Intervija ar Māri Gaili par valdības krīzi

Apollo
0 komentāru

Māris Gailis: «Ir īstais laiks uz skatuves iznākt Valsts prezidentei, kuras pilnvaras kļūst īpaši nozīmīgas tieši valdības krīžu laikā.»

Intervija ar Māri Gaili par valdības krīzi

Foto: AFI/Gatis Dieziņš

Ekspremjers Māris Gailis savulaik pats ir vadījis valdību, turklāt — mazākumvaldību, labi pārzina politiskā procesa aizkulises. Turklāt viņam ir bijusi iespēja vērot Latvijā notiekošos procesus no malas vārda vistiešākajā nozīmē.

— Kā jūs vērtējat pašreizējo situāciju — valdības krīzi un piecu labējo partiju nespēju vienoties?

— Situācija nav tik vienkārša, jo šobrīd reāli ir izveidojušies divi bloki, kuri katrs uzstāj uz lietām, kas otrajai pusei nav pieņemamas. «Jaunais laiks» uzstāj, ka premjeram jābūt tikai un vienīgi Einaram Repšem, savukārt Tautas partija  uzsver, ka koalīcijā noteikti jābūt arī Latvijas Pirmajai partijai. Apvienība «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK ir bloķējusies ar «Jauno laiku», tādējādi izslēdzot iespēju izveidot tādu valdošo koalīciju, kurā «Jaunā laika» nebūtu. Pretējā gadījumā valdību varētu izveidot arī bez «Jaunā laika» līdzdalības. Ceru gan, ka partijas spēs vienoties. Ja ne, tad ir īstais laiks uz skatuves iznākt Valsts prezidentei, kuras pilnvaras kļūst īpaši nozīmīgas tieši valdības krīžu laikā, — nosaucot premjera kandidātu. Un spriežot pēc prezidentes iepriekš teiktā, tas nebūs Repše. Ja viņa nosauc personu, kas spēj konsolidēt visas šīs labējās partijas, tad jaunas valdības izveidošanai varētu pietikt ar pāris nedēļām. Bet jauna valdība Latvijai ir ārkārtīgi nepieciešama.

Nupat biju Unibankas organizētā seminārā par Eiropas Savienības struktūrfondu izmantošanu. Izrādījās, ka Latvija no šiem fondiem šobrīd nekādus līdzekļus dabūt nevar pat tad, ja mums ir brīnišķīgi projekti. Tā ir noticis tikai tāpēc, ka nav paveikts tas darbs, ko varēja izdarīt tikai un vienīgi valdība. Tas ir vienkārši nožēlojami. Jo vairāk tādēļ, ka, piemēram, ungāri jau izmanto šos fondus.

— Kā būtu, ja par premjera kandidātu tiktu nosaukts ārpus partijām stāvošs cilvēks?

— Šādā kontekstā ir dzirdēti vairāki vārdi. Piemēram, Ilmārs Rimšēvičs. Es gan neatbalstu tādu variantu, ka atnāk kāds princis no malas, par kuru nav zināms, kā sabiedrība viņu uztver, jo par viņu cilvēki nav balsojuši vēlēšanās, un saka, ka visu sakārtos. Taču tāds gadījums jau ir bijis. Atcerieties, arī Andris Šķēle ienāca politikā tieši tādā veidā. Tā ka arī tāds variants kā cilvēks no malas ir iespējams.

Bet skaidrs, ka uz nākamajām vēlēšanām mums ir vajadzīga kāda jauna politiskā partija. Nevienas vēlēšanas vēl nav noritējušas bez pilnīgi jaunas uzvarētāju partijas. Un, nosaucot šādu bezpartejisko kandidātu, prezidente radītu arī aizmetņus jaunai partijai. Var jau arī paskatīties uz spējīgiem, labiem pašvaldību vadītājiem. Vienu uzvārdu man minēja, un es padomāju, ka šis cilvēks valsts vadītāja vietā nemaz slikti neizskatītos. Tas ir Uldis Sesks no Liepājas. Viņš nav saistīts ne ar vienu partiju…

— Bet kā tad ar Tautas partiju?

— Nu, domāju, ka viņš ir tikai šīs partijas atbalstītājs. Neapšaubāmi ir arī Aivars Lembergs no Ventspils, bet domāju, ka viņš, ja vien būtu to vēlējies, jau sen varēja būt premjers.

— Kāda koalīcija, jūsuprāt, būtu optimāla? Tā sauktā plašā koalīcija — «Jaunais laiks», Tautas partija, Latvijas Pirmā partija, Zaļo un zemnieku savienība, «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK vai kāds cits variants?

— Optimāla — nepieciešamais partiju skaits plus vēl viena. Tad premjeram ir iespēja nepieļaut kādas partijas šantāžu. Viņš tad var teikt, ja kāda partija grib iet, tā var to darīt. Tā bija ar pirmās Šķēles valdības koalīciju. Toreiz Šķēle paņēma valdībā Albertu Kaulu, kas strādāja tur visādus brīnumus, bet viņam varēja arī palūgt aiziet.

Jo tālāk mēs kā neatkarīga valsts dzīvojam, jo plašāks konsenss sabiedrībā izveidojas. Pašreizējo situāciju nevar salīdzināt ar to laiku, kad strādāja mana mazākumvaldība. Bija kreisā puse, labējā. Varēja vienoties bez īpašām manipulācijām vienā vai otrā pusē, un nekādu citu valdību īpaši izveidot nevarēja. Tagad mēs redzam, ka astoņdesmit procenti deputātu, pēc viņu partiju programmām spriežot, domā ārkārtīgi līdzīgi, viņi visi arī varētu būt vienā koalīcijā. Kāpēc vienus labējos atstāt ārā?

— Varbūt «Jaunais laiks» cer tomēr panākt Saeimas ārkārtas vēlēšanas?

— Pirms kāda laika šīs partijas cilvēki man plātījās, ka tad viņiem būtu sešdesmit procenti. Viens vai divi konkurenti tiktu virs piecu procentu barjeras, pārējie paliek zem. Es domāju, viņi tiešām sapņo par Saeimas ārkārtas vēlēšanām.

— Kā jūs vērtējat šādu iespējamību?

— Tas nu ir pilnīgi garām. Ja «Jaunais laiks» iet uz tādu mērķi, tad tā ir destruktīva rīcība. Latvijai ir ļoti svarīgs laiks, tuvojas iestāšanās brīdis Eiropas Savienībā, bet valdība strādā tikai ar vienu roku. Vēl jau paies arī laiks, kamēr jaunā valdība sāks normāli strādāt. Ministriem ir jāieiet lietas kursā. Tas viss nebūt nav tik vienkārši. Valdības krīze aizņem vismaz trīs mēnešus.

— Jūs minējāt, ka Latvija valdības nepadarīto darbu dēļ šobrīd nevar izmantot Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļus. Arī premjers ir publiski izteicies, ka Latvija vēl nav gatava iestājai Eiropas Savienībā. Kas par šādu situāciju ir atbildīgs?

— Vienmēr esmu uzskatījis: ja tu esi vadītājs, tad tu arī esi simtprocentīgi par visu atbildīgs. Ja kādas ministrijas vadītājs nav spējīgs normāli strādāt, viņš ir jānomaina. Jo tu esi vadītājs, tu esi tas, kas visus šos procesus vada. Piecpadsmit mēneši ir pietiekami ilgs laiks, lai visas šīs lietas sakārtotu.

Bet sabiedrība jau to nezina, pagaidām to jūt vienīgi uzņēmēji. Un jāsaka paldies presei, ka tā cilvēkiem šīs lietas izstāsta. Iedomājieties, es aizeju uz semināru un tur uzzinu, kādu naudu es būtu varējis dabūt, lai palīdzētu ne tikai savam biznesam, bet arī savai pilsētai! Jo būtībā infrastruktūra būtu jāizveido pilsētai, Rīgai vajadzēja nodrošināt to spēles laukumu, kurā uzņēmējs tālāk investē savus līdzekļus. Tagad šī nauda aiziet mums garām. Ir pazaudēts laiks, un rezultātā trijiem gadiem atvēlētā nauda ir jāizņem divos gados. Visi šie līdzekļi netiks izmantoti vai arī viss notiks ārkārtīgi sasteigti. Izņēmums ir vienīgi lauksaimnieki — tur ar SAPARD līdzekļu izmantošanu shēma jau iestrādāta, un sistēma strādā. Taču mazā un vidējā biznesa attīstība kavējas. Tā ir Repšes vaina.

— Pārējā sabiedrība to nejūt?

— Kā tad nejūt! Tās ir jaunas darbavietas, tie ir nodokļi, tas viss ir saistīts!

— Vecā elite izzagusi valsti, nelaidīsim viņus pie teikšanas — tas ir iecienīts arguments, ar ko «Jaunais laiks» pamato nevēlēšanos sadarboties ar ideoloģiski tuvām partijām. Kā jūs vērtējat šos argumentus?

— Demagoģija. Kā es justos Tautas partijas biedru vietā, ja avīzēs lasītu tādus «Jaunā laika» biedru izteicienus kā «mēs jau varētu ar jums sadarboties, bet tad jums jāapsolās vairs nezagt». Tā ir nožēlojama terminoloģija. Var jau saprast, ka partija, nākot pie varas, lieto šādu populismu. Bet tagad? Kur tad ir tie Tautas partijā, par kuriem būtu kādi pierādījumi? Muļķības, tīrā demagoģija. Varbūt Repše ar to tēmē uz Šķēli? Bet uz ko vēl?

— Vai šie klajie apvainojumi partneriem, kategoriskie izteicieni, ka «Jaunais laiks» nevar strādāt kopā ar Pirmo partiju, visa šī «Jaunā laika» ar baltiem diegiem šūtā argumentācija nav virzīta uz vienu — padarīt neiespējamas politiskās vienošanās, lai sasniegtu kāroto mērķi — ārkārtas vēlēšanas?

— Visdrīzāk, jā. Un tomēr domāju, ka «Jaunajam laikam» pirmais mērķis ir izveidot valdību ar Repši priekšgalā vēlreiz. Ja tas neizdodas, otrais mērķis ir neizveidot nekādu valdību un panākt ārkārtas vēlēšanas. Tajā nav ieinteresētas ne pārējās partijas, ne Valsts prezidente. Un tauta arī nav ieinteresēta. Citā situācijā varbūt ārkārtas vēlēšanas būtu pieņemamas. Bet tagad? Kurš tagad ir datums?

1. maijā ir iestāšanās Eiropas Savienībā. Bet ārkārtas vēlēšanas ne tikai maksā naudu, tās ātrāk par jūniju nevarētu sarīkot.

— Vai mums šajā brīdī, pirms 1. maija, vispār ir vienota stratēģija, kā rīkosimies, tiklīdz būsim Eiropas Savienībā?

— Šajā jomā valda nedefinēts apjukums — gan politiķos, gan ierēdņos. Mēs visu laiku strādājām uz vienu mērķi — iestāties Eiropas Savienībā, jā, vēl NATO paralēli. Bet tad, kad tas ir sasniegts, ir jāpārorientējas. Ko tagad darīt konkrēti, kādu mērķi sasniegt, kā pārprofilēties? Šajos jautājumos nav pietiekami strādāts.

— Atgriezīsimies pie ārkārtas vēlēšanu iespējamības. «Jaunais laiks» tomēr ir lielākā Saeimas frakcija, un, ja viņi apzināti uz šādu soli iet, cik liela ir iespēja tās tomēr panākt?

— Minimāla. Noteicošais vārds te tomēr ir prezidentei. Vaira Vīķe-Freiberga ir pietiekami stipra rakstura cilvēks, un šaubos gan, ka viņa ies uz šādu soli tādēļ vien, ka vienai politiskajai partijai — «Jaunajam laikam» — tas ir izdevīgi. Prezidentei būtu jāspēj izdomāt, kādu Ministru prezidenta amata kandidātu nosaukt, lai viņš spētu savākt vismaz 51 balsi no labējo partiju puses.

Manuprāt, Jānim Jurkānam tas zvaigžņu mirklis līdz ar piecu deputātu aiziešanu pie Pirmās partijas jau ir aiz muguras.

— Kā jūs vērtējat šo deputātu pāriešanu?

— Negatīvi, protams. Man žēl arī Jāņa Jurkāna, jo viņam bija moments… Viņš tomēr ir strādājis un cerējis divpadsmit gadus.

— Ko šī deputātu pāriešana deva Pirmajai partijai?

— Manuprāt, viņi vairāk zaudēja nekā ieguva. Ir jau jāskatās arī uz sabiedrības attieksmi. Tas tomēr izskatās aizdomīgi. Staigātāji… Nu, Dainis Turlais kādu laiku bija arī «Latvijas ceļā». (Smejas.)

— Tas viss ir saistīts arī ar Aināra Šlesera cerībām kļūt par premjeru.

— Jā, un diezgan traģikomiski izklausās piecu pārbēdzēju teiktais: mēs pārgājām uz Pirmo partiju, lai nokļūtu pozīcijā. Varbūt tieši šā iemesla dēļ viņi tur nenokļūs. Ja «Jaunais laiks» vienojas ar Tautas partiju par kopējas valdības veidošanu ar noteikumu, ka tur nav Pirmās partijas, vai Tautas partija nenorītu tādu kumosu?

— Skatoties, cik Tautas partija ir rūdīti pārmetēji, jo viņi ir deklarējuši, ka neies valdībā, kurā nebūs Pirmās partijas.

— Grūti pateikt, bet, atklāti sakot, ja valdība būtu bez «Jaunā laika», citiem tas būtu bēdīgi. «Jaunais laiks» opozīcijā…

— Nesašķeltos?

— Tik vienkārši tas nenotiek. Mēs, kad nodibināja Krištopana valdību un Šķēle palika opozīcijā, domājām, ka gan jau Tautas partija sašķelsies. Jau rēķināja, ka tik un tik pāries uz to partiju un tik un tik uz to. Tūlīt dabūsim klāt balsis, varēsim iztikt bez sociķiem… Bet tik vienkārši tas nav. Tautas partija nesašķēlās.

— Kā jūs vērtētu to, ka premjers nāktu no kādas mazās partijas, piemēram, «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK?

— Jā, tas ir pilnīgi iespējams. Tas būtu normāls kompromiss — pieņemams Tautas partijai un pieņemams arī «Jaunajam laikam». Tas varētu tā būt, ja nenosauc premjeru no «Jaunā laika». Es tikai domāju — kuru?

— Krišjānis Kariņš?

— Krišjānis Kariņš ir ļoti simpātisks cilvēks, bet te būtu problēmas iekšpolitiskās pieredzes trūkuma dēļ. Tur gan vēl ir citas kandidatūras, par kurām varētu domāt. Piemēram, Baiba Brigmane. Es viņu pazīstu sen, domāju, viņas īpašības atbilst tam, lai viņa varētu vadīt valdību. Un galu galā — sievietes, lai tiek pie vadīšanas! Savulaik es biju par to, lai Aija Poča kļūst par premjeri no «Latvijas ceļa». Taču izrāva Andri Bērziņu no Rīgas Domes, kur viņš labi strādāja. Un… un, es domāju, mēs daudz zaudējām. Tas bija «Latvijas ceļa» gala sākums. Tā bija ļoti, ļoti liela kļūda.

— 6. Saeimā, kā atceramies, divi valdību sastādīšanas mēģinājumi — Māra Grīnblata un Ziedoņa Čevera — bija neveiksmīgi, kamēr izdevās apstiprināt tolaik ārpus partijām stāvošā Andra Šķēles valdību. Vai tagad ir iespējama līdzīga notikumu atkārtošanās?

— Jā, ir iespējama. Ulmanis nosauca Grīnblatu tādēļ, ka viņš negribēja nosaukt Čeveru. Vienkārši negribēja, un viss, lai gan Čeveram bija vairākums — 52. Nosauca, cerot, ja reiz Grīnblatam tas karodziņš būs iedots, viņš savāks vairākumu. Viņš nesavāca. Bet viņš nestrādāja aktīvi. Būtu varējis — cits būtu savācis. Grīnblatam pietrūka gribas, un to varēja just. Cita lieta, cik ilgi tā valdība būtu strādājusi. Tad iedeva iespēju Čeveram, bet mums izdevās izraut divus deputātus no viņa koalīcijas ārā.

— Kā jūs vērtējat Einara Repšes politiskās perspektīvas, ja «Jaunais laiks», negūstot savu premjeru, tiek atbīdīts no centrālā lomas spēlētāja valdībā?

— Domāju, ka Einara Repšes reitings ir noturīgs. Viņu gan centīsies pabalināt ar to dīvaino nekustamo īpašumu lietu. Dīvaino tādēļ, ka nesaprotu, kam tas Repšem bija vajadzīgs? Es tā nedarītu. Viena lieta, ja tu ieguldi savu naudu vērtspapīros. Bet tā atklāti — spekulēt? Ja «Jaunais laiks» būs opozīcijā, ja valdībai ies labi, tad Repšes reitings dils ātrāk. Nākamajā Saeimā būs jauns līderis, jauns varonis, ar jaunu partiju, kurš, iespējams, noliegs visu, ko iepriekšēji ir darījuši. To daudzi gaida. Arī daudzi pieredzējuši politiķi, kuri ir palikuši ārpusē. 

— Jūs nodarbojaties ar nekustamajiem īpašumiem. Kā jūs vērtējat Repšem piešķirto kredītu procentu likmes un cenas, par kādām viņš iegādājās savus īpašumus?

— Man tas vienkārši nav izprotams. Kāpēc ir jāpērk zemesgabals, kurš ir divreiz dārgāks par vidējo šāda gabala cenu tajā vietā? Varbūt viņš ir pārliecināts, ka tur apakšā ir nafta? Vispār Einars ir ļoti pašpārliecināts cilvēks, un premjera amats šo pašpārliecinātību nemazināja — viņš tāpat visu zina, kāpēc lai viņš visu nezinātu kādā jaunā jomā? Varbūt premjeram bija kāda uzticamības persona, kā saprotu — tas uzņēmējs no Latgales, kurš nekaunīgi uzvārījās, kā tautā saka, uz premjera rēķina. Ka bankas premjeram iedod brīnišķīgus procentus, to es varu saprast, bet premjeram pašam bija jāskatās, vai ņemt. Manuprāt, viņam vajadzēja atteikties. Viņš nevarēja ņemt zemākus procentus par zemāko standartu. Es tagad, kad zvanu uz banku, vienmēr smejos, es arī gribu ņemt kredītu, bet par Repšes procentiem…

— Latvijas Komercbanka, kuru nopirka «Nord LB», kas izsniedza kredītu Repšem, bija vienīgā banka, kuras glābšanā Latvijas Banka, kuras prezidents bija Repše, ieguldīja savu naudu.

— Jā, piemēram, Kapitālbanka aizgāja pa skuju taku. Tas gan ir pareizi, ka izglāba Latvijas Komercbanku. Bet ne jau tāpēc Repšem iedeva šos kredītprocentus. To izmanto tie, kas Repšem grib piekārt šo oplošnostj (kļūmi — krievu valodā), lai deldētu viņa reitingu.

— Kā prognozējat, kāds varētu būt tiesas iznākums Stokholmā bankas «Baltija» lietā?

— Turu īkšķi, lai auditori «Coopers» zaudētu. Mūsu advokāti līdz tiesai cerēja, ka «Coopers» ies uz mierizlīgumu par pusi summas. Tas, protams, būtu liels panākums.

— Un ja «Coopers» nezaudē? Vai, piemēram, tiesa atzīst tikai daļēju bankas «Baltija» auditorfirmas vainu?

— Ja «Coopers» nezaudē, tad «Invest Riga», kas ir bankas «Baltija» administrators, ir pazaudējis miljonus, kas samaksāti advokātiem šajā lietā.

— Bet, ja «Coopers» vaina netiek atzīta, vai tas nenozīmē, ka var sākt vainot Latvijas Banku, kuras uzdevums bija banku pārraudzība šajā laikā?

— Latvijas Bankas vaina nekad nav noņemta. Es te nerunāju par juridiskiem slēdzieniem. Man personīgi tiek pārmestas visas nelaimes bankas «Baltija» sakarā. Taču, ja salīdzina mani un Repši, es biju tūkstoškārt mazāk informēts par to, kas notiek bankā «Baltija». Es vienkārši neatbildēju par to. Banku uzraudzība bija Latvijas Bankas ziņā. Es pieņēmu lēmumu, jo uz mani gūlās atbildība par valdību un valsti. Bet lēmumu es pieņēmu, balstoties uz nepareizo «Coopers&Lybrand» atzinumu, ka bankas «Baltija» zaudējumi ir 25 miljoni latu, nevis 200 miljoni. Latvijas Banka bija atbildīga par to, ka šāda situācija bija. Turklāt viņi zināja, ka tur kaut kas nav labi. Viņiem bija aizdomas, kaut ko papētīja, bet visumā paļāvās uz avosj (un ja nu), kā krievi saka. Turklāt viena liela starptautiski atzīta kompānija teica, ka problēmu nav… Sabiedrība vaino mani… No jūrniecības es to salīdzinātu ar to, ka kuģa katastrofā nevaino kapteini, kas stūrē uz klintīm, bet mazo velkonīti, kas piesteidzas palīgā un cenšas izglābt lielo kuģi… Taču zaudētājs vienmēr ir vainīgs. Zaudētājus nemīl. Bet Repše no tā visa forši distancējās. Viņš bija gana gudrs.

— Tolaik bankrotēja ne tikai banka «Baltija», bet 16 bankas. Kādēļ Latvijas Banka nebija sakārtojusi banku likumdošanu, lai to nepieļautu? Vai tad Latvijas Banka neredzēja, uz kuru pusi virzās process banku jomā?

— Jāņem vērā, ka Latvijas Bankā cilvēki mācījās. Viņiem bija vāja banku uzraudzības pārvaldes vadītāja. Repše gribēja saglabāt maksimālu Latvijas Bankas autoritāti. Bet, kad sākās krīze, mēs konstatējām, ka ir tikai divi likumi, uz kuru pamata darbojas bankas. Visa pārējā banku regulācija notika ar Latvijas Bankas instrukciju starpniecību, kas pēc būtības no likuma viedokļa nav saistošas. Turklāt vienīgais instruments, kā to piespiest, bija licences atņemšana. Bet tas ir tāds giljotīnas tipa instruments. Pie mazākiem pārkāpumiem Latvijas Banka varēja tikai apelēt pie banku sirdsapziņas. Faktiski Latvijas Bankai nebija legālo instrumentu banku pārraudzībai. Kad es prasīju, kādēļ Latvijas Banka neierosināja izmaiņas likumdošanā, man atbildēja — es baidījos, ka deputāti Saeimā likumus saķēzīs, iebalsos tur brīnumus populistisku iemeslu dēļ. Tagad banku likumdošana ir saregulēta. Bet tas bija toreiz… jaunībā.

— Ja jums piezvanītu prezidente un teiktu: «Gaiļa kungs, es gribētu jums atkal uzticēt valdības veidošanu» — ko jūs atbildētu?

— Pirmkārt, viņa nezvanītu, jo, ja viņa zvanītu, tad ne jau tāpēc, ka tas viņai būtu ienācis prātā, bet tādēļ, ka virkne partiju būtu viņai to ieteikušas. Bet tam ir tūkstošdaļa procenta iespējamības, jo neviena partija mani neieteiktu. Taču, ja tā būtu, ja tomēr man piedāvātu kļūt par premjeru — tādā gadījumā es teiktu: OK!

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

Laika ziņas

Vairāk

Apollo E-veikali

30

2014. gada 30. augusts

Vārda dienas

Samanta, Jolanta, AlvisRuslāns, Ruslans, Ruslands, Ruslana, Jolita, Jolants, Jolands, Jolanda, Jalanta, Alvits, Alvita, Alvika, Alvijs, Alvija

Apollo Izglītība

Laika ziņas

Vairāk
Mazmākoņains
Rīga pašreiz +17 ℃
Mazmākoņains

Vējš: 3 m/s

Saule lec: 06:22
Saule riet: 20:25
Dienas ilgums: 14:03

Apollo Tūrisms

Valūtu kursi

30.08.2014
Ienākt apollo.lv