Gundega Repše: Gaidīšana

Apollo
0 komentāru

Šī nu ir tā gada nedēļa, kad, lai cik nopietnas parādības un pārvērtības norisinātos pasaulē un Eiropā, Latvijā un pašas galviņā par visu to negribas un pat nav iespējams domāt. Vismaz ilgāk par piecām minūtēm.

Jo no neanalizējamām, bet nenovēršamām un bezdibenīgām dzīlēm izniris pagāniskais veselums, kas, kā pasauli glābdams, triec tevi ar izkapti nenopļautā zālē, neizvējotos pakšķos, savecējušās krātuvēs un pat atmiņās, lai viss tiktu tīrs un līgo mistērijai visas durvis būtu vaļā. Ja tā aplaimos tavu sētu. Citreiz vari siet tos sierus deviņos stūros pa visu māju, appušķot pat kaķi, ne tikai sētas stabu, samācīties jaunas dziesmas, bet nekādi brīnumi nenotiek. Un citreiz, ne piejaucēts, ne sarunāts, vien sirds čukurā palūgts, Jānis ielīgo pie tevis ar ozolu ragiem kā uz palikšanu. Var jau samācīties pareizi un autentiski līgot, bet, ja šīs zinības iestāda liesā dvēselē vai dzīves privilēģiju pārbarotā dobītē, tādi limuzīni Jāņu nakts krāsā vien sanāk. Pa gabalu jautri, protams.

Var jau būt, ka nupat latvieši sadalījušies divās gaumes grupās — mācītie aizvērs sētas vārtiņus un ritualizēsies savā svētajā individuālismā, bet tie otri kolektīvi līdz asarām noziņģēsies pagastu centru ambrāžās. Citas alternatīvas vismaz publiski pieejamie Jāņu svinēšanas sludinājumi nepiedāvā. Aktieri, «fabrikanti», balagāni, latviešu humors, zaļumballes. Šogad, nez kāpēc, būtu gribējusi izkāpt no savas sētas jaukumiem un personīgajiem rituāliem, paskatīties cilvēku sejās, taču nebraukšu jau uz kādu kultūras nama pļaviņu Latgalē vai Kurzemē, kur aicināti pašu ļaudis, bet svešu ģīmi pret rītu pat var pamanīties apskādēt. Vēlēšanās pabūt ar citiem radusies no gadskārtējās baiļu un briesmu propagandas un, kā parasti tas arī izrādās, īstenības. Gribas savām acīm ieraudzīt cilvēkus, kuri nav žūpas — bandīti, kas klejošanu pa Latvijas laukiem Līgosvētkos padara par mīnu lauku. Nevar būt, ka esam tik debili, mazattīstīti un deģenerējušies, ka nevaram pierādīt, ka vienu gadu varam iztikt bez līķiem. Varētu pieņemt, ka Dabai vai Dievam, lai katrs domā pēc savas patikšanas, ir kāds plāns — un tieši pie Jāņu mistērijas pieder sadzērušos, bramanīgo šaurpierīšu neitralizēšana, taču diemžēl ne jau viņi vien aiziet bojā, bet parauj līdzi  gluži nevainīgos Jāņu brīnuma meklētājus.

Man prātā pavisam bērnišķīgas domas. Aizliegt pārvietoties ar privāto transportu 23. un 24. jūnijā. Pie stūres ļaut sēsties tikai sievietēm. Ar Zemkopības ministrijas gādību izdalīt iedzīvotājiem zirgus radu apciemošanai. Cilvēkiem nezinot, jau nedēļu pirms Jāņiem pārdot bezalkoholisko alu, uzdodot to par īsto. Ļaut pārvietoties ar privātajām automašīnām tikai līdz saulrietam 23. jūnijā. Kur paliek brīvība, izvēles? Bet kur paliek nesaduļķots prieks un dzimtenes izjūta sirdī, kas Jāņos grib izlauzties pilnā krāšņumā? Kā līksmot briesmu priekšnojautās un gandrīz garantētu slepkavību pavēnī?

Varbūt tālab arī nav vērts kopuspulcēties (atskaitot ziņģes un zaļumballes, kas ir latviešu acīmredzami neatceļamā vērtība), labāk apvilkt ap savu māju elektrisko ganu, kad jāņabērni jau sabraukuši, un pie alus piešaut miega viru.

Vai tālab bija vērts mīcīt siera saules un locīt pīrāgu mēnestiņus, līkai, greizai ravēt zirņus? Nu ja, ka bija. Tur jau tā mistērija. Ka šogad būs savādāk. Vecie vaiņagi nodegs, un latvieši izrādīsies līksmi, omulīgi un gudri ļaudis. Kas svin dzīvības brīnumu, ne nāvi un pīšļus.

Gundega Repše: Gaidīšana

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

18.10.2017
Ienākt apollo.lv