Izcilajam dumpiniekam Eduardam Veidenbaumam – 150

Apollo
114 komentāri

2017. gada 3. oktobrī latviešu dzejniekam, tulkotājam un izslavētajam dumpiniekam Eduardam Veidenbaumam (1867-1892) aprit apaļi 150 gadi. Kāpēc Veidenbauma dzejoļi joprojām ir tik aktuāli šodien – 150 gadus kopš dzejnieka dzimšanas?

Veidenbaums, biedru vidū pazīstams arī kā «Baums», 1867. gada 3. oktobrī piedzima Priekuļu pagasta «Glāzniekos», kas šobrīd atrodas Cēsu pilsētas teritorijā. 1886. gadā Veidenbaums pabeidza Vidzemes guberņas ģimnāziju, bet 1887. gadā uzsāka mācības Tērbatas universitātes Juridiskajā fakultātē. 1891. gada decembrī Veidenbaums pamatīgi saslima ar tuberkulozi, bet jau nākamajā gadā no slimības izraisītām komplikācijām mira.

Nāves brīdī Veidenbaums bija tikai 25 gadus jauns.

Tieši studiju laikā arī sarakstīta lielākā daļa Veidenbauma dzejoļu, kas drukātā formā tika izdoti tikai pēc dzejnieka nāves 1892. gadā.

Fakts, ka Veidenbauma dzejoļi savu pelnīto atzinību ieguvuši tikai pēc dzejnieka nāves, ir daudzu pasaulē slavenu dzejnieku un mākslinieku raksturojošais simbols. Jaunības maksimālismā un spītā radītā Veidenbauma dzeja, ko bieži iedvesmojis pastāvīgais naudas trūkums, alkoholisms un jauneklīgais nihilisms, spējusi uzrunāt teju katru latvieti, neskatoties uz latviešu tautas šķietami pretējo mentalitāti.

Foto: Zudusī Latvija

Eduarda Veidenbauma dzeja dvēseliski tuva ir tik daudziem nevis tāpēc, ka tā ir ironiska, drūma, skanīga vai sarkasma pilna, bet gan tāpēc, ka katrs spēj identificēties ar viņa dzejoļos valdošo lirisko «Es». Tajos trūkst izskaistinātās, brīžiem grūti saprotamās poētikas, ar ko piesātināti citu dzejnieku darbi. Veidenbauma dzejoļi ir vienkārši un spēcīgi – simbols visiem, kurus reizēm nospiedis dzīves rūgtums.

Kā raksta izdevums «Latvijas Avīze», jau gulēdams uz slimības gultas, Veidenbaums mātei saka, ka viņš nekad nemirs. Māte un māsas viņu kopj. Tomēr Mārietai sāp sirds, ka nauda par augstskolu būs izsviesta vējā – nu kam dēlam vajadzēja tik daudz dzert un smēķēt? Nevajadzēja gan, Eduards rāmi piekrīt, bet padoms jau parasti velkas dzīvei iepakaļ. Visi baidās no nāves, tikai viņš, divdesmit četrus gadus nodzīvojis jauneklis, kam tā tik tuvu jau klāt, vēl zobojas par visu un visiem, arī par tiem, kas viņā saskata lielmocinieku.

Tomēr pētnieki bieži diskutē par to, kā gan tik jaunam cilvēkam, kas bija vecāku aprūpēts un nemaz tik bieži necieta no trūkuma un pārestības, varēja rasties tik dumpiniecisks un vieds pasaules uzskats.

«Nenoliedzami, Eduards bija mammas luteklītis, staigāja kā saimniekdēls ādas zābakos, viņam pat nebija jāiet ganos. Domāju, ka Veidenbaumam bija laiks skatīties apkārt, laiks lasīt, laiks vērot, prātot, analizēt. Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks - patiešām ir grūti izskaidrot, kā ģimenē lolots un mīlēts bērns, kurš tikai nupat sāk lielo dzīvi, ko tādu var uzrakstīt,» «Neatkarīgajai Rīta avīzei» stāsta Veidenbauma memoriālā muzeja vadītāja Tamāra Kurzemniece.

Ir ļoti apsveicami, ka Veidenbauma dzeja tiek iekļauta skolu obligātās literatūras sarakstos, un, neskatoties uz savu skaudrumu un asumu, joprojām uzrunā prātus, kas vēl tikai sākuši formēties un attīstīties. Ir prieks apzināties, ka Veidenbauma dzeja ir daļa no latvieša identitātes, kas sevī vienmēr slēps sīkstu pretošanās garu, tiekšanos pēc brīvības un skaistākas nākotnes.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

22.10.2017
Ienākt apollo.lv