Jānis Gailītis: Jābūt interesantam arī sievai, kuru basketbols neinteresē Attēlu galerija Intervija

Apollo
4 komentāri

«Galvassāpes rodas tad, kad saproti, ka konkrēto spēlētāju gribētu pie sevis tikai tāpēc, lai viņš nebūtu pretinieku komandā,» atzīst Latvijas čempionvienības «VEF Rīga» treneris Jānis Gailītis, kurš komandā ir jau no pirmās dienas, bet viņa statuss pirms dažiem gadiem mainījās no spēlētāja uz treneri. Jānis uzsver, ka komandas treneru kolektīvā allaž notiek diskusijas un viedokļu apmaiņas, un šo formu viņš cenšas pārnest arī uz attiecībām ar jaunajiem spēlētājiem «VEF Rīga» profesionālajā basketbola skolā, jo, viņaprāt, svarīgākais ir saprast un mācēt lasīt spēli.  

- Esi viens no trim cilvēkiem (vēl arī treneris Nikolajs Mazurs un fizioterapeits Agris Stuklis), kurš ir palicis «VEF Rīga» komandā kopš kluba atjaunošanas pirmās dienas. Sākumā biji spēlētājs, bet tad iekļāvies treneru sastāvā. Cik plūstoša vai pēkšņa bija šī pāreja?
- Kad Valdis Valters organizēja komandu, tad mani ņēma kā spēlējošo menedžeri. Kāpēc menedžeri? Īsti pat nezinu, jo ar menedžmentu man nekādas saistības nebija. Tolaik bijām LBL jauniešu komanda un to varēja apvienot, taču pēc divām, trim nedēļām atradās cits menedžeris. Laikam izrādījos labāks spēlētājs nekā Valters bija domājis. (Smejas) Pēc diviem, trim gadiem pieslēdzos skautinga darbam, jo komandas līmenis turpināja augt un parādījās labāki spēlētāji, tādējādi es skautingā saskatīju sev lielākas perspektīvas. Iesākumā gan spēlēju, gan nodarbojos ar skautingu, bet, kad par «VEF Rīga» galveno treneri kļuva Rims Kurtinaitis, pievērsos tikai skautingam.   

- Tavā pārziņā ir skautings. Lūdzu, izskaidro cilvēkiem, kuri ar basketbolu ir uz Jūs, kas slēpjas zem šī svešvārda?
- Skautings ir pretinieku izlūkošana. Noskaidrojam pretiniekus un sākam pētīt viņu stiprās un vājās puses. Skatāmies kā pretinieki spēlē kā komanda un kā viņi spēlē individuāli, bet no tā izdarām secinājumus, kā mums pret viņiem spēlēt. Lai sagatavotu šo mājasdarbu, skatāmies pretinieku iepriekšējās spēles un veicam analīzi. Ja ir vairāk laika sagatavoties, tad varam piedāvāt sarežģītākus risinājumus, bet, ja līdz spēlei ir īsāks laika periods, tad izvēlamies vienkāršākus risinājumus. 

- Kad sākas skautinga darbs?
- Ja rīt ir pirmais treniņš pēc iepriekšējās spēles, tad uz to jau ir jābūt gatavai informācijai par nākamo pretinieku. Ir jāzina, ko mēs trenēsim un kā darīsim. Sanāk, ka es strādāju vienai spēli uz priekšu. Ja spēlējam pret «Ventspils» komandu, tad domāju jau par Kazaņas «Unics». 
Ir arī reizes, ka notikusi treneru maiņa, kā tas ir gadījumā ar «Astana» komandu. Tādās reizēs īsti nezini, kādu informāciju sagatavot. Tāda pat situācija mēz būt sezonas sākumā, kad esi redzējis tikai draudzības spēles un informācijas daudzums ir visai ierobežots. 
Daudz skatāmies arī spēlētājus, kas nesen pievienojušies pretinieku komandai. Ja neizdodas atrast kā viņš ir spēlējis šogad vai pirms gada, tad meklējam informāciju, kā viņš ir spēlējis pirms diviem gadiem, lai būtu vismaz kaut kāda informācija. Augstā līmenī jebkurai niansei var izrādīties būtiska loma.  

