Jānis Jarāns «Latviešiem tuvāki ir dzērāji un bomži…»

Apollo
0 komentāru

Jānis Jarāns, par kura zvaigžņu stundu televīzijā runāja jau pagātnes formā, ir atgriezies ar jaunu humoršovu «Rīgas Eiroports». Šis šovs ir kļuvis par sava veida seriālu, ko sestdienu vakaros neiztrūkstoši gaida skatītāji. Tikmēr pats šova autors ļaujas apcerei, ko tad īsti mūsu TV ekrānos vēlas redzēt skatītāji.


Jau pāris gadus televīzijā nebija skatāmi pašmāju humoršovi…

Līdz šim gan pāris reižu mēģinājām taisīt jaunu humoršovu, bet pašiem īsti nepatika, un tā tas arī netika parādīts. Ideja par «Eiroportu» nāca no Andreja Ēķa puses. Izdomājām, ka mums vajag jaunas meitenes, uztaisījām atlases konkursu, radās arī piedāvājums filmēt lidostā, kas šķita interesanti, jo tur ir jauni un interesanti interjeri.

Atšķirībā no «Piektdieņiem», šajā šovā vairs nav ķēmu. «Piektdieņos» mums bija visādi dzērāji, narkomāni, bomži, bet šoreiz mēs gribējām uztaisīt solīdāku šovu. Diemžēl, cik nācies dzirdēt, skatītāji šo solīdumu nepieņem, viņiem vajag dzērājus un bomžus, tie viņiem ir tuvāki tēli. Diemžēl latvieši ir tuvāki vāciešiem, kuriem šķiet, ka smieklīgi ir tas, ja kādam ar kāju pa dibenu iesit, iesper pa degunu vai palaiž kādu purkšķīti…

Tad jau jums ir skaidrs, ko no humoršova gaida skatītāji!

Vispār latvieši ir interesanta tauta — viņi paši nezina, ko grib, un viņiem nepatīk, ja kāds vispār kaut ko dara.
Esam skatījušies diezgan daudz angļu humora filmas, un arī savā šovā esam izmantojuši moderno «aso» montāžu. Bet cilvēki nevar saprast, kāpēc nav tā kā agrāk. Man šķiet, ka latvietim svarīgi ir nepieņemt jaunas lietas. Kad sāka rādīt «Piektdieņus», arī tos pirmos divus mēnešus visi kritizēja. Bet, kad beidzām to rādīt, visi uzreiz runāja, cik žēl, ka vairs nerāda tik jauku raidījumu!»

Kur ņemat ierosmi sižetiem?

Lielākoties anekdotēs. Skatot krievu interneta portālus un meklējot jaunākas un interesantākas anekdotes, esmu jau acis sabeidzis. Bet vienalga neizdodas skatītāju pārsteigt.

Krievijā pirmdienās iznāk žurnāls «Vokrug smeha», bet trešdienās tur publicētās anekdotes ir ievietotas visos Latvijas žurnālos un avīzēs. Arī mēs savus sižetus bieži filmējam pēc šī žurnāla, un tāpēc cilvēki bļauj, ka viņi šīs anekdotes jau zinot. Bet Latvijā katru gadu kāds no teātriem iestudē «Hamletu». Visi zina, kas izrādē notiks, bet vienalga cilvēki iet skatīties, kā šoreiz to nospēlēs…

Acīmredzot humoram piemēro citu vērtēšanas mērauklu…

Jā, humors jau skaitās tā viszemākā māksla…

Tomēr uz humoršova atlasi pieteicās vairāk nekā 180 meitenes. Vai dabas doto talantu ir daudz?

Atlasē gāja visādi. Bija atnākušas meitenes, kuras neprata neko. Prasījām, lai pastāsta anekdoti, izrādās, ka nevienu viņas nezinot. Teicām, lai nodzied kādu dziesmu, — to arī nemākot. Bet kāpēc viņas nāca uz humoršova atlasi, ja neprot neko? Māris Ozoliņš, kurš arī atlasē piedalījās, beigās šīs meitenes dzina laukā…

Daudzas meitenes savukārt bija ļoti talantīgas, bet nebija piemērotas šovam vai vienkārši nedrīkstēja tajā spēlēt. Piemēram, viena no pretendentēm strādā Saeimā par konsultanti. Nu, nevar tā būt, ka cilvēks vienlaikus ķēmojas un runā ar vastsvīriem. Viņu taču neņems pārpilnu!

Iepriekš sacījāt, ka vienai dalībniecei šovā piedalīties aizliedza vīrs…

Tas bija kāda žurnālista neētiskas rīcības rezultātā. Kamēr notika atlases konkurss, pie manis pienāca «Privātās Dzīves» žurnālists un uzstāja, lai izstāstu, par ko būs šovs. Un es neapdomājoties atsmēju, ka būs joku raidījums, kurā galvenais personāžs būs viens ginekologs. Žurnālists tā arī uzrakstīja. Protams, meitenes vīrs izlasīja, ka raidījumā būs kaut kādi ginekoloģiskie joki, un neļāva sievai filmēties. Godīgi saskot, es ari savu sievu nelaistu, ja izlasītu ko līdzīgu. Bet šis pārpratums noskaidrojās, un meitene humoršovā tomēr filmējas.

Vai lidostas apmeklētāji maz aptver, ka ēkā tiek filmēts humoršovs?

