Ivars Ījabs: patriarha rudens

Apollo
0 komentāru

Andris Šķēle ir Latvijas politikas netīrā sirdsapziņa, un, kā jau no sirdsapziņas, arī no Šķēles nekur pārāk tālu aizbēgt nevar.

Ivars Ījabs

Foto: Lita Krone/LETA

Saskaņā ar Konstantīna Staņislavska režijas principiem, ja reiz uz skatuves ir parādījies šaujamais, tad lugas gaitā tam pavisam noteikti arī jāšauj. Šis princips Latvijas politikas dramaturģijā nu ievērots pilnībā. Andris Šķēle pieteicis savu atgriešanos politikā, nesot prieku saviem pielūdzējiem un atvieglojumu — izrādes skatītājiem. Tas, ka šaujamais uz skatuves, visdrīzāk, tiks likts lietā, bija skaidrs jau ilgāku laiku iepriekš. To vispirms prasīja sausa politiska loģika. Tautas partija (TP) ir pārlieku nopietns un ietekmīgs veidojums, lai varētu atļauties palikt ārpus politiskās aprites pēc nākamajām vēlēšanām. Savukārt Šķēle bija vienīgais nozīmīgais resurss, kurš bija palicis tās rīcībā. Tādēļ, lai glābtu partiju un tās daudzos rūpju bērnus no politikas atkarīgajā biznesā, Andris Šķēle pieņēma vienīgo iespējamo lēmumu.

Pats veids, kā tas tika izdarīts, šoreiz gan nebija diez ko oriģināls. Kāds karsējs no «bonapartistu» vecākās paaudzes varbūt vēl varētu negribīgi noticēt šim teātrim ar valdes sēdi, pretendenta uzrunāšanu un visžēlīgo jāvārda teikšanu. Taču, ja ieskatās kaut mazliet rūpīgāk, pat mazam bērnam kļūtu skaidrs, ka lēmums par Šķēles atgriešanos tika pieņemts krietni agrāk un, visdrīzāk, ārpus jebkādām partijas oficiālajām struktūrām. Šķēles nesenā intervija mūsu «oligarha starmetī» [1], speciāli viņam rīkotā partijas konference par ekonomiku un pielūdzēju nodevīgi blēdīgās sejas bija nepārprotamas zīmes, ka patriarha atgriešanās vairs nav tālu.

Fakts, ka viedokļu daudzveidība un iekšējā demokrātija TP tiek pieļauta aptuveni Putina «vienotās Krievijas» līmenī, ir vispārzināma lieta. To mums, visticamāk, skaisti apliecinās arī 21. novembrī gaidāmais īsteni staļiniskās tradīcijās ieturētais partijas kongress ar neiztrūkstošo aizgājušo biedru pulgošanu un atdzimušā vadoņa slavināšanu dažnedažādās toņkārtās. Par šo nepiespiesto atmosfēru cita starpā liecina TP mājaslapā pašlaik redzamā «aptauja», kurā apmeklētājiem tiek piedāvāts atbildēt, kāpēc (nevis — vai) Andris Šķēle patiesi ir labākais Latvijas premjerministra kandidāts [2]. Lukašenko te noteikti justos kā starp savējiem, šaubu nav un nevar būt.

To visu mēs zinām, esam redzējuši neskaitāmas reizes; tieši tādēļ tas ir garlaicīgi un triviāli. Par to nebūtu vērts velti dzisināt muti un laupīt lasītāju dārgo laiku. Taču pati Andra Šķēles atgriešanās nekādā gadījumā nav nedz garlaicīga, nedz triviāla. Mīlēts vai pelts, Šķēle Latvijas politikā nav «viens no». Šķēle ir Šķēle. Viņa atgriešanās būtiski iespaidos politisko procesu varbūt arī viņa paša kvalitāšu dēļ, taču vispirms šā cilvēka publiskās reputācijas dēļ. Tādēļ būtu nedaudz vērts pakavēties pie šā politiķa profila un iespējamās ietekmes, kā teikts vecajā anekdotē — «pirms vēl nav sācies».

