Ivars Eglītis: Dombrovskim derētu paklusēt

Apollo
0 komentāru

Beidzot tas notiek - Ministru kabinets nolemj atdod veselības aprūpei pagājušā gadā ar politisku nolūku atņemto finansējumu. Tieši tā - nevis piešķirt papildus, bet gan atdot. Veselības ministram Didzim Gavaram par to pienākas atzinība: viņš pratis uzstāt un pierādīt, ka veselības aprūpei naudas trūkst, ka strukturālās reformas veselības nozarē veiktas tik bargas kā nevienā citā, un ietaupīt tajā tik daudz, lai nodrošinātu neatliekamo palīdzību, vairs nav iespējams. Ar 26,2 miljoniem latu līdz nākamajai valdībai pietiks. Taču bumerangs, kas ielaisto slimību, invaliditātes un mirstības veidā tagad ir smagā un sāpīgā lidojumā atpakaļ, ar to vēl apturēts nav.

Ivars Eglītis: Dombrovskim derētu paklusēt

Foto: Ieva Čīka/Leta

Toreiz, būdams veselības ministrs, gan Ministru kabineta sēdēs, gan Dombrovskim personīgi ilustrēju situāciju Latvijas medicīnā, balstoties uz objektīviem skaitļiem un faktiem, proti, ka mums ir Eiropā visvājāk finansētā veselības aprūpes sistēma, taču ar pietiekami plašu medicīnisko pakalpojumu klāstu. Biju sagatavojis un valdības sēdēs atkārtoti izklāstījis pārvaldes reformu, kuru vairākus mēnešus neizdevās apstiprināt, jo politiskie konkurenti negribēja, lai Veselības ministrija būtu pirmā, kas krīzes apstākļos nāk klajā ar vērienīgiem pārkārtojumiem un taupības režīmu, samazinot administratīvo aparātu uz pusi. Vairākkārt uzsvēru un pamatoju, ka medicīnas budžetu bezgalīgi cirpt nevar, jo tad nebūs iespēju nodrošināt neatliekamo medicīnisko palīdzību Latvijas slimnīcās. Teicu, ka vispirms jāattīsta ambulatorā aprūpe un tikai tad var ķerties klāt tik krasai slimnīcu pārprofilēšanai. Brīdināju, ka prakse to skarbi nodemonstrēs un valdība būs spiesta ar kaunu atdot veselības aprūpei naudu atpakaļ. Loģika te vienkārša un skarba - brutāli cērtot pa veselības budžetu, akūto slimnieku skaits nevis samazinās, bet pieaug. Un valstij itin drīz tas izmaksā daudz dārgāk. Citu Eiropas valstu ekonomisko krīžu pieredze par to liecina.

Dombrovskis uz to reaģēja gandrīz patoloģiskā mierā, jo viņu neinteresēja neaprūpēti un izmisuši pacienti, viņu interesēja politika. Viņa politiskais mērķis medicīnas jomā tobrīd biju es un mana piederība Tautas partijai. Viņš tēmēja uz mani, bet graujoši trāpīja Latvijas medicīnai. Toreiz viņam padomus deva Saeimas deputāte Ingrīda Circene un Latvijas ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Man nācās demisionēt, jo nevarēju uzņemties atbildību par veselības aprūpes nozari situācijā, kad pēkšņi un būtiski samazinot budžetu, valsts vairs nespēs nodrošināt medicīnas pakalpojumu pieejamību lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Tagad finanses medicīnā tiek liktas atpakaļ. Pagājušā gada beigās, pateicoties veselības ministres Baibas Rozentāles enerģijai, 25 miljonus nozare jau atguva.

Vēl tagad atceros to asins garšu mutē, ar kuru piekritu strādāt Dombrovska valdībā pēc tam, kad demisionēja Ivara Godmaņa vadītais Ministru kabinets, un pirmie sāpīgie taupības lēmumi jau bija pieņemti. Nospraudu savas sarkanās līnijas un valdības veidošanas sarunās ar Dombrovski vienojāmies, ka veselības budžetā vairāk kā 20 miljonus latu ietaupīt nevar un ka mediķu algas nav aiztiekamas vairāk kā par 10 procentiem. Pašrocīgi to ierakstīju Valdības deklarācijā. Šī noruna tika rūpīgi ignorēta: medicīnai bezierunu kārtībā atņēma 70 miljonus, algas apcirpa gandrīz uz pusi. Pagājis tikai gads, un neprofesionālās finanšu amputācijas sekas kļūst baisi redzamas - plānveida medicīna par maksu, milzum daudz ielaisto slimību, pirmreizējā invaliditāte gada laikā pieaugusi uz pusi, ārsti un māsas aizbrauc uz ārzemēm, neatliekamās palīdzības slimnīcām draud bankroti, jo valsts nespēj tām samaksāt par padarīto darbu. Esam atsviesti tālu atpakaļ un no šīs bedres kārpīsimies laukā ilgi un mokoši.

Tāpēc es nespēju noticēt, ka valdības vadītājs, kurš pats ir atbildīgs par destruktīvo politiku pret veselības nozari, izplata savu viedokli, ka iepriekšējā Veselības ministrijas vadība esot veikusi neproporcionāli lielus samazinājumus uz slimnīcu rēķina, tādēļ situāciju nācies risināt.(!) Ko tad viņaprāt vajadzēja darīt - atstāt bērnus bez palīdzības, vai vēža slimniekus vairs neārstēt, vai zāles atņemt diabētiķiem, vai izlaist garīgi slimos no psihiatrijas klīnikām? Kā lai līdzsvaroti sadala finanses, ja to nepietiek pat prioritātēm? Esmu Latvijas medicīnu iepazinis no visiem skatu punktiem - gan strādājot par brālīti studiju gados, gan kā praktizējošs ārsts un slimnīcas vadītājs, gan kā ministrs. Esmu aktīvi darbojies profesionālās asociācijās, cīnījies pret aplamībām un aizstāvējis loģiskas pārmaiņas dažādos laikos pie dažādām valdībām un pat dažādām valsts iekārtām. Bet tik naidpilnu, rafinētu un bezatbildīgu izrēķināšanos ar saviem politiskajiem oponentiem, par cīņas lauku izvēloties sociāli ārkārtīgi jūtīgo un profesionāli ļoti specifisko veselības nozari, man nav nācies piedzīvot.

Par tādu bezkaunību un demagoģiju senākos laikos Dombrovskis būtu izpelnījies, ka iemetu cimdu viņam sejā. Civilizētā sabiedrībā es aicinu valdības vadītāju tik vien kā atzīt savu kļūdu un nestāstīt cilvēkiem muļķības, vai vismaz paklusēt.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

20.08.2017
Ienākt apollo.lv