- Kā tu tiec pie nepieciešamas informācijas? Nepietiek taču tikai ar televīzijas pārraidēm...
- Jau kādu laiku visos turnīros ir savs serveris, kurā pēc mača tiek uzlikta aizvadītā spēle. Plus vēl ir ļoti laba programma «Synergy Sport», kas tiek izmantota gan NBA, gan Eirolīgā. Tur ir atrodami jau sagatavoti materiāli par spēlētājiem ļoti lielā apjomā. Tas īpaši palīdz, ja meklējam spēlētājus savai komandai, jo tur ir liela datu bāze, kur varam atrast arī spēlētājus no Japānas, Itālijas un Francijas 2. līgām. Tur gan ir jāzina konkrēts spēlētājs, kādu meklē. Tur viss ir ļoti statistiski - 17 reizes iet pa labi, 12 reizes pa kreisi. Jo lielāks ir materiāls, no kura tas ir sagatavots, jo ticamāka ir informācija. No pāris spēlēm nevarēsi izdarīt vērtīgus secinājumus. NBA tam pievērš lielu uzmanību. Vari aplūkot Kobes Braienta statistiku un mačā censties noņemt nost viņa divas labākās lietas, taču, protams, ar tāda līmeņa spēlētājiem, tas tik un tā bieži vien neizdodas. 

- Vai iesaisties arī komandas komplektācijas procesā?
- Es vairāk novērtēju spēlētājus. Ramūns [Butauts] piezvana un lūdz apskatīties konkrētu spēlētāju, kā arī izteikt savas domas par viņu. 

- Un ko tu teici, kad Butauts tev piezvanīja un teica: «Apskaties, kas par spēlētāju ir Gani Lavals?»
- (Smejas) Te jau ir tas stāsts, ka viens ir tas, ko tu redzi laukumā, bet otrs - spēlētāja cilvēciskās īpašības. Tāpēc Ramūns vienmēr zvana iepriekšējiem treneriem un lūdz raksturojumu. Par Gani Lavalu no iepriekšējiem treneriem nebija sliktas atsauksmes, taču acīmredzot apstākļu sakritības dēļ pie mums viņš komandā neiejutās. 

- Vai par Tomu Delininkaiti ir tas pats stāsts?
- Viņa gadījumā mums bija ierobežots laiks, kurā mums bija nepieciešams atrast spēlētāju. Lietuvieši vairāk ir Ramūna pārraudzībā, taču viņš pie Ramūna nekad nebija spēlējis. Bijām nedaudz pārsteigti par viņa attieksmi pret komandu un basketbolu. Nezinu, kā viņam tagad sokas Turcijā ārpus laukuma, taču pie mums ar to bija problēmas. 

- Bet viņš taču bija vismaz Baltijas mērogā labi zināms spēlētājs...
- Tieši tā. Katrā ziņā viņš mūs pārsteidza. Es domāju, ka citā komandā, kolektīvā un laika periodā viņš iederētos, taču viņš Lietuvas izlasē bija sliktā lomā - kā divpadsmitais spēlētājs. Turklāt viņam nebija labas attiecības ar valstsvienības galveno treneri Jonu Kazlausku. Varbūt tas ietekmēja šo situāciju. 

- Ar ko atšķiras gatavošanās spēlei pret zināmiem pretiniekiem - «Ventspils» vai Tallinas «Kalev/Cramo», un gatavošanos mačiem pret Bandirmas «Banvit» vai Haifas «Maccabi»?
- Ir komandas, pret kurām ir nepieciešamas speciālas lietas, lai pretiniekus apturētu, bet ir komandas, pret kurām mūsu aizsardzība ļoti labi strādā. Piemēram, Maskavas CSKA ir ļoti daudz kombināciju un viņi tās maina. Tik lielu kombināciju apjomu mēs nevaram ne iemācīties, ne zināt, turklāt tas arī nav vajadzīgs. Tādā gadījumā mēs vairāk spēlējam pret situācijām - pret vienu spēlētāju tā, bet pret otru citādāk. Apskatāmies bīstamākās situācijas un mēģinām tās likvidēt. Ja esi autsaiders, tad ir jācenšas jaukt spēli pretiniekam, pieņemot nestandarta lēmumus, jo, vienkārši atnākot un spēlējot basketbola šahu, visticamāk, zaudēsi. Piemēram, «Kalev/Cramo» spēlē ļoti agresīvu basketbolu un šogad ir vienīgā komanda, kurai izdevies pārspēt «Unics». Viņi neļauj spēlēt pretiniekiem. Taču mums nav tik atlētisks sastāvs, lai mēs varētu spēlēt tāpat. Mums jāizdomā kaut kas cits.  

- Cik daudz tu skaties, kā apspēlēt pretinieku aizsardzību?
- Uzbrukumā cenšamies izmantot pretinieku vājākos spēlētāju zem groza, atgriešanos aizsardzībā, arī pick n roll, ja saskatām, ka pretiniekiem tur ir problēmas. Bet citreiz cenšamies izmantot pretinieku jaunos spēlētājus, izskaitļot sastāva rotācijas brīdi, kad viņš būs laukumā un kuram spēlētājam likt spēlēt pret viņu. 
Jautājums ir par to, cik daudz laika tev ir un cik komanda ir taktiski gatava veikt izmaiņas. Ja komanda nav taktiski gatava un nav bijis laika sagatavoties mačam, tad bieži vien atliek spēlēt uz emocijām, taču tās vienudien ir, bet citudien nav. 

- Vai informācijas uztverē, apstrādē un realizācijā vari salīdzināt šīs sezonas «VEF Rīga» sastāvu ar pērno komandu?
- Pagājušajā sezonā sastāvs bija jau iespēlēts, bet šosezon ir daudz jaunu spēlētāju. Pērn spēlētāji bija komandā no pirmās dienas un bija izgājuši sagatavošanās ciklu, kas ir ļoti svarīgi, turpretī šosezon tika savākts sastāvs un no pirmās dienas bija jāsāk spēlēt. Kenans Bajaramovičs un Deriks Nikss ielēca jau braucošā vilcienā. Pirms sezonas mūsu spēlē bija cieši pakārtota Lavalam, bet visas izmaiņas tagad ir redzamas laukumā. Tam ir nepieciešams laiks, taču, ja ir divas spēles nedēļā, tad praktiski nav laika trenēties. Taču - jo lielāka meistari, jo īsāks laika periods nepieciešams, lai adaptētos. 

- Kuras ir bijušas interesantākās komandas, pret kurām «VEF Rīga» pēdējo gadu laikā ir spēlējusi? Vai tas vienmēr ir proporcionāli kluba budžetam?
- Ir treneri, kuri ļoti lielu uzmanību pievērš skautingam. Man atmiņā ir palicis BK «Ņižņij novgorod» treneris Zorans Lukičs. Viņš ir serbs un serbi basketbolā allaž bijuši ļoti viltīgi. Viņa spēles stils idejiski bija mums ļoti neparocīgs. Viņa komandai vienmēr izdevās atrast mūsu vājāko spēlētāju viens pret vienu un visu laiku uz to spēlēt. Joprojām komanda tā spēlē un tai ir labas sekmes. Varētu teikt, ka viņi spēlē nākotnes basketbolu, kas ir pietuvināts NBA. Taču viņa spēlē ir arī Eiropas ietekme un serbu tēlošanas māksla, tādējādi ar spēlētājiem, kas ir viņa rīcībā, viņam ir izdevies panākt labu rezultātu. 

- Un, kas ir bijusi garlaicīgākā komanda?
- Teiksim tā - ir komandas, kurām ir maz sadarbības un situācijas, un kuras cenšas spēlēt uz kvalitāti. Bet, ja šie izpildītāji nav tik labi, tad uzreiz ir redzams, kā šo komandu var apspēlēt. Jo augstāks ir pretinieku komandas līmenis, jo vairāk var saskatīt sistēmu, pēc kādas tiek spēlēts. Pērn pret Kauņas «Žalgiri» mēs ļoti labi zinājām, kurā brīdī kādus metienus viņi izpildīs. Mēs adaptējāmies, zinājām, kurā uzbrukuma sekundē kādus metienus varam ļaut viņiem mest un ko viņi darīs pēc metiena. Vēlāk tas pierādījās arī Eirolīgā. Viņi ļoti labi iesāka sezonu, taču pretinieki saprata, kā pret viņiem spēlēt. Ja pretiniekos ir zemāka līmeņa komanda, tad spēlētāji ir neprognozējamāki. 

- Kas ir bijuši vispusīgākie pretinieku spēlētāji?
- Mums vienmēr problēmas ir radījis Viktors Hrjapa. Viņš ir spēlētājs, kurš saprot basketbolu un prot piespēlēt, turklāt viņš var iemest pats un no dažādām distancēm. Visi zina, ka spēle veidojas caur viņu, bet ieroču pret viņu īsti nav - ja aiztaisi vienu lietu, tad parādās otra. Tas nozīmē, ka kaut ko nākas atdot. 

- Kurš spēlētājs vēl ir radījis galvassāpes?
- Galvassāpes parasti bija pret Donātu Zavacku. Pret viņu nekad negribējām spēlēt. Kad viņš vēl spēlēja Viļņas «Lietuvos Rytas», pret viņu bija ļoti neparocīgi spēlēt. Galvassāpes rodas tad, kad saproti, ka to spēlētāju gribētu pie sevis tikai tāpēc, lai viņš nebūtu pretinieku komandā. Mums ir problēmas ar ātriem ārējās līnijas spēlētājiem, kāds pērn Valensijas klubam bija Rafa Martiness. Kad komandā par otro, trešo numuru spēlēja Kristaps Janičenoks un Sandis Valters, bija problēmas ar jebkuru, kurš māk spēlēt ar muguru pret grozu. Tajā brīdī sapratām, ka tā ir liela problēma, un paņēmām Vilu Denielsu, kurš varēja nosegt trešo numuru, kurš spēlē zem groza. Šosezon mums ir [Entveins] Robinsons. Ja paskatāmies tendences Eiropā, tad tā ir viena no modes lietām - gan otrie un trešie, gan pat pirmie numuri iet groza apakšā un mēģina nospiest augumā mazākos pretiniekus. Pāris gadu no tā ļoti daudz cietām. 
Tā tas ir bijis vienmēr, taču agrāk garie spēlētāji bija bez izteikta metiena un tad galvenais bija nelaist viņus groza apakšā, bet tagad viņi var iziet ārā un ielaist apakšā mazos, turklāt abi būs teju vienlīdz bīstami pretiniekiem. Spēlētāji kļūst daudzpusīgāki, turklāt arvien vairāk mazo spēlētāju māk spēlēt arī ar muguru pret grozu. 

- To centies iemācīt arī jaunajiem?
- Jā, protams. 

- Kādas ir mūsdienu basketbola tendences vai jaunumi, kurus esi pamanījis pēdējos gados?
- Tas jau jāprasa trenerim [Aināram] Zvirgzdiņam, jo viņš saka, ka mēs spēlējam pēc vecām metodēm... (Smejas) Skatāmies Eirolīgu un to, kas notiek basketbolā. Ne vienmēr ir jādara tas, ko dara citi, ieliekot citu komandu sistēmas savā komandā. Vispirms ir jānoskaidro, vai tas strādās. Šajā ziņā labs piemērs ir Etore Mesina, kurš aizbrauca uz NBA, kur pavadīja divas sezonas, bet pēc atgriešanās ļoti daudz no NBA mēģināja pārņemt ar CSKA komandu. Taču pirmā sezona, sākot jau ar komplektāciju un beidzot ar rezultātiem, bija ļoti neveiksmīga. Tāpēc ne vienmēr viss jaunais ir labs un veiksmīgi strādā. Ir jāatrod tas, kas strādā tev. Ir jādomā par niansēm, jo nevari izveidot jaunu sistēmu.

