Guntars Krasts: «Mēs ES esam galvas mājēja valsts»

Apollo
0 komentāru

Guntars Krasts («TB»/LNNK), Eiroparlamenta Ekonomikas un monetārās komitejas priekšsēdētāja vietnieks, stāsta par Eiropas Savienības dižo ieceri — kļūt par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē — un par Latvijas problēmām, «pielāgojot sev ES».

— Vēl īsti neesam sapratuši, kas ir Eiropas Komisijas Lisabonas stratēģija, kad tajā paredzētā ES ekonomikas liberalizācija apdraudēta Francijas referenduma dēļ.

— Lisabonas stratēģija nu kļuvusi par Eiropas neizlēmības uzskatāmu demonstrāciju. Piemēram, brīva pakalpojumu kustība ES iekšējā tirgū Lisabonas stratēģijā ir iecerēta kā viens no stūrakmeņiem, taču šobrīd veco valstu vidū, īpaši Francijā, sastop stipru pretestību. Eiropas Savienība taču teorētiski ir «preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīva kustība». Bet no tā visa darbojas tikai preču kustība. Viss pārējais ir vai nu ar ierobežojumiem, vai nefunkcionē.

— Šis līgums domāts, lai atvieglotu lēmumu pieņemšanu ES, bet Francijai vajadzīgi kompromisi, vēlāk pirms referenduma kaut ko prasīs briti, dāņi… Iegūstot līgumu, kaut kas jau līdz tam būs zaudēts.

— Viss ES projekts ir kompromisi, laipošana, sadarbības modeļu meklēšana. Patiesībā diezgan daudz ir sasniegts, ja atceramies, kā eiropiešiem gāja ar sadarbību iepriekšējās tūkstošgadēs… ES projektu veido nacionālas valstis, un katrai no tām katrā konkrētā brīdī ir noteikts pamats, kas nosaka tās pozīciju, uz kuras pamata valsts cenšas Eiropas Savienību pielāgot savām interesēm.

— Kāda ir Latvijas pozīcija?

— Vēl aizvien Latvija īsti nezina, ko tā Eiropas Savienība grib. Piemēram, Latvija — līdzīgi kā Francija — vēlas ierobežot to pašu pakalpojumu direktīvu, lai gan patiesībā mums tā būtu ļoti izdevīga. Esmu pārliecināts, ka Latvijas novēlotā un neskaidrā pozīcija šajā un arī citos gadījumos izriet no valsts pašreizējā Eiropas lietu koordinācijas mehānisma vājuma.

— Kā nacionālās pozīcijas top?

— Tās veido ministrijas, kas atbild par savu nozari, bet ministrijā tie ir kādi pāris cilvēki, dažreiz pat studenti, kuriem grūti sekot līdzi, kas šajā jomā notiek, kādas ir diskusijas, nav arī savākta informācija ES darba grupās. Saņemot kādu Eiropas Komisijas iniciatīvu, parasti vispirms sanāk dažādu valstu speciālistu darba grupas un par to diskutē — tur arī parādās valstu intereses. Šajās grupās sagatavo dokumentu, kas tālāk aiziet uz ES Ministru Padomi un Eiroparlamentu. Taču mūsu speciālisti lielākajā daļā darba grupu nepiedalās. Nav speciālistu! Mūsu nacionālā pozīcija bieži tiek gatavota tikai uz ES Ministru padomes sēdi, līdz kurai jau galvenajos vilcienos vienošanās citu valstu starpā jau ir panāktas.

— Kurš par to ir atbildīgs?

— Tā īsti atbildīgs Latvijā šobrīd nav neviens. Pēdējais biju es, 1997.–1998. gadā kā premjers un vēlāk kā vicepremjers un Eiropas lietu ministrs uzņemoties politisko atbildību par valsts integrāciju Eiropā. Pēc tam neviens vairs politisko atbildību neuzņēmās. It kā atbildīgs ir viss Ministru kabinets. Ministrijas gatavo pozīcijas. Bet daudzi jautājumi pārsniedz vienas ministrijas kompetenci un ir nepieciešama citu institūciju piesaiste. It kā koordinējošā ir Ārlietu ministrija, taču tā nepretendē uz atbildību par rezultātu. Bet kā gan tā kaut ko varētu uzdot citām nozaru ministrijām, piemēram, Ekonomikas vai Labklājības ministrijai, vai visām citām ministrijām kopā? Nav īstu koordinācijas mehānismu, jo Ārlietu ministrija šo koordināciju veic pēc «pastkastītes principa». Arī Ministru kabinetā Kalvīša valdības laikā nacionālās pozīcijas reti kad tiek diskutētas. Tās pieņem automātiski.