Smagsvars

Lai novērtētu Šķēles svaru Latvijas politikā, pietiek palūkoties uz reakciju, kuru ziņai par viņa atgriešanos veltīja viņa potenciālie pretinieki un oponenti. Dažs labs ar stiprākiem nerviem skaļi apsveica viņa parādīšanos. Citi ļoti bažīgi runāja par viņu kā apšaubāmas reputācijas oligarhu, kurš turklāt vēlas devalvēt latu, tāpēc ir potenciāls drauds visai valstij. Ne no viena oponenta neizskanēja nievas un izsmiekls, kāds neizbēgami sekotu ziņām par, teiksim, Guntara Krasta vai Viļa Krištopana atgriešanos. Šķēlem pie mums ir cita līmeņa reputācija — viņš var patikt vai nepatikt, taču ar viņu nerēķināties ir grūti.

Šī reputācija nav bez sava pamata. Šķēle ir bijis klāt Latvijai ļoti nozīmīgos mirkļos, un viņa vadībā tika paveiktas daudzas lietas, kuras padarīja iespējamu Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Šķēle savulaik nopietni mēģināja ieviest kārtību Latvijas publiskajās finansēs, tā laika izpratnes robežās nospraužot kursu ilgtermiņa attīstībai. Pēc «Latvijas ceļa» anarhijas Šķēlem savulaik izdevās radīt pilsoņos pārliecību, ka valsts šā vai tā, tomēr tiek pārvaldīta. Kaut pragmatisku apsvērumu dēļ, tomēr Šķēle nekad nav aizrāvies ar Latvijas politiķu vidū populārā etniskā naida kurināšanu un rīdīšanu pret nepilsoņiem. Tāpat nav taisnība tiem, kuri korupcijas problēmu aktualizēšanā Latvijas politikā vaino «Jauno laiku». Jau četrus gadus iepriekš tieši Šķēle ar savu jaundibināto partiju sāka runāt par valsts izlaupīšanu politiskiem līdzekļiem «Latvijas ceļa» valdīšanas laikā. Šķēles pirmās premjerēšanas laikā tika izveidota Satversmes tiesa. Viņa laikā tika izstrādāta arī Satversmes 8. nodaļa par cilvēka pamattiesībām. Bez Šķēles atbalsta 1999. gadā amatā nenokļūtu nedz prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, nedz ģenerālprokurors Jānis Maizītis, nedz vēl dažas citas amatpersonas, kuru nopelnus Latvijas kā demokrātiskas un tiesiskas valsts labā diez vai kāds īpaši apšaubīs. Citiem vārdiem — Šķēles sasniegumi Latvijas labā nav nekāds izdomājums, un tos ignorēt vai nolīdzināt līdz ar zemi nebūtu godīgi.

Tāpat nebūtu pareizi noliegt, ka situācija, kurā Šķēle kļuva par premjeru 1995. gadā, daudzos elementos patiešām atgādina šodienas Latviju. Ekonomiskās problēmas gan bija cita veida, arī politiskā vide bija krietni primitīvāka. Vienlaikus Šķēle prata būt gana efektīvs, lai šim 6. Saeimas «ceļa», Čevera, «zemnieku» un «tēvzemiešu» zvērudārzam tomēr piešķirtu valdības formu. Arī vēlāk, veidojot TP, Šķēlem izdevās piesaistīt tā laika politikas pieticīgajiem standartiem visnotaļ augstu kompetences un inteliģences līmeni. Kas ar to notika vēlāk, ir cits jautājums, tomēr tas sākotnēji uzdeva standartu, ar kuru citiem nācās sacensties.

Skopais bruņinieks

Šķēles personas iedarbība uz vairākumu cilvēku ir tik liela, ka daudzi no viņiem sāk līdzināties kobras nohipnotizētiem trusīšiem. Viņam piemīt nosvērts lietišķums, kurš turklāt no malas izskatās ļoti dabisks, nevis uzspēlēts. Telpā, kurā viņš ienāk, Šķēlem ir salīdzinoši liela prezence. Tas tiek panākts ar labu mīmikas kontroli, klusu balsi un lakonisku izteikšanās stilu. Vienlaikus viņa fiziski samērā necilajai personai piemīt arī kaut kas pietiekami draudīgs, lai cilvēki īpaši viņam nerunātu pretim. Iespējams, tas ir dziļais acu skatiens. Tas viss padara Šķēli par labu autoritāra tipa organizatoru, kurš turklāt tīri labi pazīst cilvēkus, veiksmīgi spēj paredzēt viņu rīcību un nekautrējas ar tiem manipulēt. Atšķirībā no vairākuma savu partijas biedru Šķēle ir arī gatavs uzklausīt ne tikai lišķīgus glaimotājus, bet arī cilvēkus, kuru viedoklis atšķiras no viņējā. Visas šīs īpašības kopumā neļauj apšaubīt viņa spēju tehniski vadīt valdību un nodrošināt tai atbalstu politiskajās aprindās.

Pēdējā laikā gan ir ļoti daudz runāts arī par Šķēles kompetenci. Tas, ka šis cilvēks ir kompetents Latvijas saimnieciskajā likumdošanā, valsts pārvaldes iekārtā un Civillikumā, nav apšaubāms. Pietiek palasīt Lato Lapsas «Kampēju», lai saprastu, ka to visu nevar panākt, vāji pārzinot likumdošanu. Turpretī viņa orientēšanās makroekonomikā ir vai nu stipri pārspīlēta, vai arī viņš to publiski nedemonstrē. Minēsim piemēru. Par to, ka Latvijas tautsaimniecība būtībā skrien ar galvu sienā milzīgās spekulatīvās naudas plūsmas, nesabalansētās tautsaimniecības struktūras un inflācijas dēļ, vairākums Rietumu ekonomikas ekspertu bija skaidri sapratuši jau 2007. gadā. Turpretī Šķēle, kuram šajā pašā gadā pasniedza Spīdolas balvu ekonomikā, savā runā šīs problēmas pat nepiemin [3], bet tā vietā sūdzas par valsts pārmērīgu kontroli pār lielajiem privātās būvniecības projektiem. Neesmu ekonomists, taču nedomāju, ka runāšana par zemiem nodokļiem, fiskālo disciplīnu un uzkrājumu veidošanu vien uzreiz nozīmē drošu risinājumu jebkurai situācijai. Tāpat skarbā moralizēšana par optimistisko kredītņēmēju ieradumiem diez vai spēj izturēt pat vissaudzīgāko kritiku — jebkurš saprātīgs ekonomists jums pateiks, ka tas pirmām kārtām ir valsts likumdošanas, nevis indivīda paškontroles jautājums. Arī attiecībā uz lata devalvāciju arīdzan grūti saskatīt kaut kādu izcilu tālredzību. Līdz pat 2008. gada rudens «Parex» krīzei (kuras risināšanā, cik noprotams, viņš pats tā vai citādi piedalījās) Šķēle bija kaislīgs «dzelzsbetona lata» piekritējs. Tādēļ ir arī grūti saskatīt, kas būtu Šķēles alternatīvie piedāvājumi šās dienas situācijai. Ir dzirdēts vienīgi par gana riskanto «koridora atvēršanu», kas uz laiku radītu labvēlīgu vidi spekulācijai un, visdrīzāk, beigu beigās pilnībā sagrautu lata piesaisti, un tālāku fiskālo konsolidāciju, par kuras iespējamību Šķēle nez kādēļ nav pārāk daiļrunīgs. Runājot par izdaudzināto pieredzi biznesā, veiksmes trūkumu viņam patiesi būtu grūti pārmest. Taču šim biznesam vairākumā gadījumu bijis vairāk darīšanu ar politiskiem «galiem» nekā ar godīgu konkurenci un ilgtspējīgu attīstību. Pretlikumīga vai ne, digitālās televīzijas lieta ir īsti tipisks Šķēles bizness, un visā nopietnībā ieteikt to jaunajiem latviešu uzņēmējiem kā parauga vērtu veiksmes stāstu šodien būs diezgan pagrūti. Attiecībā uz to, vai Šķēlem patiesi ir kāda ilgtermiņa perspektīva Latvijas izvešanai no krīzes, varētu arī šaubīties. Nekas cits kā kārtējā fiskālā konsolidācija, zemi nodokļi un zem «koridora» apslēptā devalvācija līdz šim nav izskanējis. Ja patriarham patiesi ir kāda recepte, viņš ar to pagājušonedēļ būtu varējis padalīties kaut vai ar to pašu Almunju, taču pēdējais šādu godu gan neizpelnījās.

