērtē, «jo, ja ir doma taisīt ģeniālu darbu, tas parasti nesanāk. Streičs neplānoja neko grandiozu, viņš taisīja vienkāršu kino, viss notika brīvi.» Āboliņam tika galvenā jauniešu loma pilnmetrāžas filmā — Uģa loma. «Kino ir vizuāla māksla, un mani šai filmai izvēlējās, pateicoties degunam, kurš ir ļoti līdzīgs Olgas Dreģes degunam. Viņa šai lomai jau bija izvēlēta, man bija jātēlo viņas dēls. Nekāda paslēpju spēlēšana aktieru atlasē nenotika. Streičam bija savs skatījums uz to, kādai jābūt filmai un aktieriem, un atbilstoši protokolam arī mēs provēs tikām piemeklēti.» Aktieris atzīst, ka filmas ideja viņam nemaz neesot patikusi: «Ja godīgi, filmas stāsts man ne īpaši patika, bet es biju jauns aktieris un aizgāju uz provēm.»

Āboliņš ir slavenu Latvijas aktieru atvase, viņa māte ir Vera Singajevska, tēvs — Tālivaldis Āboliņš. Taču Gundars nekad neesot izmantojis vecāku popularitāti, lai gūtu no tā sev labumu. «Savā dzīvē uz to nekad neesmu licis uzsvaru, un profesionālajā darbībā vecāku slavai nav bijis pilnīgi nekādas nozīmes,» aktiera balss pieņem nopietnāku intonāciju.

Āboliņš dzimis 1960. gadā, «Limuzīna Jāņu nakts krāsā» uzņemšanas laikā viņam bija tikai 20 gadu, pirms diviem gadiem bija pabeigta Rīgas 6. vidusskola. Ar šo filmu pa īstam sākās viņa aktiera karjera. Šobrīd Āboliņš priecīgs atceras, cik jautra bijusi filmēšana. Uz ekrāna nokļuvušas daudzas lietas, kuras scenārijā nebija iekļautas. «Dreģei patika dziedāt un baidīt mežacūkas, to nofilmēja un iekļāva filmā,» smaida omulīgais vīrs. Sarunas laikā aktieris arī nostalģiski atminas, ka tā bijusi patīkama vasara. Viens no emocionālākajiem mirkļiem filmā bija Mirtas tantes dzimšanas dienas svinības, bet grupa darbu sākusi jūlija sākumā, kad filmēta Līgo nakts. «Jāņi jau tikko bija pagājuši, bet zāles vēl nebija novītušas, pļava zaļoja, un viss notika kā pa īstam.»

Visiem tik mašīnu vajag!

Āboliņa attēlotā Uģa tēls filmā atstāj materiālista iespaidu. Viņam vajag jaunus džinsus, riteni. Viņu saista meitenes, atpūta un joņošana, bet nesaista darbs. Āboliņš gan tam īsti negrib piekrist. «Toreiz puikas acīs visvērtīgākā bija automašīna. Pārējam īsti nebija nozīmes. Jaunieši tagad skatās un smejas, ka māja nevienu neinteresē, visiem tikai mašīna. Tā ir, vērtības šobrīd mainījušās. Cilvēki mēģina dzīvot daudzpusīgi, viņi grib būt visur, un varbūt tieši tāpēc kļūst dzīvotspējīgi vecumdienās. Neatceros, kāda man jaunībā bija vērtību skala. Es vispār no jaunības ļoti daudz ko neatceros.» Par savu privāto dzīvi aktieris nevēlas stāstīt, vien piemin hobijus — golfs, teniss. «Nu, tās modes lietas,» viņš ironiski paskaidro. «Man golfā patīk tā pastaiga. Es to neuzskatu par masu pasākumu, četru cilvēku kompānijā pastaigāt pāris kilometrus pa pļavu, parunāt; galvenais — nedomāt par ikdienas problēmām. Jā, tas ir forši!»