Esmu piedalījies Latvijas ES jautājumu koordinācijas mehānisma izveidē, bet diemžēl man nācās piedzīvot šā mehānisma degradāciju, sākumā Repšes laikā, kad tika likvidēts Eiropas Integrācijas birojs un pieredzējuši speciālisti pameta šo jomu. Tagad, Kalvīša laikā, kad Eiropas lietu koordinācija uzticēta Ārlietu ministrijai, situācija vēl pasliktinājusies.

— Pie kā tas var novest?

— Ir jau novedis: Latvijas pozīcijas top uz citu valstu sagatavoto pozīciju bāzes. Kādreiz palīdz konsultācijas ar sociālajiem partneriem — nevalstiskajām organizācijām, ja viņiem ir viedoklis. Bet gadījumā ar pakalpojumu direktīvu Latvijas pakalpojumu sektors to nebija pat «pamanījis». Tas nozīmē, ka valdība, veidojot nacionālo pozīciju, nebija taujājusi uzņēmēju viedokli.

— Tātad mēs no ES saņemsim jau gatavu likumdošanu, kas būs tapusi bez mūsu līdzdalības?

— Jā. Latvijas pašreizējā valdība deleģējusi tiesības Briselei pieņemt likumus mūsu vietā.

— Esam ieguvuši tiesības piedalīties «ES klubā», bet neizmantojam iespēju tur ierasties...

— Eiropas jautājumu stingra koordinācijas mehānisma trūkums būs ar pieaugošām nepatikšanām. Latvijā nekur netiek strādāts pie stratēģiskās vīzijas — kur mūsu intereses varētu iezīmēties tajos Eiropas dokumentos, kas tikko parādījušies, kas vēl ir tapšanas stadijā. Kādu Latvijai labvēlīgu dokumentu pieņemšanu mēs vēlamies ierosināt? Kas mums no ES būtu vajadzīgs? Kāda ir mūsu stratēģiskā interese saistībā ar ES?

— ES pieradīs, ka Latvijai neko nevajag.

— Tā arī ir — mēs lielākoties esam galvas mājēja valsts. Lasot atskaites par ES ministru padomēm, Latvijas vārdu neizdodas pamanīt. Igaunija ir dzirdama bieži. Lietuva — arvien vairāk. Tur izveidota Eiropas lietu koordinējoša institūcija, kur strādā apmēram 40 cilvēku.

— Kādas jums ir idejas par Latvijas «smadzeņu centru»?

— Vēl strādājot par Saeimas Eiropas lietu komisijas vadītāju, kopā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Juri Ekmani sagatavojām Eiropas Virtuālā institūta projektu. Ideja bija vienkārša: LZA būtu centrālais «sēdeklis», vieta, kur saņemtu pieprasījumus no dažādām institūcijām, piemēram, par jaunu ES direktīvu projektu izvērtēšanu. Tad LZA Latvijas zinātnieku un pētnieku vidū rīkotu konkursus un uzvarētājs iegūtu finansējumu no valsts budžeta par kādas tēmas sagatavošanu, tostarp Latvijas pozīcijas veidošanu ES. Runāju ar tā laika Ministru prezidentu Induli Emsi, viņš projektu atbalstīja, taču pagaidām nekas vēl nav noticis. Virtuālais institūts būtu viens no veidiem, kā sarežģītajiem Eiropas tematiem, kuriem dažkārt pat Latvijā pietrūkst prakses, varētu piesaistīt speciālistus, kas ar tiem strādā ik dienu, saņem labu finansējumu, redz sev skaidru nākotni un uzkrāj nopietnu zināšanu bagāžu. Teorētiskas izstrādes no ierēdņiem nevar prasīt.

— Kā Eiroparlamenta deputāti darbojas savu valstu interesēs?