Kobras efekts

Šodien gan vispirms būtu jāvaicā, vai Šķēles atgriešanās politikā patiesi ir saistīta ar viņa vēlmi piedalīties krīzes pārvarēšanā, vai arī tā vienkārši ir vēlme palīdzēt saviem vecajiem TP draugiem saglabāt savas silītes arī pēc nākamā gada oktobra. Ar secinājumiem šeit nevajadzētu pārsteigties. Taču diezgan labs indikators šeit gan būs tas, ar kādiem cilvēkiem patriarhs domā strādāt kopā. Ja runa patiešām ir par konstruktīvu darbu valsts labā, tad pestītājam būtu vitāli nepieciešams nomainīt apustuļus, kuri, trinoties un laizoties ap viņu, noveduši valsti līdz kliņķim. Ja tas nenotiks, Šķēles atgriešanās neizbēgami izskatīsies pēc izmisīga centiena iedabūt atpakaļ Saeimā savus caurkritušos draugus, un publika to tā arī novērtēs. Vēlētājs bonapartists, kurš labprāt balsotu par Šķēli, simtreiz padomās, ja Šķēlem blakus būs visas tās pašas zombiju sejas, kuras rotājās mūsu televizoros «trekno gadu» laikā. Aigars Kalvītis, Atis Slakteris, Mareks Segliņš, Gundars Bērziņš, Edmunds Krastiņš un virkne pārējo gan Šķēles paspārnē ātri vien atgūs veco pašapziņu un uzmirdzēs kā jauni dievi. Taču šī kompānija atņems Šķēles politiskajiem plāniem jebkādu ticamību, jo arī latviešu vēlētāja aprobežotība tomēr nav bezizmēra.

Apustuļu problēma pati par sevi ir pelnījusi uzmanību. Tā komanda, kuru Šķēle ap sevi sapulcēja vēl 90. gados, pēc visa šā laika nepārprotamajām neveiksmēm un vadoņa «aiziešanas» ir viņam apbrīnojami lojāla. Šķēle viņus joprojām fascinē ne tik daudz kā profesionālis, bet vispirms kā cilvēka paraugs. Labākais piemērs tam ir Mareks Segliņš, kurš savulaik atklāti atzina, ka uzskata Šķēli par savu vīrieša ideālu. Turklāt nav grūti pamanīt, ka šis māceklis itin bieži runā sava skolotāja intonācijās un teikumos. Tieši tādēļ Segliņa dīvaini emocionālā taisnošanās kādā intervijā, ka viņš no rīta tomēr no gultas nezvanot Šķēlem instrukciju saņemšanai, liek šaubīties ne tik daudz par viņa godaprātu, cik par garīgo līdzsvaru. Arī citi ļaudis no TP par Šķēli runā ne tik daudz kā par partijas vadītāju, kā par savdabīgu ego ideālu, kura autoritātei neticēt ir ne tik daudz aplami, cik amorāli. Šķēle saviem līdzgaitniekiem nav tikai līderis, viņš ir kumīrs un paraugs.

Savukārt, ja vaicājam, kas ļauj viņam tapt par paraugu savu sekotāju acīs, atbilde ir vienkārša — tas ir cinisms. Šķēlem piemīt spēja savu mērķu sasniegšanas vārdā ignorēt vispārpieņemtu morāles normu attiecināšanu uz sevi, papildus vēl nostādot idiota lomā tos, kuri šādas normas vēl kaut vai liekulīgi atzīst. Tās lietas, kuras Šķēli padara par vispāratzītu autoritāti partijas biedru vidū, patiešām nav pa spēkam kuram katram: bīdīt caur partiju veselu virkni interešu, bet publiski izlikties par nevainīgu privātpersonu. Brāļoties ar to pašu Lembergu, kuru vēl pirms dažiem gadiem pats saukāja par bandītu un korumpantu. Slavināt Vīķi-Freibergu, lai pēc tam ar varu iedabūtu viņas vietā cilvēku, kuram Vairas kurpes ir uzkrītoši par lielu un kuru pēc tam pats var publiski diskreditēt. Bez mazākās stostīšanās dāsni finansēt absolūti amorālo «pozitīvisma kampaņu». Uzmesties par valsts glābēju situācijā, kad pats ir stingri vien pielicis roku tās izsaimniekošanā. Un tā tālāk.

Tieši šī spēja nekautrējoties nostādīt sevi un savas intereses pāri jebkādām normām ir tā, kas Šķēles personā acīmredzami fascinē viņa sekotājus. TP aprindās tā acīmredzot tiek vienprātīgi atzīta par «īsta veča» pazīmi. Arogance, kas uzspēlēti piemīt citu TP vecajo attieksmei pret elitei nepietuvināto sabiedrības daļu, Šķēlem piemīt pavisam dabiski un nesamāksloti. Tādēļ, kamēr šādas īpašības tiks plaši uzskatītas par politiskas kompetences pamatu, tikmēr Šķēles autoritātei nekas nopietns nedraud nedz viņa paša partijas biedru, nedz jau priekšlaikus kapitulējušo oponentu aprindās.

Visas Latvijas oligarhizācija

Citiem vārdiem sakot, Andris Šķēle ir Latvijas politikas netīrā sirdsapziņa, un, kā jau no sirdsapziņas, arī no Šķēles nekur pārāk tālu aizbēgt nevar. No šāda aspekta ir pat labi, ka viņš no jauna nonāk publiskajā apritē, kur vairs nebūs tik viegli «atšūt» uzmācīgus vaicātājus kā toreiz lidostā pēc noslēpumainā Maskavas apmeklējuma. Viņa tālākie soļi pagaidām ir noslēpumā tīti, un piedāvāt vienu vienīgi tālākās attīstības scenāriju būtu pārgalvīgi — šis politiķis ir spējīgs arī uz neordināru rīcību. Taču daži apsvērumi noteikti būtu jāņem vērā, vērojot tālāko notikumu attīstību.

Vispirms — Šķēle, visdrīzāk, mēģinās iesēsties premjera krēslā vēl pirms 10. Saeimas vēlēšanām — ne tāpēc, ka viņam dikti gribētos valdīt, bet tāpēc, ka TP kā premjera partijai tad būtu pavisam citas izredzes balsu zvejošanā. Papildu bonusu šādam solim vēl varētu dot ekonomikas atveseļošanās pirmās pazīmes nākamā gada otrajā pusē, taču, spriežot pēc šā brīža bēdu lejas, uz to gan īpašas cerības likt nevajadzētu. Tomēr diez vai Šķēle gribēs sēdēt veselu gadu kuluāros. Sākotnējā sajūsma par atgriešanos līdz ar krīzes saasināšanos var būtiski sarukt, un tad jau neviens vairs viņu neuzskatīs par ārpus politikas esošu mesiju, bet par prastu politikāni, kurš ne ar ko nav labāks par pārējiem TP «teletūbijiem». Tādēļ Šķēle, visdrīzāk, gribēs tikt pie varas. Tomēr šeit ir vairāki riska faktori. Partiju vairākums gan viņam būs nodrošināts. «Vecā koalīcija» kā Rosinante jau gatavībā dīžājas — pēc Šķēles viņi gan īpaši nekāro, taču Dombrovskis viņiem patīk vēl krietni mazāk. Sarunas par valdības gāšanu droši vien jau notiek. Sliktākajā gadījumā «valsts glābšanas» vārdā spēlē būs gatava iesaistīties arī krievvalodīgo TP (saukta arī «Saskaņas centrs»). Taču šeit jāņem vērā vairāki riska faktori. Vispirms — Šķēlem pašlaik nav pārāk laba reputācija starptautisko partneru vidū, lielākoties dēļ viņa runām par devalvāciju. Tas varētu pamatīgi apdraudēt valsts fiskālo situāciju, jo ne visi ārzemju donori būs gatavi uzticēt aizdevumu cilvēkam, kurš pats savām rokām grasās izgāzt sadarbības programmu. Otrkārt, premjers tomēr jānominē prezidentam, kuram gadījumā, ja Dombrovskis tiks «nosviests» bez kāda kliedzoša iemesla, Šķēle diez vai būs pirmā izvēle. Tiesa, Zatleram pašam arī šādā situācijā būs izteikts ceitnots, tāpēc spēle būs saspringta. Tādēļ TP Dombrovska valdība lēnām jāzāģē un jāpulgo medijos. Vēlams ar kādiem «augsti humāniem» ieganstiem bloķēt svarīgu lēmumu pieņemšanu (kā mājokļa nodokļa gadījumā), kā arī uz visiem stūriem slavināt jauno nācijas glābēju. Paralēli jāturpina darbs ar frakcijām, lai Šķēles valdība nominēšanas gadījumā tiktu veiksmīgi apstiprināta.

