Gundega Repše: Magelāns

Apollo
0 komentāru

Ticiet vai neticiet, bet es tiešām neatceros, kālab iesaucu viņu par Magelānu. Nekā, itin nekā tāda, nu tāda, ko jūs varētu padomāt — kvēla vai azartiska, viņā nemanīja. Tāpat — lielu mērķu vai vismaz sirsnības svētīts viņš arī neizskatījās. Tikpat šaubīga man likās iespējamība ceļot laikā, lai tālab meklētu viņa sejā 16. gadsimta portugāļu  jūrasbraucēju cieti spriegotos vaibstus.

Vienīgais, kas man izšāvās acupriekšā līdz ar viņa nosaukšanu vārdā, bija atmiņas maldīgā strēmele, kas vēstīja, ka Magelānu tak laikam nokāva. Uzgājis salu virteni, nodēvējis tās Filipīnu vārdā ( šķiet Filipa II piemiņai), viņš tika uzņemts starp iezemiešiem itin labi. Līdz brīdim, kad iedomāja lietot savus kuģa lielgabalus, lai iedzimtos pievērstu kristīgajai ticībai.

Tad arī Magelānu nokāva. Kopā ar dažiem kapteiņiem un kādiem tur pārpalikušajiem matrožiem. Gauži neomulīgas asociācijas, bet tāds, tieši tāds, kam aiz muguras jau bijusi nokaušana, viņš arī izskatījās. Magelāns.

Viņā kā uz paplātes bija ieraugāmas romantiķu klajās nesaderības — pieredzes krāšņums ar ikdienišķu un pat augstprātīgu īgnumu. Man līdz tam bija licies, ka tie viens otru izslēdz. Ka īgnums dzimst liesumā, kaulos, pieticībā, mazumā. Bet Magelāna āriene pat demonstrēja šo pretrunu.

Asfaltmelns, mīksti vaļīgs vilnas pusmētelis, uzkrītoša, šķiet, no kādām nenosakāmām austrumzemēm vesta šalle zaļi oranžos musturos, balts zīda krekls. Tiktāl — labi. Kamēr sēdēja. Cīruļcilvēku iecienītā pilsētas centra kafejnīcā, kas vaļā vērās jau pusdeviņos — labajā, pašā tālākajā stūrī, zem ielogota sena žurnāla vāka ar sārtvaidzīgām meičām tūļīgos peldkostīmos.

Pabrokastojis un izlasījis laikrakstu kaudzīti, rūpīgi piebīdījis krēslu galdam, viņš piecēlās, un es ieraudzīju tievas, stiegras kājas melnās trubiņbiksēs, kādās neviens, pat rokeri, šais platuma grādos vairs nestīvējās, un milzīga, vismaz 46. numura laķenes. Izskatījās, ka kāds burvju mākslinieks būtu viņu saaudzējis kopā no diviem dažādiem, viduklī pušu pārzāģētiem cilvēkiem.

 Dīvaini, parasti es cilvēkus pamanu, neizdzēšami iegaumēju un klasificēju pēc sejām, taču Magelānā vispirms biju pamanījusi ķermeņa masīvo, cienīgo un pat tuklu biezību demonstrējošo augšdaļu, nesaderīgi titilbīgo apakšu, taču seju neatcerējos. Neparko. Līdz nākamajā rītā, teju vienlaikus ar kafejnīcas vaļāvēršanu, es viņu ieraudzīju atkal.

Jāpaskaidro, jo tas šķiet no svara šai stāstā, ka es, dziļu Kurzemes mežu meitentiņš, kafetērijā tikko kā uzsāku piestrādāt, lāpoties ar studiju maksājumiem universitātē. Tālab badīgi pētīju cilvēkus, klausījos sarunās kā sabojātā, vietumis izdzisušā ierakstā, man bija interesanti. Un nekādas apkalpošanas rutīnas.

Magelāns tātad bija atkal klāt. Tā tas būs vismaz pusgadu. Viens kapučīno, divi eklēri — gaišais un tumšais, vēlāk tunča salāti un uzvijām — espresso. To man priekšā pateica darba biedri, bet īpašnieks raudzīja, lai ielāgoju. Divu stundu procedūra. Katru rītu. Tikos tumšais eklērīts, tikos jau salātiņi, bet bez piecām vienpadsmitos — espresso biķerīt’s. Bez sazināšanās vai kādas pļāpāšanas. Baznīcas rituāls.

Avīzes viņš bija nopircis pats. Pirms pēdējās kafijas lāses viņš tās rūpīgi sasmalcināja, plēšot strēmelēs un  tad šķērseniski — sīkās druskās — vai vesels peļu jandāliņš. Izvilka no mēteļa kabatas lielveikalu maisiņu, rūpīgi sabēra iekšā, izmeta pēdējo kafijas lāsi kā šķebīgu dzimtenīti, un bija prom.

Bet torīt tā bija viņa seja, ko pētīju kā plastiskās ķirurģijas fanāts. Stēla. Asinsvadi kaut kur dziļi zem mīmikas muskuļiem, taču mīmikas nav. Seja — pušu šķelta kā dibens. Taču dibens nerāda divi pasaules. Magelāna seja rādīja. Tā kreisā ( no manas puses)  — gluda kā liedags pēc bēguma. Raupja, es teiktu — šabloniski vīrišķīga, kad iespaids šķiet skarbs, bet, pieskaroties, izrādās — maigs kā bērna pēdiņa. Vaigs kā pēdiņa — neveikli izsakos, taču sajūta ( protams, nepieskaroties, vai maz man tas jāsaka!) tieši tāda arī bija. Neveikla, pat to uzskatot.

Pulsējošās stēlas kreisajā pusē kāds ar filigrānu nevērību, pasmaidīdams par šī cilvēka iekšējo tiecību pēc brīvības, bija iezīmējis acs formu. Nevainīgi caurspīdīgu un pieredzes biezi tumsinātu vienlaikus, kas kā dāvanu atrādīja naivajiem jau notikušu pasaules radīšanas un sagrūšanas intīmo vēsturi.

 Pat tagad nemāku pateikt — zila, zaļa, brūna, lāsmaina, ūdeņaina vai raiba bija Magelāna acs, bet tā ievilka kā virpulī, kā mūžīgajā ūdens spirālē, ko tik bieži nākas hipnotizēt vannā, iztekot pēdīgam ūdenim. Acs virpuļspirāle ievilka, bet tur nevarēja palikt, protams. (Ikkatrs, kurš kaut kur grib palikt, nevēlas iztecēt vispasaules notekūdeņu noslēpumainajos okeānos, vai ne? Es biju ikkatrs. )

Kad Magelāns pārmeta labo kāju pār kreiso, kad lielā tufele, ( tieši tāds vārds iznira, ieraugot melni glāsmaino piķa piku uz sievišķi smalkās, trauslās kā kaķa skelets, potītes) iezvīļojās, atstarojot  viņam tuvāk esošo lampu, es iepazinos ar otru sejas daļu. Tajā kā galaktikā virmoja, ņirbēja zirnekļtīklu mežģīnes no vecu piļu bēniņiem, asparāgu lapojuma trīsas, fosīliju ornamenta mīklainās zīmes — pasaulē vismaigākajā ēnojumā uz cilvēka ādas.

Tur bija ceļojumu maršruti bez ceļvežu norādēm, upju deltas un kalnu smailes, un mani tas satrieca — cilvēka sejā, cilvēka sejas vienā pusē tas nemaz nevarēja satilpt. Bet — satilpa. Bija. Šai ģeogrāfijā, un to es pamanīju daudz vēlāk, acs bija ierakstījusies vien kā tēls. Vai kā ainavas elements — kāds nomaļus, mežā ieslēpts ezers, citos gadsimtos rakts diždīķis vai pilskalnu avots, kas, pēctecīgi izzuzdams, vērties klusā, dzīvību neapdraudošā aizmirstības lāmā.

Magelāns samaksāja un gāja. Smieklīgais papīrdrisku maisiņš, ar rokturiem sasiets šleifītē, pendelējās pret viņa mīksto mēteli kā tukšs globuss. Cilvēks, kura sejā nebija nekādas harmonijas, bet visa pasaule. Seja kā vārds. Jo arī viens vienīgs vārds spēj ietvert it visu, kas ir un kas tikai nojaušams.

Pēc dažām nedēļām pamanīju, ka viņš ne ar vienu nesarunājas. Sasveicinās un atvadās no personāla vien ar galvas mājienu. Mīmika, kā jau teicu, Magelānam nebija iedalīta. Un tomēr viņš izskatījās vienlaikus bargs un dziļi nelaimīgs. Un viņam nevarēja tuvoties. Un ap viņu vienmēr bija kāds miglājs, kāds salti šķīsts gaisa mākonis vai aura, kā tagad mēdz sacīt.

Un tad kādu dienu uz krēsla, kur viņš bija sēdējis, es atradu plānu skolas burtnīcu. Es vilcinājos, gribēju atdot saimniekam vai vakara maiņas meitenēm, jo gan jau aizmārša prasīs atpakaļ, taču mana ziņkārība izpletās pa visu ķermeni, bauslības izkūpēja, es to paņēmu.

Tad tas sākās. Reizi mēnesī, citreiz biežāk. Vienmēr citā vietā. Pat tualetē. Papīrgrozā. Iejaukta kafejnīcas presē. Es negribēju zināt, vai vēl kāds tās jelkad ir atradis, bet visas turpmākās nedēļas un mēnešus es pavadīju neizturamā, kāpjošā satraukumā, pat izmisumā, ka kāds cits varētu atrast nākamo Magelāna sīkajā podziņrakstā pieskrīvēto  burtnīcu.

Jo nekad jau nevarēja zināt, kad tā būs kaut kur atstāta. Šķita, ka viņš mani pat nebija ievērojis. Mūsu skatieni ne reizi nesastapās. Un es nekad nenoķēru brīdi, kad viņš burtnīcu noliek.

Tas vērtās apsēstībā. Mācības mani neinteresēja, aizmāršība un izklaidība, ko izraisīja mūžīgais spriegums, dusmoja īpašnieku un es baidījos par atlaišanu.

Varbūt pietiks? Es neļaušu jums ieskatīties visā, ko viņš bija rakstījis, jo mani žņaudzī egocentriska iedoma, ka varbūt tas viss rakstīts tikai un vienīgi man, taču šaubas par to un Magelāna nepārprotamā vēlēšanās, lai tās tiktu publiskotas, par ko taču liecināja burtnīcu izmētāšana anonīmam lasītājam, liek man iepazīstināt jūs vismaz ar fragmentiem.

1. burtnīca.

Vai svarīgi, ka šī ir pirmdiena 2004. gadā? Ar šo brīdi es izbeidzu pļāpāt. Es nekad vairs nerunāšu.

Pasaule ir pārpludināta ar trokšņiem. Neizturami. Pietiek. Gana.

