Izliekas, ka ignorē, taču patiesībā daudz par to domā. Seksa vēsture PSRS - I daļa

Apollo
150 komentāri

Visā pasaulē, it īpaši postpadomju telpā populārs ir uzskats, ka «Padomju savienībā seksa nebija». Šāds uzskats bija (ir) tāpēc, ka Padomju savienībā bija pieņemts uzskatīt, ka «Padomju pilsoņi bija paši tikumīgākie un godīgākie pasaulē, kamēr visa apkārtējā pasaule (ar to domājot Rietumus) ir izvirtuši, netikli un perversi cilvēki». Patiesībā - par seksu daudz nerunāja, jo tāds pastāvēja arī Padomju savienībā. Elektroniskajā 20.gadsimta dienasgrāmatu vietnē «Prožito» var secināt, ka sekss bija nozīmīga tēma arī «tikumīgajā PSRS».

Izliekas, ka ignorē, taču patiesībā daudz par to domā. Seksa vēsture PSRS - I daļa

Foto: Reuters/Scanpix

PSRS sākumposms (1918 – 1924) – radikālais liberālisms

Neraugoties uz to, ka vārds «sekss» parādās tikai 1956.gadā, tas ir, trīs gadus pēc Josifa staļina nāves, pati padomju valsts tapšana notika līdzās sava veida seksuālajai revolūcijai.

«Viņš sēžas pie manas gultas un sāk ar mani nopietni runāt. Es noregulēju viņa dzimumdzīvi un tagad man jānoregulē viņa darba dzīve,» 1918.gadā raksta aktrise un māksliniece Vera Sudeikina.

Šajā gadā tika pieņemts jauns kodekss par laulību un ģimeni, kas ļāva šķiršanos, deva dažādas tiesības vīriešiem un sievietēm, esot laulībā, kā arī viņu ārlaulības bērniem. Tika izbeigtas vajāšanas pret viendzimuma attiecībām. Revolucionāre Aleksandra Kolontaja veica radikālu politiku attiecībā uz sieviešu seksualitāti, kas bija vērsta uz absolūtu brīvību no laulības, un šāda politika, pēc Kolontajas domām, tikai spēcināja boļševiku sievietes. Padomju savienība kļuva par vienu no pirmajām valstīm, kas aizliedza abortus.

1924.gadā boļševiki ieguva savus «12 dzimumdzīves baušļus», un šis kodekss bija kā sava veida atbilde uz «ūdensglāzes teoriju», kas, savukārt, pilnībā pazemināja attieksmi pret mīlestību līdz primitīvam līmenim. Taču diskusijas par dzimumdzīves tēmām turpinājās.

Kā savā dienasgrāmatā raksta flotē dienošais Ņikita Okuņevs, «Politiskajā muzejā notika diskusija par tēmu «Reliģija, zinātne un revolūcija». Profesors Reisners centās pierādīt, ka visu reliģiju pamatā, kādas jebkad ir pastāvējušas un eksistē, ir «dzimumjūtas». Šos vārdus auditorija uztvēra, sākot vienam gar otru grābstīties».

Šī tēma tika apspriesta ne tikai politiskajos gaiteņos, bet arī ikdienā. Olga Besarabova savā dienasgrāmatā 1925.gada janvārī raksta: «Zīlniece man teica: «Labāk izdur man acis, bet, lai es noticētu, ka sieviete, kura nodzīvojusi līdz 25 gadu vecumam bez vīrieša... Tie ir vai nu meli, vai arī viņa ir kroplīga».»

PSRS Staļina vadības sākumposms (1925 – 1939) – Straujš abortu izraisītās nāves gadījumu pieaugums

Līdz ar Ļeņina nāvi liberālisms PSRS beidzās. Uzskati par dzimumu līdztiesību un seksualitāti vairākumam konservatīvi noskaņotiem boļševikiem bija citādi: Staļins atbalstīja teoriju, ka valsts pamatā ir ģimene. Jaunajai elitei bija nepieciešami jauni cilvēki. Sievietēm sāka dot apmaksātu bērna kopšanas atvaļinājumu, bērnudārzos sāka radīt piena virtuves. Līdz ar to sarežģījās šķiršanās procedūra, bet vīriešu homoseksuālisms, kas līdz tam tika atļauts, nu kļuva par kriminālu noziegumu.

1933.gadā tika aizliegts aborts. Mihails Privišins, rakstot ziņu savā dienasgrāmatā, spriež: «Drīz arī dzimumdzīvi iedzīs stingros krastos. Nevajadzēs domāt par «brīvību».» Pēc diviem gadiem rakstnieks jautā: «Cik daudz abortu dienā Maskavā tiek izdarīti? Kur tiek likta gaļa? Mīlestība – dzemdību cenā».

Lai arī aborts bija aizliegts, mirstība no mākslīgi radītiem abortiem un tā sekām tikai pieauga: Ja 1935.gadā Krievijas pilsētās tika fiksēts 451 nāves gadījums, 1936.gadā – 910, kamēr 1940.gadā no abortiem mira vairāk nekā 2000 sieviešu. No abortiem mira katra otrā sieviete, kura veica šo procedūru.

Otrais Pasaules karš (1939 – 1945) – Attiecības starp vīrieti un sievieti – praktiski iznīcinātas

Karš mainīja visu. Arī uzskatus par attiecībām. Šajā laikā par dzimumdzīvi neviens vairs arī nerunāja. Šo gadu dienasgrāmatās praktiski vairs nav nekādu intīmās tēmas pieminējumu. Vienīgi 1941.gadā 15 gadus vecais Georgijs Efrons raksta: «Pats smieklīgākais ir tas, ka cilvēki, lai arī runā par «mīlestību», izliekas, ka pilnībā ignorē seksuālo dzīvi. Viņi par to nerunā, lai gan ļoti daudz domā par to. Protams, ka 15-16 gadu vecumā jautājums par seksu ir galvenais. Tas tomēr ir nedaudz komiski, ka mana māte – kulturāla sieviete, dzejniece  – uzskata, ka nav vērts savam dēlam pastāstīt kaut ko arī par «tām lietām»».

Trīs gadus vēlāk Efrons mirst vienā no kaujām pie Oršas. Karš kļūst par lielu triecienu veselīgām seksuālām attiecībām. Par to 1944.gadā raksta vēsturnieks, arhīvists un Ļeņingradas blokādes liecinieks Georgijs Kņazevs.

«Karš izpostīja, precīzāk, pilnīgi iznīcināja normālus dzimumsakarus starp miljoniem vīriešu un sieviešu. Kā apmierina savu kaisli daudzi tūkstoši jauni un veseli vīrieši, nezinu. Tas ir viens no briesmīgākajiem jautājumiem, kura sekas var būt graujošas,» raksta Kņazevs.

Šajā gadā literāts un filologs Anatolijs Batjuto savā dienasgrāmatā apraksta savas attiecības ar kādu meiteni.

«Es gribēju viņu paņemt. Viņa pretojās, dusmojās. Es sapratu, ka nekas nesanāks, tā kā nelielais pārtraukums atdeva viņai varu pār sevi. Sanāca rupji, un rupjība nozīmēja atsvešinātību,» rakstīja Batjuto.

Laiks pēc Staļina nāves (1955 – 1970) – «Pretīgais» sekss kā tabu tēma

Vēlāk, jau krietnu laiku pēc kara, 1955.gadā abortu aizliegums tika atcelts. Tas viss notika laikā, kad Padomju savienībā nebija nekādas seksuālās audzināšanas. Vēsturnieki norāda, ka meitenes par īpašajām dienām labākajā gadījumā uzzināja no mātes, kaut gan arī par to nereti informācija no jaunietēm tika slēpta.

50.gados aktieris Nikolajs Mordvinovs savā dienasgrāmatā apraksta iespaidus no amerikāņu komponista Gēršvina operas «Porgijs un Besa»: «Tā ir liela māksla – viņi ir muzikāli, viegli dzied, kustas, dejo, labi lēkā, taču tas viss ir adresēts uz vienu – seksu, un tas tiek parādīts ar tik atklātiem līdzekļiem, ka brīžiem ir pretīgi skatīties».

Dienasgrāmatās ir atrodami arī citi novērojumi – no koncentrācijas nometņu dzīves. 1949.gadā uz desmit gadiem notiesātais par darbību «antipadomiskā grupā» raksta: «Vispār sievietes vairāk cieta no intīmas tuvības trūkuma nekā vīrieši. Sievietes meklēja un atrada dažādus veidus, lai gūtu seksuālu apmierinājumu».

Ņemot vērā dienasgrāmatu ierakstus, vārds «sekss» aktīvi tiek izmantots tikai 1960.gadu beigās, taču tam ir ļoti negatīva nozīme. Piemēram, 1967.gadā kodolfiziķis Nikolajs Rabotnovs, kurš ieradās Dānijā ar draugiem, nelabvēlīgi izsakās par Rietumnieku dzīvesveidu.

«Mums saimniece piegriezās līdz nāvei. Slēpa no mums telefonus, terorizēja ar gludekli... Vēl jo vairāk, viņa tagad caurām dienām vannas istabā ar savu Klausu visur nodarbojas ar seksu. Vannas istaba viņiem ir kopā ar tualeti, tādējādi atņemot mums elementāras ērtības,» norādīja kodolfiziķis.

Tiesa, bija arī daudz mērenāka un saprātīgāka pieeja intīmām tēmām. Piemēram, skolēns, nākotnē žurnālists Georgijs Jeļins savā dienasgrāmatā 1966.gadā raksta: «Vakar stulbā Ševčenko ielika uzreiz divus divniekus un praktiski tūlīt pēc stundām dzemdēja dēlu. Mēs domājām – nu, resnē un resnē, bet beigās izrādījās, ka viņa ir gaidībās. Un izrādās, ka es vispār neko apkārt neredzu – mums klasē arī Bačurina ir jau septītajā mēnesī! Kā tad mūsu dzimumaudzināšana?»

Divus gadus vēlāk literāte Jūlija Neļska-Sidura pastāstīja par iepazīšanos ar Rietumu literatūru saistībā ar šo tēmu. «Ļoti smieklīga grāmata. Tulkojums no angļu valodas. Tur, piemēram, ir tādi vārdi: «Apmierināta sieviete izdod skaņas – ooooh!» Dima teica: «Oh šie sanglosekši»!»

Turpinājums sekos...

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

21.11.2017
Ienākt apollo.lv