Jākobsone par izlasi, Eiropas čempionātu un kailfoto Attēlu galerija Intervija

Apollo
23 komentāri

Latvijas izlases basketbolistei Zanei Jākobsonei priekšā ir otrais Eiropas čempionāts. Zane par sevi saka: «Es kaut kur biju un kaut ko darīju, kaut ko iemetu, taču neviens negaidīja, ka tikšu līdz izlasei. Nebija mērķa un arī varbūt neviens neredzēja potenciālu.» Kamēr citas 27 gados domā par basketbola beigšanu, Jākobsone ir karjeras vidū, lai gan pati atzīst, ka vismaz divas reizes jau basketbolam metusi mieru. Pienāks arī trešā reize un, iespējams, pēdējā, bet tikmēr...

- Vairāk vai mazāk, bet šī vasara mūs lutina ar laika apstākļiem. Noteikti grūti trenēties vairāk kā mēnesi, ja ārā ir virs 25 grādiem, bet jums zālē jāsvīst?

- Protams, draugi un paziņas atpūšas, bet tajā pašā laikā zinu, ka priekšā sagaidāms kaut kas patīkams. Mierinu sevi ar domu, ka priekšā ir jūlijs un augusts, atpūsties paspēšu. Ir grūti, bet tas ir liela mērķa vārdā.

- Par čempionātu domā?

- Jā, jo tuvāk tas nāk, jo vairāk domāju. Neticu, ka jau ceturtdien mēs lidojam uz Franciju un sagatavošanās posms ir beidzies (intervija notika otrdien - M.L.). Šovasar treniņnometnes cikls pagāja ļoti ātri un jau pavisam drīz varēs nobaudīt darba augļus.

- Sagatavošanās posmā domāji par to, vai tiksi sastāvā?

- Katru reizi, kad dodos uz izlasi, man ir mērķis. Ja pirmo reizi man nebija ko zaudēt, tad šogad piedomāju par to, ka jāiekļūst starp divpadsmit izlases spēlētājām. Pērn kvalifikācijas ciklā fiziski nejutos labi un gatava pārstāvēt izlasi. Man bija veselības problēmas un zināju, ka sevi nevaru labi parādīt. Šogad jūtos labi un, iespējams, tas saistīts ar to, ka izlasei pievienojas praktiski pēc sezonas beigām. Brīvas bija četras dienas.

- Tavā vecumā citas spēlētājas jau aizvadījušas gana daudz turnīru, vēl kāda varbūt jau domā par karjeras beigām, bet tev šis būs tikai otrais čempionāts. Varam secināt, ka izlasē tu esi jaunpienācēja un ienākusi diezgan vēlu.

- Jā, tā ir. Kristīne Kārkliņa arī vēlu ienāca izlasē.

- Atsauc atmiņā tos laikus, kad nokļuvi izlasē. Pastāsti.

- Ienācu izlasē tajā laikā, kad spēlēja visas pieredzējušās basketbolistes - Zane Tamane, Gunta Baško-Melnbārde, Anete Jēkabsone-Žogota, Ieva Kubliņa. Izbaudīju to brīdi, kad viņas bija un esmu treniņos bijusi arī bez viņām. Viņas no tevis prasīja atdevi un rezultātu, arī konkurence toreiz bija cita un krietni spēcīgāka.

- Tā bija cita izlase.

- Jā. Toreiz zināju, ka jāparāda maksimums no sava arsenāla, lai tiktu laukumā, jo priekšā bija pieredzējušas un labas spēlētājas. Skaidrs, ka «vecās» tāpat vien neko neatdos (smejas).

- Tu vairākus gadus pavadīji ASV, studējot un spēlējot basketbolu koledžā. Šajā laikā cerēji, ka valstsvienības cilvēki tevi varētu sameklēt un pēc kāda laika uzaicināt uz izlasi?