— Esmu novērojis: kad EP skata Vācijas ekonomikai aktuālas lietas, vācieši strādā kā viena mašīna. Neatkarīgi no tā, vai tie ir sociāldemokrāti vai kristīgie demokrāti, vai zaļie jeb bijušie komunisti. Politisko pieeju jautājumos labējo un kreiso dalījums saglabājas strikti. Esmu redzējis, kādus materiālus pirms kārtējā jautājuma izskatīšanas EP deputātiem piegādā briti. Pozīcija gatavota tā, lai neaizskartu konservatīvo pašlepnumu un neuzspiestu leiboristu viedokli, bet tiek runāts par Lielbritānijas interesēm. Īsais, precīzi formulētais viedoklis labi paskaidro, par ko ir konkrētais jautājums, kādas ir valsts prioritātes, kādi ir pakārtotie uzdevumi, kur ir riski, kur — zemūdens akmeņi un kāda no valsts interešu viedokļa varētu būt Lielbritānijas pozīcija. Ja deputāts tādu saņēmis, viņš ir labi sagatavots un uz šīs bāzes var veidot arī savu pozīciju. Mūsu gadījumā nekā tāda nav. Labākajā gadījumā var saņemt kādu nepārdomātu pozīciju, kā tas bija ar pakalpojumu direktīvu, kur esmu pilnīgs pretinieks valsts pozīcijai, tātad man jātur mute ciet...

— Bet ko tad jūs pārstāvat EP?

— Visbiežāk pārstāvu pats sevi — apsveru, kas Latvijai varētu būt izdevīgi, kas ne. Latvijas ekonomiskais modelis ir liberālāks nekā vairākumam ES veco dalībvalstu. Mums ir lielāka atvērtība pasaules vējiem, arī ES iekšējiem caurvējiem nekā Francijai vai Vācijai, vai Zviedrijai, kuru ekonomiskais potenciāls ir lielāks, bet tās daudz vairāk sevi sargā nekā mēs. Tāpēc mums izdevīgi, lai arī pārējie kļūtu liberālāki, jo tad mēs darbotos ar līdzīgiem nosacījumiem. Lisabonas stratēģija domāta, lai ES ekonomika iekšēji būtu atvērta, lai tiktu noņemti ierobežojumi, traucējumi, kas dažādās valstīs šodien pastāv. Latvijai vajag, lai mūsu liberālisms ES iekšējā tirgū dotu maksimālas priekšrocības.

— Ko nozīmē EK solījums, ka tikšot saglabāts Eiropas sociālais modelis?

— Tas gan tika solīts, bet Eiropas sociālais modelis jau tiek demontēts — dzīve piespiež! ES ir iegājusi būtiskās reformās, globālās situācijas spiesta un arī paplašināšanās dēļ. Mēs esam būtisks pārmaiņu katalizators vecajā Eiropā. To varbūt neesam pamanījuši, bet tas ir nostrādājis spēcīgi. Vācijā viss sākās ar «Siemens», kas grasījās slēgt ražotnes un tās pārcelt uz kādu jauno ES valsti. Tad sākās ilgstošas sarunas ar arodbiedrībām, līdz puses vienojās par darba dienu pagarināšanu, atvaļinājumu samazināšanu, algas iesaldējumu un vēl citām dramatiskām reformām. Sekoja ķēdes reakcija: visi lielie uzņēmumi tagad pārslēdz līgumus. Tiem seko vidējie un mazie. Tā rezultāts — notiek būtiska Vācijas konkurētspējas paaugstināšanās.

— Cik Latvija ir gatava reformām, kuras prasa Lisabonas stratēģija?

— Jau tagad neesam tie negatavākie. Darba tirgus ir diezgan elastīgs, sociālās nodrošināšanas sistēmas pieticīgas, bet tās veidotas ilgtspējībai. Mūsu ekonomikas modelis ir viens no liberālākajiem Eiropā. Protams, esam tālu aiz vecajām ES dalībvalstīm augstas pievienotās vērtības jeb zinātņu ietilpīgās produkcijas un pakalpojumu piegādē tirgum. Bet Latvijai ir tas, kā vairākumam veco dalībvalstu pietrūkst, — gatavība reformām.

