Ja ne Bušs, tad kino būtu jau šodien

Apollo
0 komentāru

Ja ne Buša vizīte Rīgā, tad jau rīt rīdzinieki tiktu aicināti kinoteātrī «K. Suns» baudīt jaunu latviešu dokumentālo filmu «Tramvajs, vārdā Kalpotājs». Taču Bušs kinoļaužu plānus sajaucis, un filma savu ceļu pie skatītājiem sāks 8. maijā.

Bet šis ir tikai sīks amizantumiņš darba sakarā. Daudz būtiskāks RB likās fakts: starp filmas autoriem kā pati galvenā ir izceļama nevis kāda izdarīga kinoprofesionāle, bet gan dzejniece Liāna Langa.

Stihijas atklāšana

Tieši viņai pieder filmas ideja, scenārijs, un tieši Liāna ir darba producente. Kas dzejnieci mudināja slīgt kinokaislībās? Liāna sāk ar skolas gadu piesaukšanu: «Esmu sinefīle jeb kinomīle jau no vidusskolas laikiem!» un uzskaita tīņa gados skatītās filmas — spilgtākos kinonotikumus: «Nepabeigts skaņdarbs mehāniskajām klavierēm», «Riko un viņa brāļi». «Tarkovska «Rubļovu» skatījos kinoteātra «Udarņik» zālē, kur biju vienīgā, ja neskaita pārīšus pēdējā rindā, kas dzēra vīnu un darīja daudz ko citu,» atceras Liāna.

Lai arī dzejniece agri iegājusi kino suģestijas un enerģētikas laukā, par kinokarjeru un filmu veidošanu nav sapņojusi. «Man tādi plāni liktos pārāk ambiciozi. Varbūt, ja jaunība aizritētu citos, nevis PSRS laikos, brauktu studēt uz slaveno VGIK. Taču, dzīvojot tajā sistēmā, ļoti labi apzinājos nodevas, kas būtu jāmaksā varai. Bet es tolaik biju diezgan disidentiska…»

Kad profesijas izvēle Liānas dzīvē jau izkristalizējās, tajā tomēr iespraucās kino. 1995. gadā dzejniece dzīvoja Amerikā, kur viņu sasniedza vēsts no bijušās klasesbiedrenes Ievas Pitrukas: Starptautiskajā jaunā kino centrā, kas organizē kinoforumu «Arsenāls», atbrīvojusies darba vieta, vai Liāna negrib to ieņemt? «Nebiju plānojusi vēl ilgāk turpināt dzīvot Ņujorkā un, Dievs pasarg, sākt vēl rakstīt angliski, līdz ar to darba piedāvājums kļuva par burvīgu stimulu atgriezties mājās.»

Dzejnieces jaunajos darba pienākumos ietilpa filmu skatīšanās, festivālu apmeklēšana, un, nokļūstot Amsterdamas dokumentālā kino festivālā, pār viņu nāca atklāsme: dokumentālais kino ir viņas stihija! «Dokumentālajā kino ir neierobežotas iespējas darboties. Aktierkino vismaz pagaidām savas iespējas ir izsmēlis.»

Tas notika naktī

Uzzinot par šo dzejnieces sārto, trauslo līniju, kas viņas būtību un biogrāfiju saista ar kinopasauli, jau kļūs saprotamāk: kāpēc viņa iesaistījusies kinouzņemšanā. Un tomēr: negausīgi baudkairā filmu skatīšanās visbiežāk nav loģisks turpinājums filmautorības karjerai. Taču Liāna «visbiežāk» nolika pie vietas. Un tas notika 90. gadu otrajā pusē. Kādā ziemas naktī. Pulkstenis tikšķinājis otro stundu.

«Stāvot Barona un Brīvības ielas stūrī, nevarēju noķert taksometru. Pēkšņi pie VEF tilta ieraugu stāvam it kā jāņtārpiņu, kam apkārt notiek rosība. Pietuvojos, un jāņtārpiņš izrādās tramvajs! Pilns ar cilvēkiem. Kāpu iekšā un ar tramvaju, vārdā Kalpotājs, nokļuvu mājās,» atceras Liāna. «Tā vide, ko ieraudzīju braucot gan tonakt, gan vēl citas naktis, pārsteidza — dzīves šķērsgriezums. Dienā cilvēki spēlē sociālo teātri, naktī, turklāt tramvajā, viss grims noņemts. Cilvēki bija ļoti dažādi: noguruši vai labi atpūtušies, vientuļi vai kompānijās, taču visi bija tā kā mazliet neaizsargāti, atkailinātāki un līdz ar to arī patiesāki. To visu redzot, man mirklī kļuva skaidrs — tas ir ļoti interesants materiāls dokumentālajam kino!»

Tramvaja metaforas

Šī doma Liānā ilgi dzīvoja bez materializēšanās, toties tagad dzejniece smej: «Ja ideja neatstājas piecus gadus, tad ar to kaut kas ir jādara!» Un viņa darīja. Vispirms ieceri izklāstot operatoram Gunāram Bandēnam, tādējādi arī viņu saslimdinot ar domu par tramvajfilmu, tad rodot finansējumu filmas uzņemšanai.

Jau par pašu filmēšanas procesu Liāna teic: bija traki. «Tas līdzinājās izjājieniem medībās prērijā. Divos naktī kāpām Kalpotājā, nezinot, kas notiks. Mums bija vīzija par filmu, taču materiāls bija jāsagaida un jānofilmē. Un tas nebija vienkārši.»

Cerībā noķert kāroto sižetu filmētāji Kalpotājā brauca vienu nakti pēc otras, bet nekas nenotika, līdz viennakt beidzot maģiskais dzīves teātra brīdis sākās. Kopumā filmēšanas process ilga 1,5 gadus, un tā laikā filmētāji Kalpotājā nobrauca sazinciktur nakšu. «Sākumā skaitīju, pēc tam…» ar roku atmet Liāna. «Tramvajā svinējām Otros Ziemassvētkus, pavadījām Jāņu nakti, sagaidījām jauno gadu.»

Filmējot Liānai arvien skaidrāk un skaidrāk izkristalizējās tā metafora, ko tieši viņai nozīmē Kalpotājs. «Tas ir Noasa šķirsts, kur cilvēki patveras nakts nedraudzīgajos, tumšajos ūdeņos, laika plūdos. Tas ir šūpulis, kur cilvēks ir vienkārši pats. Tas ir kā gulta, kurā sapņojam. Laiva, ar kuru pārceļamies no viena krasta uz otru. Arī katafalks, jo mēs taču braucam no piedzimšanas līdz miršanas brīdim… Negribu atklāt visus šos slāņus, kuru ir bagātīgi daudz, vien ceru — skatītājs tos ieraudzīs.»

Iegūtā atkarība

«Tramvajs, vārdā Kalpotājs» pirmizrādi jau piedzīvojis, pēc pāris dienām uzsākot ceļu pie kinoskatītājiem. Tātad — pirmais darbiņš padarīts. Vai arī turpmāk no dzejnieces Liānas Langas varam gaidīt kino? «Ideju daudz, bet, ko ar tām darīšu, — nezinu. Pašlaik mēģinu pabeigt savu trešo dzejas grāmatu,» viņa teic bez jel kādas noteiktības. Tomēr no stāstītā par pārdzīvojumiem filmas pirmizrādes brīdī skaidrs — turpinājums sekos.

«Esmu piedzīvojusi satraukumu grāmatas atvēršanas svētkos, bet tās emocijas nav salīdzināmas ar pirmizrādes laikā pārdzīvoto. Tajā mirklī, kad filma beidzās un zālē uzdegās gaisma, ieraugot skatītāju pārvērstās sejas — sejas, ko cilvēki saglabā tikai pusminūti pēc darba noskatīšanās —, sajutu, kas tā ir par narkotiku, no kuras tik ļoti ir atkarīgi kinocilvēki…»

Kadrs no filmas «Tramvajs, vārdā Kalpotājs»

Kadrs no filmas «Tramvajs, vārdā Kalpotājs»

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Zvaigznes sola

Vairāk

KAS GAIDĀMS ŠOMĒNES?

Horoskopi

Vairāk

Valūtu kursi

23.10.2017
Ienākt apollo.lv