Ja arī aptver, tad ļoti ātri aizmirst. Jo cilvēki šeit ātri ieskrien un izskrien. Taču tiem, kas pirmo reizi Rīgā ielidojuši, gan ir interesanti. Lidostā mēs filmējam deju numurus, tāpēc bieži vien pirmais, ko ārzemnieki, ierodoties Latvijā, ierauga, ir meitenes, kas dejo plikām ciskām. Ārzemniekiem aiz brīnumiem mute paliek vaļā… Šovā mēs filmējam arī šo cilvēku reakciju.

Vai jums ir versija, kāpēc tik maz cilvēku darbojas humora lauciņā?

Šo jomu nav kur apgūt. Vienīgais veids ir studēt aktiermākslu. Bet lielākā daļa aktieru grib spēlēt Hamletus un Ofēlijas, nevis ākstus. Aktrises negrib nolaisties līdz tādam līmenim, kā to prata burvīgā Jana Duļevska. Arī Janu savulaik pēla pa visiem laikrakstiem, viņa gāja noraudājusies. Bet es uzskatu, ka viņa ir viena no talantīgākajām komiķēm. Žēl, ka Jana ir aizķērusies tepat Latvijā.

Pārģērbušies par Mildiņu un Skaidrīti, jūs jau gadiem ilgi ar Daini Porgantu ar priekšnesumiem braukājat pa laukiem. Cik lielā mērā šie tēli jūs ir ietekmējuši?

Kopš atradām Mildiņas un Skaidrītes tēlus, mēs patiešām pārtopam jau smadzenēs, mēs kļūstam par sievietēm. Es smejos, ka mums ir vecākais transvestītu šovs Latvijā. Skatītāji vīrieši mums dāvina puķes, bučo uz vaigiem un aicina mūs dejot. Pilnīgs vājprāts, jo viņi mūs pieņem kā dāmas! 1. aprīlī bijām Krustpilī. Cilvēku bija pilna zāle! Un puse zāles bija tantuki, kas ņēmās bļaudami, jo viņas mūsu priekšnesumos atpazīstot sevi un savas kaimiņienes. Kritiku par saviem humoršoviem es varu saņemt štābeļiem, bet man atliek tikai aizbraukt uz vienu koncertu laukos, un es zinu, ka daru pareizi.

Vai ir kāds stereotips, ar kuru jums ir jāsadzīvo?

Tāds stereotips ir bijis visu laiku. Man vienmēr ir bijis sevi jāpierāda… Kad bija «Miedziņa» periods, līdztekus man bija arī nopietnas lomas teātri, bet cilvēku attieksme bija tāda, ka es tās noteikti nevaru nospēlēt. Bet man ir bijušas ļoti nopietnas lomas! Esmu spēlējis visos Latvijas teātros. Ari pašlaik spēlēju Austrumu robežā, un visas izrādes ir izpārdotas. Es neķēmojos tikai televīzijā, bet joprojām esmu arī aktieris.

Kādā žanrā pats jūtaties vislabāk?

Tā ir traģikomēdija. Jo cilvēks ir traģiskāks dzīvē, jo uz skatuves viņš izskatās komiskāks. Protams, ja runa ir par sīko cilvēciņu problēmām. Jo sīkāks ir cilvēks, jo lielākas ir viņa problēmas un jo vairāk viņam sāp. Jo lielāks cilvēks, jo viņa problēmas ir globālākas.

Ar ko nodarbojas jūsu sieva un meitas?

Sieva visu mūžu ir strādājusi bibliotēkā. Darbā kolēģes viņai saka: «Jums gan mājās ir jautri, vīrs vienmēr jokojas, visu laiku abi smejaties.» Uz to sieva vispār neatbild… Jo, ja jūs redzētu vīrieti ar to drūmo seju, kas sēž mājās un nerunā… Bet, ja darbā visu laiku ir jāatdod enerģija, citādi nemaz nevar būt.

Vecākajai meitai ir sava paliela reklāmas aģentūra, kas apkalpo lielos uzņēmumus. Vidējā meita jau pusgadu dzīvo Itālijā — viņa vinnēja sociālo darbinieku konkursā, tāpēc pašlaik mācās itāļu valodu un dzīvo uz Eiropas Savienības rēķina. Jaunākajai meitai ir 17 gadi, un viņai vēl ir diezgan daudz problēmu. Pagājušo gadu daudzi jaunieši nevarēja pabeigt 9. klasi. Tie bērni laikam radīti Saules aptumsuma laikā… Visi bērni ir interesanti un forši, bet viņiem ir kaut kāds klikšķis, kam grūti tikt pāri.

Kas jums palīdz atvilkt elpu?
Ziemā es slēpoju, braucu uz Žagarkalnu, arī uz ārzemēm. Vasarā elpu atvilkt man palīdz golfs. Es pats esmu sava laika noteicējs, tāpēc, ja izdomāju, ka man divas nedēļas ir jāatpūšas, es aizbraucu paslēpot. Parasts aktieris to nevar atļauties.

Jānis Jarāns «Latviešiem tuvāki ir dzērāji un bomži…»

Foto: AFI

Ziņo redaktoram par kļūdu!

Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Ko zvaigznes sola šonedēļ?

Vairāk

Ko zvaigznes sola šomēnes?

Vairāk

Valūtu kursi

21.10.2017
Ienākt apollo.lv