Vaicāts, vai spēlētu Uģa lomu vēlreiz, Āboliņš ar humoru atrūc: «Protams, ka ne! Man taču tādu neviens vairs nepiedāvās. 45 gadi kā nekā.» Lai arī filma ātri kļuva ļoti populāra, jaunajam aktierim galvā neesot sakāpis. Ne pirms, ne pēc tam — viņš nekad neesot juties kā zvaigzne. «Tagad visi, kas piedalās «fabrikās», kļūst par zvaigznēm. Tā ir tāda ātro zvaigžņu, dīvu štancēšana. Tas devalvē šo jēdzienu jēgu.» Āboliņš padomā un palabo sevi: «Nē, nav jau tā, ka man nekad nav bijušas iedomības pazīmes, bet man šķiet, ka esmu to pārvarējis vieglāk nekā daudzi citi.» Viņš stāsta par laika nenovēršamo ietekmi uz cilvēku, par apaļīgumu un uzņemtajiem kilogramiem. Daudziem tas būtu kā skabarga acīs, bet Gundaram Āboliņam piemīt spēja uz to paskatīties ar jautrības dzirkstelīti un viegli pajokot. Vismaz ārēji viņu ir grūti pieķert kreņķos. Un ne tikai runājot par svaru, bet dzīvi kopumā. «Svars ir mana privāta problēma, par kuru cenšos publiski nerunāt,» viņš beigās paskaidro. Kad paskatās kopumā, uzskatīt to par lielu problēmu var tikai pirmajā mirklī. Āboliņam ir darbs, talants, viņš ir pazīstams un mīlēts aktieris. Tās ir vērtības, kuras neizdzēš pat laiks, un to viņš nopelnījis ar savu darbu.

Pēc Dailes teātra 7. studijas absolvēšanas 1982. gadā Āboliņam piedāvāja darbu Jaunatnes teātrī. Viņš neatteicās. Profesionāli tajā esot ļoti daudz ieguvis, šajā teātrī pavadītos gadus viņš atceras kā interesantus. Bijuši arī nepatīkami mirkļi, bet tos aktieris negrib cilāt. 80. gadu pirmajā pusē Āboliņam vajadzējis iet armijā, lai pildītu padomju vīrieša goda pienākumu. Viņam par armijas laiku nav palikušas sliktas atmiņas, kā tas bija daudziem, kas izgājuši cauri krievu armijai. Esot bijis ellišķīgi daudz jābraukā pa visu pribaltiku. «Dienesta laikā izbraukāju visu Savienību no Kaļiņingradas līdz Igaunijai, biju dižkareivis. Man dienestā attiecības ar visiem bija normālas, lai gan, protams, armija ir armija jebkurā valstī un jebkurā teritorijā,» vecajai patiesībai piekrīt arī Āboliņš.

Smīdināt grūtāk nekā saraudināt

1988. gadā Āboliņš aizgāja no Jaunatnes teātra — neesot redzējis tajā savu vietu. «Toreiz daudzi aktieri kļuva lieki. Nebijām vajadzīgi un aizgājām,» kafejnīcas šķindoņas vidū klusāka kļūst aktiera balss. «Sākās teātru krīzes laiks, bet tā ir citas sarunas tēma,» viņš liek noprast, ka par to labprātāk nerunātu. Skatītāji Āboliņu jau kopš karjeras pirmsākumiem atceras kā vienkāršu un godīgu cilvēku. Tāds viņš palicis joprojām. 90. gadu sākumā Āboliņš kāpa uz Dailes teātra skatuves, Jaunatnes teātrī palika viņa vecāki. Aktieris vien lietišķi noteic: «Privātās lietas vienmēr esmu centies nodalīt no profesionālajām.»

Dailes teātrī viens no ievērojamākajiem projektiem ar Āboliņa piedalīšanos bija ļoti lielu popularitāti ieguvušās izrādes par krietno kareivi Šveiku. «Arī Dailes teātrī daudz ko ieguvu profesionālā ziņā, iemācījos dažādas iemaņas un guvu izpratni par tehnikas niansēm, visvairāk tieši no režisora Andra Blektes. Katrs aktieris no režisora paņem kaut ko savu. Mēs nevaram Blektes pieredzi salīdzināt ar Alvja Hermaņa talantīgajiem meklējumiem. Tās ir absolūti dažādas lietas, bet svarīgi atcerēties vienu atziņu — lai vadītu automašīnu, jāmāk skrūvēt arī riteņus, ne tikai pārslēgt ātrumu.»

«Esmu sapratis vienu — skatītājam zālē likt smieties ir daudz grūtāk nekā raudāt,» viņš aizdomājas. Āboliņš uzskata, ka komēdija tā pati traģēdija vien ir, tikai dvēseļu traģēdija risinās ar kādu citu, nevis tevi. Komēdijās parasti nav fizisku upuru, bet morāli — gan. Āboliņš reiz mēģinājis apkopot visas spēlētās lomas, bet tas neesot izdevies — esot tik daudz skaitāmo vienību, ka nevar atcerēties. «Varētu teikt, ka mēģināju uzrakstīt savu CV,» norāda Āboliņš, «bet kur nu — kādu lomu, kad esmu spēlējis, kā varoni sauca un kādā izrādē tas bijis. Nevaru visu atcerēties. Aizmirsies.» Sapņu lomas Āboliņam neesot. Aktieris priecājas par jebkuru darbu, un viņš vistiešākajā mērā pārliecinājies, ka reizēm nezināmās lomas un lugas ir visinteresantākās. «Līdz 1980. gadam neviens nezināja Māras Svīres stāstu «Limuzīns Jāņu nakts krāsā», varbūt vienīgi nedaudzie, kuri lasīja žurnālu «Karogs», tas arī viss. Arī man pašam Uģa loma bija negaidīta, tomēr — veiksmīga.»

Politikā neies

Pēc Dailes teātra nāca Jaunais Rīgas teātris, kurā Āboliņš atkal nonāca popularitātes virsotnē ar Hermaņa slaveno «Revidentu». Aktieris vairāk akcentē nevis panākumus ar vienu vai otru teātri, bet gan to, ka daļa sirds vienmēr būs piesieta pie Dailes. To nevarot atraut, šis teātris saaudzis ar viņu. «Tas man ir ļoti tuvs teātris, un, starp citu, Jaunais Rīgas teātris taču atrodas vecā Dailes teātra telpās,» sarunas plūdumā atgādina aktieris.

Līdztekus aktiera darbam viņš savulaik piedalījies dažādu pasākumu veidošanā, kas tagad esot kļuvusi par garlaicīgu nodarbi. Liela daļa sabiedrības Āboliņu saista ar populāro televīzijas spēļu «Laimīgais pāris» un «Laimes spēle» vadītāju, savulaik viņš bijis arī «Radio SWH» ētera cilvēks.

Ik pa laikam kādas sfēras darbinieki rada sabiedrībā rezonansi par zemo atalgojumu. Pēdējās nedēļās tie ir aktieri, kas streiku gan nesola, tomēr mudina valstsvīrus padomāt, cik cilvēcīga vai necilvēcīga ir aktieru alga. Daļa aktieru gan uzskata, ka šādas prasības nav nemaz tik pamatotas, kā izklausās. Āboliņš nav no bļāvējiem, viņš pat atzīst, ka sacelto skandālu īsti nesaprot. «Jaunais Rīgas teātris ir komerciāli veiksmīgs, bet kopumā ir tā — ir aktieri, kuri pelna vairāk un kuri mazāk. Bieži vien ir tā, ka ļoti talantīgi un labi aktieri pelna mazāk, bet principā aktieru apmaksa ir zema visā pasaulē. Atsevišķas zvaigznes, protams, pelna daudz — un tas ir uz šovbiznesa rēķina —, bet kopumā visiem maksā maz. Pavisam traki ir, piemēram, Liepājas un Valmieras teātrī, kur maz izrāžu, līdz ar to arī — skatītāju un ienākumu mazāk, plus vēl tas, ka valsts dotāciju nepietiek. Runa jau nav par aktieru algu celšanu, bet valsts attieksmi pret kultūru kopumā. Cilvēkam jau vienmēr ir par maz. Būtu, protams, labi, ja maksātu 5000 latu mēnesī, bet man tik daudz nevajag,» — tā Āboliņš.

Vēl viņš azartiski nosmej, ka izglītība ļautu ieņemt pat kultūras ministra posteni, bet tajā atrasties viņš nemaz negribētu. Piedāvājumi iet politikā Āboliņam neesot bijuši, tomēr viņš labi apzinoties, ka būtu pievilcīgs kādas partijas objekts — jo daudzi par viņu balsotu. Vai viņš kādu piedāvājumu būtu gatavs pieņemt? Nē. «Pēc tam tie paši vēlētāji teiktu rūgtus vārdus. Atceros vectēva novēlējumu — nekad nestājies nevienā partijā! Pie tā arī turos, neuzskatu, ka man tur ir jābāžas iekšā,» viņš nosaka. Aktiera sirds pieder radošiem amatiem, ar valsts pārvaldi lai nodarbojas citi.

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv