Jānis Vanags: par baznīcu, latvisko identitāti un grāmatu dedzināšanu

Apollo
0 komentāru

Rīgas Domes deputāts Dāvis Stalts portālā «Delfi» (Pretlatviskais vājprāts, 27.07) raksta: «Izsaku arī pamatoti skarbu nosodījumu Latvijas kristīgo konfesiju atbalstam šādām vai līdzīgām akcijām.» ar to domājot draudzes Jaunā Paaudze pasākumu, kura laikā tika dedzinātas grāmatas. Stalta kungs tātad ir pārliecināts, ka baznīcas šādu atbalstu ir izteikušas. Ņemot vērā sajukumu, ko ir ienesusi dažu masu dezinformācijas līdzekļu darbība, viņa pārliecība, lai arī maldīga, tomēr ir gluži saprotama. Līdzīgās domās droši vien ir ne viens vien.

Jānis Vanags

Foto: Apollo

Noskaidrosim faktus

Šķiet, tas bija vēl pagājušā gada nogalē, kad mani un vairāku citu baznīcu bīskapus apmeklēja draudzes Cerība mācītājs Jānis Sadovskis ar ierosinājumu organizēt lūgšanu naktis, kur dažādu konfesiju kristieši vienā laikā sapulcētos savos dievnamos aizlūgt par Latvijas labklājību un garīgu atmodu. Pārrunājām to kapitulā un nospriedām, ka ideja ir laba un varam to atbalstīt. Lai arī luterāņi kopā ar citiem aizlūdz par mūsu zemi un tautu. Acīmredzot līdzīgi sprieda arī citi bīskapi. Tas tad arī ir projekts, kuram J.Sadovskis saņēma citu konfesiju baznīcu atbalstu. Līdz Jāņiem bija notikušas jau trīs lūgšanu naktis – visnotaļ pozitīvi pasākumi.

Kur nogāja greizi?

Gan padomju laikā, gan daudzus gadus pēc atmodas ekumeniskā sadarbība notika tradicionālo baznīcu starpā. Jaunās draudzes un kustības tajā iesaistījās nesen un pamazām. Ciktāl atceros, šī bija mācītāja J.Sadovska pirmā iniciatīva, kurā viņš aicināja iesaistīties arī citas baznīcas. Varbūt tieši ekumeniskās pieredzes trūkums viņam neļāva pamanīt, ka projektu, kurā dalies ar citiem un izmanto citu baznīcu vārdu, nedrīkst vienpersoniski izmainīt pēc saviem ieskatiem vai piešķirt tam jaunu saturu. Diemžēl tieši tas notika. Bez brīdinājuma un konsultēšanās, mācītājs Sadovskis ceturtajai lūgšanu naktij pieteica Jāņu svinēšanas tematiku, aprakstot to ļoti negatīvos vispārinājumos – tiesa, kā savu personīgo vīziju. Lieki teikt, ka nekam tādam viņš citu baznīcu bīskapu piekrišanu netika saņēmis.

Kā rodas sensācijas

J.Sadovska ekumenisko kļūmi – jāatzīst, apbrīnojami veikli – izmantoja kāds Māris Puķītis rakstā «Baznīca pret līgotājiem» («Kasjauns.lv», 20.06). Tukšā vietā viņš izpūta krāšņi draudīgu burbuli par starptautisku visu baznīcu mobilizēšanos pret jāņu svinēšanu Latvijā, piediedzot vēl klāt draudzes Jaunā Paaudze pretpagānisma konferenci un grāmatu dedzināšanu. Lai sajukums būtu vēl lielāks, rakstam par J.Sadovska un A.Ļeģajeva iniciatīvām viņš pievienoja kardināla Pujata un manu foto. Tā rodas sensacionālās ziņas, kas pēc tam neliek mierā cilvēku un pat domnieku prātus. Īstenībā baznīcu apvienotā ofensīva pret Jāņiem ir tīrā fikcija. Var runāt tikai par diviem atsevišķiem, šauri lokāliem notikumiem ar konkrētiem vadītājiem.

Par Jāņiem

Mūsu sabiedrība ir ļoti daudzveidīga, taču Jāņus svin gandrīz katrs. Tādēļ var piekrist domniekam D.Staltam, kurš Jāņus redz kā latviešu kopīgā ētosa spilgtu un vienojošu sastāvdaļu. Tomēr vienojoši tie būs tikai tad, ja neviena sabiedrības «frakcija» nemēģinās Jāņus monopolizēt. Maldās gan kristiešu draudzes, gan latviskās senticības kopēji, ja mēģina 21.gadsimta Jāņus nosaukt par pagānismu. Jau ļoti sen Jāņi nav reliģiski, bet tautiski svētki. Neplosīsim tos, mēģinot ievilkt savā vai iegrūst otra reliģiskajā aplokā. Parasts latvietis, dziedot «līgo», domā par reliģiju tikpat maz, cik caurmēra vācietis piesauc dievieti Freiju, sakot «piektdiena» (Freitag). Protams, ir senticības sekotāji, kas Jāņos izpilda pagānu rituālus ar reliģisku nozīmi. Ir arī kristieši, kas ar savām ģimenēm pulcējas Jāņu nometnēs, piešķirot tām Jāņa Kristītāja dzimšanas dienas saturu. Taču absolūtais vairākums, tai skaitā kristieši vienkārši sanāk kopā, lai pie ugunskura satiktos, dziedātu, mielotos un svinētu. Kad skatos «Skroderdienas Silmačos», es redzu tieši tādu līgošanu. Ar zināmu drošību ņemos apgalvot, ka Antonija, Dūdars, Aleksis un Elīna bija kristīti luterāņi, bet Jāņu svinēšanā dabiski iekļāvās arī Ābrams, Joske un Zāra!

Luteriskā ticība nav pretrunā latviskumam. Gluži otrādi, tā ir daudz devusi latviskās identitātes veidošanā – atcerēsimies kaut vai Glika Bībeles tulkojumu, kas ievērojami attīstīja latviešu valodu, Manceli un Fīrekeru, kas vieni no pirmajiem sāka sacerēt prozu un dzeju latviešu valodā, vai Stenderu un Herderu, kas vēl pirms Barona sāka pierakstīt latviešu tautas dziesmas. Tie ir tikai atsevišķi, izcili piemēri. Droši vien nozīmīgāk bija tas, ka Lutera mazais katehisms un dziesmu grāmata bija atrodami katrā sētā. Tās bija grāmatas, kuras bērni mācījās lasīt. Luterāņi tradicionāli arī neuzskata Jāņu svinēšanu par grimšanu bezdievībā, alkoholismā vai par nodošanos pagānismam. Baznīca gan iebilst pret pārmērībām dzeršanā, pret vieglprātību intīmos sakaros un brīdina, ja kāds tiešām mēģina nodarboties ar maģiju vai burvestībām. Taču, ja kāds to dara, tad parasti ne jau tikai Jāņos.

Par grāmatu dedzināšanu

Publiskai grāmatu dedzināšanai Eiropas atmiņā ir liels emocionāls un simbolisks lādiņš. Mēģinu saprast, kas gan pamudināja Jaunās Paaudzes vadītājus tā rīkoties? Ja kāds cilvēks grib atraisīties no okultām saitēm, maģisko priekšmetu sadedzināšana ir ierasta rīcība. Apustuļu darbu grāmatas 19. nodaļā var lasīt par pirmajiem kristiešiem: «Labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa [burvestību] grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā.» Arī kristiešu misionāriem citos kontinentos gadās sadedzināt burvju amuletus un maģiskus priekšmetus, no kuriem atsakās tie, kas pieņēmuši kristīgo ticību.

Tomēr te, Eiropā izvēlēties publisku grāmatu dedzināšanu - akciju ar tik baigām asociācijām gan viduslaiku, gan nesenajā vēsturē manuprāt ir liela kļūda, kas apzīmogo ne vien pašus dedzinātājus, bet visus kristiešus. Visvairāk satriekts es jutos, dzirdot kas esot dedzināts – vienkārši tautas dziesmu krājumi, pasaku grāmatas un pat Jāņa Jaunsudrabiņa «Baltā Grāmata». Kristīga latvieša, luterāņa bērnības atmiņas, kuras es kādreiz lasīju priekšā saviem bērniem! Ja tas tiešām ir taisnība, varu tika izjust nožēlu un kaunu, pieminot Jēzus vārdus: «Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!» Ja tā tomēr nav bijis, tad draudzes Jaunā Paaudze vadītāji rīkotos labi, ja steidzami kliedētu visus pārpratumus, jo tas ne tikai satrauc cilvēkus, bet arī apgrūtina ekumenisko situāciju Latvijā. Gribas ticēt, ka ir notikusi kļūdīšanās, nevis apzināta vēršanās pret latviešu kultūru.

Par baznīcu un pagānismu

Viens no slāņiem šai saputrotajā stāstā ir baznīcas attiecības ar pagānismu. Tas ir delikāts temats, ko nevar izsmelt īsā rindkopā. Protams, kā kristietis es apliecinu ticību Jēzum Kristum kā vispilnīgākajai Dieva atklāsmei, kurā cilvēkiem ir dāvāta dvēseles pestīšana un grēku piedošana. Tomēr Latvija nav reliģiski monolīta zeme un kristiešiem jāatceras, ka viņi te nav vienīgie. Jā, kristieši ir aicināti dalīties savā ticībā ar citiem. Tomēr pieminēsim, ka vislielāko postu kristīgajai vēstij Latvijā nodarīja nevis pagāni un, iespējams, pat ne komunisti, bet krustneši, kuri bija iedomājušies mīlestības labo vēsti uzspiest ar uguni un zobenu. Viņu cirstās brūces joprojām nesadzīst daudzu latviešu dvēselē. Netapsim krustnešiem līdzīgi!

Es arī aicinātu senticības kopējus, sevišķi politiķus un domniekus atturēties no latviskuma vienādošanas ar pagānismu vai latvisko senticību. Tāda nostāja riskētu atsvešināt kristiešus no latviskuma un tas būtu liels apgrūtinājums latviešu konsolidācijai, uz ko aicina Dāvis Stalts.

Ziņo redaktoram par kļūdu!



Ziņo redaktoram par dzēšamu komentāru!

 

Laika ziņas

Vairāk

Valūtu kursi

17.10.2017
Ienākt apollo.lv