- Kuru komandu spēles Eirolīgā tev no profesionālā viedokļa ir bauda skatīties?
- Šosezon Madrides «Real» ir neapturami. Pie viņu ātrumiem un spēlētājiem, kuri ļoti kustīgi un ātri... Mēs nevaram to pašu spēles stilu mūsu komandā, varam tikai izmantot atsevišķas nianses un pie kaut kā pieķerties. Gan «Real», gan Stambulas «Fenerbahce Ulker» šosezon spēlē ļoti iespaidīgi. 

- Un kāds ir pēdējo divu gadu čempionu Pireju «Olympiacos» noslēpums?
- [Vasilis] Spanulis. Katrs spēlētājs šajā komandā zina savu lomu. Vismaz pagājušajā sezonā viņiem bija lielisks cīnītājs zem groziem [Kails Heinss] un izcils spēlētājs, kurš varēja spēlēt pick n roll trīs, četras reizes un vienmēr pieņemt pareizos lēmumus. Acīmredzot īstas zāles pret to nebija. 
Ja tu man vaicāji par komandām, tad tagad atcerējos, ka mums bija problēmas ar Krasnodaras «Lokomotiv Kubaņ», kuru gan vienreiz vinnējām. Viņiem bija ļoti vienkāršas sadarbības, taču perfekts izpildījums. Viņi teicami lasīja spēli - pret katru konkrēto mūsu aizsardzību viņi spēlēja citādāk. Atrast vienu sistēmu, kā pret viņiem spēlēt, nebija iespējams, tāpēc daudz mētājāmies, mēģinājām viņus izprovocēt. 

- Kad esi ievācis pieejamo informāciju, dodies pie galvenā trenera?
- Šosezon Jevgeņijs Kosuškins dod informāciju par pretinieku spēlētājiem, bet es - par komandas taktiku. Kad zinām nākamo pretinieku, visi treneri sanākam kopā un skatāmies spēlētāju statistiku, raksturojumu. Arī Ramūns daudz skatās pretinieku spēļu videoierakstu. Parasti viņš ir noskatījies divas, trīs pretinieku spēles. Viņam jau ir radies priekšstats un viņš ir izpētījis statistiku. Mēs atnākam un dodam priekšlikumus par to, kā mums būtu jāspēlē. Pēc tam ilgākās vai īsākās, asākās vai mierīgākās diskusijās nonākam pie secinājuma un galvenais treneris pieņem lēmumu. Bet tad sastādām treniņu plānu, kad un ko trenēsim. 

- Vai četriem treneriem nav grūti vienoties par vienu risinājumu?
- Tāpēc jau ir galvenais treneris, kurš pieņem galīgo lēmumu. Mūsu treneru kolektīvā labi ir tas, ka treneris ne tikai ļauj, bet pat liek mums izteikt katram savas domas. Mums ir darbības forma, kas no malas varbūt izskatīsies ļoti asa, kādam radīsies priekšstats, ka mēs strīdamies, taču tas allaž ir process, lai nonāktu pie rezultāta. Savstarpējās attiecības mums ir labas, neviens nekad nav juties aizvainots, ja kāds noliedz otra izteikto viedokli. 

- Spēlētāji arī pie tā ir pieraduši?
- Spēlētāji to neredz. (Smejas) Tas notiek aiz aizkariem. 

- Klausoties tevi, sāku domāt, cik viegli vai grūti ir spēlētājiem tik galā ar šo informāciju?
- Līdz viņiem jau nonāk tikai neliela daļa no šīs informācijas. (Smejas) Viss tiek kompakti un vienkārši izskaidrots. Arī spēlētāji uztrenē informācijas apstrādi. Bieži skatoties video, situācijas atkārtojas un viņi tās atceras. Tādēļ jo pieredzējušāks ir spēlētājs, jo vienkāršāk viņam ir saprast notiekošo. Esmu par to, lai video tiktu skatīts pēc iespējas vairāk. 

- Vai arī ar bērniem skatieties video?
- Protams. 

- Tikai pašu darbību analīzei vai vērtējat arī pretiniekus?
- Principā tikai savas spēles analīzei, tomēr lēnām vari sākt dot arī informāciju par pretiniekiem. Tas ir ļoti svarīgi. Bērniem daudz rādu Eirolīgas spēļu video, jo ar laiku man uzkrājas ļoti daudz visādu piemēru. Turklāt cenšos izveidot diskusiju, lai arī viņi izteiktu savas domas. Tādā veidā saprotu, kurš ko redz un kuram varbūt vajadzētu vairāk iedziļināties basketbolā. Esmu novērojis, ka tas dod lielu ieguldījumu tieši saprašanas ziņā. Tikai jāparāda pareizais piemērs un no pareizā spēlētāja, jo ir svarīgi, lai tas būtu spēlētājs, kuru viņi ciena.

- Kāds ir jauno spēlētāju basketbola IQ?
- Tas ir jautājums par to, kādā vecumā ko vajag darīt? Esmu vairāk par to, lai spēlētāji laukumā lasa spēli un no vienkāršām situācijām prot nolasīt aizsardzību, nevis iedot daudz sarežģītu kombināciju, kuras izved līdz rezultātam, jo pretinieks vienkārši nav sagatavojies. Citreiz ir komandas, kurām ir daudz kombināciju un kuras iemet daudz punktu, jo treneris diendienā tās liek atkārtot. Es mēģinu spēli vienkāršot, taču panākt to, lai jaunie saprastu basketbolu. 
Kurā vecumā jāsāk dzīties pēc rezultāta? Domāju, ka tikai izlašu līmenī, sākot jau no U-16 vecuma. Turpretī Jaunatnes līgā, manuprāt, nav tik būtiski, vai šosezon biji otrais un vai nākamgad būsi pirmais. Mēs taču runājam par spēlētāju izaugsmi. Protams, visi grib uzvarēt, taču ir jāsaprot, cik daudz esi gatavs ziedot. Ja tevi ir tikai kombinācijas, bet tu nepilnveido pašu spēlētāju, tad nezinu, kam tas īsti ir vajadzīgs?

- Kāds ir informācijas apjoms, kādu tu iedod «VEF Rīga» spēlētājam?
- Par pretinieku galvenajiem spēlētājiem ir pieejama statistika, bet pēc tam paskatāmies saīsinātus video materiālus, kas nav garāki par 20 minūtēm. Tad izejam cauri pretinieku kombinācijām, kas ir sadalīts divās, trīs sesijās. Uzskatu, ka informācijas daudzums nav liels. Ir patīkami, ja spēlētāji nāk un interesējas paši, jautājot ko konkrētajā situācijā labāk darīt? Tad parādām vairāk. Ja ir divas spēles nedēļā, tas prasa ļoti augstu profesionalitātes līmeni - lai viņš visu laiku būtu motivēts un koncentrējies nākamajam mačam. 

- Kuram vislabāk un visātrāk «pielec»?
- Tas ir atkarīgs no spējas koncentrēties. Kenans Bajramovičs ir ilgus gadus spēlējis augstā līmenī un daudz ko redzējis, tādēļ viņš situācijas laukumā ātri saprot. Tāpat kā Ērls Roulends pagājušajā sezonā. Cita lieta - vai spēles karstumā viņš nekļūst pārāk emocionāls un nesāk domāt, ka viņa lēmumi tomēr ir pareizāki. Jo īpaši brīžos, kad ir uzkrājies nogurums. 

- Tu jau saproti, ko es prasīšu tālāk... Un kuram «nepielec»?
- (Smejas) Galvenais, lai trenerim «pielec». Tie, kuriem «nepielec» vairs nespēlē šajā līmenī. Bieži vien cilvēki brīnās - tik labs spēlētājs, bet kāpēc viņš nespēlē augstākā līmenī? Tas varētu būt viens no iemesliem. Bet otrs ir disciplīna. 

- Vai ir bijušas spēles, pēc kurām vari sev uzsist uz pleca un teikt, ka «esmu izanalizējis pretinieku, spēlētāji paveica to, ko vajadzēja, un, lūk, ir rezultāts». 
- Treneris ir un paliek treneris - viņš nemet bumbu grozā. Nav svarīgi, esi pirmais, otrais vai piektais treneris komandā. Mačus uzvar spēlētāji, jo viņi met bumbu grozā, skrien, lec un izpilda to, ko tu vēlies izdarīt. Ir pat nepareizi, ja treneris uzskata, ka viņš ir uzvarējis spēli. Ja gadu gaitā tava komanda ir kaut ko sasniegusi, tad droši vien vari sākt sevi saukt par labu treneri, jo, ja esi uzvarējis vienā sezonā ,tad varbūt vienkārši esi veiksmīgs treneris. Trenera darbs ir tāds, ka nekad nevari pateikt - viss izdevās par 100%, taču allaž varēsi secināt, ka kaut kas tomēr nebija labi. 

- Vai tu gribi teikt, ka spēlētāji nezaudē spēles?
- Spēlētāji arī var zaudēt spēles. Tas notiek tad, kad viņiem trūkst attieksmes un maksimālas koncentrēšanās. Par to spēlētājus var sodīt, jo tā nav profesionāla attieksme. Tas ir tāpat kā, ja spēlētāji atnāktu uz video skatīšanos, bet es teiktu: «Veči, sorry, man te ir viens divus gadus vecs pretinieku spēles video, es jums parādīšu to». Tas ir tieši tas pats. Tādā gadījum es neesmu sagatavojies spēlei. Bet, ja man maksā naudu, spēlētājiem maksā naudu un kluba administrācijai maksā naudu, tad visiem jābūt arī vienādai atbildības sajūtai un jāpaveic savs darbs.
Pretinieku izpēte ir darbs, kas nekad neapstājas. Es to daru gan mājās, gan starp treniņiem, gan arī braucot autobusā vai lidojot lidmašīnā uz spēlēm. Tas ir laikietilpīgs process. Taču ir jautājums par to, vai tev patīk tas, ko tu dari? Es to neuztveru, kā darbu. Protams, ja apjoms ir ļoti liels, tad vajag atpūsties, jo nogurumā zaudē skatījumu uz lietām. Katrā ziņā daru to, kas man patīk, un par to esmu ļoti apmierināts un laimīgs.

- Kas tev trenera darbā sagādā kaifu?
- Ja runājam par mazajiem, tad ir patīkami, kad redzi - esi spēlētājiem kaut ko iemācījis. Kad redzi, ka spēlētājiem ir attieksme - viņi visu dara maksimāli, neskatoties uz rezultātu. Kad redzi, ka spēlētājs aug gan basketbolā, gan ārpus tā. Kad viņš ir motivēts. Viņš var kļūdīties, bet viņš ļoti grib. Ja godīgi, mūsdienās tā nav pašsaprotama lieta. Brīžiem tā ir jāuzspiež, taču ne visiem šīs īpašības piemīt. Nav daudz tādu, kuri nesamierinās ar to, ka ir labākie klasē, skolā vai rajonā, bet grib spert nākamo soli un būt labākie Latvijā vai Eiropā. 

- Latvijas U-20 izlases galvenais treneris Artūrs Štālbergs izteicās, ka spēļu skatīšanās basketbolā ir tas pats, kas grāmatu lasīšana. Kā tu sevi centies pilnveidot?
- Esot tikai basketbolā, redzējums par basketbolu vienā mirklī var apstāties un palikt vienā līmenī. Jābūt intelektuālam arī kā cilvēkam. Zinošam un spēcīgam psiholoģijā. Ar pliku taktiku un blokiem vien ir par maz. Jāpanāk, lai spēlētāji tevi ciena. Tas, ka saproti basketbolu un māki izstāstīt, vēl nenozīmē, ka māki iemācīt, jo varbūt dari to nepareizā laikā un ar nepareizo pieeju. Tāpēc ir ļoti svētīgi būt kopā ar treneriem, kuri strādā jau ilgu laiku. Tāpat ir svarīgi arī braukt un paskatīties, kā lietas notiek citur. Vienlaikus ir jācenšas pašizglītoties arī citās lietās, kam it kā nav nekādas saistības ar basketbolu. Basketbols ir basketbols, taču tev ir jādzīvo sava dzīve un jābūt interesantam arī savai sievai, kuru basketbols varbūt neinteresē. 

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Valūtu kursi

21.09.2017
Ienākt apollo.lv