Interesantāks ir jautājums, kādu iespaidu Šķēles atgriešanās atstās uz partiju pozicionēšanos 10. Saeimas vēlēšanām. Vispirms tā dēvētā labējo partiju apvienība jeb paplašinātais «Jaunais laiks» nav Šķēlem nekāds nopietnais konkurents. Viņiem nav nedz līdera, nedz naudas, nedz politiskas taktikas izjūtas. Pretējā gadījumā viņi jau šodien Dombrovska glābšanas vārdā strādātu pie koalīcijas bez TP, nevis izbolītām acīm runātu par Šķēles kompetenci un «aso prātu» un cerību pilni gaidītu, ka «oranžie» šoreiz viņus tomēr neizsmērēs pa sienām, labi zinot, ka patriarhs viņus neieredz ne acu galā. Pat tad, ja viņi iegūs ap 15–20 mandātu, viņiem vismaz pašlaik «spīd» opozīcija un tikai opozīcija.

Būtiskāk ir, kā reaģēs pārējās oligarhu partijas. TP nāks ar Šķēli, visdrīzāk, premjera amatā. LPP/LC nāks ar Šleseru — ar kuru gan citu (nekā cita viņiem taču nemaz nav). Un tagad retorisks uzdevums: ar ko gan varētu nākt Zaļo un zemnieku savienība? Vai dažas nieka apsūdzības patiesi ir iemesls, lai atturētu no piedalīšanās pašu gudrāko un spējīgāko no visiem? Bez tā varētu iztikt, ja galdā nebūtu likta Šķēles kārts. Taču tagad spēle notiek augstākajā līgā, un arī «zaļzemniekiem» tur būs jātur līdzi. 10. Saeimā krievvalodīgajā blokā varētu dominēt krievu oligarhi no «Saskaņas centra», latviskajā — latviešu oligarhi no TP, LPP/LC un Zaļo un zemnieku savienības. Savukārt tā sauktie demokrātiskie spēki atkal sēdēs kaktā un grauzīs sauso ceturtdaļu, jo ar viņiem pašu muļķības dēļ neviens negribēs draudzēties.

Vienlaikus 2009. gads vairs nav 1999. gads, un daudz kas ir mainījies. Sabiedrība vairs nav gluži tik gatava pieņemt skarbu tehnokrātu, kurš par spīti ļaužu leģitīmām interesēm vienmēr visu «zina labāk» — šādus Šķēles pakaļdarinājumus ļaudis ir jau atskatījušies Kalvīša laikā. Tomēr arī bažas nav bez pamata. Laikposmā no 1995. līdz 2000. gadam Andra Šķēles un Latvijas valsts intereses ievērojamā mērā sakrita — dalība Eiropas Savienībā un NATO bija gana pievilcīgs burkāns, lai valdības vadītājs nedarītu muļķības. Vai arī šodien tās sakrīt — tas ir gana filozofisks jautājums. Valstij šodien patiesi ir nepieciešama rīcībspējīga un autoritatīva valdība, nevis krāsains tabors no dažādām kašķīgām karadraudzēm, kuru nespēja pieņemt lēmumus noteikti grauj ticību demokrātijai pat vairāk par Šķēles iespējami «stingro roku». Taču man personīgi ir grūti samierināties ar domu, ka šādu valdību šodien vajadzētu veidot cilvēkam, kurš pēdējā laikā pasācis runāt par valsts «pašpietiekamību» (!), par spīti visam atklāti lobējot lata devalvāciju un atteikšanos no sadarbības ar Rietumu partneriem.
 

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.08.2017
Ienākt apollo.lv