— Vai ir cerības, ka piecos gados Eiropa var kļūt par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē?

— Piecos gados tas nav iespējams, jo dalībvalstīs pastāv gaužām atšķirīga attieksme pret veicamajiem darbiem un šis laiks attieksmes maiņām ir par īsu. Francijas referenduma rezultāti ievērojami palēninās lēmumu pieņemšanas procesu ES līmenī — daudz vairāk Eiropas attīstība būs atkarīga no dalībvalstu iekšējās gatavības veikt «mājasdarbus». Uz kādu laiku teiciens: «To prasa ES!» no politiķu leksikas pazudīs. Tomēr arī patlaban ES nav bezcerīga, kā to dažkārt iztēlo. ES ir lielākais planētas eksportētājs — tas liecina, ka tās produkti pasaules tirgos ir konkurētspējīgākie. Tomēr nav šaubu, ka Eiropas sekmes būs atkarīgas no atsevišķo dalībvalstu, arī Latvijas, spējām mobilizēties pārmaiņām.

— Ja Latvijas modelis mums dod lielas attīstības perspektīvas, kāpēc joprojām esam nabadzīgākā ES valsts?

— Mēs startējām no zemāka punkta. Tas ir laika jautājums. Ne tikai tāpēc, ka Bulgārija un Rumānija drīz varētu pievienoties ES. Patlaban Latvijas ekonomika attīstās straujos tempos. Ja izaugsmes tempi saglabāsies, mēs varētu apdzīt kādu no lēnāk augošām Austrumeiropas ekonomikām, piemēram, Poliju. Protams, pastāv daudzi riski, ka pašreizējā izaugsme, kas vēl aizvien galveno atbalstu rod valsts iekšējā patēriņā, var apsīkt. Cik veiksmīga būs reģionālā politika? Cik veiksmīgi spēsim izmantot ES faktoru? Cik ātri izdosies reanimēt zinātni un integrēt to ražošanā? Uzdevumu saraksts garš. Bet pašreizējā valdība un Saeima man nerada pārliecību par spējām šos uzdevumus risināt.

— Zinātnei nav jābūt piesaistītai tikai Rīgai. Mums ir reģionālās augstskolas, arī zinātniski tehnoloģiskie parki.

— Šie parki varētu būt viens no Lisabonas stratēģijas instrumentiem. Bet, ja Latvijas augstskolas vāji sagatavo speciālistus, viņi nav konkurētspējīgi — patiesību sakot, jebkurā jomā. Tāpēc zinātne ir ļoti sliktā stāvoklī, tā diemžēl lēni izlaiž garu. Zinātnei trūkst naudas, tā nav pievilcīga jaunajiem speciālistiem. Tas ir otrs sāpju bērns, ko esmu mēģinājis atbalstīt, meklēt finansējumu. Bet zinātnē regulāri jāinvestē gadus 5–10, lai no tās gūtu atdevi. Šobrīd nopietnu summu apgūšanai Latvijas zinātnei pat trūkst jaudas.

— Tomēr dzīvs ir stereotips, ka «Latvija ir zeme, kur dzīvo gudri cilvēki».

— Mācīties griboši, bet ne varoši. Latvijā izglītības līmenis visās jomās ir ļoti smagā stāvoklī. Augstskolas reforma, izglītības reforma kopumā netika veikta pietiekami radikāli. Vajadzēja noārdīt visu līdz pamatiem un būvēt no jauna.

— Vai mums jāatgriežas pie obligātās vidējās izglītības?

— Jā, noteikti. Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka tas ir labākais variants. Šo valstu pieredze liecina — arī vidē, kur ir viduvējas universitātes, kur nav izcili pasaules prāti, kas lasa lekcijas, tomēr ir izauguši tehnoloģiju speciālisti, kas ir vadošie daudzās pasaules nozarēs. Tāda ir Somijas brīnumainā pieredze pēc 1990. gada, kad šī valsts bija diezgan izolēts Eiropas stūrītis, bet īsā laikā spēja reorganizēties. Somiem nav nevienas spilgtas universitātes, bet ir daudz spilgtu speciālistu, kas Somiju IT jomā spēja izvirzīt pirmajā vietā pasaulē.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv