Iepazīstoties ar situāciju Latvijā, ārvalstu biznesmeņus pārņem šausmas

Apollo
0 komentāru

Latvija ir pieļāvusi milzīgu kļūdu, atsakoties no lata devalvācijas. Valsts nav izmantojusi tās rīcībā esošās iespējas ekonomiskās situācijas uzlabošanai, tāpēc nekustamā īpašuma tirgū nav vērojami nekādi sasniegumi. Situācija šeit varētu uzlaboties ne agrāk kā nākamā gada pavasarī. Tā uzskata kompānijas «NĪRA Fonds» vadība.

Iepazīstoties ar situāciju Latvijā, ārvalstu biznesmeņus pārņem šausmas

Foto: f.stroganov, licence

Kompānijas «Latio» vadības optimistiskās prognozes par it kā drīzo dzīvojamā nekustamā īpašuma cenu krituma perioda izbeigšanos ir izraisījušas komentāru gūzmu par tēmu: «Vai tā jau ir cenu galējā robeža? Un kur tā tomēr ir?». Kataloga «m2» redakcija un portāls varianti.lv vēlējās apspriest šo tēmu ar kompānijas «NĪRA Fonds» vadītāju Vadimu Markovu. Biznesmenis laipni piekrita šai sarunai. Tiesa, sarunas otrajā pusē, kad tā ieslīdēja jau tieši nekustamā īpašuma gultnē, mums pievienojās vēl divi biznesmeņi: «NĪRA Fonds» viceprezidents Eduards Krūmiņš un šīs kompānijas valdes locekle Jevgenija Markova. Bet sarunā ar Vadimu mēs aizsākām visaptverošā jautājuma par situāciju Latvijas ekonomikā un tās attīstības scenārijiem apspriešanu. 

Bija lētāks variants

«Esmu pārliecināts, ka viena no Latvijas vislielākajām kļūdām ir tā, ka valsts nepiekrita lata devalvācijai,» uzskata Vadims Markovs, viens no Latvijā vispieredzējušākajiem mākleru cunftes pārstāvjiem.”Pirms gada mēs kopīgi ar Rietumu bankas pārstāvjiem mēģinājām noteikt, cik valstij izmaksātu mūsu nacionālās valūtas kursa kritums par 30 procentiem. Ņēmām banku visu kredītportfeli, kas aptuveni sastādīja 10 miljardus eiro, un aprēķinājām, cik nāktos piemaksāt par kursa starpību, lai palīdzētu iedzīvotājiem un uzņēmējiem izvairīties no defolta savu saistību kārtošanā. Iznāca kaut kur ap 500 miljoniem eiro gadā. Un šādi maksājumi būtu vajadzīgi ne vairāk kā trīs-četrus gadus, jo Latvija pārietu uz eiro. Tātad – mazāk par 2 miljardiem eiro. Pēc tam situācija normalizētos. Jo, veicot devalvāciju uzreiz, Latvija kļūtu konkurētspējīgāka, prastu saglabāt gan biznesu, gan arī augstu patēriņa līmeni. Taču Latvijas valdība rīkojās savādāk – nolēma cīnīties par lata stabilitātes saglabāšanu. Tas izmaksās mums, mazākais, 7,5 miljardus eiro, jo šāds ir starptautiskās palīdzības prognozējamais apjoms. Bet rezultātā – biznesam ir radušās nopietnas problēmas, tiek pazeminātas darba algas un strauji krītas dzīves līmenis. Turklāt valsts vēl ir līdz ausīm parādos. Patreiz priekšplānā izvirzās sarunas par lata devalvāciju, taču to īstais brīdis ir palaists garām. Patreizējos apstākļos šis process vairs neglābs, bet drīzāk nobeigs līdz galam tās nozares, kuras vēl mēģina ķepuroties.

Latvijas ekonomika nokļuvusi apburtā lokā. Jo vairāk tiek pazeminātas budžeta izmaksas, jo vairāk samazinās izdevumi, tātad, arī nodokļu ieņēmumi. Valsts kredītreitings noslīd vēl zemāk, un bankas pārtrauc iepludināt naudu valstī. Formāli šķiet, ka ierēdņi ir panākuši budžeta sabalansēšanu, kas ļauj saņemt solītos aizdevumus. Taču uz kā rēķina tas ir panākts? Uz nodokļu nākamās paaugstināšanas un jaunu nodokļu ieviešanas rēķina. Apliecinām kreditoriem, ka pēc kādiem diviem-trim gadiem mūsu ieņēmumi pieaugs. Un, pamatojoties uz šo mākslīgo un varbūtējo naudas plūsmu, saņemam naudas injekcijas. Tā sacīt, mūsu ieņēmumi palielināsies, un mēs kļūsim kredītspējīgi. Kāda naivitāte! Investori taču nav muļķi, tie skaidri redz, ka fiskālais spiediens uz tiem tikai palielinās. Un, pat ja ienākumi pieaugs, palielinātā nodokļu bāze tos varētu veiksmīgi nosūkt. Kāpēc Latvijā bija iesūknēts tik liels naudas daudzums?! Tāpēc ka 90.gadu beigās bija sperts pareizs ekonomiskais solis - līdz 15% pazemināts uzņēmumu ienākuma nodoklis. Bet banku nozare attīstījās, jo no dividendēm netika iekasēti nodokļi, un cilvēki noguldīja milzu naudu depozītos. Turpretī tagad, paplašinādami nodokļu bāzi, mēs varētu sagaidīt investīciju strauju aizplūdumu, tāpēc varētu arī nenotikt ekonomikas atdzīvošanās, kuru visi tik ļoti gaida pēc aizdevumu saņemšanas un budžeta sabalansēšanas. Investorus neinteresē mūsu grūtību cēloņi, viņi  vienkārši izskaitļo, vai tiem šeit ir (vai nav) izdevīgi strādāt. Manuprāt, nav. Salīdzinājumam – Šveicē, kas ir viena no pasaules valstīm ar visaugstāko dzīves līmeni,  pievienotās vērtības nodokļa likme ir 9%; pie mums jau tiek runāts par PVN 23% ieviešanas iespējamību. Dzirdot par mūsu ekonomisko situāciju, ārvalstu biznesmeņus pārņem šausmas.»

Investoriem ir vajadzīgi labvēlīgāki apstākļi

  m2: «Vai patiesi mūsu gaišās galvas, kas nosaka valsts nodokļu politiku, neizprot tamlīdzīgu lēmumu postošās sekas?»

«Tie valstsvīri, kuri veido valsts ekonomisko un nodokļu politiku, nodarbojas tikai ar aizdevumu piesaistīšanu. Priekš viņiem galvenais ir tas, lai nauda ienāktu Latvijas valsts kontos, bet to, kā šo naudu sadalīt, lai nošņāptu sev krietnu kumosu, šie valstsvīri noteikti izdomās. Latvijas ekonomikas atveseļošanās uzdevums tiek risināts nevis ar ekonomikas mehānismu palīdzību, bet gan matemātiski, grāmatvedības aprēķinu ceļā.  Lai atļautos sev tādus un tādus izdevumus, mums ir jāuzrāda tādi un tādi ieņēmumi. Tā uzņēmēji parasti sastāda biznesa plānus, lai saņemtu naudu. Taču PVN paaugstināšanas prakse 2009.gada sākumā apliecināja, ka tas nepalielina ieņēmumus. Mēs  cērtam zaru, uz kura paši sēžam. Latvijā ir jābūt nevis dārgākiem, bet gan lētākiem nodokļiem. Tā ir neapgāžama patiesība, ka, lai mūsu valstī ieplūstu investīcijas, tām ir jārada labvēlīgi apstākļi.».

m2: «Klīst baumas, ka Brisele it kā gribot piespiest paaugstināt nodokļus. Vai šīm baumām ir kāds reāls pamats?».

 «Esmu personīgi runājis ar Pasaules bankas pārstāvjiem. Viņi teikuši, ka priekš viņiem galvenais ir, lai Latvija varētu atdot aizņemto naudu. Bet, kā tas tiks izdarīts, tā jau ir valsts iekšpolitikas problēma. Aizdevējus nesatrauc tas, kā mēs sabalansējam savu budžetu: vai nu uz sociālo pabalstu un pensiju apgriešanas, vai nodokļu paaugstināšanas rēķina, vai apturot jebkādu projektu realizēšanu...Tāpēc mēs arī ilgi nesaņēmām aizdevumus, jo kreditori nesaskatīja tā fakta reālu apliecinājumu, ka Latvijas varas orgāni patiesi vēlas samazināt korumpēto projektu izmaksas.»

Ne tāda, kā citas valstis

m2: «Kas notiks, ja Latvija tomēr nesaņems ārvalstu finansējumu pilnā apjomā?»

«Visdrīzāk, neizbēgams būs defolts. Tiesa, pasaules vēsturē tas vēl ir nebijis gadījums, kad ārējās institūcijas pārņem varu valstī. Notiek tikai skandāli un politiskās elites nomaiņa. Seko devalvācija, un valsts pārtrauc maksājumus par savām saistībām. Pēc tam pie varas nāk citi cilvēki un sāk regulēt situāciju: kaut ko maksā, bet kaut ko nemaksā.

Manuprāt, visskumjākais ir tas, ka Latvija tā arī nebija izmantojusi naudas emisijas iespējas. Nebija aizpildījusi ar naudu tos tukšumus, kuri izveidojās pēc ārvalstu investīciju aizplūduma. Varēja iepriekš samazināt latu kredītu likmes un tādējādi stimulēt biznesu un iedzīvotājus pārrēķināt savus eiro aizdevumus latos. Un pēc tam arī veikt devalvāciju. Lētākas ir kļuvušas Krievijas, Norvēģijas, Lielbritānijas, Polijas un citu valstu valūtas. Daudzas valstis izlēma spert šo soli, taču mēs bijām ietiepīgi. Protams, pašlaik visas valstis cīnās par sevi, par savām interesēm. Rezultātā mēs, trūkstot savai skaidrai, patstāvīgai politikai, kaut kur spēlējam pēc saviem noteikumiem, bet kaut kur citur jau esam spiesti pildīt svešu gribu. Un, samazinoties ieņēmumiem, ņemam aizdevumu, lai norēķinātos par tekošajām saistībām. Neprāts!»

m2: «Taču pastāv arī nodokļu norakstīšanas starptautiskā prakse. Varbūt arī mums ar laiku tiks norakstīti nodokļi?»

«Tādā gadījumā neizbēgama būtu politiskās elites pārformēšana. Vecajai elitei, kas pilnībā ir diskreditējusi sevi, būtu jāatstāj politiskā skatuve.» 

m2: «Daži no mūsu politiķiem uzskata, ka arī bez lata devalvācijas Latvija jau ir vairāk kā konkurētspējīga. Darba algas mums ir būtiski samazinājušās, un tagad Rietumu uzņēmējiem būtu masveidā jāuzsāk savu uzņēmumu pārcelšana uz Latviju.»

 «Lai mēs varētu paļauties uz ražotņu pārcelšanu uz Latviju, ir vajadzīga cita nodokļu politika. Ar zemu darba algu vien nepietiks. Atkārtošu: mūsu nodokļi jau ir tendēti uz potenciālu nākamo ieņēmumu. Latvijas ražošanas attīstībai būtu jāvienojas ar starptautiskajām institūcijām, lai tās atļautu valstij restrukturizēt kredītus, pazemināt maksājumus ilgākā laikperiodā, kā arī samazināt nodokļus... Tikai šāds variants viestu cerību uz mūsu ekonomikas izaugsmi piecu gadu laikā. Taču es apšaubu, vai patreizējie ministri ir spējīgi par to vienoties. Mūsu biznesa elite, kura veido politisko eliti, ir strādājusi un strādā pēc citiem principiem. Tā «vārās» vienā katlā kopā ar budžetu un, tāpat kā agrāk, pieprasa pienu no šīs mirstošās govs.

Nav saprotams, ar ko Latvijā tas viss beigsies. Mūs piesardzīgus dara Ungārijas piemērs, kurai problēmas radās jau 2003.gadā. Tās izraisīja stingru pasākumu veikšanu, kuru rezultātā investīciju pieplūdums valstij krasi samazinājās. Pat 2006.-2007.gadā, kad visā pasaulē valdīja pārticība, situācija Ungārijā bija nožēlojama. Tāda tā ir arī pašlaik. Tāpēc, kaut arī pasaulē tagad dažās valstīs situācija stabilizējas, mums, vienalga, izkļūšana no dižķibeles varētu ieilgt.»

Viss ir atkarīgs no bankām

m2: «Atgriežoties pie nekustamā īpašuma tirgus problēmām, gribētos uzzināt jūsu viedokli par it kā drīzo šī tirgus cenu galējā punkta sasniegšanu. Cik pamatotas ir sabiedrībā cirkulējošās baumas minētā jautājuma sakarā?»

«Ja vērtējam situāciju no matemātikas viedokļa, tad atrodamies diezgan tuvu cenu galējam punktam. Tas, cik ātri mēs varēsim no tā atgrūsties vai nokļūsim ilgstošas stagnācijas stadijā, ir atkarīgs no banku kredītu piešķiršanas uzņēmumiem un privātpersonām. Pagaidām mani novērojumi liecina, ka bankas ar visvisādiem līdzekļiem cenšas palielināt savu peļņu: izdomā dažādus jaunus maksas pakalpojumus, palielina savu maržu no kredītlikmēm...»

m2: «Vai tas nozīmē, ka atkal viss ir atkarīgs no bankām?»

«Bet Latvijai arī nav citas ekonomikas. Tā visa ir sasaistīta ar finansiālajiem resursiem.»

«Es īpaši vēlētos atzīmēt kādu faktoru,» mūsu sarunā iesaistās Jevgenija Markova.«Patreiz, iegādājoties dzīvokli Rīgā kredītā uz 20 gadiem, ikmēneša maksājuma apmērs būs tāds pats, cik izmaksā viens laba restorāna apmeklējums, tas ir, aptuveni 30 līdz 50 latu.» 

m2: «Vai, spriežot pēc jūsu novērojumiem, bankas aizdod naudu?»

Jevgenija: «Ja atņem dzīvokli aizņēmējam, tad nav problēmu. Tas ir, ja tev ir dzīvoklis 20000-25000 eiro vērtībā, bet tu pats vairs nevari nokārtot maksājumus un atrodi kādu, kurš gatavs to paņemt, tad tev atļauj veikt darījumu.»

m2: «Un kā lai meklē šādus dzīvokļus?»

Eduards Krūmiņš: «Tie nav jāmeklē. Atnāksi uz banku pēc hipotekārā kredīta, un viņi paši tev piedāvās: neņem to dzīvokli, ņem mūsējo. Pret «svešu» dzīvokli viņi varētu arī hipotekāro kredītu nepiešķirt, bet pret to dzīvokli, kas pie viņiem jau ieķīlāts, vēl arī izdevīgus noteikumus piedāvās. Vispār, bankas patreizējā brīdī ir vislielākie nekustamā īpašuma īpašnieki Latvijā. Tās nodibina arī  savas meitas struktūras un strādā ar klientiem patstāvīg, bet starpnieki-mākleri tām praktiski nav vajadzīgi.»

Domājiet loģiski

 m2: «Kādas ir jūsu izjūtas attiecībā uz turpmāko nekustamā īpašuma tirgus attīstību Latvijā?»

Jevgenija: «Mums šķiet dīvainas šīs sarunas par nekustamā īpašuma cenu galējā punkta sasniegšanu tajā periodā, kad iestājas jaunā apkures sezona un gaidāms augstākais bezdarba līmenis. Tā kā esam kompānija, kura veic vēl arī namu apsaimniekošanu, mums ir skaidri redzams, ka cilvēkiem nav naudas. Ļoti neapmierinoši tiek kārtoti maksājumi par apkuri, elektrību un ūdeni, tāpēc rudenī mēs vēl neieraudzīsim gaismu tuneļa galā. Mūsu viedoklis ir tāds, ka tirgū varētu sākties neliela rosība tikai 2010.gada otrajā ceturksnī.»

Eduards: «Šis viedoklis ir zināmā mērā loģisks. Beigsies apkures sezona un tiks iegrožotas komunālo dienestu prasības. Uz to brīdi arī Latvijas ekonomikai ir nedaudz jāatveseļojas. Kaut gan mēs, tāpat kā mūsu kolēģi, protams, esam ieinteresēti tajā, lai nekustamā īpašuma tirgus atdzīvotos burtiski jau rīt un gūtu lielus panākumus.»

Tikai Krievijas iedzīvotāji

 Jevgenija: «Vienīgais tirgus segments, kurā šovasar vērojama jebkāda kustība, ir Jūrmala. Tas notiek, tikai pateicoties Krievijas iedzīvotājiem. Šai parādībai ir divi iemesli. Pirmais – jaunā ziņa, ka Rīgas mērs mums pēc tautības ir krievs: tas, ka viņš ir Rīgā, nevis Jūrmalā, – šādos sīkumos Krievijas iedzīvotāji neiedziļinās. Otrais iemesls ir pasaules medijos plašu rezonansi ieguvušās ziņas par to, ka Latvijas nekustamos īpašumus var iegādāties par smieklīgi zemu cenu Un Krievijas iedzīvotāji brauc šurp, lai veiksmīgi ieguldītu savu naudu izdevīgā pirkumā. Taču, atbraukuši uz Jūrmalu un redzēdami, kas tiem tiek piedāvāts, viņi ir neizpratnē. Izrādās, ka Jūrmalā ne jau viss ir tik lēts. Izrādās, ka visā Jūrmalā ir tikai kādas 50 labas mājas, kuras atrodas blakus veikaliem un nelielā attālumā no jūras. Un tās maksā nevis 200000-300000 eiro, kurus Krievijas iedzīvotāji gribējuši ieguldīt izdevīgā pirkumā, bet gan aptuveni vienu miljonu eiro. Jā, lai gan tas ir divas reizes lētāk, nekā agrāk, tas, vienalga, ir miljons. Tāda pati situācija ir ar dzīvokļiem. Tie vēl arvien ir pārvērtēti, bet jaunajos projektos kāpu zonas tuvumā cenas sasniedz augstu līmeni.»

Eduards:«Manuprāt, tik zemas cenas, kādas patreiz ir Rīgas nekustamā īpašuma tirgū, Jūrmala nepiedzīvos. Lētu, kvalitatīvu preci – dzīvokli vai māju – labā vietā te diez vai izdosies atrast. Pārāk ierobežots ir piedāvājums. Augstas klases daudzdzīvokļu mājas vispār var saskaitīt uz abu roku pirkstiem. Daudzas no tām attīstītāji piedāvā ne zemāk kā par 3000 eiro kvadrātmetrā. Krievijas iedzīvotāji nav apmierināti nevien ar cenu, bet arī ar apdari. Tā parasti ir necila. Bet potenciālie pircēji ne īpaši vēlas veikt remontu un algot dizainerus. Vispār, būtu skaidri jāsaprot, ka Jūrmala ir nekustamā īpašuma tirgus, kurā spēles noteikumus nenosaka Latvijas pircēji, tāpēc tajā valda citi, nedaudz atšķirīgi no visa Latvijas tirgus, likumi.»

m2: «Ko pircēji, ja tādi ir, vēlas iegādāties Rīgā?»

Jevgenija: «Turīgie cilvēki meklē dzīvokļus 100-150 kvadrātmetru platībā mājās, kurām atjaunota fasāde un izremontētas kāpņu telpas. Ar liftu, ja iegādājas dzīvokli augstāk par 2.stāvu, turklāt pašam dzīvoklim jābūt svaigi izremontētam... Cik šādu variantu mēs varam piedāvāt? Maksimālais, kādus piecus-sešus dzīvokļus. Un diez vai to cena būs zemāka par 2000 eiro kvadrātmetrā, kura izsoles procesā varētu noslīdēt kaut kur līdz 1700 eiro līmenim par kv.m.. Ja piedāvājumam nepiemīt kāda no uzskaitītajām priekšrocībām, tad pircēju nepievilinās pat cena ar labu atlaidi. Visdrīzāk, viņš pirkumu neizdarīs.»

Eduards: „«Cilvēki vēlas redzēt kvalitatīvu piedāvājumu, bet šādu piedāvājumu loks ir diezgan ierobežots.»

m2: «Vai no ārvalstniekiem tikai krievi izrāda interesi par Latviju?»

