Gundega Repše: Visu karš pret visiem

Apollo
0 komentāru

Šo teicienu ieviesa angļu filozofs Hobss, ar to apzīmējot cilvēces pirmatnējo stāvokli, kad vēl nebija tiesiskās iekārtas.

Man par cilvēces mikroskopiskās, bet man svarīgākās daļas Latvijas attīstības stadiju šai sakarā nācies iedomāt pārlieku bieži. Kālab karš kļuvis par vienīgo formu, kurā atsevišķi cilvēki un sociālie slāņi, interešu grupas un konkurējošie klani cenšas tikt pie mirklīgas taisnības? It kā agresīva forma apliecinātu risinājuma nozīmības likmi. Kulturāli ļaudis mēdz strīdēties, nepārkāpjot robežu, aiz kuras problēmas būtības un argumentu vietā stājas personiski apvainojumi un zemiska zākāšanās (piemēram, par oponenta fiziskajiem dotumiem, intīmo dzīvi, vecumu, veselības stāvokli utt.). Vērojot sociālpolitiskos un arī ārpolitiskos procesus pēdējā pusgada laikā, jāsecina, ka robeža ir pārkāpta un kulturāla ideju kauja, argumentu turnīri vērtušies stihiskā visu karā pret visiem. Ar marodierismu un visu pienācīgo vardarbību pavadošo svītu. Tātad esam atgriezušies cilvēces pirmatnējā stadijā.

Kad pirms laika skatījos nežēlīgo un brutālo, mokošu līdzpārdzīvojumu provocējošo Gaļinas Poļiščukas izrādi Raiņa «Pūt, vējiņi!» Nacionālajā teātrī, es uz īsu brīdi sevi mierināju, ka instinktu varas un izdzīvošanas cīņu aklinātus latviešus tā ierauga citas mentalitātes režisore. Atmiņu spektrā kā šūpuļdziesmas izspēlējās daudzi iepriekšējie lugas iestudējumi, tāpat leģendārā filma. Taču, kad plosošās emocijas mazliet izlīdzinājās, sapratu, ka tieši tāds ir arī mūsu attīstības (vai deģenerācijas) ceļš gauži neilgā laika nogrieznī. Skaudra patiesība par latviešiem šodien. Protams, cittautiešu kaitinātiem, impēristu provocētiem un rīdītiem, bet saskaitāmo summa no tā nemainās — acs pret aci, zobs pret zobu. Visu — man! Nevienam citam. Ar svētām tiesībām.

Rupjības, lamas, zaimi, ņirgas — jāsaka, ka ielās un sabiedriskajā transportā to vairs tikpat kā nav. Īstais karš notiek anonīmajos tīmekļa tuksnešos. Un mani biedē tas, ka pretinieks nav vaigā ieraugāms. Iespējams, tas ir tas pats gaišmatis, kas tev sniedz puķītes Dzejas dienās, vai kulturālā kundze, kas mēdz piezvanīt, lai apjautātos, kā klājas sirmajai māmuļai, bet karalaukā kā bezsejas jātniece nosmacē mani smiltīs.

Karam mēdzot būt pat savi tikumi un likumi. Man to ir grūti pieņemt kā realitāti, tomēr šodienas mīnu lauki ir bez kodeksa. Visu karš pret visiem kā pirmatnējā sabiedrībā. Karš — tas ir drupas, sāpes, pazemojums, nogurums. Sabiedrība, kas tikko kaut ko sākusi celt, jau sagāž gruvešos pašradītās vērtības. Demokrātijas ieguvums — vārda brīvība. Vārdi kā giljotīnas bez reāliem bendēm, bez tiesnešiem un mācītājiem. Katram sava giljotīna priekš cita.

Atsākt visu no jauna, aizmirst, piedot, nolemt visus līdzcilvēkus atkal uzrunāt vienīgi uz «jūs» nav vienkārši. Gluži kā ģimenēs — ja kāds ir kliedzis uz otru vienreiz, tas turpināsies, kliegs visi, un to apturēt var vienīgi šķiršanās. Bet no kā Latvija lai šķiras?

Tikai viena atbilde — no prastas nekulturālības.

Gundega Repše: Visu karš pret visiem

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

20.10.2017
Ienākt apollo.lv