- Nē. Kad izlēmu doties uz Ameriku, mana prioritāte bija izglītība, bet basketbols bija tikai ierocis tam. Tobrīd domāju, ka koledža ir mana pēdējā vieta, kur spēlēšu basketbolu, iegūšu izglītību un tālāk virzīšu sevi, izmantojot iegūtās zināšanas, taču notikumi attīstījās pavisam savādāk. Sezona nebija izdevusies, nebija gandarījuma sajūta un konferences turnīrā spēles vēroja mans aģents. Sevi labi parādīju šajā turnīrā un sekoja piedāvājums no Spānijas. Nebiju droša, ka vēlos doties, bet mani uzrunāja: «Atbrauc, pamēģini, vēlāk varēsi atgriezties.» Piekritu piedāvājumam un tā es esmu aizķērusies profesionālā līmenī (smejas).

- Nožēlo?

- Nē, nekādā gadījumā. Bieži vien domāju, kā būtu bijis, ja es paliktu Amerikā. Tas turnīrs izrādījās veiksmīgs un aģents bija īstajā brīdī, īstajā vietā. Izlase noteikti nebūtu rādījusies pat sapņos un plānos.

- Principā tu atgriezies vai nokļuvi profesionālā vidē.

- Tā var teikt. Man liekas, ka par tiem, kuri aizbrauc uz Ameriku, bieži vien piemirst.

- Bet vai nav tā, ka sportisti paši netieši norāda, ka viņi dodas studēt un sports paliek otrajā plānā? Par šo tematu var runāt plaši, bet precedentu mums netrūkst.  

- Iespējams.

- Ar ko Spānija palika atmiņā?

Par laiku Spānijā ir tikai pozitīvas emocijas, spāņi uz lietām neiespringst. Amerikā nepārtraukti bija treniņi un studijas, jāpaspēj visu izdarīt, bet Spānijā bijai tikai treniņi, likās nepierasti. Pēc sezonas sapratu, ka jādara kaut kas paralēli. Esot Latvijā, varu aiziet uz kursiem (Zane studē LSPA treneru kursos) un Cēsu klubs nāca man pretī. Spānijā mācījos valodu.

- Sarunāties spāniski vari brīvi?

- Ja runa nav, piemēram, par politiku vai kādu specifisku tematu, varu runāt spāniski. Katrā gadījumā mani saprot un es saprotu viņus. Protams, ikdienā spāniski nerunāju un valoda aizmirstas, bet «Facebook» man ir vairāki draugi no turienes, līdz ar to varu atsvaidzināt spāņu valodu.

- Pēc Spānijas nedevies uz ASV, bet atgriezies mājās. Vispirms sekoja «Cēsis», vēlāk«TTT Rīga», bet aizvadītā sezona atkal Cēsīs.

- Pirms tam bija doma, ka varbūt jāstrādā un dabūju labu darbu.

- Un atkal bija doma basketbolam teikt «Uzredzēšanos»?

- (Smejas). Jā, taču izdomāju, ka Cēsīs paspēlēšu sava priekā pēc, bet sezonas laikā Aigars Nerips jau aicināja uz Rīgu. Treneri teica, ka paspēšu strādāt pēc basketbola, ieteica apdomāt piedāvājumu. Jāatzīst, ka mamma ir viena no tām, kura negrib, lai es spēlēju. Viņa pati spēlēja rokasbumbu izlasē un mocās ar ceļgaliem.

- Viņa ilgu laiku tevi atrunā no spēlēšanas?

- Jā, diezgan. Nekad nav vēlējusies, lai spēlēju. Skolā gāju mūzikas skolā un dejošanā, bet to darīju mammas dēļ, man ļoti patika basketbols. Paliku basketbolā un viņai nācās samierināties. Tētis gan gribēja, lai spēlēju. Turpinot par Latviju – mājās ir patīkami spēlēt, jo apkārt ir draugi un radinieki.

- Spēlēšanā Latvijā neko sliktu nesaskatu, taču sieviešu basketbols jau vairākus gadus buksē uz vietas. Kad «TTT Rīga» nogāja no Eiropas skatuves, interese par to palika vēl mazāka. Tikai divi profesionāli klubi ar ierobežotiem finansu resursiem, vājš vietējais čempionāts un minimālas iespējas spēlētājām progresēt. Kā ar šiem faktoriem spēlētājām nākas sadzīvot?

- Žē, ka tikai divi klubi var konkurēt savā starpā. Priecātos, ja būtu vairāk cilvēku, kas piesaistītu sponsorus un attīstītu sieviešu basketbolu pilsētās, bet, acīmredzot, laikam neviens neredz tam potenciālu. Spānijā bija labs līmenis, vairākas no otrās līgas pārgāja uz augstāko līgu, bet 14 komandas tika sadalītas divās grupās un klubi spēja nodrošināt labu līmeni. Pirmajā gadā bija labi treniņi, bet otrajā gadā pietrūka profesionāla pieeja no treneru puses. Biju pieradusi pie «TTT Rīga» treniņiem, bet Spānijā uzskatīja, ka es esmu profesionāle un vairs neko man iemācīt nevar.

- Nav grūti atrast motivāciju spēlēt savās mājās?

- Es šogad pa to nedomāju. Kad spēlēju Rīgā, mēs visas pretinieces «likām» ar 50 punktu pārsvaru un varbūt arī tādēļ izvēlējos vēlreiz doties uz Spāniju. Negribēju uz visām spēlēm iet ar domu, ka atkal viegli uzvarēsim.

- Tu kā spēlētāja neredzēji iespēju progresēt.

- Jā. Pietrūka augstais spēļu līmenis. Taču šogad šādas domas nebija galvā, pilnībā nedomājām par punktu pārsvaru.

- Šosezon klāt nāca Igaunijas čempionāts.

- Igaunijas klubi pacēla šo čempionātu. Bet nenožēloju, ka sezonu aizvadīju Latvijā.

- Cēsu komandu vadīja Armands Krauliņš, viens no gudrākajiem un pieredzējušākajiem Latvijas treneriem. Šķiet, ka viņš parasti saka to, ko domā.

- Ar meitenēm viņš bieži vien ietur distanci: «Es jau varētu pateikt kaut ko, bet sievietēm tā teikt nedrīkst.» (smejas). Ja arī kādu reizi ir kaut ko rupju pateicis, pēc tam atvainojies. Viņš ir džentlmenis. Bet no viņa var daudz mācīties.

- Pie Aināra Zvirgzdiņa tev ir sanācis spēlēt?

- Spēlēt nē, bet laikā, kad viņš vadīja «TTT Rīga», no junioru komandas pievienojāmies lielajai komandai un aizvadījām treniņus vasarā.

- Krauliņš un Zvirgzdiņš ir mūsu basketbola guru, bet varbūt ir kāds, ko vari likt kopā ar viņiem vienā laivā?

- Domāju, ka no katra trenera esmu kaut ko ieguvusi, arī no pašreizējā izlases trenera Aigara Neripa. Treniņos ir disciplīna un to uzbūve ir interesanta. Noteikti varu pieminēt treneri Strupoviču, arī Pēteri Višnēvicu «Turība» komandā, Aināru Čuksti, tāpat treneres Valmierā. Neesmu spēlējusi Gundara Vētras komandā, bet viņš arī droši vien ir labs speciālists.

- Kas ir tavs trumpis laukumā?

(Smejas). Es to atstāju citu vērtējumā, bet varu izdarīt daudz ko.

- Saspēli vari vadīt?

- Kaut kad agrāk esmu vadījusi, bet labāk metu trīnīšus un spēlēju aizsardzībā. Sezonā daudz spēlēju ceturtajā pozīcijā, arī Spānijā spēlēju pa ceturto numuru. Principā esmu trešais, ceturtais numurs, bet vadīt saspēli negribētu, jo nejūtos tik pārliecināta par savu driblu.

- Ko tavs deguns saka par Eiropas čempionātu? Kādas prognozes?

- Anetes Šteinbergas vecmāmiņa bija izzīlējusi, ka čempionātā dabūsim bronzas medaļas (smejas). Pirmo, otro vietu mēs nevarēsim aizsniegt, bet bronza mums ir reāla. Smējāmies, ka viņas vecmāmiņa mums uzlikusi augstas likmes. Domāju, ka sarūpēt pārsteigumu grupā varam. Ja spēlēsim tā, kā pēdējā turnīrā Čehijā, vienu vai divas spēles varam uzvarēt grupā.

- Sāksiet pret spēcīgo Franciju.

- Mums nav ko zaudēt, Francijai jāiespringst, jo viņas nezina, ko no Latvijas var sagaidīt. Ir bijušas labas un sliktas spēles, līdz ar to pirmā spēle pret vienu no vadošajām izlasēm nav sliktākais variants.

- Cik ilgi spēlēsi? Domā par to vispār?

- Jā, ik pa brīdim aizdomājos. Tagad saprotu, ka dzīvoju šodienai. Ja agrāk domāju, ka 28 gados gribu precēties un veidot ģimeni, tad tagad es to nezinu un negribu apgalvot, ko darīšu, piemēram, 30 gadu vecumā. Ja veselība ļauj, ir jāspēlē. Pēdējais gads mainījis manas domas. Domāju, ka no sevis vēl varu kaut ko izspiest. Ir arī idejas, ko darīšu pēc karjeras beigām, bet tās nav viennozīmīgas. Varētu strādāt par treneri, tāpat atvērt savu fitnesa klubu.

- Tu jau esi tikai karjeras vidū, vari spēlēt un spēlēt.

Ir spēlētāji, kuri jaunībā ir ļoti labi, bet vēlāk pazūd, bet citi atkal karjeras sākumā nerāda labu sniegumu, bet tieši vēlāk parādās pie apvāršņa. Ar mani bija tā, kā otrajā variantā. 

- ...Un tad par viņiem atcerās.

Iespējams. Es kaut kur biju un kaut ko darīju, kaut ko iemetu, taču neviens negaidīja, ka tikšu līdz izlasei. Nebija mērķa un arī varbūt neviens neredzēja potenciālu. Amerikā man ieborēja, ka esmu kārtīga metēja, līdz tam basketbolā tāds akcents uz metieniem man nebija likts.

- Pirms neilga laika tu ar komandas biedreni no «Cēsis» kluba Kristīni Silarāju nokļuvāt žurnāla «Klubs» kailfoto sesijā. Pastāsti, kā notika tava un žurnāla sadarbība?

- Sezonas izskaņā žurnāla pārstāvis piezvanīja, lai gan gadu iepriekš bijām tikušies izlases vakariņās. Teicu, ka neesmu sasniegusi neko tādu, lai bildētos, bet viņš bija runājis ar Kristīni Kārkliņu un viņa parādīja manā virzienā. Šogad pie šī temata atgriezāmies vēlreiz, kāds viņam ieteica mūs vai arī pats izlēma mūs aicināt.

- Ilgi domāji, pirms piekriti pozēt?

- No sākuma šaubījos, bet tad izskanēja variants, ka vēl kāda komandas biedrene varētu piedalīties fotosesijā (smejas). Šāds variants izskatījās jautrāks un drošāks, bet sākumā zvanīju vecākiem, lai uzzinātu viņu domas. Negribētu, lai viņi sarktu par manām izdarībām. Bet runājot par bildēm - vecumdienās jau nerādīsi sevi, tas jādara tagad.

- Kādas bija atsauksmes pēc žurnāla iznākšanas?

- Nedzirdēju nevienu negatīvu atsauksmi, bet sejā jau neviens tev sliktas lietas neteiks. Domāju, ka kāds jau noteikti nolika mani, bet jāatzīst, ka negaidīju tik pozitīvas atsauksmes. Bildes nav perversas un fotogrāfs no mums dabūja ārā to, ko neviens negaidīja. Apakšveļa bija tālakais, līdz kam mēs varētu iet (smejas).

- Tu pieļauj, ka pēc pāris gadiem varētu vēl kādreiz atkārtot fotosesiju?

- (smejas). Nē, nē. Bet katrā gadījumā tas nebija negatīvi un man tas netraucē dzīvot.

- Bet šī pēdējos gados ir normāla prakse. Daudzās Eiropas komandās spēlētājas pozē žurnālos un kalendāros.

Jā, tieši tā. Spānijā manas komandas spēlētājas arī fotografējās kalendāram, kurā bija kailas, bet krūtis piesedza ar botām. Komandai bija doma šogad arī tādu pašu taisīt. Bet daudz klubos tas notiek, jo kā tad savādāk popularizēsi sieviešu basketbolu.

P. S. Zanes izvēle - Naughty boy feat. Sam Smith - La La La

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

20.11.2017
Ienākt apollo.lv