Eduards: «Ja runājam par dzīvojamo fondu, tad tikai viņi. Rietumu fondi pieprasa nekustamos īpašumus birojiem un tirdzniecībai, taču tie vēlas tos iegādāties par ļoti zemu cenu, kas ir divreiz zemāka par to, ko mums nācies samaksāt attīstītājiem par kompleksu celtniecību, ņemot vērā šim nolūkam ņemtos kredītus. Kurš no īpašniekiem būs ar mieru noslēgt šādu darījumu?! Dabiski, tie, kuri vēl var pavilkt kredītu vezumu, to velk, bet, ja banka objektu tomēr atņem, tad īpašnieks tāpat nepiekritīs pārdošanai uz šādiem noteikumiem.»

Vadims Markovs: «Zviedrijas banku nostāja attiecībā uz labiem aktīviem ir šāda: piepaturiet tos un nepārdodiet! Un tas ir loģiski, jo pēc kādiem trim-pieciem gadiem tās varēs atgūt savu naudu.»

Ja varat nepārdot – nepārdodiet!

m2: «Kā notiek darījumi ar Rīgas sērijveida dzīvokļiem?»

Jevgenija: «Tiek pirkti izremontētie dzīvokļi, kuru cena ir zemāka par 500 eiro kvadrātmetrā. Dzīvokļi par adekvātu cenu tiek samērā ātri realizēti. Tajā pašā laikā, ja dzīvokļu īpašnieki nevēlas piešķirt cenas atlaidi un viņiem ir šāda iespēja, mēs iesakām dzīvokļus nepārdot. Bet, ja ir nepieciešams dzīvokli pārdot, tad tas jāpārdod par tādu cenu, kādu ir gatavs maksāt pircējs.» 

Eduards: «Pašlaik dzīvokļu cenas mikrorajonos ir ļoti atšķirīgas. Cilvēki izvēlas attīstītākos un pievilcīgākos rajonus. Kāpēc gan apmesties uz dzīvi Bolderājā, ja kredīta maksājumu starpība par tādu pašu dzīvokli, piemēram, Pļavniekos, būs kādi 40-50 lati. Izskaitļojiet ceļā pavadīto laiku un arī pašus transporta izdevumus visai ģimenei.»

m2: «Kad, Jūsuprāt, varētu atsākties jaunu dzīvokļu celtniecība?»

Vadims: «Tad, kad starpība starp celtniecības pašizmaksu un pārdošanas cenu atkal ļaus attīstītājiem divu gadu laikā iegūt savus 30-35%  gadā.»

Eduards: «Agrāk attīstītājs, kas izlēma sākt celtniecību, varēja rēķināties ar aizdevumu 80% apmērā no visu celtniecības darbu tāmes vērtības. Patreiz banka naudu neaizdos, pat ja būvētājs nodrošinās 50% no vajadzīgajiem līdzekļiem. Bankas tagad pārņēmušas savā bilancē tādu skaitu nepabeigtu un nepārdotu dzīvokļu, ka tām nav nekādas vēlēšanās piešķirt naudu jauniem projektiem.»

Jevgenija: «Visu celtniecības buma gadu laikā Rīgā tika uzcelts nedaudz mazāk par 13000 dzīvokļu, no kuriem pašlaik ap 5 000 dzīvokļu stāv tukši.Visa galvaspilsētas dzīvojamā fonda, ko sastāda aptuveni 350000 dzīvokļu, fonā tas ir kā piliens jūrā. Ceru, ka tuvākajos gados viss jaunais dzīvojamais fonds tiks izpārdots, bet pēc tam atsāksies kārtējais dzīvokļu celtniecības atdzimšanas posms. Gribētos ticēt, ka Rīgā ir vairāk kā 5% cilvēku, kuri var sev atļauties jauna dzīvokļa iegādi. Un viņi atkal sāks veidot pieprasījumu. Tikai jāsagaida, kad beigsies visa šī ekonomiskā jezga!»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Horoskopi

Vairāk
16

2017. gada 16. augusts

Vārda dienas

Astrīda, AstraAsterija, Rivo, Riona, Rio, Rinta, Astrīte, Astrīds, Astrīde, Astrids, Astride, Astrida, Astērijs, Astērija, Aistars

Valūtu kursi

16.08.2017

Dienas skaistuma deva

Vairāk

Mēneša lasītākie raksti

Ienākt apollo.lv