Visa mana līdzšinējā dzīve bija viena vienīga nebeidzama runa, vārdi, troksnis, viedokļi. Principi burtu mundieros, jūtas, uzkārtas uz jēdzienu āķiem, instinkti, iemaldināti melodijās, bioloģiskā eksistence — tik trokšņaina kā slikts orķestris — elpa, mutes, mēles, siekalu trokšņi, klepus, krākšana, deguna sīkšana, šņākšana, iesnas, šķavas, o, nemaz nevajag apiet apkārt visam ķermenim, lai tevi pārņemtu bezcerība — nevienā ielejā, nevienā paugurā vai sīkākajā birzītē uz sevis paša ķermeņa tu nevari atrast  iemājotu klusumu. Nekur, nekur, nevienā dobītē, nevienā krokā vai līnijā, — bijis tas pakausis vai delnas zīmējums! Dzīvība manifestējas ar bērna nepacietību — katra šūna runā, rada skaņu, kas atbalsojas kaut kur krūšukurvī kā ūdenskrituma dārdi, jā, tā man šķiet, un,  es zaudēju sevi.(Ja kas tāds maz pastāv)

Ar klusēšanu esmu nolēmis mazināt vismaz prāta troksni sevī, jo bioloģiskā nošu partija, kā stāsta, apklusīs vien  tad, kad būšu miris, taču šīs piezīmes, protams, liecina pretējo, tomēr klusēt nevar iemācīties vienā rāvienā. Ir nepieciešams pārejas periods. Augšanas grūtību fāze.

Ja padomāju, cik miljardu vārdus esmu izsējis informatīvajā telpā, tad šķietos kāds Dieva līdzinieks, kas no piedurknes izbārstījis  zvaigžņu miriādes. Taču, ak, vai, man nepiemita Dieva atbildība.

Marlēna, Merilina, Milēna, oi, meitenes! Kas jūsu bestiju ausīm nav šāvies garām! Vulkānu karstie putekļi un simtiem saplēstu kaklarotu kreļļu krusa, karstas nagliņas uz jūsu sārtajām mēlītēm, kad es ar āmuru apliecināju vārdus, vārdus, vārdus, tos iesitot jūsu mīļajās galviņās un mutēs. Piedodiet! Izdzēšiet! Aizmirstiet!

Nevarētu teikt, ka es būtu mācījis citus dzīvot, kaut divdesmit gadus esmu rātnā uzcītībā pierakstījis avīzes par tik daudzveidīgām tēmām (neba manu plašo zināšanu, drīzāk svaidības un nenoteiktības dēļ), ka mani pat titulēja par dzīves ekspertu. Vai šausminošāku etiķeti maz var iztēloties?

Tomēr jāatzīst, ka man tas vienmēr bija paticis. Rezonanse, jautājumi, cilvēki, kuri ap mani pulcējās vai vienkārši vēlējās paspiest roku, uzdot jautājumus. Man patika apbrīna viņu acīs. Es nemeklēju, kas ir aiz tās, es ļāvos ielīksmoties! Nekā augstprātīga, nekā no iedomības. Vien prieks, ka neesmu pasaulē viens. Man ir rezonanse. Un man šķita, ka es visām savām sievietēm pierādu, cik viņas bijušas tuvredzīgas, cik vienkāršas un vēsas, nenovērtējot manus dabiskos, bez piepūles auļojošos talantus. Izteikties, bārstīt vārdus par spriedumiem, aizspriedumiem, kultūru, provinciālismu, vēlāk arī Dievu un antīko pasauli, par cilvēka dabu un, manuprāt, jēgas obligātumu nejēdzīgā pasaulē.

Vai dzirdat, kāds šausmonis es biju? Un tur nebija ne vārda, ne arī ēnas par vārdiem, kas būtu ko teikušas par mani pašu. Es nekad uz to neesmu bijis spējīgs. Arī tagad — nē. Bet — kas zina!.

Es atceros stāstu par tirānu, kurš ar spīdzināšanu mēģināja piespiest brīvu cilvēku nodot sazvērestības līdzdalībniekus, kura pret viņu tika perināta. Spīdzinātais nokoda sev mēli un iespļāva to tirāna sejā. Es esmu šis tirāns. Un spīdzinātais.

 

2. burtnīca.

Tas nav tik viegli, kā iedomājos. Varu pierast pie izsmiekla, bet pie pazemojuma — pagaidām vēl ne. Es, kas varēju vārdiem likt nozīmēt jebko, kas ņēma vārdus kā darbarīkus no kastes, mācos bezvārdu valodu. Un es neesmu nekāds žestikulētājs. Sadzīve kļūst skaudra, vienkāršais top sarežģīts.

Arī mans tēvs piepeši ir nikns. Viņš gan nekad nav varējis ciest jauninājumus, pārmaiņas. Viņā ir kaut kas no brita. Vai vismaz no latvieša priekšstatiem par britiem. Konservatīvisms, mazrunība, uzvalki, stepēts rītasvārks, Tetly tēja un netraucētas pēcpusdienas vecu foliantu apskāvienos. Nu, tēvam foliantu vietā gan ir viņa jaunības prese, iesieta neskaitāmos dažādkrāsu vāku sējumos un kārtīgs ķiršu lapu uzlējums, kas gadu gadiem bendē viņa aknas ( agrāk es viņam mēdzu teikt — kaut tava sirds būtu tik liela, kā tavas palielinātās aknas!), jā, bet nu viņš ir pārskaities. Es esot kļuvis rupjš.

Man vienmēr šķitis, ka viņš mani par maz mīlējis. Neko nevar darīt. Kaut mēs vienmēr esam bijuši un arī dzīvojuši kopā. Viņš ir piedzīvojis ne tikai manas mātes nāvi, bet arī manas sievas — Marlēnu, Merilinu un Milēnu. Tas ir nopietns rūdījums. Un, kaut arī viņš manas sievas, tāpat visādus citādus izlēcienus ar sievietēm, šķiet, uzlūkojis ar slēptu skaudību ( jo pats bijis tikls un uzticīgs līdz kapa malai), viņš mani nekad nav īsti cienījis. Nu, tā man šķiet. Es neesmu darījis vīru darbus. Es esmu tikai pļekstējis. Pierakstījis viendienas avīzes. Neizmetis enkuru. Nenoracis mantu. Neesmu izaudzinājis dēlu. » Tu esi kā tāda ķirzaka», viņš man reiz teica,«- slapstīgs un siltumu mīlošs aukstasiņu rāpulis». Bet vairāk ar’ neko par viņa domām nezinu.

Mēs dzīvojam kā kaimiņi. Viņš ir vecs vīrs. Ar dīvainībām, kas droši vien ir daudz mīkstākas, maigākas, nekā tās, kādas līdz mūža galam izkopšu es. Bet es pat simts gadu vecumā apņemos izgriezt deguna spalvas, lai cilvēks, kurš mani uzlūkotu, raudzītos  acīs, ne uz sirmajiem saru kušķiem nāsīs.

Piedod, tēt. Tā ir tikai gatavošanās dzīvei bez vārdiem. No manis birst valodas smiltis. Tu dusmojies, jo nevari ar mani strīdēties par politiku. Es klusēju, tīši lavos uz kafejnīcām, lai pārbaudītu sevi pūlī un nekad neesmu licis tev nojaust, cik ļoti man vajadzīga tava mīlestība.

Vai ir iespējams, ka par klusēšanu man kādreiz nebūs tīši jāpiedomā? Ka klusums smadzenēs būs tik pašsaprotams kā tagadējais pasaules gala karnevāls, kur miljoniem skrienošu izjūtu brāžas, satriecas, sašķīst, pārvietojas cita citai garām, paralēli, šis amoks pa visu apvārsni, kur katrs impulss auļo pēc sava vārda? Vai šādi arī dvēsele piemeklē cilvēku, kurā uz laiku ietērpties? Nez kālab liekas, ka tas notiek daudz svinīgāk, iecietīgāk un…jā, arī skumjāk. Viedokļi pagaidām manī klājas kā sālīšanai sablietētas sēnes mucā — kārtu kārtām. Es mācos, es skolnieks.

Vai tas biji tu, tēv, jeb kāds no taviem kolēģiem, skolotājiem, kurš reiz manā bērnībā teica, ka visiem patiesiem teikumiem ir viena un tā pati nozīme, un visiem aplamiem teikumiem ir viena un tā pati nozīme? Šā vai tā,  es esmu bijis visi aplamie teikumi.

 

3. burtnīca.

Kopš klusēšanas solījuma  — nevienas pašas sievietes. Nav tā, ka neviena nebūtu gribējusi, nē, klusējošs vīrietis ir ļoti spēcīgs kairinājums. Tā ir vara ar visu zelta kroni. Iemesls gluži cits. Baidos es. Man piemīt nevīrišķīga īpatnība — kad beidzu, es runāju vienā laidā. Un lablaiku vēl pēc tam. Pats nemaz to lāgā neatceros, bet meitenes ir stāstījušas. Viņas ir sajūsmā. Tāda pārmaiņa pēc aizkusušajiem, garu un visu pārējo izlaidušajiem studentiem, tēvočiem un vienkārši garlaicīgajiem. Bet es nedrīkstu. Esmu nolēmis klusēt. Varu gan iedomāties, kādas izteiksmes pieņemtu mans ķermenis, ja tam dotu iespēju. Galu galā es ticu enerģijas nezūdamības likumam, un mana vārdu enerģija noteikti gribētu izpausties tajā veidā, kādu es piedāvātu. Bet es nedrīkstu runāt.

Marlēna bija izcila klusētāja. Viņa spēja otru cilvēku izvest no pacietības jebkurā saspīlētā situācijā. Viņa vienkārši izslēdzās. Kā stāvlampa. Viņa neieņēma nostājas, nepauda viedokļus, viņa vienkārši neiesaistījās. Es varēju runāt kā slims sludinātājs, kaut diennakti, Marlēna noturējās kā piemineklis. Un, trakākais, tas viņai nesagādāja nekādas pūles, nekādu piespiešanos. Viņa esot taupījusi savu garīgo veselību, velns rāvis.

Reizēm pieķēru viņu neviļus asarās, bet arī tad sieva vien brīnījās, no kurienes tādas rodas, tādas neviļus — kad nemaz negribas raudāt, nekas nesāp, nekas neaizvaino, arī dusmu nav, arī aizkustinājuma nav, bet neviļus asaras — ir. Tādos jautājumos es diemžēl nebiju eksperts. Marlēna bija aizkustinoša viscaur.

Viss, ko viņa darīja, kā izskatījās, kā mīlējās un kā domāja — viss bija nevilšus, itin kā tikko no Dieva piedzimis. Es to sabojāju ar cietu, vērienīgu un netalantīgu režisora roku. Visu nejaušo padarīju tīšu. Pieņemsim, ka divdesmit gadu vecumā es vienkārši biju nepieredzējis muļķis, pieņemsim. Mēs, protams, izšķīrāmies.

Bet tas atkārtojās. Ikreiz, kad es nevairījos būt pats, kad biju dabisks, tiešs un, jā, vienkāršs kā cirvis, mani atstūma. Tāds es nekur nebiju liekams. It visā. Kad man bija apriebies slīdēt pa dzīves daudzveidīgās ādas virspusi un sniegt par to  savu viedo eksperta vērtējumu, es mēģināju rakstīt savādāk.

Iedomādams, ka esmu gana rūdīts profesionālis, sāku eksperimentēt. Rakstīt ko tieši otrādu tam, ko no manis sagaida. Lietot vārdus, kādus līdz tam nebiju ņēmis mutē. Es mācījos rakstīt par un ar sevi, un ticiet vai nē, bija vajadzīgs tikai nepilns gads, lai mani stigmatizētu par krīzē iebraukušu jākli, kas pēc gada drošvien vai nu jau  sludinās Dievu, vai būs nodzēries.

 Neviens, pilnīgi neviens nepriecājās par manu pagriezienu. Kāds sacīja, ka esmu aizmirsis, kā jāraksta, kāds cits — ka iztukšojies, jo, nesaredzu  acīmredzamo — brīnišķās dzīves iespēju paleti, dzīvības triumfu. To man sacīja laikā, kad es tikko biju iemīlējies dzīvē.

Draugi līdzcietīgi klusēja, taču viņiem kļuva arvien neērtāk manā klātbūtnē, jo viņi uzskatīja, ka esmu kritis nežēlastībā. Viņi pat ticēja, ka esmu politiski apklusināts, jo, ja agrāk par šo dzīves nomali rakstīju ar kaismi, kāda raksturīga mīlniekiem, tad pēdējā laikā — nerakstīju nemaz. Manā personīgajā orbītā mazie, zaglīgie mērkaķēni, kas ar politiku, kā saka, nodarbojās, vairs neietilpa. Un ne tālab, ka es tā būtu nolēmis, bet tālab, ka viņiem vairs nebija vietas. Es biju pārplūdis kā Nīla pats no sevis un iedomājies, stulbenis, ka manas sanesas var būt auglīgas arī citiem.

Īpaši neticami tas tādēļ, ka mani medus meli vēl pavisam nesen tika gaidīti kā zāles. Es biju dziednieks, kaut aizvēru durvis uz jebkurām citu cilvēku rūpēm. Kaut nelikos zinis ne par citu, ne saviem uzskatiem. Es biju ignorējis savus spriedumus, kas, gribi negribi, pieredzes audzēti, paši drūzmējās galvā, taču manis tur nebija. Bet pieredzes bezkaislīgie nospiedumi un vārdu labskanība, mans personiskais temperaments un daiļās sievas, kas cēla manu vērtību gadu no gada, laiks, kam es bezrūpīgi tupēju kamiešos, radīja virsvērtību. Es notiku bez sevis paša.

Kāds eksaltēts plānprātiņš reiz avīzē ierakstīja, ka es kā intelektuālis nemaz neesmu būtne, bet sabiedriska dimensija!!!

Kāpēc, kāda joda pēc tas viss man bija jāmaina?

Tāpēc, ka telpai nebija akustikas. Viens vienīgs troksnis. Bez pauzēm.

Draudzība esot absolūtās akustikas telpa. Kas es? Velve šai telpā vai vitrāžas robustais tēls?

 

 

4. burtnīca.

Esmu iemīlējis vienkāršas lietas. Tās ir visdrošākās.

Tēvs palūdza ķīniešu un japāņu daosu ainavu glezniecības albumus. Neatceros, ka viņš agrāk būtu interesējies par glezniecību, viņam tuvāka arhitektūra, kas, viņaprāt, visvairāk izstāstot par citiem laikiem, citiem tikumiem un domāšanu. Nezinu. Otru nav iespējams iepazīt

Un neviens nezina, cik laikus būs lemts piedzīvot. Ne jau tikai vēsturiskos, ar tiem, protams, arī pietiek un pāri paliek vēl trešajā paaudzē, gēnu līmenī, bet es domāju tos īsos, ģeometriskos laikus, kuri, ja pavadīti intensīvi, ar sviedriem sirdī, pēcāk vēršas sfēriski, ieformējas, ietilpinās savā saturā tik pilnasinīgi, ka rada formu — kā gludu spoguļbumbu, kā marmora galvu, kā stikla balonu, kā operācijai atvāztu, atlocītu aci, kā piepešības īstenošanos akadēmiskā skaistumā, zinātniskā neapgāžamībā.

Mani pamatelementi līdz šim neveidoja musturus kā nejauši nokritušas lapas un nepielipa  rokās nenoturamajai, slidenajai  apziņas lodei, bet uzvērās uz iedomātas, graciozas līnijas. Secībā? Nē, tik traki nav, nejaušība ir skaista, taču man patīk kārtība. Un šķiet, arī pasaule, kura ar mani sazinās, to zina . Tā vienmēr  uzbrūk kā mākonis, kā nenovēršams,  koši sarkanu, saldensmaržīgu lapu klājiens, bet, ticis līdz manai apziņai, itin kā sastājas ierindā. Gaida kā slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Pa vienai uzveras uz manas kardiogrammas. Tikai pēdējā laikā ģeometrija iegūst telpu. Milzīgu, neaptveramu telpu.

Ko es tur ieraugu? Kristālisku ziemas ainavu ar melnām vārnām. Pielijušu vītolu pār nekustīgu ezera alvu. Ambrasdzelteno mātes segu. Apmākušos dienu, zem kuras kupola balts fajansa trauks ar karstiem, sarkaniem  vēžiem. Vēsi zilgana kāpostu lauka blāzmu oktobrī. Kailu, saulē mērcētu  ķermeni, kas nejauš, ka tiek uzlūkots. Aļņus, dzeram pie upes vasaras mijkrēslī. Rūpīgi uztrītus nažus virtuvē. Kājas līdz ceļgaliem, iebridušas kalmju muskuļos. Purpura cepures uz plīvojošiem matiem. Kuģus ostā  kā vīriešus — pilnus ar kontrabandu un eksotiskiem suvenīriem. Baznīcu portālus kā sieviešu klēpjus. Noberztu ozolkoka galdu Jāņu rītā. Puķuzirņiem apaugušu zedeņu žogu. Niknus skūpstus jasmīnkrūmā. Dūmu ceļu pie Dieva. Dzērves aizlidojam manu sāpju trajektorijā. Vētru, kas sadala nakti gabalos, baltos un melnos. Jūrā iemestu akmentiņu un sevi, ieplūstam tam līdzi apļos. Kurmju rakumu piramīdas…

Kad biju pusaudzis, māte mani  paņēma līdzi pie dziednieces. Viņa godāja dziļās pasaules, kā pati izteicās. Kāds būs mana dēla ceļš, māte jautāja. Vai būs viņam nopietni ienaidnieki, skauģi, vai mēģinās nogrūst no ejamā? Dziedniece ilgi raudzījās kaut kur tur, ko es tolaik arī drošvien dēvēju par citurieni, un teica — nē, jūsu dēlam neviens neko nespēs padarīt, tas lielākais, ko tie citi iespēs, līdzinās kurmju rakumiem ceļā. Es iegaumēju. Tā arī līdz šim brīdim nespēju paiet garām kurmja rakumam, to neizspārdījis vai cieti nenostaigājis. Cik atceros, redzīgā  sieviete netika vēlējusi mest  tiem līkumu vai, dziesmu dziedot, lēkt pāri. Tev ir tavs ceļš. Sargā!

Uz ceļa bij’ nomaldījusies Merilina. Viņa bija viss tas, kas ir neciešams sievietēs. Viss tas, kas sievietes ir. Ņemšanās. Rūpēšanās. Dīdīšanās. Kārtošana. Plānošana. Rēķināšana. Uztraukšanās. Pārbaudīšana. Zvanīšana. Organizēšana. Smērēšanās. Krāsošanās. Ģērbšanās. Čaukstēšana.Zvaigāšana. Spiegšana. Sīka ķiķināšana. Prasta klačošanās. Attiecību risināšana. Tipināšana. Tūļāšanās. Sīkumošanās. Baidīšanās. Glābšana.. Tēlošana!!! Pļāpāšana!!! Balagāns, lai tikai tu viņu mīlētu līdz kapa malai. Merilinas galvā ne reizi neienāca doma, ka viņas trokšņošana slīpē bruģi uz pieminēto kapa malu no pirmās laulību dienas. Kad piedzima Tita, kļuva vēl ļaunāk. Viss iepriekš uzskaitītais, pareizināts ar trīs, un vēl trallināšana, cacināšanās, ķuķināšanās, jezga, instinktu profesionālie apgriezieni  un pasaulē labākās mātes mūžīgais starojums kā 300 vatu spuldze tieši ģīmī diennaktīm, diennaktīm.

Man vienmēr patikuši bērni. Dieva nodomu uzskatāmība viņu acīs, dabiskums, iepretim pieaugušo tizlajām manierēm un liekulībai. Merilina man saskrāpēja seju, vēl tagad sīkas rētas kā rūtiņpapīrs, kad pateicu, ka man riebjas. Ka viss tas riebjas. Ka es gribu dzīvot. Nosauca par zilo. Pameta. Tita ir ļoti skaista.

 

5. burtnīca.

Seši mēneši. Seši mēneši! Vai tas ir daudz?

Un kas ir iegūts?

Tā domāt nav pareizi.

Rakstu ārzemju izdevumiem par dzīvi Latvijā.  Man šķiet, ka tie ir meli, taču pasūtītājs ir apmierināts un iedzimtie, kas okšķerē internetu kā paranoiskas vecmeitas,  mani dēvē par patriotu. Beidzot es saņemu normālus honorārus, varu aizsūtīt  Titai smaržas un vešiņas.

Piezvanīja nobažījusies drauga sieva  un ieteica ļoti labu psihoterapeitu. Nesagaidījusi atbildi, nolamāja par veco āzi ar žurnālistikā iztecinātām smadzenēm. Varbūt viņai taisnība. Varbūt tas viss no darba.

Kad man bija pieci vai seši gadi, mamma mani aizveda uz leļļu teātri. Es jau sen biju redzējis pieaugušo izrādes īstajā teātrī, tālab stipri garlaikojos un dusmojos uz māti, kura iedomājusies, ka esmu kāds zīdainis. Pukojos, starpbrīdī neēdu kūku un tādā garā, bet mamma, cieši saspiedusi manu roku, itin kā dusmīgi, itin kā pareģodama teica: «Tu neesi gatavs pieņemt spēles noteikumus». Mīļā mamma, tev bija taisnība, taisnība — liela kā mauzolejs. Es spēlēju tikai pēc saviem noteikumiem. Visu laiku. Ja spēlēju. Kad cilvēks vairs nespēlē, viņu nokauj. Ja nenokauj, tad novelk ādu un palaiž suņu barā. Mammīte. Kauns atzīties, bet tas esmu es, es, kuram skauž, ka tēvam bija tāda sieviete, ka nebija slimam jāklimst gar žogmalēm, jākrāj norautie krūšturi vai jāskaita rētas un infekciju slimības. Tēvs.

Viņam patika Milēna. Visvairāk no manām sievām. Mazliet līdzīga mātei, varbūt. Ņipra, paštaisna. Ar sviluma smaku virs galvas. Tik smuka, ka nemaz vairs neliekas smuka, bet nenormāla, jocīga, dīvaina. Milēna sita kārtis ar tēvu, ierāva ķiršu lapu uzlējumu, bet diemžēl bija aktrise. Es to neizturēju. Arī par to man kauns, bet ko vairs padarīsi. Pie viņas kājām nokrita kaut kāds tur sarkanās Maskavas režisors un prom viņa bija. Paguva gan mani nosaukt par visparastāko un lielāko H., bet es to neņēmu nopietni, tas bija tā krieva iespaidā. Atvadoties no tēva, raudāja kā ļoti slikta aktrise. Ilgi un bez teksta.

Es esmu planējis no tempļa pakāpiena līdz tirgus placim. Uzlasījis gan cilvēces asaras kā eksotiskas relikvijas, gan baudījis no vergiem par lētu naudu pirktus mango. Šķiedies ar sulu kā neprātīgs. Vārtījies paradīzes augļa mīkstumos.

Man patīk par sevi izteikties eksaltēti un svinīgi. Es neniecinu sevi, kaut saredzu it visus savus vīrusus, baktērijas.

Dēmonu man nav. Es esmu dēmons. Kamēr neesmu kļuvis svētais.

Un es nevaru iedomāties dzīvi, kurā es nemācētu būt kādam noderīgs.

 

6. burtnīca.

It nekad neesmu uzskatījis, ka man kaut kas pienākas. Ja notiek kas labs, ja kāds cilvēks mani apdāvinājis ar laipnu vai, vēl labāk, patiesu  vārdu, esmu vienmēr izjutis savādu pazemību un pateicību. Kā tas iespējams? Kāpēc man? Es neesmu pelnījis! Laika gaitā izrādījās, ka pilnīgi viss skaistais, iedvesmojošais, tīrais nāk vienīgi par velti. Nepelnīts. Tu nevari izkalpoties.

Nē, nu labi, tu vari izkalpoties tiktāl, ka esi plašās masās patīkams, ka tevi dēvē par labu cilvēku, aicina uz visiem tiem protokoliskajiem māžu saietiem, piedāvā tukšas, bet samērā labi apmaksātas aktivitātes, tīksmus komandējumus, taču tas viss aiztek tev garām kā remdens, neveldzējošs, jau lietots ūdens.

Vienīgi tad, kad domāju par saviem vecākiem, tad nožēloju, ka neesmu viņiem, jo īpaši mātei, devis to, kas viņai pienācās. Uzmanību, kādu vārdu, kas viņai apstiprinātu dēla pieķeršanos…To, kas varētu būt jelkas, nācis no citurienes, no vietas, kur nenorit parastā, ikdienišķā rosīšanās, kas kā kūniņā ietin cilvēka personību un spēju domāt. Ir tik vilinoši paslēpties tikko ceptu speķraušu smaržā, pārrunāt ikdienas pirkumus un tuvējos svētkus, pārcilāt draugu drāmas un paziņu bērnu panākumus, lamāt valdību un atkal uzkost brīnišķos raušus, nemanot, nemanot, nemanot, ka smilšu pulkstenis apgriežas pats. Tek un tek. Bet tuvākie cilvēki tik guļ, ēd, strādā, gadu no gada kļūst arvien nopietnāki, smagāki. Nekā no bērnības taureņiem. Sarūsējušas kara lidmašīnas. Pieņemt spēles noteikumus? Solidāri rūsēt?

Un tad es prātoju — kur atrodas tā cituriene, kur būtu pagrābjamas tās brīnišķās mantas, tie dārgumi, kas manis niecināto rutīnu un mehānisko elpošanu pārvērš jēgpilnajā un priecīgajā? Un es atkal nonācu pie tā paša — to nevar sagribēt. Nevar izpelnīties. Tas jāizrok sevī. Bet kā gan es būtu varējis sevī ko uziet, ja manis nemaz nebija, ja «Es», kurš dzīvoja veiksmīgu un ārišķīgu dzīvi, nemaz nebija manis pašā apzināts? Tā laikam bija Marlēna, kas sacīja: «Es» ir augstprātīgais neatzīšanas orgāns». Man šis orgāns nepiedodami ilgi bija atrofēts, kaut, protams, lielākoties tiku raksturots kā egoists un egocentriķis. Es nezinu, kālab par to nav iespējams sarunāties ar saviem vecākiem. Vismaz man likās, ka šāda saruna  varētu māti aizskart, ka viņa justos kaut kādā veidā vainīga. Iespējams, ka esmu vien nīks gļēvulis.

Un tomēr — cituriene atnāk tā vai tā. Dāvanas nobirst pār tevi kā sniegpārslas leduspuķu lielumā. Un neizkūst. Pēc tam tevi nosit sveloša vēlēšanās spēt ievilkt vēl vienu, nākamo elpu. Jo dzīve ir tik…

 

7. burtnīca.

Kaut kā allaž pietrūkst. Pēdējā triepiena, lai taptu kas absolūts.

Tiesa gan, es nezinu, ko iesāktu ar absolūtajiem šedevriem, ja izdotos, ja es būtu tik talantīgs, ka spētu uzvilkt izšķirošo līniju vai uztašķīt Dieva  iecerēto ultramarīna lāsi uz savas dzīves ikonām.  Attiecību ainavām, izmisuma klusajām dabām, mīlestības batālijām, sentimenta abstrakcijām, sāpju sirreālismiem… Tad biogrāfija veidotos kā majestātisks muzejs. Katram personāžam, katrai sejai un noskaņu marīnai labajā stūrī — gads un paraksts. Katra epizode ielogota nopietnā rāmī. Nebūtu pat sevišķi jālauza galva par izvietojuma secību — biogrāfija kā bezgalībā izšauta bulta, manis iemīļotā kārtība. Dzīve kā gara, grezna, bagātīgas gaismas pielieta  anfilāde, rotāta šedevriem. Kurš piekārs pēdējo ikonu?

Bet no tā nekas nesanāk. Manas ikonas nav pabeigtas. Madonnas rāpjas  laukā no pašrocīgi meistarotajiem rāmjiem  un turpina riņķot manas ikdienas lokos kā pašpietiekamas planētas.

Klusēšana neglābj. Tikai fokusē. Un ļauj iedomāties sevi par kaut ko izcilāku, nekā pārējie cilvēki. To nebiju gaidījis.

Nojauta, ka es tomēr zinu kādu noslēpumu, ko viņi pat nenojauš. Vai šai noslēpuma zonā nakšņo arī patiesība, nezinu, taču oža ir saasinājusies, esmu kā medību suns ar atplaukuša purna  izjūtu, un beidzot, beidzot es varu solīt, ka nekad no patiesības neatteikšos. Līdz šim bija savādāk — atsakoties no patiesības, es apliecināju, ka cilvēku cieņa man vairāk vērta, nekā šie meklējumi. Tēvs man kaut ko līdzīgu tika teicis īsi pirms laulībām, pirmajām laulībām. Kur es biju, kad viņš to teica? Nu, pieņemsim, ka bioloģiskajā personības stadijā.

Es esmu mūzika. Esmu pārstājis būt troksnis. Ir labi nevienu netraucēt.

 

8. burtnīca.

Vakar nomira tēvs.

Dažas minūtes pirms  agonijas viņš lūdza , lai pasaku, vai esmu  viņu mīlējis.

Es biju gatavs lauzt zvērestu.

Izrādījās, man ir zudusi runasspēja.

Esmu mēms.

Palīdziet!

 

Kad biju izlasījusi pēdējo burtnīcu, nolēmu Magelānu uzrunāt. Bija skaidrs, ka šis cilvēks, pašrocīgi izstūmis sevi no cilvēcības, lūdz palīdzību. Kā nu viņš to prot.

Šī pusgada laikā es viņam biju pieķērusies. Spocīgajai Jānusa sejai, divdaļīgajam augumam, klātbūtnei. Viņa rakstītais man atklāja vairāk, nekā sarunas ar citiem vīriešiem, kuri asprātīgi un loģiski virpināja savus sagrābstītos uzskatus kā rožukroņus, viešot manī pārliecību par viņu prāta lunkanumu un interesantas dzīves iespējamībām.

Magelāns bija kā meitenes sapnis, kas izdzīvojis cauri meliem, nodevībām. Apbružāts, paštaisns, pat smaidu izvilinošs, taču savējais. Tas, ko meitenes parasti dzīves laikā pamanās nozūmēt kaut kur kartupeļu pagrabā vai norakt zem ābeles. Bet man piepeši bija tikusi šī laime — ieraudzīt sapni pieaugušu. Es pat atradu vietu sev. Pie viņa kājām. Sargsuņa izskatā. Kas visu mūžu pieskatīs, lai sapnis neiet bojā. Lai neviens to nepārvērš ikdienā un speķarausī.

Es gatavojos. Ģērbos kā uz pirmo balli. Mirku eļlās un esencēs, krāsoju nagus, iepirku mežģīņu korseti un zeķes, vilku liktenīgas ēnas uz plakstiņiem un domāju par Magelāna nākotni. Par to, ka iešķilšu viņā prieka uguni. Ka solīšos būt viņa akustiskā telpa. Ka nekas nav zaudēts. Ka viņš taču ir ar sava paša spēku piepildījis mērķi. Un ka tēvs, nu, tēvs… Nezināju, ko lai viņam saku par tēvu, tas ir briesmīgi, bet… Magelāns izvēlējās savu ceļu. Nevar gribēt, ka bērni būs tev visriņķī nāves stundā un atbildēs uz taviem jautājumiem. Tāpēc nevajag visu atlikt uz pēdējo stundiņu. Nu, ja. Es nezinu. Es nervozēju.

Nākamajā rītā es nokavēju darbu. Magelāns, kā parasts, jau sēdēja savā stūrī, locīja iekšā gaišo eklēru un, par brīnumu, nevis lasīja avīzes, bet kaut ko rakstīja. Nometusi mēteli, atvainojusies kolēģiem, pieslīdēju viņam no mugurpuses. Biju nolēmusi stāvēt tik ilgi, līdz viņš mani ievēros. Nekas nenotika. Bet es nebiju vakarējā, es biju izlēmusi.

Cītīgi urbdamās Magelāna pakausī, piepeši ieslīdēju kartiņā, ko viņš rakstīja. Tie bija… slīpi, vērienīgi, vēja piepūsti burti… svešā valodā.

Metos pie oficiantēm. Kas tas par tipu te katru dienu dirn?

Ā, tas kaut kāds itālis vai spānis, atbraucis uz gadu vai cik tur. Apmaiņas programma. Jā, jā, kaut kādi klubi, zaļā domāšana, re, avīzes smalcina, spoks, valodas, nē, latviski nerunā, mode, nu, parastais šurums.

Vai esat pamanījušas kādu, kas te vienmēr noliek burtnīcas?

Nē. A, kas ir? Pēc kā ta tu šodien esi iztaisījusies? Ū- u. Kādas burtnīcas? Te tak puse Rīgas burzās.

Pārnākusi mājās, uz labu laimi iedūru pirkstu vecā enciklopēdijā. Neticiet, neticiet, bet es iedūros Magelāna Mākoņos.

Magelāna Mākoņi ( Lielais un Mazais) — divas neregulāras formas galaktikas, kas atrodas vistuvāk mūsu Galaktikai ( 160 000 ly attālumā) un ir tās pavadoņi. Magelāna Mākoņus pirmo reizi aprakstījis F. Magelāna pavadonis un hronists A. Pigafeta pirmā pasaules apceļojuma laikā. Lielais Magelāna Mākonis atrodas Zelta Zivs zvaigznājā 21* attālumā no debess dienvidpola. Mazais Magelāna Mākonis — Tukāna zvaigznājā 17* attālumā no debess dienvidpola. Magelāna Mākoņi novērojami dienvidu puslodē ( Latvijā nav redzami) ar neapbruņotu aci; tie izskatās kā miglaini plankumiņi. Magelāna Mākoņos atrasts daudz zvaigžņu kopu, gāzu miglāju, maiņzvaigžņu un sarkano milžu.

Man trūka elpas.

Ielēju brendiju, atvēru logu un koncentrējos uz domu, ka Magelāna ekspedīcija apkārt zemeslodei pierādīja, ka Zemes forma ir sfēriska un Pasaules okeāns — vienots.

Pasaules okeāns — vienots.

Gundega Repše: Magelāns

www.hrt.hr

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv